Kā Krievijas impērijas flote apšaudīja britu zvejniekus un pati sevi.
Jūras kara vēsturē nav daudz tik dīvainu un kaunpilnu epizožu, kādu 1904. gada oktobrī Ziemeļjūrā piedzīvoja krievu Baltijas jūras flote, kas tobrīd bija pārdēvēta par Klusā okeāna 2. eskadru.
Šai laikā tā devās uz tālo Portarturu cīnīties pret Japānu. Naktī no 21. uz 22. oktobri krievu karakuģi apmēram 100 kilometrus no Lielbritānijas austrumu piekrastes sarīkoja pamatīgu šaudīšanos, jo uzskatīja, ka tiem tumsas aizsegā uzbrūk japāņu mīnukuģi vai torpēdkuteri.
Kad uzausa gaisma, varēja apkopot «jūras kaujas» rezultātus: nogremdēts viens britu zvejnieku kuģis, vēl pieci sacaurumoti, bojā gājuši divi zvejnieki, vēl seši ievainoti, bet krievu pusē varoņa nāvē kritis pareizticīgo priesteris. Japāņu rindās zaudējumu nebija, jo, kā izrādījās, tie uz kauju nemaz nebija ieradušies.
Vēsturē šis muļķīgais starpgadījums palicis ar nosaukumu Hallas jeb Dogera sēkļa incidents. Halla bija apšaudes vietai tuvākā britu pilsēta, bet Dogera sēkļa apkaimē visa šī nejēdzība notika.
Bailēm lielas acis
Krievijas impērijas Klusā okeāna 2. eskadras ceļojums uz otru pasaules malu, lai glābtu Portarturā bloķēto Klusā okeāna eskadru, un sekojošā bojāeja Cusimas kaujā zināmā mērā ir saistīti ar Latviju. Proti - eskadra ceļā devās no Libavas, kā tolaik sauca Liepāju. Tieši te no Baltijas jūras kuģiem nokomplektēja eskadru un apgādāja ar visu nepieciešamo. Jūrnieku rindās bija arī latvieši, taču precīzs viņu skaits nav zināms.
Eskadra admirāļa Zinovija Rožestvenska vadībā no Liepājas izbrauca 2. oktobrī. Ņemot vērā, ka eskadrā bija dažāda vecuma un tipu kuģi, ceļā tā sadalījās vairākās apakšvienībās, kuras viena no otras atradās vairāku desmitu kilometru attālumā. Pašā aizmugurē vilkās transportkuģis Kamčatka. 20. oktobrī eskadras apakšvienības iekuģoja miglas zonā Ziemeļjūrā, bet 21. oktobra vēlā vakarā flagmaņkuģis Kņazs Suvorovs saņēma trauksmes pilnu radiogrammu no Kamčatkas: «Mums uzbrūk nezināmi mīnukuģi, atklājām uguni!» Nākamās stundas laikā sekoja vēl dažas radiogrammas, kurās Kamčatka ziņoja par atkārtotiem uzbrukumiem no vairākām pusēm.
Ziemeļjūru un Japānu šķīra tūkstošiem kilometru, tāpēc loģisks būtu jautājums - kas gan varēja uzbrukt nelaimīgajai Kamčatkai, ja ienaidnieka flote atradās kaut kur pasaules otrā malā? Tomēr admirāļa Rožestvenska štābs Kamčatkas radiogrammas neuztvēra par delīrija murgiem divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai arī Lielbritānija Krievijas un Japānas konfliktā ieturēja neitralitāti, tomēr nevienam nebija noslēpums, ka tās valdība simpatizē japāņiem. Otrkārt, neoficiāla informācija vēstīja, ka japāņi Amerikā iegādājušies vairākus jaunus mīnukuģus, kuri gan dodas uz Japānu, taču nav izslēgts, ka pa ceļam var sastapties ar krievu eskadru.
Tāpēc pēc ziņas par uzbrukumu transportkuģim pirmā doma bija apmēram tāda - vai tikai japāņu mīnukuģi, braucot no ASV, nav ierīkojuši slēpni Britānijas piekrastē? Vienīgais, kas mulsināja, bija uzbrukuma mērķis - japāņu kapteiņiem bija jābūt akliem vai pilnīgi neaptēstiem, lai Kamčatku noturētu par kaujas kuģi. Nebija arī saprotams, kā gan gadījumā, ja uzbrukums tiešām bijis, ļoti vāji apbruņotais transportkuģis spēja tajā izdzīvot. Jebkurā gadījumā Kamčatka bija palikusi tiktāl iepakaļ, ka eskadras kodols neko tai palīdzēt nespēja, toties varēja dubultot modrību, lai paši pasargātos no uzbrukuma.
Modrība nesa augļus. Īsi pēc pusnakts uz Suvorova tika izsludināta trauksme un atskanēja lielgabalu šāvieni. Tos raidīja vairāku aizdomīgu kuģīšu virzienā. Tie it kā bija tuvojušies krievu līnijkuģiem. Vai arī novērotājiem tumsā vienkārši tā likās. Vispār gan krievu eskadra bija informēta par to, ka šis ir intensīvas zvejniecības rajons. Tiesa, zvejas kuģiem vajadzēja būt izgaismotiem, taču novērotāju pamanītie aizdomīgie kuģi esot bijuši bez gaismām, tāpēc noturēti par ienaidnieku.
Viens no Suvorova virsniekiem vēlāk notikumus uz flagmaņa komandtiltiņa aprakstīja šādi: «No tiltiņa man pavērās tāda aina: priekšā pa labi vairāku jūdžu attālumā varēja redzēt gaismu virkni, starp kurām laiku pa laikam pazibēja signālu ugunis. Kāds virsnieks teica, ka tā esot admirāļa Felkerzama komandētā bruņukuģu vienība.
Pēc tam es prožektoru staros priekšā un pa labi, tikai daudz tuvāk, pamanīju nelielu kuģīti ar vienu mastu un skursteni - pēc visa spriežot, tas nupat bija šķērsojis eskadras kursu un tagad nesteidzīgi attālinājās. Vēl viens tāds pats nāca teju vai virsū bruņukuģim Aleksandrs III, kas to apbēra ar šāviņu krusu. [Vēlāk noskaidrojās, ka šis tvaikonītis jau bija sašauts un zaudējis vadību, tāpēc tika nests virsū Aleksandram III.] Šis kuģītis nogrima manu acu priekšā. Trešais tāds pats lēnām kuģoja tieši mums deguna priekšā. To ieraudzījis, kreisā 47 mm lielgabala komendors izšāva vairākus šāvienus, taču pats admirālis viņu sagrāba aiz pleca un dusmīgi uzbļāva: «Ko tu atļaujies! Bez pavēles! Vai tad neredzi, ka tie ir zvejnieki!?»
Pēkšņi kreisajā pusē, uz kuru nešāva un kur valdīja dziļa tumsa, iedegās vairāki prožektori un pavērsa savus starus uz mums. Reaģējot uz to, kreisā borta lielgabali bez pavēles atklāja uguni. Šāva uz labu laimi, jo attālumu nebija iespējams noteikt. «Tad, lūk, no kurienes nāk īstais uzbrukums!» iesaucās kāds virsnieks. Neņemos apgalvot, vai no tās puses uz mums šāva, taču savu šāvienu troksnī man likās, ka sadzirdu arī skaņu no mūsu virzienā raidītiem šāviņiem.
Gandrīz tai pašā laikā virs prožektoriem, kas mūs izgaismoja, sāka mirgot signālugunis, kādas izmanto tikai krievu flotē. «Tie taču mūsējie - kreiseri Donskoi un Aurora!» es iesaucos. (Tā tiešām bija kontradmirāļa Enkvista komandētā kreiseru vienība, kurai vajadzēja atrasties sešu stundu braucienā mums priekšā, bet kura nez kāpēc uzradās tieši blakus, turklāt bez signālugunīm).
«Pārtraukt uguni!» atskanēja komanda. [..] Protams, ieviest kārtību uzreiz neizdevās, arī pēc pavēles šur tur atskanēja pa kādam šāvienam. Kopumā apšaude turpinājās ne vairāk kā 10-12 minūtes.»
Pēkšņi kreisajā pusē, uz kuru nešāva un kur valdīja dziļa tumsa, iedegās vairāki prožektori un pavērsa savus starus uz mums. Reaģējot uz to, kreisā borta lielgabali bez pavēles atklāja uguni. Šāva uz labu laimi, jo attālumu nebija iespējams noteikt.
Bija mīnukuģi vai nebija?
Krievu virsnieki uz kuģiem vēl ilgi strīdējās, kas īsti tas bija, - reāls ienaidnieka mīnukuģu uzbrukums vai tikai muļķīgs pārpratums un masu psihoze. Daudzi dievojās, ka savām acīm redzējuši mīnukuģus un, lai nu ko, bet tos nu gan protot atšķirt.
Neilgi pēc apšaudes uz flagmaņa saņēma ziņu no kreisera Aurora (jā, tā paša, kas 1917. gadā piedalījās boļševiku apvērsumā). Tam bija trīs artilērijas šāviņu trāpījumi un ievainoti divi cilvēki - artilērists un kuģa priesteris, kuram šķemba bija norāvusi roku. Priesteris dažas dienas vēlāk nomira.
Ņemot vērā, ka pavisam krievu kuģi bija raidījuši apmēram 500 šāvienus no lielgabaliem un vēl 1800 no ložmetējiem, rezultāti bija visai pieticīgi. No otras puses - labi, ka tā, pretējā gadījumā būtu nolaiduši dibenā kādu no saviem kreiseriem.
To, ka nakts juceklī nogremdēts angļu zvejas kuģis, krievu jūrnieki uzzināja pēc dažām dienām, kad eskadra bija piestājusi uzņemt ogles Vigo ostā. Tad atklājās, ka Britānijā par šo incidentu sacelts milzīgs skandāls un britu prese krievu eskadru nodēvējusi par idiotu floti un pirātiem. The Times izteicās skarbi: «Grūti iedomāties, ka cilvēki, kuri sevi sauc par jūrniekiem, lai cik arī būtu izbijušies, 20 minūtes varētu apšaudīt zvejas kuģīšu floti un tā arī nesaprast, uz ko šauj.»
Vislielāko sašutumu izraisīja fakts, ka krievu kuģi bija nevis apstājušies un palīdzējuši cietušajiem zvejniekiem, bet gan mierīgi aizpeldējuši tālāk. Te gan jāņem vērā, ka uzreiz pēc apšaudes krievi nebija sapratuši, kas ir noticis, un projām devās tāpēc, ka vēl arvien baidījās no mistiskajiem japāņu mīnukuģiem.
Jucekli visā šajā lietā radīja angļu preses kļūdainā informācija, ka notikuma vietā vairākas stundas pēc apšaudes uzturējies kāds mīnukuģis, kas tā arī nav palīdzējis zvejniekiem. Krievu eskadrā gan bija mīnukuģu vienība, taču incidenta brīdī tā atradās 200 jūdzes tālāk, jau pie Francijas krastiem. Tāpēc, balstoties uz šo preses ziņu, krievu virsnieki nosprieda - aha, tātad notikuma vietā tomēr bija svešs mīnukuģis - ja ne japāņu, tad vismaz britu.
Vēlāk gan izrādījās, ka zvejnieki par mīnukuģi noturējuši transportkuģi Kamčatka, kas rītausmā lēnā garā aizslīdējis garām notikuma vietai. Jau pēc kāda laika atklājās, ka Kamčatka, kas visu šo jezgu aizsāka, par japāņu mīnukuģiem bija noturējusi zviedru tirdzniecības kuģi un vācu traleri. Kamčatka uz tiem raidīja 300 šāvienus, bet arī šajā gadījumā artilēristu prasmes izrādījās ļoti tālu no vēlamajām, jo iedomātajiem ienaidniekiem netrāpīja nevienu reizi.
Skandāls bija patiešām grandiozs. Asinis brēca pēc atriebības. Angļu prese paģērēja, lai krievu eskadra nekavējoties atgrieztos mājās, bet admirāli Rožestvenski nodotu tiesai. Britu valdība sabiedrības spiediena ietekmē bija spiesta rīkoties un gatavojās sūtīt pakaļ krievu eskadrai 28 bruņukuģus. Krievijai nācās piekāpties un piekrist starptautiskas izmeklēšanas komisijas izveidošanai.
Kurš vainīgs?
Krievu flotes virsnieki gan vēl ilgi tiepās un sita pie krūts, ka kaut kādi mīnukuģi incidenta vietā tomēr bijuši. Admirālis Rožestvenskis savā paskaidrojumā rakstīja, ka incidentā vainīgi divi nezināmi mīnukuģi:
«Atgadījumu izraisīja divi mīnukuģi, kas tumsas aizsegā bez gaismām devās uzbrukumā mūsu vienības priekšējam kuģim. Kad vienība izgaismoja tos ar prožektoriem un atklāja uguni, tad atklājās, ka turpat ir arī daži mazi tvaikoņi, kas izskatījās pēc zvejas kuģiem. Vienība centās nenodarīt tiem pāri un pārtrauca uguni; mīnukuģi tobrīd jau bija nozuduši. Angļu prese ir sašutusi par to, ka notikuma vietā līdz rītam palikušais mīnukuģis nav palīdzējis cietušajiem. Mūsu vienībā nebija neviena mīnukuģa, un mēs notikuma vietā nevienu neatstājām, tātad tur palika tas nezināmais mīnukuģis, kas bija nevis nogremdēts, bet tikai bojāts. Mūsu vienība mazajiem tvaikoņiem nepalīdzēja tāpēc, ka turēja tos aizdomās par līdzdalību uzbrukumā.»
Izmeklēšanas komisija gan neatrada nekādus pierādījumus šādiem apgalvojumiem. Jāteic, kopumā komisija bija ļoti žēlsirdīga pret Krieviju un atzina, ka līdz traģēdijai novedusi muļķīga kļūda. Turklāt īpaši uzsvēra, ka nav pamata apšaubīt admirāļa Rožestvenska un krievu eskadras apkalpes locekļu militārās spējas un humānismu. Kad sapratis, ka var ciest zvejas kuģi, Rožestvenskis pat esot darījis visu, lai novērstu apšaudi. Vienīgais pārmetums admirālim bija par to, ka viņš par incidentu nebija paziņojis britiem un frančiem, jo šāda informācija būtu palīdzējusi glābt cietušos.
Rožestvenskim šāds komisijas slēdziens dāvāja kaut kādu gandarījumu, taču ne uz ilgu laiku. 1905. gada maijā Rožestvenska komandētā eskadra pie Cusimas salas sastapās ar japāņu floti un tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Pats admirālis jau kaujas sākumā tika ievainots galvā, bet pēc kaujas krita japāņu gūstā. Kad pēc kara atgriezās dzimtenē, daudzi viņu uzskatīja teju vai par galveno vainīgo eskadras bojāejā. Pats Rožestvenskis uzstāja uz šī jautājuma izskatīšanu tiesā, un tur viņu attaisnoja. Pamatojums - kaujas sākumā gūtā ievainojuma dēļ viņš nespēja pildīt savus pienākumus. Taču arī pēc attaisnojošā sprieduma viņš bija teju vai izstumtais un nomira savā dzīvoklī 1908. gada pēdējā dienā.
Bet kas notika ar cietušajiem zvejniekiem? Viņi no Krievijas pieprasīja 110 000 mārciņu kompensāciju. Britu valdība gan uzskatīja, ka šī summa ir pārspīlēta, un iesniedza krieviem prasību par 65 000 mārciņu. Krievija arī daudz netirgojās un, apzinoties savu vainu, samaksāja.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita