1920. gada sākumā Latvijas Pagaidu valdība uzskatīja, ka Krievijā atrodas aptuveni pusmiljons bēgļu, no kuriem aptuveni 350 000 vēlētos atgriezties. Apmēram 4000 latviešu tautības bēgļu un karagūstekņu atradās Polijā, un kāds pusotrs tūkstotis bija starp bijušās Krievijas armijas karagūstekņiem Vācijā.
Laikā, kad starp Latvijas un Padomju Krievijas delegācijām risinājās smagas sarunas par miera līgumu, precīzāk - 1920. gada jūnijā, starp abām valstīm tika parakstīts Bēgļu reevakuācijas līgums. No cilvēciskā viedokļa, šo dokumentu varbūt var nosaukt par vissvarīgāko vienošanos togad parakstīto līgumu paketē. Līguma ievadā bija teikts: «Latvija, no vienas puses, un Krievija, no otras puses, vēlēdamies ātrāk likvidēt pasaules kara nodarīto postu, dod iespēju abu zemju bēgļiem, kuri bija spiesti atstāt savas dzimtās mājas, nekavējoties atgriezties dzimtenē, nenogaidot miera līguma noslēgšanu starp abām līguma slēdzējām valstīm.»
Lielajā Krievijā vēl notika pilsoņu karš, Krimas pussalā bija nocietinājusies pārpalikusī pretboļševistiskā krievu armija ģenerāļa Vrangeļa vadībā. Jau pēc pāris mēnešiem, novembrī, boļševiku Sarkanā armija ne bez latviešu strēlnieku vienību palīdzības likvidēs šo pēdējo nopietno baltgvardu pretošanās placīti. Vasarā pilnā sparā ritēja tobrīd vēl ļoti sekmīgais Sarkanās armijas uzbrukums Polijai - brīnums pie Vislas jeb neticamā Polijas armijas uzvara pār Krievijas boļševikiem tobrīd vēl nebija noticis. Bijušās Krievijas Impērijas nacionālās nomales, kā Vidusāzija, Aizkaukāzs, Aizbaikāls, Tālie Austrumi, arī vēl rādīja zobus Maskavai, kurā rezidējošās komunistu valdības koloniālās tieksmes neatšķīrās no nelaiķa krievu cara vēlmēm. Tikai tagad to sauca par šķiru cīņu un vēlmi pēc vispasaules proletariāta diktatūras nodibināšanas…
Bēgot no kara un posta
Latvijas zemē karš bija plosījies kopš 1915. gada. Sākumā Pirmā pasaules kara laikā mūsu teritoriju pārstaigāja krievu un vāciešu armijas. Vēlāk, jau Neatkarības kara laikā, te pabija astoņu valstu armijas un vairākas reizes mainījās vara, līdz Latvijas tauta izcīnīja savu valsti. Visi ienaidnieki no mūsu zemes bija patriekti, un valsts celšana bija jāsāk no drupām.
Rūpniecība bija sagrauta, gandrīz visi rūpniecības uzņēmumi līdz ar valsts, pašvaldību un mācību iestādēm vēl pasaules kara gados bija evakuēti uz Krieviju, lauksaimniecība izpostīta. Atgriešanās pie normālas dzīves pēc Neatkarības kara ritēja ļoti lēni un ļoti smagi. Vēl 1922. gada pavasarī vairāk nekā 7000 ģimeņu Latvijā dzīvoja zemnīcās, jo katastrofāli trūka dzīvojamo telpu. Kari, jukas un revolūcijas dzīvojamo fondu bija pamatīgi izpostījuši. 146 pagastos ēku postījumi bija no 10 līdz pat 100 procentiem. Vissmagāk bija cietuši Rīgas, Jelgavas, Bauskas, Jelgavas un Jaunjelgavas apriņķi.
Pasaules kara gadi un sekojošais revolucionāro juku laiks bija radījis daudzu simtu tūkstošu bēgļu straumi. «Sākās veselas tautas episka bēgšana,» tā par 1915. gada vasaras notikumiem, kad Vācija okupēja Kurzemi un tādējādi izraisīja masveidīgu kurzemnieku izbraukšanu austrumu virzienā, teica rakstnieks Edvards Virza.
Precīzs bēgļu gaitās devušos Latvijas iedzīvotāju skaits nav zināms, bet domājams, ka gan piespiedu kārtā, gan brīvprātīgi prom bija spiesti doties ap 800 000 cilvēku. Daļa gan bija tā saucamie iekšējie bēgļi, kuri Latviju nepameta, tikai atstāja dzimtās vietās, piemēram, pārcēlās no Kurzemes uz Vidzemi. Tādu gan bija mazākums.
1920. gada sākumā Latvijas Pagaidu valdība uzskatīja, ka Krievijā nokļuvuši aptuveni pusmiljons bēgļu, no kuriem aptuveni 350 000 vēlētos atgriezties dzimtenē. Apmēram 4000 latviešu tautības bēgļu un karagūstekņu atradās Polijā, un kāds pusotrs tūkstotis bija starp bijušās Krievijas armijas karagūstekņiem Vācijā. Vēlāk gan mājās pārbrauca mazāk bēgļu, nekā bija domāts 1920. gada sākumā: daļa bija iedzīvojusies svešumā, daļa nevēlējās braukt politisku iemeslu dēļ, daļa vienkārši baidījās. Savukārt tiem, kuri gribēja braukt mājup, šis ceļš izrādījās ārkārtīgi smags.
Dodamies mājās!
1920. gada 12. jūnija līgums noteica, ka Padomju Krievijas varas iestādes uz Latvijas robežu katru nedēļu nogādās ne mazāk kā 2000 bēgļu. Ar bēgļu pieteikšanos un izbraukšanu, vismaz oficiāli - balstoties uz līguma nosacījumiem, no Krievijas nevajadzēja būt nekādiem ierobežojumiem. Tomēr realitāte būtiski atšķīrās.
Vēsturnieks Aivars Stranga raksta: «Pilnīgi korumpētā Krievijas Centrālā evakuācijas komiteja (Centroevak), kuru vadīja čekas kolēģijas loceklis latvietis Aleksandrs Eiduks, un vietējās padomju iestādes burtiski aplaupīja bēgļus, solot viņus nekavējoties nogādāt līdz Latvijai. Par naudu vai personīgajām mantām bēgļi tika iekļauti sarakstos; pārdevuši vai pat atstājuši iedzīvi, viņi pulcējās stacijās, kur nonāca galīgā postā.»
Bēgļu pulcēšanās vietās vietējās boļševiku varas iestādes visādi kavēja aizbraukšanu: nepiešķīra vilcienus un lokomotīves, revidēja aizbraucēju sarakstus, pārbaudīja un konfiscēja personīgās mantas, bieži vien terorizēja gan psiholoģiski, gan arī fiziski kā iedomātus «pretpadomju elementus», «tautas ienaidniekus» vai «spekulantus».
Milzīgu darbu paveica Latvijas Bēgļu reevakuācijas biedrība. Tā vāca naudu un materiālo palīdzību un izsniedza to ziedojumos trūkumā nonākušajiem bēgļiem, kā arī uz galvenajām repatriantu pulcēšanās vietām Krievijā sūtīja naudu, apģērbu un pārtikas produktus. No dzimtenes uz Krieviju sūtītā palīdzība gan vairumā gadījumu līdz adresātiem nemaz nenonāca. 1921. gada 29. oktobrī laikraksts Latvijas Sargs vēstīja:
«Atbraucēji no Pēterpils [Petrogradas] ziņo, ka uz Pēterpili sūtītais vagons ar ziedojumiem un produktiem priekš latviešu bēgļiem un ieslodzītajiem padomju valdības cietumos vēl līdz šim nav nācis Sarkanā Krusta priekšstāvju rokās. Komunistu črezvičaikas [čekas] spiegi, izzinājuši par produktiem, neizlaiž produktus no dzelzceļa, un vagons ar pārtiku vēl atrodas uz sliedēm. Čekisti paģēr sev 2/3 vagona satura, atstājot Sarkanajam Krustam tikai 1/3. Vagona pavadoņi vēl atrodas stacijā un nedrīkst atstāt vagonu bez uzraudzības, jo citādi to tūlīt izlaupītu. Sarkanā Krusta priekšstāvji griezušies pie padomju iestādēm ar prasību izdot Sarkanā Krusta pārtiku. Par panākumiem še vēl nav zināms. Kā ziņo, tad līdzīgs gadījums noticis arī ar igauņiem.»
Pirmais bēgļu ešelons no Maskavas izbrauca 1. jūlijā. Sākotnēji tajā bija 1300 cilvēki, bet Centroevak no saraksta simtu patvaļīgi izsvītroja, tādējādi pārkāpjot līguma 5. pantu, kas paredzēja sadalīto ģimeņu apvienošanu. 4. jūlijā vilciens sasniedza Veļikije Luki un tika apturēts. Simtu izsvītroto tur no vilciena izsēdināja, vīriešus ievietoja cietumā, sievietes - netīrās barakās.
Pēc tam vilciens turpināja ceļu, taču Padomju Krievija pieprasīja atļaut no Latvijas izbraukt par teroristisko darbību apcietinātajiem komunistiem. Tikai tad, kad Latvijas varas iestādes uz robežu bija nogādājušas un palaidušas brīvībā 28 komunistus, bēgļu mocībām pienāca beigas - viņi drīkstēja šķērsot dzimtenes robežu.
Nākamajā dienā pēc Maskavas vilciena izbraukšanas ceļu uz Latviju uzsāka arī vagoni no Petrogradas; tādi bija saformēti arī Murmanskā un Smoļenskā, tomēr vienlaicīgi tiem izbraukt Krievijas varas iestādes neļāva. Simbirskā esošos repatriantus ieslodzīja vietējā koncentrācijas nometnē. Un tie bija tikai daži gadījumi no daudziem.
Lielāka rosība bēgļu reevakuācijā sākās 1920. gada vasaras otrajā pusē - jūlija beigās un augustā. Tad vilcieni ar latviešiem izbrauca no Maskavas, Orlas, Smoļenskas, Kalugas un Rjazaņas. Šī paša gada rudenī katru nedēļu Padomju Krieviju pameta ne mazāk kā 5000 bēgļu.
Strēlnieku pārnākšana
Padomju Krievijas Sarkanās armijas sastāvā tobrīd vēl bija palikusi vienība, kuru sauca par Latviešu sarkano strēlnieku divīziju un kurā bija latvieši. Tie bija, piemēram, bijušie latviešu strēlnieki, kuri vēl 1918. vai arī 1919. un 1920. gadā, atkāpjoties kopā ar Pētera Stučkas padomju valdību, bija aizvesti uz Krieviju. Tāpat tur bija Krievijā saformēto dažādo latviešu «sarkanās gvardes» un citu vienību kaujinieki. Divīzijā bija arī daudz latviešu no savulaik uz Krieviju evakuēto bēgļu vidus. Lai gan saskaņā ar abu valstu 1920. gada 11. augusta miera līgumu Krievijai bija jālikvidē pēc nacionālā principa veidotās karaspēka daļas, boļševiku valdība to darīt netaisījās.
1920. gada vasarā un rudenī latviešu strēlnieki piedalījās cīņās pret Vrangeļa komandēto balto karaspēku Krimā un šajās kaujās cieta pamatīgus zaudējumus. Šī paša gada rudenī divīzijā bija 17 300 cilvēku, taču tikai apmēram puse personālsastāva bija latvieši. Dažiem latviešu strēlniekiem mājupceļš sākās jau 1920. gada beigās, tomēr pamatā strēlnieku atvaļināšana no Sarkanās armijas notika gadu vēlāk.
12. maijā pirmais vilciens ar bijušajiem latviešu strēlniekiem pārbrauca Latvijas robežu un piestāja Zilupes dzelzceļa stacijā. «Vakar pusdienas laikā Zilupes stacijā ieradās pirmais ešelons ar 1200 bijušajiem sarkanarmiešiem latviešiem. Vakarvakarā ešelons ieradās Rēzeknē, kur bijušie sarkanarmieši paliks, kamēr noskaidros viņu personības. [..] No Maskavas ešelons izbraucis jau 8. maijā, bet aizkavēts Sebežā. No Padomju Krievijas rezidences izbraucot, bijušie sarkanarmieši dziedājuši nacionālas dziesmas, vagoni bija izpušķoti nacionālajiem karodziņiem, un paši piesprauduši nacionālas nozīmes. Maskavā vēl palikuši 4000 demobilizētu latviešu sarkanarmiešu, kuriem atļauts atgriezties Latvijā.»
Nākamie vilcieni ar mājās palaistajiem strēlniekiem ieradās pēc vairākām nedēļām - vasarsvētku dienās. Laikraksts Latvijas Kareivis rakstīja: «Ilgas un sajūsma bijušas tik lielas, ka ceļā nopirkti un izgatavoti Latvijas valsts karogi, dziedāta mūsu tautas lūgšana, izsvilpoti un piekauti bagātīgi pretī stacijās sūtītie aģitatori. No tāliem, ilgiem maldu ceļiem pēc grūtiem cīņu un māņu murgiem, pēc izbristām asins un nāves jūrām Latvijā pārnāk viņas nabaga apmānītie dēli.»
Līdz 1924. gadam Latvijas Republikas sūtniecības paspārnē Maskavā darbojās bēgļu un optantu komisija, un līdz tam laikam lielā bēgļu atgriešanās arī bija beigusies - dzimtenē bija atgriezušies 225 000 cilvēku. Līdz 1928. gada 1. septembrim šis skaitlis pieauga līdz 236 229. Tāpat mājās atgriezās arī gūstekņi, kas bija krituši Sarkanās armijas gūstā Neatkarības karā.
Karantīna: atbrīvot no boļševisma un slimībām
Pēc ierašanās Latvijā visiem bēgļiem bija jāiziet personas noskaidrošanas process jeb karantīna. Galvenās karantīnas vietas bija Rēzekne, kur atradās sanitārā un politiskā karantīna, kā arī Rīga. Nepieciešamība pārbaudīt no Krievijas pārnākušos radās jau Neatkarības kara laikā.
1919. gada 22. jūlijā darbu sāka Iekšlietu ministrijas Karagūstekņu un bēgļu nodaļa, kuras galvenais darbības virziens bija no austrumzemes pārnākušie karagūstekņi un bēgļi. Sākumā nodaļa darbojās tikai Rīgā. Tur karantīnas etapa punktā tā saucamā bēgļu atsvabināšanas komisija noskaidroja cilvēku personas datus, lai Latvijā neielaistu komunistu aģentus un cilvēkus, kas Padomju Krievijā bija pastrādājuši noziegumus. Naukšēnos, Adamovā un Spārē bija iekārtotas bāreņu patversmes.
Tā kā 1920. gadā bēgļu skaits dramatiski pieauga, radās nepieciešamība pēc iestādes tuvāk austrumu robežai. Martā pilsētā sāka iekārtot Karagūstekņu un bēgļu etapa punktu jeb Rēzeknes karantīnu. Tam valdība atvēlēja sākumā divus miljonus Latvijas rubļu, bet vēlāk vēl septiņarpus miljonus. Karantīnu iekārtoja vairākās ēkās, kas pirms kara bija bijušas Viskrievijas Zemstes savienības rīcībā, plus barakas piecēla arī klāt. Kopā šajā 18 hektāru lielajā teritorijā atradās ap 40 dažādas ēkas, un karantīnā strādāja vairāk nekā 100 cilvēki.
Lai arī varas iestādes centās un bija iedalīti finanšu līdzekļi, tomēr labiekārtot šīs ēkas un visu karantīnas teritoriju bija ļoti grūts uzdevums. Laikraksts Brīvā Zeme 1920. gada augustā rakstīja:
«Karantīnas izbūve vēl nav nobeigta. Ieguldīti miljoni. Šī nauda izdota neproduktīvi. [..] Nebūšanas karantīnas sanitārā iekārtā nav aprakstāmas. Visa karantīna nogrimst netīrumos, sevišķi lietus laikā. Atejas vietas ir gandrīz nelietojamā stāvoklī, un bēgļi izdara savas vajadzības turpat pagalmā. Dezinfekcijas ietaise nepietiekoša. Barakas dezinficētas netiek. Viņās valda ārkārtēja netīrība. Ventilācijas nav. Gaiss nepanesams. Trūkst apgaismošanas. Visās barakās, tāpat arī pagalmā valda Ēģiptes tumsība. Apsargāt karantīnu tumšajās rudens naktīs un novērst nevēlamu elementu izbēgšanu ir gluži neiespējami. Trūkst vārīta ūdens. Bēgļi, to starpā simtiem bērnu, dzer nevārīto diezgan netīro Rēzeknes upes ūdeni. Tie bēgļi, kuriem katliņi līdzi, vēl kā nekā izlīdzas, paši uzvārīdami ūdeni. Malkas jautājums ir ļoti ass. Viņas jau tagad nav pietiekošā vairumā. Neviļus uzmācas jautājums, kas būs, aukstākam laikam iestājoties? Apkurināt barakas vieglās uzbūves dēļ jau tā kā tā nebūs iespējams. Paredzams, ka aizsals arī nepieciešamais ūdens vads. [..] Jāliecina, ka karantīnas ierēdņi, sevišķi Atsvabināšanas komisijas, atrodas visai neapskaužamos apstākļos. Viegli būvētās barakas, kur vietām pūš cauri sienām un lietus līst caur jumtu, tie virsdrēbēs, mēteļos un lakatos ietinušies, strādā savu pašaizliedzīgo, atbildīgo darbu līdz 18 stundām dienā, tumšajos vakaros un vēlajā naktī pie sveces gaismas.»
Līdz pat 1921. gada pavasarim karantīnas teritorijā ūdens padeve netika ierīkota, nedarbojās pirts katli, trūka labierīcību, vairākām barakām nebija logu un durvju. Tomēr karantīna darbojās un pildīja savas funkcijas.
Galvenais šīs iestādes uzdevums bija noskaidrot atbraucēju identitāti, jo robežu šķērsoja ne tikai bēgļi un bijušie karagūstekņi. Starp viņiem bija arī krimināli elementi un Latvijai nelabvēlīgas personas, kurām boļševiku speciālie dienesti bija devuši izlūkošanas vai diversijas uzdevumus. Latvijā nebija sevišķi gaidīti arī bijušie boļševiku partijas funkcionāri un padomju represīvo iestāžu darbinieki - arī šādi cilvēki nereti vēlējās atgriezties dzimtenē. Vai viņi bija pilnībā pārtraukuši attiecības ar savu bijušo darba un dienesta vietu - tas bija jānoskaidro karantīnas darbiniekiem. Sevišķi aizdomīgos gadījumos atbraukušos pārbaudīja ne tikai karantīnas speciālisti, bet arī armijas Virspavēlnieka štāba pretizlūkošanas dienesta virsnieki. Pēdējie strādāja jau ārpus karantīnas teritorijas.
Arī ar dažādām lipīgām slimībām inficētos (galvenokārt tas bija tīfs) izvietoja speciālās barakās, nošķirti no citiem. Obligāta prasība visiem, kurus uzņēma karantīnā, bija individuālā dezinfekcija. Pēc tālā ceļa vagonos dezinfekcijai tika pakļauti ne tikai cilvēki, bet arī atvestās mantas. Bēgle Lūcija Bērziņa savās atmiņās rakstīja: «Pirtī bija jāiet un kārtīgi jānoperas. Pirts man nebija pa prātam un karstie tvaiki smacēja. [..] Protesti nelīdzēja. Pirtī bija jāiet un ar karstumu jāsamierinās.»
Pēc dezinfekcijas bēgļus iztaujāja, reģistrēja un izvietoja attiecīgajās barakās. Latvijas pavalstniekiem savu identitāti vajadzēja pierādīt ar konkrētiem dokumentiem. Ja tie bija nozaudēti, tad bija jāiegūst jauni, kas paildzināja atrašanos karantīnā. Datu iegūšanai derēja arī galvotāji - personu varēja identificēt ar citi Latvijas pilsoņi. Uz bēgļu apliecības pamata vēlāk varas iestādes izsniedza pilsoņu pases vai citus uzturēšanās dokumentus.
Rēzeknes karantīnas likvidācija sākās 1924. gada 15. augustā, jo bēgļu un optantu skaits strauji samazinājās. Līdz 1921. gada aprīlim Rēzeknes karantīnā pabija vairāk nekā 108 000 cilvēku. 1922. gadā karantīna uzņēma 28 000, bet 1923. gadā - apmēram 26 000 personu. Vēlāk, jau pēc karantīnas likvidēšanas, šo teritoriju savām vajadzībām sāka izmantot Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulks.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita