Lai gan padomju propaganda apgalvoja, ka nav laimīgākas valsts par PSRS, tomēr no tās nez kāpēc daudzi gribēja aizmukt. Viens no bēgšanas ceļiem bija pa gaisu, taču tas bija diezgan riskants variants, jo šim nolūkam nācās nolaupīt lidmašīnu, kas nebūt nebija vienkārši.
Padomju Savienībai kaimiņos atradās desmitiem valstu, taču tiem komunistu režīma pretiniekiem, kuri vēlējās aizbēgt no tautu cietuma, sevišķi daudz variantu nebija. Somijai gan bija gara sauszemes robeža ar PSRS, taču šī valsts bēgļus izdeva atpakaļ. PSRS rietumu daļa robežojās ar sociālisma bloka valstīm - Poliju, Ungāriju, Rumāniju. No tām bija garantēta nogādāšana atpakaļ Padomju Savienībā, tāpat arī no Mongolijas.
Bēgt uz Ķīnu bija riskanti, jo dažiem drosminiekiem tāds gājiens bija beidzies bēdīgi. 1985. gada decembrī lidotājs Alimuradovs sagrāba reisa Jakutska-Irkutska lidmašīnu An-24 un aizlidoja uz Ķīnu. Turienes varas iestādes viņu arestēja un piesprieda astoņu gadu cietumsodu. Ķīnā bēglis nosēdēja četrus gadus, bet pēc tam viņu izdeva Padomju Savienībai, kura piesprieda jaunu cietumsodu.
Reizēm ar lidmašīnu bēga uz Irānu, taču arī tur bēgļiem ne vienmēr smaidīja laime. 1963. gadā uz Irānu aizbēga kāds padomju kara lidotājs ar iznīcinātāju Su-9. Viņam paveicās, jo lidmašīna izraisīja amerikāņu interesi, kuri pievāca lidaparātu, bet pilotam piešķīra politisko patvērumu. Laimīgi beidzās arī Armaviras aviācijas skolas instruktora vecākā leitnanta Jurija Safronova bēgšana ar L-19 uz Irānu 1973. gadā. Arī šajā gadījumā Irāna Padomju Savienībai neizdeva ne pilotu, ne arī lidmašīnu.
Taču Valentīnam Zosimovam, kurš trīs gadus vēlāk ieradās Irānā ar nolaupītu pasta lidmašīnu An-24, tā nepaveicās. Zosimovs bija apvainojies uz padomju valsti par to, ka priekšniecība bija viņu atvaļinājusi no dienesta gaisa spēkos un no iznīcinātāja pārsēdinājusi uz pasta lidmašīnu. Līdz šim Irāna nevienu bēgli nebija izdevusi, taču šoreiz kārtis sakrita Zosimovam nelabvēlīgi.
Proti - tikai pirms divām nedēļām uz Rietumiem bija aizbēdzis vecākais leitnants Beļenko ar tobrīd slepenu lidmašīnu Mig-25. Tāpēc ar Zosimova bēgšanu Kremļa pacietības mērs bija pilns. Jo īpaši pēc tam, kad laikraksts The New York Times 1976. gada rudeni nodēvēja par «gadalaiku bēgšanai no PSRS». Padomju ārlietu resors šaham Rezam Pehlevi izvirzīja ultimātu: vai nu Irāna atdod aizbēgušo pilotu un lidmašīnu, vai arī PSRS sāks piegādāt ieročus kurdu nemierniekiem un opozīcijas spēkiem.
Zosimovam nepalīdzēja pat Staļina meitas Svetlanas Alilujevas atklātā vēstule: «Es, Staļina meita, kurai palaimējās izglābties no padomju staļiniskās tirānijas un iegūt brīvību Savienotajās Valstīs, lūdzu Jūsu Augstību glābt krievu lidotāja Valentīna Zosimova dzīvību, kurš ar vecu pasta lidmašīnu devās meklēt patvērumu brīvajā pasaulē. Tā vietā, lai atdotu viņu Brežņeva bendēm, ļaujiet lidotājam doties uz kādu brīvu valsti.»
Par Zosimovu iestājās arī akadēmiķis Andrejs Saharovs un vairāku valstu vadītāji, tomēr šahs nolēma izdot lidotāju PSRS. Dzimtenē bēgli gaidīja 12 gadu cietumsods, taču arī šahu drīz vien ķēra likteņa sods - jau pēc pāris gadiem viņš pats bija spiests bēgt no Irānas, kad tur sākās islāma revolūcija.
Ar iznīcinātāju uz Japānu
Viens no populārākajiem gaisa bēgļu maršrutiem bija uz Japānu. Pirmais šo taciņu jau 1948. gadā iemina leitnants Vladimirs Baraškovs. Viņš lidmašīnā Li-2 pacēlās gaisā no kāda Tālo Austrumu lidlauka, bet nolaidās jau Japānā. Piezemējoties lidmašīna sabojāja šasiju, taču pilots necieta un padevās vietējām varas iestādēm. Tās viņu tālāk nodeva amerikāņiem, kuri ar interesi uzklausīja Baraškova stāstus par padomju aviāciju. Viss, ko varēja iesākt PSRS, - aizmuguriski piespriest bēglim 15 gadu cietumsodu.
28 gadus vēlāk šo pašu maršrutu mēroja vecākais leitnants Viktors Beļenko. 1976. gada 6. septembra rītā viņš pacēlās gaisā ar tobrīd vēl slepeno iznīcinātāju MiG-25P. Paredzēts bija parasts treniņlidojums, taču pilotam izdevās pārliecināt tehniķus pieliet degvielas bāku pilnu, kaut gan dienas uzdevumam tik daudz nebija nepieciešams. Pēc tam Beļenko uzņēma kursu uz Japānu. Turklāt pamanījās izvairīties no abu valstu pretgaisa aizsardzības sistēmām, jo 130 kilometrus veica tikai 30 metru augstumā, kas bija zemāk ar radaru darbības robežu.
Beļenko bija iecerējis nosēsties kādā militārajā lidlaukā, taču degviela gāja uz beigām, tāpēc viņš izšķīrās par nolaišanos Hokaido civilajā lidlaukā. Pēc piezemēšanās viņš izkāpa no kabīnes, uzmanības pievēršanai izšāva gaisā no pistoles un paziņoja, ka lūdz politisko patvērumu. Slepeno lidmašīnu gan steigšus apsedza ar brezentu, taču, tā kā tā bija civilā lidosta, vairāki cilvēki bija paspējuši to nofotografēt, un šādā veidā par bēgšanu uzzināja visa pasaule.
Padomju oficiālā informācijas aģentūra TASS gan centās visus pārliecināt par pavisam citu versiju: «Vecākajam leitnantam Beļenko nācās veikt piespiedu nosēšanos Hokaido, jo lidmašīnai izbeidzās degviela, taču viņu Vašingtonas uzdevumā noziedzīgā kārtā nolaupīja japāņu varas iestādes.» Maskavā sarīkoja preses konferenci, kurā Beļenko sieva, ar kuru viņš jau labu laiku nedzīvoja kopā, paģērēja atdot vīru. Vēstule ar šādu prasību tika nosūtīta ASV prezidentam Džeraldam Fordam.
Tomēr visai civilizētajai pasaulei bija skaidrs, ka Beļenko PSRS ir pametis no brīva prāta. Turklāt viņš bija vērtīgs informācijas avots amerikāņu militāristiem un izlūkiem, kuri vecāko leitnantu ilgi un dikti iztaujāja par dažādiem PSRS aizsardzības jautājumiem.
Arī lidmašīna tika izpētīta līdz pēdējai skrūvītei. Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Džordžs Bušs vecākais (tas pats, kurš vēlāk kļūs par ASV prezidentu) Beļenko bēgšanu nodēvēja par lielu izlūkošanas veiksmi. Vēlāk amerikāņi lidmašīnu atdeva krieviem atpakaļ, taču tas Kremlim bija vājš mierinājums, jo bija skaidrs, ka par slepenu to vairs nekādi nevar saukt. Interesanti, ka pēc atgriešanās dzimtenē šis MiG nonāca Daugavpils aviācijas inženieru karaskolā, kur to izmantoja kā mācību līdzekli.
Taču teju vai pats lielākais PSRS zaudējums bija sistēmas savējais-svešais nonākšana amerikāņu rokās, kas potenciālajam pretiniekam ļāva atpazīt un vest maldināšanā padomju kara lidmašīnas. Šīs sistēmas nomaiņa visās gaisa spēku lidmašīnās Padomju Savienībai izmaksāja divus miljardus rubļu.
No sarunām ar Beļenko amerikāņi uzzināja daudz jauna par padomju kara aviāciju. Padomju lidotāji tika sagatavoti visai augstā līmenī, taču viņu sadzīves apstākļi daudzviet bija briesmīgi. Beļenko bija pārsteigts, ka ASV aviācijas bāzēs ierindas tehniskais personāls kopā ar ģimenēm dzīvo ērtās mājās, kamēr Padomju Savienībā pat piloti mitinājās kazarmās ar daļējām ērtībām. Turklāt padomju armijas bāzēs plauka dzeršana, kas ASV nebija iedomājama.
Beļenko dzimtenē gan bija mēģinājis cīnīties ar šīm nejēdzībām un ziņojis par tām priekšniecībai, taču komandieri neko nav gribējuši dzirdēt, un daudz nebija trūcis, ka pašu nemiera cēlāju padzītu no dienesta. Par dienesta paaugstinājumu Beļenko varēja aizmirst, un tas bija viens no iemesliem, kas lika izšķirties par bēgšanu.
Viņš pats amerikāņiem savu motivāciju skaidroja tā: «Es biju viens no labākajiem lidotājiem-iznīcinātājiem. Jaunībā aizrāvos ar sociālisma un komunisma idejām - tās likās ļoti pievilcīgas, jo solīja visiem darbu, bezmaksas izglītību un medicīnisko palīdzību, labu pensiju, bezmaksas bērnudārzus un tā tālāk. Taču vēlāk sapratu, ka šīs idejas kalpo tikai komunistu nomenklatūrai, bet pārējā sabiedrība ir faktiski vergu lomā. Secināju, ka man šo sistēmu mainīt nav pa spēkam, tāpēc labākais risinājums būtu šķirties no tās. Ja es nebūtu lidotājs, tad tik un tā atrastu veidu, kā aizmukt no šīs koncentrācijas nometnes.»
Amerikāņus pārsteidza, cik ļoti padomju bēglis sajūsminās par Rietumu pārtiku un to, ka uz aviācijas bāzes kuģa ikviens apkalpes loceklis ēdnīcā var ēst, cik vien vēlas, un porcijas nav normētas. Reiz Beļenko pārskatīšanās dēļ bija izēdis kārbiņu kaķu konservu, jo nebija sapratis uz tās rakstīto, bet pēc tam atzina: «Tie tik un tā bija garšīgāki nekā draņķīgie kartupeļi, ar ko mūs baroja armijas daļā.»
Bijušo padomju pilsoni izbrīnīja ne tikai pārtikas pārbagātība veikalos un rindu trūkums, bet arī amerikāņu lidotāju treniņu programmas un sadzīves apstākļi. Piemēram, tas, ka pilotiem allaž bija pieeja jaunākajiem trenažieriem. Padomju karaspēka daļās līdzīgi trenažieri bija domāti tikai atrādīšanai priekšniecībai, kad ieradās kārtējā pārbaude no augšas, bet ikdienā tos neizmantoja. Atklājās arī, ka padomju lidotājus nodarbībās baro ar dezinformāciju par pretinieka tehniku, norādot zemākus parametrus, nekā tie ir patiesībā.
«Padomju propaganda amerikāņus atainoja kā defektīvu un sapuvušu sabiedrību, kas ir vien soli no sabrukuma. Es esmu praktiska prāta cilvēks, tāpēc mani sāka mākt šaubas. Es sev teicu: ja jau Amerikā viss ir tik slikti, tad kā viņi varēja nogādāt cilvēku uz Mēness un pēc tam atpakaļ? Un kā tad viņi pamanās ražot labākos iznīcinātājus pasaulē? Toreiz es nevienam šos jautājumus nevarēju uzdot, pretējā gadījumā nonāktu psihiatriskajā slimnīcā. Taču klusībā secināju, ka Savienotās Valstis nav nemaz tik sliktas.»
Padomju Savienībā Beļenko gadījums tika rūpīgi izmeklēts. Nopratināja gan kolēģus, gan radiniekus. Tie visi apgalvoja, ka Beļenko nekad nav interesējies ne par Rietumu dzīvesveidu, ne arī par politiku. Nekādas liecības, ka viņu būtu savervējuši ārzemju specdienesti, neizdevās atrast. Aizmuguriski viņam piesprieda nāvessodu un par «nodevību» atspēlējās dzimtenē palikušajiem lidotājiem. Cenšoties atsijāt potenciālos bēgļus, drošības dienesti izvētīja visu lidotāju biogrāfijas un šaubīgos no pierobežas rajoniem nosūtīja dienēt tālāk iekšzemē. Aizdomu ēna gūlās uz neprecētajiem, iedzērājiem un tiem, kam gadījās sadzīves konflikti - tādus uzskatīja par šaubīgiem elementiem, kuri var aizmukt uz ārzemēm.
Tikmēr Beļenko Amerikā mācījās angļu valodu, lasīja lekcijas karaskolās un strādāja par inženieri. Nomira viņš 2023. gada 24. septembrī ASV. Krievijā vēsts par viņa nāvi izpelnījās indīgu repliku presē: «Svinīgai izvadīšanai amerikāņu biedri nolēma netērēt līdzekļus...»
Operācija Kāzas
1970. gadā padomju pilsoņu uzmanības centrā bija divi notikumi. Pirmais - proletariāta vadoņa Ļeņina 100. dzimšanas diena. To skaļi apsprieda radio un televīzijā. Tautā vairāk pusčukstus runāja par to, ka 16 bruņotu cilvēku banda mēģinājusi nolaupīt lidmašīnu un aizlidot uz Rietumiem. Recidīvists Eduards Kuzņecovs bija apņēmies neitralizēt abus pilotus, bet bijušajam kara lidotājam atvaļinātajam majoram Markam Dimšicam vajadzēja sēsties pie stūres un lidot uz Zviedriju. Visus 16 bandītus čekisti savlaicīgi arestēja. Dimšicam un Kuzņecovam piesprieda nāvessodu, bet pārējiem - no četriem līdz 12 gadiem cietumā.
Tomēr kaut kas šajā stāstā mulsināja. Kaut vai tas, ka lidmašīnai bija tikai divi piloti, jo parasti padomju pasažieru lidmašīnas apkalpē bija vismaz trīs cilvēki. Izrādījās, ka stāsts ir par kukuruzņiku An-2, uz kura reisu visas biļetes nopirkusi ebreju «banda» - šiem cilvēkiem varas iestādes kārtējo reizi bija atteikušas izceļošanu uz Izraēlu. Tāpat atklājās, ka nekādu ieroču «bandai» nav bijis, bet 16 «bandītu» vidū bijušas arī piecas sievietes un bērni.
Ideja sagrābt lidmašīnu, aizlidot uz Zviedriju un tur pastāstīt presei par padomju ebreju problēmām radās divu meitu tēvam Markam Dimšicam. Pirmais plāns bija šāds: izpirkt visas 56 biļetes uz Tu-124 reisu no Ļeņingradas un Maskavu, sagrābt lidmašīnu un doties uz Zviedriju. Taču kā izskaidrot to, ka visi pasažieri ir ebrejiska izskata? Izdomāja, ka maskēšanās nolūkā kompānija uzdosies par ebreju kāzu viesiem. No turienes arī radās nosaukums - operācija Kāzas.
Dimšics vairākas reizes kā pasažieris lidoja uz Maskavu un kā bijušais lidotājs izlūdzās pilotiem atļauju pasēdēt kabīnē un paskatīties, kā viņi strādā. Secinājums nebija iepriecinošs - vienatnē ar Tu-124 vadību galā netikt. Turklāt problēmas varēja radīt fakts, ka te apkalpē bija pieci cilvēki, - ej nu visus viņus neitralizē. Īpaši jau tāpēc, ka pēdējā laikā pilotus bija sākuši apbruņot ar pistolēm.
Plus arī neiespējami izrādījās savākt 56 cilvēkus, kas būtu gatavi tā riskēt. Atradās tikai 16 drosminieki - puse no Rīgas, puse no Ļeņingradas. Vairāki jau bija pasēdējuši lēģerī par pretpadomju darbību. Piemēram, Kuzņecovs, kurš pēc atbrīvošanas apprecējās ar Rīgas disidenti Silvu Zalmansoni.
Nākamais plāns bija vienkāršāks - izmantot to pašu leģendu par kāzām un sagrābt izmēros mazāko un vieglāk vadāmo An-2, kas lido no Ļeņingradas uz Priozersku. Abus pilotus sasiet un, ievīstītus guļammaisos, lai nenosalst, atstāt uz skrejceļa.
Taču par operācijas gatavošanu zināja pārāk daudz cilvēku, un nav brīnums, ka šī informācija nonāca arī līdz čekistiem. Īsi pirms došanās uz lidostu arī drosminieku grupiņai kļuva zināms, ka čekisti ir informēti par viņu iecerēto, tāpēc diez vai plāns izdosies. Tomēr tika nolemts nodomu nemainīt. Kuzņecovs gan diviem grupas biedriem, Murženko un Fjodorovam, teica: «Mums neizdosies aizlidot. Jūs abi neesat ebreji - kādēļ gan jums vajadzīgas problēmas ebreju emigrācijas jautājuma dēļ? Mēs neapvainosimies, ja jūs mums nepievienosieties.» Taču abi atbildēja: «Mēs iesim kopā ar jums līdz galam.»
1970. gada 15. jūnijā visus operācijas dalībniekus arestēja. Lūk, kā to apraksta Josifs Mendeļevičs: «Lidlauka malā liels pūlis. Skan saucieni: «Kaujas!» Nesaprotu, par ko ir runa. Pēkšņi mani no abām pusēm satver spēcīgas rokas. Nogāž zemē. Galvu piespiež zemei - brilles sagriežas un skrāpē ādu. Izlauž rokas aiz muguras un sasien ar virvi. Viss skaidrs - mūs ir izsekojuši un arestē. Lidlaukā ir daudz spēcīgu jaunu cilvēku, un no viņu sporta bikšu kabatām izspiežas pistoles. Tepat ir robežsargi ar suņiem un automātiem, armijas autobusi. Garām aizved Marku. Viņam viena acs jau aizpampusi, seja asinīs. Visiem mūsējiem ap rokām virve vai rokudzelži. Aizved uz dispečeru telpu. Sēžu uz krēsla, blakus apsardze. Ienāk VDK vecākais leitnants un divi pieaicinātie liecinieki. Rūpīgi pārmeklē. Guvums necils - 5 rubļi un 60 kapeikas. Nožēlojamā summa izraisa izbrīnu - laikam domāja atrast tūkstošus. Uzrāda aresta orderi - dzimtenes nodevība un tādā garā. Atsakos parakstīt.»
Vienai apcietinātajai sievietei bija tikai 18 gadi. Viņa bija stāvoklī, taču cietumā pavadīja pusgadu, un tikai grūtniecības astotajā mēnesī viņu izlaida ārā.
Nāves spriedums Dimšicam un Kuzņecovam izraisīja pamatīgu ažiotāžu visā pasaulē. Galu galā nekāda lidmašīnas sagrābšana taču nebija notikusi un neviens nebija cietis! Akadēmiķis Saharovs rakstīja:
«Pilotiem nedraudēja nekādas briesmas, bet nepiederošu pasažieru, kuri varētu ciest lidmašīnas sagrābšanas laikā, vispār nebija. Lidmašīnas sagrābšana bija iecerēta uz zemes, tāpēc to nevarēja uzskatīt par gaisa pirātismu. Un kur nu vēl par dzimtenes nodevību!»
No nāves abus notiesātos izglāba Izraēlas premjerministre Golda Meira. Tieši tobrīd Spānijā par lidmašīnas nolaupīšanu uz nāvi notiesāja vairākus basku separātistus. Meira lūdza Spānijas diktatoru Franko aizstāt nāvessodu ar cietumsodu, cerot, ka tas ietekmēs padomju līderi Leonīdu Brežņevu. Sarunā ar Franko Meira atrada pareizos vārdus: «Jūs savulaik neatdevāt Hitleram Spānijas ebrejus, tad izglābiet arī šos divus!» Franko ieklausījās un mīkstināja sodu. Reaģēja arī padomju puse, nāvessodu abiem aizstājot ar 15 gadu ieslodzījumu.
Pēc tam, 1978. gada maijā, Amerikā par spiegošanu tika apcietināti trīs padomju pilsoņi. Vienam bija diplomāta statuss, tāpēc viņu nācās atbrīvot. Bet abiem pārējiem piesprieda 50 gadu cietumsodu. Te pavērās iespēja abus spiegus apmainīt pret pieciem operācijas Kāzas dalībniekiem, ko amerikāņi arī izdarīja. 1981. gada 28. maijā prezidents Ronalds Reigans Baltajā namā pieņēma vienu no viņiem - Josifu Mendeļeviču.
Savukārt Kuzņecovs, nonācis Rietumos, šokēja ar pavisam negaidītu paziņojumu - patiesībā nekāda lidmašīnas nolaupīšana nebija iecerēta. Reālais plāns paredzēja izprovocēt čekistus uz asu rīcību un tā pievērst pasaules uzmanību. Ja tā tiešām bija, tad jāteic, ka operācija izdevās.
Maršruts uz Zviedriju
Viens no vilinošākajiem bēgšanas maršrutiem bija uz Zviedriju. Šo logu uz brīvību izcirta kāds padomju leitnants, kurš 1949. gada 18. maijā pacēlās gaisā no Mogiļevas aerodroma, bet nosēdās lidlaukā Stokholmas pievārtē. «Pasaulē humānākā tiesa» viņam par to aizmuguriski piesprieda 25 gadus cietumā. Droši vien piespriestu nāvessodu, taču šis soda veids tobrīd uz dažiem gadiem Padomju Savienībā bija atcelts.
Viens no skaļākajiem bēgšanas gadījumiem notika 1987. gada 27. maijā, kad no Saldus rajona kolhoza Druva lidlauka ar sējumu miglošanai izmantoto An-2 uz Zviedriju aizmuka Romāns Svistunovs. Viņš nebija vietējais, bet gan no Ukrainas, kur arī strādāja lauksaimniecības aviācijā. Bija atbraucis paciemoties pie Latvijas kolēģa un caur viņu sapazinies ar lidlauka personālu - kā nekā visi taču kolēģi, visi saistīti ar aviāciju.
Par pašu bēgšanu versijas mazliet atšķiras. Saskaņā ar vienu - Svistunovs bēgšanas naktī piedzirdījis lidlauka sargu un tā ticis pie lidmašīnas. Pēdējā brīdī gan sargs atjēdzies un pat draudējis šaut, taču bijis par vēlu - lidmašīna jau bija pacēlusies gaisā. Pats Svistunovs vēlāk stāstīja, ka lidlaukā tonakt bijuši divi vai trīs sargi, bet pie lidmašīnas viņš ticis ar aizbildinājumu, ka jāpārbauda dzinējs.
Lai vai kā, četros vai piecos no rīta kukuruzņiks bija gaisā un uzņēma kursu uz Zviedriju. 27. maiju Svistunovs bija izvēlējies apzināti, jo tas bija Padomju robežsargu dienas priekšvakars un pastāvēja cerība, ka svētku noskaņā robežas sargi nebūs tik modri kā citkārt.
Starp citu, līdzīgs aprēķins bija Matiasam Rustam, kurš burtiski nākamajā dienā, 28. maijā, veica lidojumu pretējā virzienā. Izvairoties no robežsargiem un pretgaisa aizsardzības sistēmām, ar nelielo Cessnu vācietis netraucēti aizlidoja no Helsinkiem līdz pat Maskavai un nosēdās tieši Sarkanajā laukumā. Tāpēc var teikt, ka padomju robežas sargi divu dienu laikā izgāzās pa diviem lāgiem, kas diezgan likumsakarīgi noveda pie pamatīgas kadru tīrīšanas atbildīgo dienestu augšējā ešelonā.
Svistunova kukuruzņiks nolidoja apmēram 350 kilometrus, un tad izbeidzās degviela. Tobrīd bēglis bija ticis gandrīz līdz Zviedrijai piederošajai Esterngarsholmas salai netālu no Gotlandes. Nācās veikt avārijas nosēšanos jūrā un pēdējos 100 metrus līdz brīvībai peldēt.
Zviedri viņam piešķīra politisko patvērumu, arī avarējusī lidmašīna netika atdota Padomju Savienībai - to vēlāk izcēla no jūras un novietoja Visbijas muzejā.
Svistunovs Zviedrijā kādu laiku strādāja sabiedriskajā ēdināšanā un izmācījās par pavāru, vēlāk pievērsās celtniecības biznesam. 1998. gadā pārcēlās uz dzīvi Ukrainā, kur nodarbojās ar biznesu, taču ne pārāk sekmīgi, jo drīz vien viņam izvirzīja apsūdzības nodokļu nemaksāšanā.
Kā jau teikts, Svistunova lidmašīnai nepietika degvielas, lai aizkļūtu līdz Gotlandei, un tam bija savs iemesls. Vārds šim iemeslam bija Voldemārs Vanags - tā sauca lauksaimniecības aviācijas pilotu, kurš četrus gadus pirms Svistunova ar kukuruzņiku bija aizbēdzis uz Zviedriju un laimīgi nolaidies Gotlandē. Tieši pēc šīs bēgšanas padomju varas iestādes izdeva rīkojumu, kas kategoriski aizliedza lauksaimniecības lidmašīnām maksimāli uzpildīt degvielas tvertnes. Drīkstēja ieliet vien tik daudz, lai pietiktu 350 kilometriem, - tika rēķināts, ka ar to ir par maz, lai tiktu līdz Zviedrijas krastiem.
Svistunovs bija informēts par šo rīkojumu, taču cerēja, ka varbūt tomēr izdosies kaut kā aizplanēt līdz Gotlandei - un, kā izrādījās, neko daudz nekļūdījās. Svistunova un Vanaga bēgšanu vieno vēl kāds apstāklis: arī Vanags bēga Padomju robežsargu dienas priekšvakarā - 1983. gada 27. maijā.
Vanaga stāstam gan beigas nebija laimīgas. Politisko patvērumu Zviedrijā viņam gan piešķīra, taču Voldemārs nespēja tur iedzīvoties un atrast darbu. Vīlies kapitālisma pasaulē, viņš jau pēc gada ieradās padomju konsulātā Stokholmā un lūdza palīdzību, lai atgrieztos dzimtenē. Padomju diplomāti laipni sagādāja biļeti uz kuģi, kas gāja uz Tallinu, taču tur viņu uzreiz arestēja un ievietoja psihiatriskajā klīnikā - tikai traks cilvēks taču muktu no tādas laimes zemes! Brīvībā viņu izlaida tikai jau pēdējos PSRS sabrukuma mēnešos.
Zviedrijas hronika
Bēgšana uz Zviedriju modē nāca septiņdesmitajos gados, taču tikai retajam izdevās sasniegt galamērķi. Lūk, īss tā laika gadījumu uzskaitījums.
• 1977. gada 17. jūnijs - kāds Petrovs sagrābj lidmašīnu Jak-40, kas veic reisu no Rīgas uz Tallinu, piedraud to uzspridzināt un liek lidot uz Zviedriju. Lidmašīna nosēžas Ventspilī, Petrovs tiek arestēts.
• 1977. gada 10. jūlijs - divi vīrieši nolaupa reisa Petrozavodska-Ļeņingrada lidmašīnu Tu-134. Tā nosēžas Helsinkos, lai uzpildītu degvielu, un tur abus nolaupītājus aiztur un vēlāk izdod PSRS.
• 1977. gada 19. oktobris - Tartu lidlaukā kāds vīrietis mēģina nolaupīt An-2, lai tiktu uz Zviedriju, taču tiek aizturēts.}
• 1978. gada 9. aprīlis - kāds Afoņins mēģina nolaupīt reisa Palanga-Rīga-Tallina lidmašīnu Jak-40. Draud ar pistoli un liek mainīt kursu uz Zviedriju, 11 reizes izšauj pilotu kabīnes durvīs. Lidmašīna nolaižas Pērnavā, Afoņins tiek arestēts.
Turcijas reiss
Diezgan daudzi laimi izmēģināja Turcijas virzienā. Pirmais gadījums reģistrēts jau 1948. gada martā, kad uz Turciju ar treniņlidmašīnu aizbēga kāds Groznijas karaskolas virsnieks. Viņam paveicās.
Taču traģisks liktenis bija lemts Padomju Savienības Varonim majoram Mihailam Kosam, kurš kara laikā bija notriecis 19 ienaidnieka lidmašīnas. Viņa bēgšanai gan iemesls nebija domstarpības ar padomju varu. Vienkārši majors vakarā bija sastrīdējies ar sievu, pamatīgi piedzēries un pateicis laulātajai draudzenei, ka viņa vēl pieminēs šo dienu. Tad aizgājis uz Kijevas pievārtē esošo lidlauku, kur dienēja, tur iekāpis iznīcinātājā Jak-9 un pacēlies gaisā. Grūti pat saprast, vai šajā gadījumā galamērķis bija Turcija, jo degviela beidzās virs Rumānijas. Tur Kosa bija spiests nolaisties un padoties varas iestādēm, kas viņu, protams, izdeva PSRS.
Padomju prokuratūra šo incidentu nolēma traktēt nevis kā dzērumā veiktu lidmašīnas zādzību, bet gan kā valsts nodevību. Par to Kosam piesprieda nāvessodu - kā par nelaimi, tas pēc neilga pārtraukuma pavisam nesen bija atkal atjaunots.
Sešdesmito gadu beigās pašdarinātos aeroplānos bēgt uz Turciju bija iecerējuši Armēnijas aviomodelistu pulciņa biedri, taču čekisti izrādījās veiklāki un visus arestēja vēl pirms pacelšanās gaisā.
Veiksmīgāki izrādījās divi bēgļi, kuri 1970. gadā sasēja pilotu un vienīgo pasažieri un nolaupīja reisa Kerča-Krasnodara lidmašīnu An-2. Pie stūres sēdās viens no bēgļiem un aizlidoja līdz pat ASV kara bāzei Turcijā. Tur gan vairākas nedēļas nācās skaidroties ar varas iestādēm - tās uzskatīja, ka šis pasākums ir čekistu provokācija. Beigu beigās pārbēdzējiem piešķīra politisko patvērumu.
Taču ar to stāsta laimīgā daļa bija galā. Abi vīri nespēja iedzīvoties Turcijā un drīz vien sāka domāt par atgriešanos dzimtenē. Padomju diplomāti solīja, ka par lidmašīnas nolaupīšanu viņus nesodīs, taču tie izrādījās meli - tikko abi atgriezās dzimtenē, tā saņēma ilgus cietumsodus.
1978. gadā reisa Krasnodara-Groznija-Baku lidmašīnu sagrāba čečens Mahajevs, kurš agrāk bija tiesāts par pretpadomju darbību. Piedraudot ar pistoli, viņš pilotiem lika lidot uz Turciju. Apkalpe pretojās, un tika ievainots bortmehāniķis. Līdz Turcijai Mahajevs netika, jo lidmašīna nolaidās Mahačkalā. Tur bēglis nošāvās, lai netiktu arestēts.
Ļoti dīvainu nolaupīšanu noorganizēja trīs čečeni. Tas notika 1991. gada novembrī, kad šī trijotne ar vēlāk plašu slavu ieguvušo Šamilu Basajevu priekšgalā sagrāba pasažieru laineri Mineraļnije Vodi lidostā un lika doties uz Turciju. Tur visus 178 ķīlniekus atbrīvoja, bet čečeni sarīkoja pretkara tēmai veltītu preses konferenci, pēc kuras devās uz Čečeniju. Tas bija laiks, kad padomju valstī likumi vairs īsti nedarbojās, bet līdz pašas PSRS pilnīgam sabrukumam bija atlikušas vien dažas nedēļas.
Kapteiņa Zujeva bēgšana
Aleksandrs Zujevs bija daudzsološs kara lidotājs, kurš līdz lēmumam bēgt no PSRS nonāca vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ģimenē valdīja nesaskaņas, jo Aleksandrs bieži strīdējās ar sievu; strīdu dēļ arvien vairāk laika pavadīja ārpus mājām un atrada jaunu mīlestību - tas, protams, mikroklimatu ģimenē neuzlaboja. Otrkārt, pulku, kurā dienēja Zujevs, komandēja viņa sievastēvs, kas nebija sajūsmā par znota izdarībām, tāpēc bremzēja viņa karjeru. Treškārt, tālāko karjeru apdraudēja ne tikai sliktās attiecības ar pulka komandieri, bet arī Zujeva veselības problēmas. Ceturtkārt, kā viņš pats apgalvoja, par kritisko punktu kļuva 1989. gada 9. aprīļa notikumi Tbilisi. Tur armija tik brutāli izdzenāja demonstrāciju, ka bojā gāja 20 cilvēki. To redzot, viņš nolēma pamest Padomju Savienību.
Pats process notika īstenā Džeimsa Bonda stilā. Vispirms Zujevs lidlaukā pacienāja dienesta biedrus ar torti, kas bija pildīta ar miegazālēm. Kad vīri aizmiga, kapteinis pārgrieza sakaru kabeļus un devās pie iznīcinātāja MiG-29. Taču ceļu aizšķērsoja sargkareivis. Zujevs nolēma nestrīdēties, bet pagaidīja sardzes maiņu, kad postenī stājās viņam labi pazīstams karavīrs. Taču arī tas atteicās bez priekšniecības atļaujas laist Zujevu pie lidmašīnas. Tad kapteinis mēģināja sargam atņemt automātu. Cīkstēšanās beidzās ar to, ka ierocis vairākas reizes izšāva un ievainoja gan sargu, gan Zujevu. Pēdējais cieta vieglāk - ievainojums rokā, tāpēc tika līdz lidmašīnai. Iekāpis iznīcinātājā, viņš gribēja sašaut visas pārējās lidmašīnas, taču nevarēja to izdarīt, jo viņa MiG-29 bija bloķēts lielgabals. Tāpēc Zujevs vienkārši pacēlās gaisā un drīz vien laimīgi šķērsoja Turcijas robežu.
Nolaidies Trabzonas lidostā, viņš turkiem uzreiz paziņoja, ka esot ASV pilsonis. Tā, protams, nebija taisnība, taču amerikāņi par bēgli ieinteresējās, un drīz vien viņš tika nogādāts pāri okeānam. Tur Zujevs konsultēja amerikāņu militāristus pirms 1991. gada operācijas pret Irāku Tuksneša vētra, kā arī testēja ASV vajadzībām padomju militārās tehnikas paraugus. 2001. gadā vienā šādā lidojumā ar Jak-52 Zujevs Sietlas apkārtnē avarēja un gāja bojā.
Eksotiskie maršruti
Bija bēgļi, kuri izvēlējās nevis īsāko ceļu, bet gan diezgan sarežģītus maršrutus. Piemēram, 1950. gadā divi ebreji mēģināja nolaupīt lidmašīnu, lai nokļūtu Izraēlā.
• 1977. gadā lietuvietis Alviks mēģināja sagrābt reisa Palanga-Viļņa lidmašīnu An-24, lai bēgtu uz Šveici. Tālāk par Viļņu gan viņš tā arī netika.
• 1978. gadā notika mēģinājums sagrābt reisa Ļeņingrada-Murmanska lidmašīnu, lai nonāktu Norvēģijā. Turklāt bēglim, kā vēlāk atklājās, nebija ne jausmas, vai norvēģi izdod lidmašīnu nolaupītājus atpakaļ PSRS vai ne. Viņam nebija arī bumbas, ar kuru viņš draudēja. Lidmašīna nolaidās Petrozavodskā, kur bēgli apcietināja.
Astoņdesmito gadu perestroikas laikā bēgļiem pavērās jauni maršruti. 1986. gadā divi ar ložmetēju un automātu bruņoti armijas dezertieri Mancevs un Jagmurdži Ufas lidlaukā sagrāba lidmašīnu T-134A, kas veica reisu Ļviva-Kijiva-Ufa-Ņižņevartovska. Nolaupīšanas laikā abi sāka šaut un nogalināja divus cilvēkus, bet pēc tam pieprasīja nogādāt viņus Pakistānā. Varas iestādes nolēma veikt atbrīvošanas operāciju, un tās laikā vienu laupītāju nošāva, bet otru ievainoja un arestēja.
• 1987. gadā kāds mākslinieks mēģināja nolaupīt reisa Minska-Rostova lidmašīnu, lai bēgtu uz Parīzi. Viņš no ziepēm un telefona vadiem bija pat izgatavojis spridzekļa maketu, taču draudi nenostrādāja, un mākslinieks tika aizturēts.
• 1989. gadā tika nolaupīta reisa Voroņeža-Astrahaņa-Baku lidmašīna, kuras pilotiem lika doties uz Nepālu. Tālāk par Baku gan neviens netika.
• Pavisam dīvaini rīkojās bijušais kara aviācijas virsnieks Kocjubans, kurš 1989. gada sākumā mēģināja nolaupīt pasažieru lidmašīnu, lai bēgtu uz... Rumāniju. Tas bija kas jauns, jo līdz šim uz sociālisma bloka valstīm nevienam nebija ienācis prātā mukt, jo tās bēgļus bez ierunām izdotu PSRS. Kocjubans gan neuzzināja, kā rīkotos Rumānija nepilnu gadu pirms Čaušesku režīma krišanas, - viņu no trases noņēma vēl Odesā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita