1941. gada 7. decembrī plkst. 7:55 no rīta pēc vietējā laika zemeslodes paradīzes stūrītī Havaju salās atvērās elles vārti. Bija jauks un saulains svētdienas rīts, kad Havaju salu arhipelāga Oahu salas Pērlhārboras ostā izvietotajiem ASV Klusā okeāna flotes galvenajiem spēkiem uzbruka japāņu aviācija. Uzbrukums bija negaidīts, un tā sekas bija graujošas. Amerikāņu Klusā okeāna flotes kodols būtībā beidza pastāvēt.
Ostā stāvēja astoņi līnijkuģi, bet sveikā cauri netika neviens. Līnijkuģi Arizona, Oklahoma, California un West Virginia tika nogremdēti. Vairāk paveicās Pennsylvania, Tennessee un Maryland - tie gan palika virs ūdens, taču guva nopietnus bojājumus. Vienīgais līnijkuģis, kurš paspēja sākt kustību, cenšoties izvairīties no japāņu lidmašīnu mestajām bumbām un torpēdām, bija Nevada.
Kad šis kuģis mēģināja izlauzties no ostas, japāņu lidotāji metās tam virsū ar divkāršu enerģiju. Aprēķins bija vienkāršs: ja izdotos līnijkuģi nogremdēt kuģu ceļā, osta tiktu nobloķēta uz ilgu laiku. Amerikāņiem par laimi, Nevada paguva izmesties uz sēkļa, un kuģu ceļš palika brīvs.
Vēl tika pamatīgi sabojāti trīs kreiseri un trīs eskadras mīnukuģi, arī vairāki palīgkuģi. Arī devītais, tobrīd jau atbruņotais un par mācību kuģi pārvērstais vecais līnijkuģis Utah tika nogremdēts.
Lidlaukos iznīcināto amerikāņu lidmašīnu skaits dažādos avotos tiek minēts nedaudz atšķirīgs. Tiek uzskatīts, ka Oahu salā uzbrukuma brīdī varēja būt 390 armijas un flotes lidmašīnas. No tām 190 tika iznīcinātas un vēl 160 bojātas. Tas nozīmē, ka amerikāņi praktiski palika bez aviācijas.
Bojā gāja vairāk nekā 2400 jūrnieku un karavīru, vēl gandrīz 1200 guva ievainojumus. Lielākos zaudējumus nodarīja eksplozija līnijkuģa Arizona munīcijas pagrabā, kurā bija trāpījusi veiksmīgi nomesta japāņu bumba. Sprādzienā kuģis tika praktiski pārrauts uz pusēm, un bojā aizgāja 1100 apkalpes locekļi. Vēl šobaltdien viņu mirstīgās atliekas atrodas nogrimušajā līnijkuģī, jo to atšķirībā no pārējiem todien nogremdētajiem kuģiem nolēma neizcelt. Tagad tā vraks kalpo kā memoriāls visiem tajā traģiskajā dienā kritušajiem.
Cīņa par ietekmi Klusajā okeānā
Kā gan tas bija iespējams, ka ASV flotes bāze tika tik vienkārši izpostīta? Turklāt to paveica japāņi, kuri līdz uzbrukuma pozīcijai nepamanīti bija veikuši 6300 kilometrus garu ceļu?
Neizbēgamajai sadursmei ar ASV floti cīņā par kundzību Klusajā okeānā Uzlecošās saules zemes admirāļi gatavojās jau sen. Japānai bija vajadzīgas izejvielas, bez derīgajiem izrakteņiem un naftas tās attīstība vairs nebija iespējama. Šīs dabas bagātības bija atrodamas dienvidjūrās, bet tur saimniekoja angļi, franči, holandieši, arī amerikāņi. Ar Japānu neviens negribēja dalīties.
Jau 1937. gada vasarā japāņi iebruka Ķīnā, bet līdz ar Otrā pasaules kara sākumu situācija arī šajā pasaules daļā kardināli mainījās. Kamēr eiropieši bija aizņemti ar savstarpējo attiecību kārtošanu, japāņi otrā pasaules malā varēja realizēt savas pārdrošākās ambīcijas. 1940. gada septembrī viņi okupēja Indoķīnas ziemeļus. Francija tobrīd jau bija zaudējusi cīņu pret Vāciju, bet franču Višī valdība piekāpīgi reaģēja arī uz tālākām Japānas pretenzijām šajā reģionā.
Lielbritānijai pietika problēmu Eiropā, Ziemeļāfrikā un Vidusjūrā. Pienācīgi parūpēties par saviem valdījumiem pasaules otrā malā tā vienkārši nespēja. Ar Nīderlandi varēja nerēķināties, tāpēc Holandes Indija bija praktiski neaizsargāta. Kopš 1941. gada vasaras arī PSRS faktoru varēja neņemt vērā, jo Padomju Savienība izmisīgi cīnījās par savu pastāvēšanu. Gaidīt no PSRS kaut kādas aktivitātes Tālajos Austrumos nebija pamata.
Vienīgā nopietnā pretiniece palika Amerika. Vašingtona ļoti greizsirdīgi reaģēja uz jebkādām Japānas aktivitātēm, un pastāvēja liels risks, ka agri vai vēlu amerikāņi mēģinās japāņu ekspansiju ierobežot. Vai japāņi tiešām bija iedomājušies sakaut ASV un piespiest lielvalsti kapitulēt? Protams, ne - viņi gana labi apzinājās abu valstu nesalīdzināmo ekonomisko potenciālu.
Taču bija pamats domāt, ka amerikāņiem nāksies iesaistīties Vecās pasaules problēmu risināšanā, bet tādā gadījumā Klusā okeāna reģionam ASV varētu atvēlēt tikai nelielu daļu savu spēku. Un tad labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā japāņi varētu nostiprināt savas pozīcijas svarīgajā reģionā.
Šajā ziņā japāņi visu bija izrēķinājuši pareizi, un galvenajos vilcienos tā viss arī notika. Japānas valdība izšķīrās izmantot izdevīgo brīdi un pakampt maksimāli daudz. Taču pirms ekspansijas vajadzēja vismaz uz kādu laiku neitralizēt ASV Klusā okeāna floti. To tad arī Japāna mēģināja izdarīt, uzbrūkot Pērlhārborai. Uzbrukuma idejas autors bija Japānas flotes virspavēlnieks admirālis Isoroku Jamamoto.
Japānas valdība izšķīrās izmantot izdevīgo brīdi un pakampt maksimāli daudz. Taču pirms ekspansijas vajadzēja vismaz uz kādu laiku neitralizēt ASV Klusā okeāna floti. To tad arī Japāna mēģināja izdarīt, uzbrūkot Pērlhārborai.
Pārsteiguma efekts
Šķiet, XX gadsimta trīsdesmitajos gados tieši japāņi lidmašīnu bāzes kuģu un to aviogrupu potenciālo iespēju izpratnē bija tikuši vistālāk. Citās jūras valstīs vēl arvien par flotes galveno triecienspēku uzskatīja līnijkuģus. Tikai progresīvākie virsnieki un admirāļi saprata, ka līdz šim neapšaubāmie līnijkuģu «galvenā kalibra argumenti» vairs nav gana pārliecinoši. Japāņiem 1941. gadā bija desmit lidmašīnu bāzes kuģi. ASV - septiņi, no tiem Klusajā okeānā atradās trīs.
Japāņi sapulcēja operatīvo trieciengrupu - sešus labākos lidmašīnu bāzes kuģus, divus līnijkreiserus, divus smagos kreiserus, vieglo kreiseri un vienpadsmit eskadras mīnukuģus (divi no tiem bija paredzēti Midvejas apšaudei), tāpat trīs zemūdenes un astoņus tankkuģus. Tie visi stāvēja aukstā Kuriļu grupas Iturupas salas līcī. Drūmā, Dieva aizmirstā vietā tālu no apdzīvotām salām. Kuģi tur bija ieradušies pa vienam no dažādām bāzēm. Vienību komandēja admirālis Nagumo, kura karogs bija pacelts uz flagmaņa lidmašīnu bāzes kuģa Akagi.
1941. gada 26. novembrī sešos no rīta trieciengrupa izgāja jūrā. Kuģi devās uz austrumiem, lai, pēc tam pagriežoties uz dienvidiem, Havaju salām tuvotos no ziemeļu puses. Ziemeļu maršruts starp Aleutu salām un Midveju deva lielākas cerības nesatikt nevienu kuģi un saglabāt slepenību. Radiosakari, protams, netika izmantoti. Līdz pat galamērķim gaisā ne reizi netika pacelta neviena lidmašīna. Pat atkritumus nemeta jūrā. Vairākas reizes tika veikta degvielas uzpilde, kas ziemīgajā bangojošajā okeānā nemaz nebija vienkāršs darbs. Apkalpes neziņā par reida mērķi bija līdz pat 2. decembrim, kad uz flagmaņa tika saņemts nosacītais signāls: «Sāciet kāpt Nītakas kalnā.» Šī ziņa apstiprināja uzbrukuma plānu un konkrēto dienu.
Un tā 7. decembra rītā operatīvā vienība bija nonākusi 230 jūdžu attālumā no Pērlhārboras. Vēl pilnīgā tumsā plkst. 5:30 no kreiseriem tika katapultētas divas izlūklidmašīnas. Tām vajadzēja ziņot par situāciju Havaju salās. Uz aviācijas bāzes kuģiem tehniskā diviziona matroži rāvās vaiga sviedros un gatavoja lidmašīnas startam. Lidmašīnu bāzes kuģi nesa aptuveni astoņdesmit lidmašīnas katrs. Bez mitas kursēja lifti, kas vienu pēc otras cēla lidmašīnas uz lidklāja. Pie tām tika piekārtas bumbas un torpēdas.
Vējainais laiks apgrūtināja lidmašīnu pacelšanos, jo kuģi zvārojās viļņos, taču atkāpties bija par vēlu. Sešos ierēcās dzinēji, un 183 pirmā viļņa lidmašīnas cita pēc citas sāka celties gaisā - pikējošie bumbvedēji, torpēdnesēji, bumbvedēji un iznīcinātāji. Pēc saules lēkta plkst. 7:15 startēja otrais vilnis - 167 lidmašīnas. Kuģu klāji kļuva tukši. Uz tiem palika tikai 39 iznīcinātāji, kuriem nepieciešamības gadījumā vajadzētu atvairīt pretinieka aviācijas uzbrukumu.
Iestājās nomācošs klusums, un jūrniekus pārņēma nebijis sasprindzinājums. Tagad viņiem atlika tikai gaidīt. Daudzi skaitīja lūgšanas, dažs labs slaucīja asaras. Viss bija likts uz vienas kārts. Japāņi cerēja uz pārsteigumu. Bet ja tas neizdodas? Ja nu amerikāņi jau zina par gaidāmo uzbrukumu un ir gatavi to atvairīt? Varbūt viņu lidmašīnas jau tuvojas japāņu aviācijas bāzes kuģiem, kas palikuši praktiski bez aizsardzības?
Taču negaidītais uzbrukums izdevās. Rezultāti pārsteidza pat pašus japāņus. Viņiem nepaveicās vien tajā ziņā, ka ostā tobrīd neatradās neviens amerikāņu lidmašīnu bāzeskuģis. Vēlāk šis apstāklis ievērojami sarežģīs japāņiem dzīvi un izšķiroši ietekmēs kara gaitu.
Sevišķi efektīvas izrādījās torpēdas. Amerikāņi nepieļāva domu, ka relatīvi seklajā ostā (10-15 metri) kāds tās varētu izmantot, tāpēc nebija uzstādījuši prettorpēdu tīklus. Taču japāņi savas torpēdas bija aprīkojuši ar vienkāršiem koka stabilizatoriem, kas novērsa risku seklā vietā ietriekties gruntī. Līdz tam aviotorpēdām minimālais dziļums bija 25-50 metri. Tas tāpēc, ka pirmajā brīdī no lidmašīnas nomesta torpēda ienirst diezgan dziļi ūdenī. Tikai pēc tam, savu vadības sistēmu stūrēta, tā atkal iznirst un nostabilizējas vajadzīgajā dziļumā.
Gana efektīvi izrādījās arī japāņu līnijkuģu 356 mm bruņusitēji lādiņi ar pierīkotajiem stabilizatoriem, kas ļāva tos izmantot kā aviobumbas. Tāda 800 kilogramu bumba kļuva liktenīga līnijkuģim Arizona. Šādam lādiņam, nomestam no augstuma, bija pietiekami enerģijas, lai caursistu līnijkuģu un kreiseru horizontālās bruņas.
Sevišķi efektīvas izrādījās torpēdas. Amerikāņi nepieļāva domu, ka kāds tās varētu palaist relatīvi seklā ostā, tāpēc nebija uzstādījuši prettorpēdu tīklus. Taču japāņi savas torpēdas bija aprīkojuši ar vienkāršiem koka stabilizatoriem, kas ļāva tās izmantot seklumā.
Apmēram desmitos no rīta pirmās lidmašīnas sāka atgriezties uz saviem kuģiem. Japāņu zaudējumi bija smieklīgi mazi. Kopā abos uzbrukuma viļņos amerikāņiem izdevās notriekt tikai 29 lidmašīnas. Lidotāji gavilēja. Viņi bija pārliecināti, ka uzbrukums tiks atkārtots un panākumi nostiprināti. Ostā un uz salas vēl bija palicis gana daudz neiznīcinātu kārdinošu mērķu, bet amerikāņiem vairs nebija praktiski nekādu spēku, lai tos aizsargātu.
Ap plkst. 13:00 nolaidās pēdējā lidmašīna. Taču pretēji gaidītajam admirālis Nagumo deva pavēli doties atpakaļceļā uz Japānu. Nelīdzēja nekādi lidotāju un virsnieku iebildumi. Vecais jūras vilks negribēja lieku reizi izaicināt likteni.
Lai saprastu Nagumo piesardzību, jāņem vērā bažas, ar kādām tika gatavota uzbrukuma operācija. Japāņu admirāļi neticēja, ka trieciengrupai izdosies tikt cauri ar veselu ādu, un viņi rēķinājās ar trešdaļas kuģu zaudēšanu. Desanta izcelšana un Havaju salu iekarošana netika pat apspriesta.
Taču Nagumo lēmumam neatkārtot uzlidojumu bija ļoti būtiskas sekas, jo ASV galvenā Klusā okeāna flotes bāze nebija pārstājusi pastāvēt. Palika neskartas pat remontdarbnīcas un degvielas noliktavas ar milzīgiem krājumiem. Netika ne nogremdēta, ne bojāta neviena amerikāņu zemūdene, kuras neaizsargātas atradās bāzē un vēlāk sagādāja japāņiem daudz nepatikšanu.
Līnijkuģi atpakaļ ierindā
Pirmajā mirklī var likties, ka amerikāņu zaudējumi bija iespaidīgi, taču patiesībā viņi diezgan ātri atkopās un sakopoja spēkus. Jā, tika nogremdēti vai sabojāti visi astoņi līnijkuģi. Taču tas notika seklumā, ostā, nevis okeānā. Seši no šiem kuģiem tika izcelti, saremontēti un vēlāk piedalījās karā.
Tā līnijkuģis Maryland jau 1941. gada 20. decembrī pēc ātra pagaidu remonta pats devās uz ASV rietumu piekrastes kuģubūvētavu Pjūdžetsaundā. Tur tika novērsti visi bojājumi un veikta nopietna modernizācija. Nākamā gada februārī tas atgriezās aktīvajā dienestā.
Pēdējais no Pērlhārboras veterāniem ierindā stājās West Virginia - tas notika 1944. gada jūlijā. Tāpat tika saremontēti visi kreiseri un eskadras mīnukuģi.
Pērlhārborā nogremdētie līnijkuģi bija vēl Pirmā pasaules kara laika veterāni, tiesa, trīsdesmitajos gados modernizēti. 1941. gada decembrī Amerikā uz stāpeļiem kuģubūvētavās jau stāvēja un drudžaini tika būvēti četri South Dakota un četri Iowa tipa līnijkuģi. Astoņi giganti ar pilno ūdensizspaidu attiecīgi 44 400 un 57 500 tonnas. Moderni, nesalīdzināmi pārāki par saviem Pērlhārboras biedriem - īstena amerikāņu līnijkuģu būves gulbja dziesma. Četri pirmās sērijas kuģi jau 1942. gadā stājās ierindā.
Vēl būtiskāk bija tas, ka uzbrukumā necieta neviens amerikāņu aviācijas bāzes kuģis, jo tie vienkārši tobrīd neatradās Pērlhārborā. Vai tā bija tikai sagadīšanās? Pirms Otrā pasaules kara ASV ievēroja neitralitātes un neiejaukšanās politiku. Amerikāņu sabiedriskā doma to viennozīmīgi akceptēja un negribēja, lai ASV vīri karotu jebkur pasaulē. Viņi gribēja dzīvot savos štatos, neliekoties ne zinis par pārējās pasaules kolīzijām un satricinājumiem.
Taču prezidents Franklins Delano Rūzvelts uzskatīja, ka pasaules kara apstākļos šāda politika ir kļūdaina un var novest pie smagām sekām pašu valstij. Tāpēc pēc viņa iniciatīvas 1941. gada 11. martā ASV Kongress pieņēma likumu par lendlīzi, kura uzdevums bija atbalstīt kādreizējo metropoli Lielbritāniju cīņā ar Hitleru. Rūzveltam un Čērčilam bija skaidrs, ka viena pati Lielbritānija nespēs uzveikt Eiropas Ass valstis. Hitleru nevarēja sakaut bez ASV ekonomiskā un militārā atbalsta. 1941. gada augustā abi līderi pie Ņūfaundlendas parakstīja Atlantijas hartu, taču galveno problēmu tas neatrisināja. ASV karu kādai valstij varēja pieteikt tikai pēc trīs mēnešu sabiedriskās apspriešanas. Rūzvelts tādu apspriešanu nevarēja atļauties.
Vašingtona jau zināja par praktiski nenovēršamo karu, taču Klusā okeāna flotes vadība dzīvoja svētlaimīgā neziņā par briestošajām nepatikšanām. Ziņa par uzbrukuma draudiem Pērlhārboru sasniedza jau pēc uzbrukuma.
Kāpēc nebrīdināja floti?
Amerika pirms kara Japānai ievērojamā apjomā piegādāja bruņutēraudu, čugunu, metāllūžņus, naftu un citas stratēģiskās izejvielas. Plašumā vēršoties Tokijas militārajām aktivitātēm Indoķīnas dienvidos, ASV valdība ieviesa sankcijas. 1941. gada 25. jūlijā tā iesaldēja visus japāņu banku aktīvus Amerikā, kā arī uzlika embargo preču piegādei, lai gan pilnīgi pārtraukta tā netika.
Arī abu valstu valdību sarunas virzījās uz strupceļu. 26. novembrī pēc ASV ultimatīvajām prasībām tās izgāzās pilnībā. Atbildi ASV ultimātam Tokija uz savu vēstniecību Vašingtonā sāka pārraidīt 6. decembrī. ASV valsts sekretāram Hellam to vajadzēja iesniegt 7. decembrī plkst. 13:00 pēc Vašingtonas laika (Havajas un Vašingtonu atdala sešas laika joslas). Faktiski Amerikas valsts sekretāra un japāņu vēstnieka tikšanās notika 7. decembrī plkst. 14:20.
Amerikas valsts sekretāram bija jāsaņemas, lai neizrādītu, ka iesniedzamā memoranda saturs viņam ir jau zināms. Amerikāņi lasīja Japānas diplomātisko pastu, jo bija uzlauzuši šifrēšanas kodus. ASV kriptogrāfi strādāja operatīvi, un jau 6. decembra vakarā ar pārtverto memoranda tekstu tika iepazīstināts Rūzvelts un viņa padomnieks Hopkinss (tiesa, vēl bez dokumenta noslēguma nodaļas). Abi bija vienisprātis - tas ir kara pieteikums.
Arī pēdējā memoranda nodaļa ASV valstsvīriem tika iesniegta savlaicīgi, vēl ap deviņiem no rīta pēc Vašingtonas laika. Vašingtona jau zināja par praktiski nenovēršamo karu, taču Klusā okeāna flotes vadība dzīvoja svētlaimīgā neziņā par briestošajām nepatikšanām. Ziņa par uzbrukuma draudiem Pērlhārboru sasniedza jau pēc traģiskā notikuma.
Te nu rodas laba augsne dažādām sazvērestības teorijām. Jo jautājums vietā - kā gan bija iespējama tāda bezatbildība un nolaidība? Jo vairāk tāpēc, ka amerikāņi bija uzlauzuši arī Japānas jūras kodus. Šī slepenā informācija tika spoži izmantota Midvejas kaujas sagatavošanā tikai pusgadu pēc Pērlhārboras. Vai tiešām flote Pērlhārborā 1941. gada decembrī tika upurēta, lai Rūzveltam būtu pamats ātri iestūrēt valsti karā, izmantojot nācijas sašutumu par negaidīto uzbrukumu?
Arī pašās Havajās naktī uz 7. decembri un no rīta notika dīvainas lietas. Operācijā pret Pērlhārboru piedalījās japāņu zemūdenes ne tikai Nagumo eskadras sastāvā. 20 citām zemūdenēm vajadzēja izveidot aizsegu ap Havaju salām. Uz piecām no šīm zemūdenēm atradās pa pundurzemūdenei. Tās uzbrukuma priekšvakarā bija jāpalaiž pie ostas vārtiem. Tālāk šīm mazajām zemūdenēm patstāvīgi vajadzēja iekļūt ostā un uzbrukt amerikāņu kuģiem.
Visas piecas cieta neveiksmi. Vienu plkst. 3:42 pamanīja traleris, kurš sargāja ostas vārtus. Izsauktais dežurējošais eskadras mīnukuģis to meklēja apmēram stundu, taču nesekmīgi. Tomēr arī turpmāk šī kuģa apkalpe bija modra un plkst. 6:45 nogremdēja svešu zemūdeni, pēc brīža vēl vienu. Par notikušo tika ziņots uz krastu. Vēl varēja paspēt izziņot trauksmi un sagatavoties iespējamam uzbrukumam. Taču nekas nenotika!
Salas pašā ziemeļu galā Opana kalnā atradās pārvietojamā radiolokācijas stacija. Havaju salās tas bija jaunums. No rīta tai vajadzēja beigt darbu un apkalpei doties uz bāzi. Bet automašīna kavējās, tāpēc puiši nolēma vēl patrenēties. Viņi bija pārsteigti, ieraudzījuši ekrānā signālu no ļoti daudzām lidmašīnām 136 jūdžu attālumā no salas. Pulkstenis tobrīd rādīja 7:02 no rīta.
Karavīri noteica koordinātas un ziņoja uz informācijas centru. Bet tur tobrīd nebija neviena, kas spētu novērtēt ziņojuma svarīgumu. Neatlaidīgie radiolokatora karavīri sāka mākties virsū dežurējošajam virsniekam, bet viņš vien pateica, ka uztraukumam nav pamata. Viņš bija nospriedis, ka lokatorā redzamās lidmašīnas varētu būt no kontinenta uz Havaju salām lidojošie amerikāņu bumbvedēji. Visu nakti Honolulu radiostacija bija raidījusi mūziku, kas tiem kalpoja par radiobāku.
No kontinenta tiešām tuvojās 12 bumbvedēji B-17. Pēc 14 stundām, pavadītām gaisā ceļā no Sanfrancisko, tie uzbrukuma brīdī sasniedza Oahu. Sagaidīšana izvērtās silta, pat karsta. Lai pārvarētu milzīgo attālumu, tās bija maksimāli atvieglotas un bez ieročiem, un šādām neapbruņotām mašīnām metās virsū japāņu iznīcinātāji.
Bumbvedējiem centās palīdzēt bāzes zenītartilērija - astoņas baterijas no trīsdesmit divām spēja atklāt uguni un demonstrēja lielu cīņassparu. Tās nešķiroja svešos un savējos, blieza virsū ikvienai lidmašīnai. Lidojošie cietokšņi ar tukšām degvielas tvertnēm nonāca gaisa telpas haosā, un to pārsteigtie piloti centās sameklēt lidlauku un nosēsties.
11. decembrī, solidarizējoties ar Japānu un aiztaupot pūles amerikāņiem, Hitlers pieļāva stratēģisku kļūdu un pieteica karu Amerikai. Amerikāņu nācija pilnībā atbalstīja savu prezidentu un saliedējās ar mērķi sodīt agresorus.
Amerika dodas karā
8. decembrī plkst. 12:20 pie Kapitolija Vašingtonā piebrauca automašīnu kortežs. ASV prezidents Rūzvelts bija atbraucis lūgt Kongresu pieteikt karu Japānai. Viņš teica īsu uzrunu: «Vakar, 1941. gada 7. decembrī - Negoda dienā, Savienotajām Valstīm pēkšņi un ar iepriekšēju nodomu uzbruka Japānas Impērijas jūras un gaisa spēki. ASV dzīvoja mierā ar šo valsti un turpināja sarunas, bet visu šo laiku Japānas valdība apzināti centās apmānīt ASV.»
Plkst. 16:10 Kongress pieņēma rezolūciju, kas pasludināja karu starp ASV un Japānu. 11. decembrī, solidarizējoties ar Japānu un aiztaupot pūles amerikāņiem, Hitlers pieļāva stratēģisku kļūdu un pieteica karu Amerikai. Amerikāņu nācija pilnībā atbalstīja savu prezidentu un saliedējās ar mērķi sodīt agresorus. Otrā pasaules kara iznākums bija izšķirts, lai gan līdz tā beigām vēl bija gandrīz četri gari, asiņaini gadi.
Vai Rūzvelts zināja par gaidāmo japāņu uzbrukumu Pērlhārborai? Varbūt kādreiz mēs uzzināsim patiesību. Ir skaidrs, ka valstsvīriem savas zemes interesēs kādreiz jāpieņem arī slepeni un smagi lēmumi, par kuriem to tautai un pasaulei nav ne jausmas. Ir labi, ja tādi lēmumi tiek pieņemti tikai šīs tautas un pasaules labā. Ir labi, ja šo lēmumu pieņēmēji ir gudri cilvēki un viņus nevada nekādas merkantilas intereses vai vēlme paverdzināt svešas zemes.
Amerikāņiem Otrā pasaules kara rezultāti bija izcili. Britu impērija norietēja. ASV bija kļuvusi par varenāko valsti pasaulē. Vācija, Japāna un Itālija pārstāja eksistēt kā iespējams agresijas avots. Savukārt PSRS banāli bankrotēja pēc 45 gadiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita