Laupītājs vai politiski motivēts mežabrālis? Reāls cilvēks vai fantāzijas auglis? Meklējam atbildes uz jautājumiem par Robina Huda identitāti un leģendas izcelšanos
Savu stāstu mēs dalīsim divās daļās. Pirmajā jūs vairāk uzzināsiet par angļu folklorā mitoloģizēto labo laupītāju Robinu no Lokslijas, bet otrajā - par viņa galveno ieroci, kurš pusotru gadsimtu vēlāk angļu strēlniekiem ļāva triumfēt vēsturiskās batālijās pie Puatjē, Kresī un Azenkūras.
Kas jūs esat, ser Robin?
Par Robinu Hudu ir sacerēts desmitiem balāžu, kurās apdziedāta viņa drosme, godprātība un principialitāte. Tērpies zaļā vadmalas apmetnī, bruņots ar loku, apjozis zobenu un turot rokā kaujas ragu, viņš komandēja jautro laupītāju bandu Šērvudas mežā centrālajā Anglijā, netālu no Notingemas.
Pats Huda tēls angļu sabiedrības apziņā ir formējies daudzu gadsimtu griežos. Tikpat daudzas literātu, vēsturnieku un citu pētnieku paaudzes ir lauzušas šķēpus par šī varoņa būtību, bieži vien transformējot to pilnīgi pretējās vai diametrāli atšķirīgās konkrēta laikmeta reālijās. Piemēram, viens no spilgtākajiem cariskās Krievijas vēsturniekiem Nikolajs Gumiļevs pētījuma ievadā raksta: «Robins Huds dzīvoja XII gadsimta izskaņā Tirvudas (!) mežā, kur viņš kopā ar pārējiem «vecās» Anglijas pamatiedzīvotājiem sakšiem bēguļoja no Francijas normāņu kolonizatoriem. Pēc pašām senākajām un tātad pašām ticamākajām liecībām, Robins Huds cēlies no sakšu izcelsmes zemnieku dzimtas. Pēc Valtera Skota versijas, kas balstīta uz XVI gadsimta skotu vēsturnieka un filozofa Džona Meidžora teorijas, Robins Huds patiesi dzīvojis XII gadsimta otrajā pusē un bijis Anglijas karaļu Ričarda Lauvassirds un Džona Bezzemja laikabiedrs. Šai teorijai gan ir viena neliela, taču vēsturiski fiksēta un būtiska ķibele, proti - leģendās aprakstītās loka šāvēju sacensības Anglijā sāka rīkot vien XIII gadsimtā...»
Pašos senākajos avotos Hudu sauc par zemnieku vai jomenu - niecīga zemes pleķa īpašnieku, bet vēlāk jau par ārpus likuma pasludinātu augstmani vai pat aristokrātu - Normandijas grāfu Ranulfu no Česteras vai Skotijas grāfu Deividu (Hantingdonu). Ir arī citi varianti - atgriezies no krusta kara Svētajā zemē, mūsu varonis uzzina, ka viņa zemes nelikumīgi ir sagrābis Notingemas šerifs. Jebkurā variantā šie notikumi hronoloģiski attiecināmi jau uz XIII gadsimtu.
Pa visiem britu vēsturisko avotu pētnieki ir noskaidrojuši astoņas galvenās Robina Huda izcelsmes versijas. Vienā balādē viņa dzimšanas vieta aprakstīta šādi: « Robins Huds ir piedzimis jautrajā Notingemas grāfistē, bet mīlīgā Lekslijas pilsēta ir viņa pajumte.» Lekslijas, precīzāk - Lokslijas, ciems nav atrodams mūsdienu kartēs, taču šis toponīms dod mūsu varonim vēl vienu iesauku - Robins no Lokslijas.»
Robina Huda nāve ir aprakstīta vairākās balādēs. Viena no agrīnākajām ir A Gest of Robyn Hode, un tajā teikts, ka viņš miris Kirklejas abatijā no vārdā nezināmas mūķenes un sera Donkasteras Rodžera rokas. Jaunākā balādē Robin Hood’s Death, kura vēlāk tika kanonizēta kā ticamākā vislielākās detalizācijas dēļ, mēs uzzinām, kā varonis izvēlas savu pēdējo atdusas vietu. To viņš nolemj uzticēt izšautai bultai, bet, nespēka pārņemts, pirmo trāpa upē un ir spiests šaut vēlreiz. Viņa iespējamā kapavieta atrodas Rietumjorkšīras grāfistē, 650 metrus no vēl saglabājušamies Kirklejas abatijas ēkām. Tiesa, šai versijai ne īpaši tic pat paši kvēlākie leģendas fani.
Arī Robina nacionalitāte tika akceptēta visai nesen. Lieta tāda, ka pirmās rakstiskās liecības par mūsu varoni tika atrastas nevis angļu, bet gan skotu XV gadsimta hronikās, kurās pieminēta Robina Huda, viņa rokaspuiša Mazā Džona un jautrās kompānijas slēpšanās meža biezoknī XII gadsimta beigās.
Jau piesauktais Džons Meidžors savā darbā Dižās Britānijas vēsture (1521) Robinu Hudu tomēr sauc par angli: «Tajā laikā, pēc manām domām, dzīvoja slaveni laupītāji - anglis Robins Huds un Mazais Džons, kuri meža biezoknī pārsteidza ceļiniekus, bet labumus ņēma tikai no bagātajiem… Viņu laupītāju nodarbe ir peļama, taču no pārējiem zagļiem viņi atšķīrās ar godaprātu un humānismu…»
Robina Huda tēls īpaši populārs kļuva XV-XVI gadsimtā, jo atspoguļoja šī sarežģītā laikmeta galvenās sociālās un reliģiskās domstarpības, kas īpaši aktuālas kļuva pēc Vota Tailera sacelšanās 1381. gadā.
Otrreizējo reinkarnāciju mūsu varonis piedzīvoja XIX gadsimta romantisma laikmetā. Un te atkal pie vainas bija Skotija, kur, pateicoties Valtera Skota romānam Aivenho, Robins Huds vēl vairāk mitoloģizējās un kļuva ne tikai par sociālās, bet arī politiskās pretestības simbolu. Jāpiebilst, ka pats vecākais līdz mūsdienām saglabājies teksts par slaveno laupītāju ir balāde Robin Hood and The Monk (Robins Huds un mūks). Tas tapis XV gadsimta otrajā pusē un glabājas Kembridžas Universitātē.
Un vēl kāds interesants fakts - Robina Huda zaļais apmetnis nav vienkārši zaļš. Anglijā tam ir īpašs nosaukums: Lincoln Green jeb Linkolnas zaļais. To Linkolnas pilsētas audēji ieguva, sajaucot no diviem augiem iegūtas krāsvielas - vienu zilu, otru - dzeltenu.
Garā loka zvaigžņu stundas
Angļu garais loks nodrošināja savai valstij grandiozus panākumus Simtgadu karā. Robinu Hudu bieži vien attēlo ar garo loku rokās, lai gan leģendārajam mežabrālim ar Simtgadu karu nebija nekāda sakara.
Garais loks Anglijā parādījās jau XIII gadsimta ieskaņā, bet tieši vēlākie kari to padarīja par īstu leģendu. Strēlnieku sacensības bija obligātas katrā sevi cienošā bruņinieku turnīrā - precīzus to pirmsākumus mēs nezinām, bet tieši XIII gadsimtā loka šāvēju turnīri kļuva masveidīgi.
Īpaši populāra šī prakse kļuva Edvarda III valdīšanas laikā (1312-1377) - šis karalis, starp citu, arī iesāka Simtgadu karu. Pēc monarha pavēles daudzās Anglijas pilsētās strēlnieku mači tika rīkoti ik nedēļu. Bet viņa mazdēls Ričards II (1367-1400) paģērēja, lai ikviens parasts zemnieks tā saucamajā brīvajā laikā regulāri trenētos šaut ar loku.
Šādu piespiedu treniņu rezultātā XIV gadsimta vidū Anglijā bija lērums lieliski sagatavotu strēlnieku - cilvēku ar piešautu roku un noslīpētu tehniku. Viņu meistarību tolaik aprakstīja šādi - angļu loka šāvējs no simt soļiem var trāpīt sudraba monētā. Tā, protams, bija skaista metafora, taču nevar noliegt, ka XIV-XV gadsimta angļu strēlnieki bija profesionāli kareivji, lieliski sagatavoti jebkādām tālaika batālijām. Turklāt arī ierocis bija ļoti bīstams: bultas ātrums izšaušanas brīdī varēja sasniegt 200 kilometrus stundā.
Tieši šie profesionālie strēlnieki tad arī nodrošināja Anglijas lielos panākumus Simtgadu karā. Kaujās pie Kresī (1346) un Puatjē (1356) viņu nāvējošās bultas burtiski izpļāva franču bruņniecības lepnumu - smago triecienkavalēriju. Slaktiņā pie Puatjē frančiem bija teju trīskāršs pārsvars, bet tas neglāba ne viņu bruņiniekus, ne karali Žanu II, kurš tika saņemts gūstā.
Par to, cik nopietni angļi uztvēra strēlnieku sagatavošanu, liecina kaut vai šāds fakts - pirmajos 20 Simtgadu kara gados loka šāvēju vajadzībām izgatavoja 1,2 miljonus bultu. Kaujā viens strēlnieks parasti izšāva 60-80 bultas.
Pats bīstamākais ierocis
Garais loks - tā, pirmkārt, ir tiem laikiem absolūti revolucionāra tehnoloģija. Reizēm šo ieroci dēvēja par tīka loku, jo lielākoties to izgatavoja tieši no šī koka. Protams, izmantoja arī citu koksni - lazdu, ozolu, gobu un osi, taču visi tie stipri atpalika no tīkkoka, īpaši jau šāviena tāluma ziņā. Tīks brīnumainā vīzē apvieno sevī divas īpašības - lokanumu un blīvumu, un, pat uzvilktam līdz maksimumam, ierocī nerodas ne mazākās plaisas.
Jāpiebilst, ka tīkkoks Anglijā sastopams visai reti, tāpēc to vajadzēja importēt - galvenokārt no Itālijas un Spānijas. Pirmās atsauces par koka iepirkumiem datētas ar 1294. gadu. Loku darbnīcas bija visās angļu pilsētās, un tajās strādājošajiem bija īpašas privilēģijas - tie bija atsvabināti no daudzām nodevām.
Robina draugi un naidnieki
Balādēs par Robinu Hudu, gluži kā katrā varoņeposā, ir tēli, kuri palīdz galvenajam varonim, un arī tādi, kas grib nodarīt ļaunu. Protagonisti un antagonisti.
Notingemas šerifs
Galvenais Robina Huda antagonists, kurš tekstos figurē visbiežāk. Starp abiem rit nepārtraukta cīņa. Šerifa galvenās īpašības - uzpūtība un lepnība. Interesanti, ka patiesībā šerifa amats Notingemā parādījās ne agrāk kā 1449. gadā, kad pilsētniekiem tika piešķirtas tiesības pašiem lemt par mērijas pārstāvjiem. Odiozajā šerifa tēlā atspoguļojas tās negatīvās rakstura iezīmes, kuras reiz piemita XII gadsimta vietvaldim princim Džonam.
Sers Gajs Gisborns
Vēl viens Robina oponents ir Gajs Gisborns, kuru daži pētnieki dēvē par bruņinieku, bet daži pat par Notingemas šerifa vasali. Viņš pirmoreiz tekstos parādās 1475. gadā, bet balādē ar nosaukumu Robins Huds un Gajs Gisborns - ne agrāk par 1650. gadu. Visdrīzāk, agrīnajā versijā tas bija šerifa nolīgts profesionāls slepkavnieks, kurš vēlāk leģendās pārtapa par bruņinieku - feodāli un laupītāju, kuram nospļauties uz tautas brīvību un parastu cilvēku tiesībām.
Mazais Džons
Šo Robina uzticīgo, taču reizēm patvaļīgo pavadoni pētnieki vērtē dažādi. Vieni traktē kā labdabīgu lempi ar ironisku iesauku - Mazais. Citi tajā saskata vēsturisku prototipu - laupītāju Džonu le Litlu, kurš patiesi dzīvoja karaļa Edvarda II valdīšanas laikā XIV gadsimta pusē un savu biznesu izvērsa Veikfīldas un Jorkšīras apkaimē. Lai cik tas liktos dīvaini, turpat šajā laikā mita arī kāds Roberts Huds, kurš devies mežā tad, kad netaisni ticis piespriests nāvessods viņa saimniekam dumpīgajam grāfam Tomasam Lankasteram.
Brālis Tuks
Brālim Tukam piedēvē divas klausības vietas - cisterciešu Fauntinas klosteris Ziemeļjorkšīrā un arī benediktiešu Svētās Marijas dievnams Jorkā. Jautrais mūks parādās vairākās balādēs, līdz kļūst par vienu no galvenajiem varoņiem 1621. gada vēstījumā Robins Huds un bīstamais mūks. Tajā mūsu klejojošais vai bēguļojošais dieva kalps iegūst teju mitoloģisku cīnītāja auru - viņš ne tikai pārspēj Robinu cīkstiņā pie strauta sēres, bet, kā izrādās, arī labāk rīkojas ar loku.
Vils Skārlets
Dažādās balādēs viņam ir dažādi vārdi. Vienā - Skeitloks, citā - Skedloks, vēl kādā - Statlijs. Patiesībā tas ir viens un tas pats tēls. Atšķirībā no pārējiem mežabrāļiem, kuri lielākoties ir vīri brieduma gados, Vils parasti tiek aprakstīts kā jauneklis, pat tīneidžers. Viņš ir ļoti impulsīvs, ātri iekarst, taču arī pieklājīgs un elegants. Viņam ļoti tīk skaistas drānas, it sevišķi - no koši sarkana zīda.
Lēdija Meriona
Robina Huda izredzētā un, pēc dažiem avotiem, pat sieva. Pašos pirmajos tekstos Meriona ir baskāju gane vai vienkārša ciema meiča, bet vēlākos laikos viņa pārtop par aristokrāti. Merionas klātbūtne balādēm piepilina melodrāmas devu, jo viņa ir ne tikai Robina Huda, bet arī galvenā antagonista Gaja Gisborna interešu azimutā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita