Varenā Romas Impērija iekaroja desmitiem valstu. Leģionu ērgļiem padevās tādas antīkās lielvaras kā Maķedonija, Kartāga, Grieķija un Ēģipte. Taču pārvērst mežonīgo ģermāņu cilšu teritorijas par vēl vienu impērijas provinci nebija pa spēkam pat pašiem talantīgākajiem Mūžīgās pilsētas stratēģiem.
Senās Romas republikas ēras beigas sakrita ar kādu svarīgu notikumu. Tās ziemeļu robežas bija nostiprinājušās Reinas upes rietumkrastā. Platā un straujā upe atdalīja romiešus un necaurejamos mežos klaiņojošās ģermāņu barbaru ciltis. Mūsu ēras I gadsimtā nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka tieši šis spēks noslaucīs reiz varenākās antīkās impērijas rietumus un tās vadoņi savā starpā sadalīs Romas bijušo valdnieku īpašumu atlūzas.
Kopš Oktaviāna Augusta laikiem Reinas robežteritorijas visiem Romas imperatoriem sarūpēja nepārtrauktas migrēnas lēkmes. Jebkurš mēģinājums nostiprināties upes pretējā krastā beidzās neveiksmīgi.
Kimbri un teitoņi
Pirmoreiz ar ģermāņiem romieši sastapās II gadsimtā pirms mūsu ēras. Šī iepazīšanās abām pusēm beidzās visai bēdīgi. Proti - no ziemeļiem impērijas teritorijā ielauzās kimbru un teitoņu ciltis. Matainie un skarbie svešzemnieki nebija te nākuši pēc pāris aitām - viņiem bija plāni apmesties tālāk dienvidos, un kopā ar ziemeļniekiem ceļoja visa viņu iedzīve un ģimenes.
113. gadā pirms mūsu ēras ģermāņi pie Norikas (tagadējā Austrijas teritorijā) sakāva romiešu prokonsula leģionus un virzījās uz Galliju. 105. gadā pirms mūsu ēras pie Arauzionas (netālu no mūsdienu franču pilsētas Avinjonas) ģermāņi burtiski iznīcināja romiešu karaspēku - te gāja bojā teju 100 000 vīru. Romā otro reizi pastāvēšanas vēsturē izsludināja sēras un sāka gatavoties visļaunākajam, jo pilsētu un Itāliju vairs nebija kam aizstāvēt.
Taču notika brīnums - lielākā daļa ģermāņu parādīja labo pagriezienu un devās uz Spāniju, tādējādi dodot romiešiem laiku sagrupēties. Par faktisko pilsētas vietvaldi kļuva Gajs Marijs. Viņš izsludināja ārkārtas mobilizāciju un 102. gadā no nulles savāca jaunu armiju.
Tajā pašā gadā, vietējo cilšu izspiesti no Spānijas, ģermāņi nolēma izmēģināt veiksmi Itālijā. Romiešiem par laimi, kimbri un teitoņi sadalījās, un divās asiņainās batālijās pie Sestiju Akvas un Verčellas Marija vīri ņēma virsroku. Tālāk jau okupantus iznīcināja bez žēlastības, un atmiņas par viņiem rodamas vien vēstures annālēs. Pats Marijs svinīgi tika pasludināts par tēvzemes glābēju.
Nākamajos simts gados romieši vairākkārt forsēja Reinu - zināmākās ekspedīcijas veica Cēzars un Druzs Vecākais (imperatora Tibērija brālis), taču nostiprināties šajās teritorijās tā arī neizdevās.
Uzvara vai nāve!
Romiešus pārsteidza ģermāņu gatavība iet bojā, taču nepadoties uzvarētāja žēlastībai. Kad ģermāņi zaudēja kaujā pie Verčellas, viņu karaspēka atliekas aizbēga līdz vezumiem, kur atradās sievietes un bērni. Taču tad cīņā iesaistījās ģermāņu sievietes, kas visiem spēkiem centās pasargāt savas ģimenes. Kad romieši tomēr ņēma virsroku, ģermāņu sievas nometnē sarīkoja visīstāko slaktiņu: nevēloties nonākt Romas verdzībā, viņas nogalināja savus bērnus, piebeidza ievainotos vīrus un galu galā izdarīja pašnāvību. Vēlāk šīs vēstures epizodes savā propagandā izmantoja nacisti, lai uzsvērtu ģermāņu varonību un bezbailību nāves priekšā.
Teitoburgas mežs
Kopš Oktaviāna Augusta laikiem Reinas robežteritorijas visiem Romas imperatoriem sarūpēja nepārtrauktas migrēnas lēkmes. Jebkurš mēģinājums nostiprināties upes pretējā krastā beidzās neveiksmīgi. Nelielās sadursmēs sakautie barbari ātri izgaisa savos bezgalīgajos mežu biezokņos un tikpat ātri savācās, lai nopostītu jaunuzceltu romiešu apmetni.
Mūsu ēras 9. gadā romieši cieta, iespējams, lielāko sagrāvi savos karagājienos pret ģermāņiem. Tajā brīdī šķita, ka no Reinas līdz Elbai vietējo cilšu pretestība beidzot ir salauzta. Leģionu komandieris Kvintīlijs Vars bija uzņēmis rūpi par ģermāņu jaunekli Armīniju - pēdējais komandēja rezerves kavalēristus un bija iemantojis lielu impērijas uzticību. Taču patiesībā slepus no romiešiem Armīnijs bija izstrādājis sacelšanās plānu.
Pēc viņa rīkojuma īpaši attālā teritorijā piepeši sacēlās viena no ciltīm. Vars triju leģionu priekšgalā devās apspiest sacelšanos, pat nenojauzdams, ka iemaršē rūpīgi sagatavotās lamatās. Tur, Teitoburgas mežā, ielenkti no visām pusēm, romieši trijās diennaktīs tika sistēmiski iznīcināti.
Antīkie autori neskopojas ar slaktiņa detaļām - centurionu galvas esot piesistas pie koku stumbriem. Bet pašas smagākās ciešanas gaidījušas pāris tiesnešus, kuri pavadīja leģionus, - viņiem nocirta rokas un izdūra acis. Vienam soģim nogrieza mēli un aizšuva muti. Gavilējošie ģermāņi līksmoja: «Beidzot šī čūska vairs nešņāc!»
Šajā katastrofā romieši zaudēja ap 20 tūkstošiem vīru, bet Vars izdarīja pašnāvību.
Kad imperators Augusts uzzināja par notikušo, viņš ieslīga smagā depresijā. Soda ekspedīciju pret ģermāņiem un Armīniju uzticēja slavenam stratēģim Germānikam. Viņš alka izaudzināt savus dēlus par bezbailīgiem impērijas kareivjiem un bieži ņēma puikas līdzi militārajās operācijās. Trešais tēva dēls bija nākamais imperators Kaligula…
Germāniks nosvinēja pāris spožas uzvaras, viņš pat sagūstīja Armīnija sievu, taču pats partizāns ņēma galu vien 21. gadā, kad viņu likvidēja paši ģermāņi. Taču vienīgais taustāmais Germānika panākums bija tas, ka izdevās atkarot viena sakautā leģiona ērgli. Romiešiem šis totēms bija gluži kā dievības simbols, un tas Germānikam ļāva Romā atgriezties ar triumfu.
Pēc piecu gadu karadarbības ģermāņu teritorijas bija absolūti iztukšotas un noplicinātas, taču ne pakļautas. Romieši atgriezās savā kreisajā Reinas krastā un pilnībā atmeta ilūzijas par otrās puses zemju aneksiju. Jau drīz vien impērijas pārvaldnieki sāka būvēt savu ziemeļu robežu aizsardzības līniju - tā dēvēto limesu. Piecsimt kilometru garumā starp Reinu un Donavu tapa desmitiem cietokšņu; zināmākie no tiem ir tagadējā Vīne, Ķelne, Augsburga un Mainca.
Mūsu ēras 3. gadsimtā impērija jau tikai ar lielām grūtībām izturēja ģermāņu pierobežu spiedienu. Romieši izvēlējās kompromisu - apmaiņā pret lojalitāti piešķīra ģermāņiem pierobežu zemes.
Marks pret markomaniem
Desmitiem gadu limesa godīgi kalpoja, bet viss mainījās imperatora Marka Aurēlija laikā. 169. gadā ģermāņu cilts markomani šķērsoja impērijas robežas un sākās tā dēvētie Markomanu kari (starp citu, uz šī fona risinās notikumi Ridlija Skota vēsturiskās fantāzijas filmā Gladiators). Pēc divu gadsimtu pauzes ienaidnieks atkal atradās varenās Romas teritorijā!
Pretī nosūtītais romiešu karaspēks tika sakauts, un ienaidnieks sāka izlaupīt Ziemeļitāliju. Tobrīd impēriju ievērojami bija novājinājušas epidēmijas un karš tālajā Partijā. Vervēšana leģionos ritēja tik smagi, ka Markam Aurēlijam nācās uzņemt tajos vergus un citus barbarus. Pats karš izrādījās ļoti smags, panākumi bija svārstīgi. Kompromiss tika panākts vien 175. gadā, proti - ģermāņi atzina Romas varu, vairāki viņu pulki iestājās impērijas armijā, bet pārējie tika amnestēti.
Taču jau pēc diviem gadiem jaunas markomanu ordas ielauzās romiešu Panonijā - tagadējā Ungārijā, un daļa no viņiem pat sasniedza Lombardiju. Taču šoreiz Markam Aurēlijam izdevās daudz ātrāka un veiksmīgāka kampaņa, un 179. gadā kareivīgie markomani tika galīgi sakauti.
Imperatoram visa šī kņada bija apnikusi, un romieši nolēma uz visiem laikiem aizslēgt savas ziemeļu robežas. Leģioni forsēja Donavu un sāka pakļaut ģermāņu dienvidu teritorijas. Taču Marka Aurēlija pēkšņā nāve 180. gadā visus šos plānus radikāli mainīja. Viņa dēls imperators Komods gribēja nostiprināt savu varu pašā Romā, tāpēc ātri noslēdza ar ģermāņiem miera līkopu un atsauca leģionus.
Smagie pārbaudījumi
Mūsu ēras 3. gadsimtā impērija jau tikai ar lielām grūtībām izturēja ģermāņu pierobežu spiedienu. Romieši izvēlējās kompromisu - apmaiņā pret lojalitāti piešķīra ģermāņiem pierobežu zemes. Un tā lēnā garā Donavas dienvidu un Reinas rietumkrastos uz dzīvi apmetās vairāki desmiti tūkstoši ģermāņu.
Radikālas pārmaiņas notika Maksimīna Trāķieša laikā - viņš ir zināms kā viens no tā dēvētajiem karavīru imperatoriem. Pats viņš bija no gotu cilts, taču Maksimīnam salikās tik superveiksmīga militārās karjeras puzle, ka 235. gadā viņu kronēja par imperatoru. Likteņa ironija - pēc uzvaras pār alemāņiem Senāts viņam piešķīra goda titulu Germāniks.
Taču ģermāņi robežu aizsardzībā no pašu tautiešiem ne vienmēr bija produktīvi - 237. gadā alemāņi pārrāva limesu un ielauzās Gallijā. Viņu izlūkvienības pat sasniedza Spāniju. Tikai vienprātības un kopīgas plānošanas trūkums un mēra epidēmija izglāba Romu no tālākas barbaru ekspansijas.
Taču jau pēc pāris gadiem notika neticamais - 251. gadā gotu ciltis ne tikai sakāva romiešu armiju, bet kaujā nogalināja imperatoru Dēciju. Barbaru ordas ielauzās Balkānos un pat ieņēma Atēnas. Un tie jau vairs nebija sākotnējie mežoņi, kuri kaujā metas neorganizētā barā. Nu jau viņi pieprata būvēt aplenkuma uzpariktes un pat meistarot kuģus - ar tiem viņi sasniedza Krētas un Kipras krastus.
Tikai imperatora Aureliāna enerģiskā rīcība ļāva impērijai uz laiku atvilkt elpu no gotu uzbrukuma draudiem. Tiesa, nepārtrauktu robeždiversiju dēļ romiešiem nācās pamest Dakiju.
Krēslas ēra
Pēdējoreiz atdzimt kā diženai impērijai Romai izdevās IV gadsimta sākumā. Tie ir Diokletiāna un Konstantīna Lielā valdīšanas gadi. Taču jau gadsimta vidū agrākā ģermāņu diversijreidu taktika pārtapa par plānveida uzbrukumiem.
Desmitiem tūkstošiem franku, alemāņu un sakšu kopā ar savām ģimenēm šķērsoja Reinu un apmetās tās kreisajā krastā. Šoreiz romiešus uz laiku glāba rīvēšanās pašu ģermāņu cilšu starpā.
370. gadā ar milzu grūtībām un imperatora Probas diplomātisko žonglēšanu izdevās novērst jaunu franku iebrukumu Gallijā. Taču tobrīd reiz visvarenākā impērija jau ir sadalījusies divās patstāvīgās valstīs. 378. gadā tās austrumu daļas - vēlākās Bizantijas - karaspēks Trāķijā cieta absolūtu sagrāvi no gotu armijas; imperators Valents II tika nogalināts, un teju visi kareivji gāja bojā. Uzvarētāji stāvēja uz Konstantinopoles mūriem - tagad jau viņi, nevis romieši diktēs spēles noteikumus! Par Hanibala krīzes laikiem un saukli «Karš līdz pilnīgai uzvarai!» vairs nebija ne runas. Goti ar asinīm bija izcīnījuši sev tiesības apmesties impērijas zemēs, bet viņu vadoņi turpmāk ieņēma augstus amatus tās karaspēkā.
Pēdējoreiz atdzimt kā diženai impērijai Romai izdevās Diokletiāna un Konstantīna Lielā valdīšanas gados. Taču, gadu simtiem ritot, to nomāca ģermāņu iebrukumi un tautu staigāšana.
Romas krišana
IV gadsimta beigās visu Eiropu sadrebināja huņņu nomadu cunami. Tas iekustināja milzīgas tautu masas, kuras steidza pamest savas apmešanās vietas. Šos migrācijas viļņus nespēja apturēt nekādas armijas un cietokšņi. Kādreizējie pasaules valdnieki, kuri agrāk bija lēmuši par veselu nāciju likteņiem, tagad varēja tikai bezpalīdzīgi vērot milzīgo ļaužu paisumu.
410. gadā virsaiša Alariha vadībā goti ieņēma Romu. Pirmoreiz astoņsimt gadu laikā dižākā antīkā pilsēta tika sagrābta un piesmieta. Pēc aculiecinieku piezīmēm, tas esot līdzinājies pasaules galam.
Jau drīz vien uz impērijas drupām ģermāņi sāka būvēt savas karalistes: burgundieši - Reinas vidustecē, sveji - Spānijā, bet vandaļi - Ziemeļāfrikā. Romas imperatora tituls kļuva simbolisks. Tā teikt, mūziku šeit lika ģermāņu dīdžeji - sākumā svejs Racimers padzina imperatoru Avitu un atdeva troni Majorānam. Taču pēc neilga laika pārdomāja, nogalināja Majorānu un iesēdināja krēslā Līviju Severu. Taču arī tam drīz vien nocirta galvu, bet nevienam nevajadzīgo troni atdeva Olibrijam.
Dīdžeju stafeti pārņēma burgundietis Gundobads, kurš par imperatoru izvēlējās Glicēriju. Taču drīz vien teikšanu pār Itāliju pārtvēra gots Odoakrs un tronī iesēdināja Jūliju Nepotu. Taču tobrīd tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo imperatora tituls bija diskreditēts un galīgi pazemots. 465. gadā arī Odoakrs saprata, ka traģikomēdijai ar imperatoriem galvenajā lomā pienācis laiks pielikt punktu. Pēdējai marionetei, Romulam Augustulam, tika atsavinātas visas imperatora varas regālijas un nosūtītas uz Konstantinopoli.
Tā beidza pastāvēt Romas Impērija. Tiesa, palika tās otra daļa, Austrumromas Impērija, taču tā bija vairs tikai atblāzma no kādreizējās varenības.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita