Stāsts par spāņu admirāli Blazu de Leso i Olavjeretu, kura kaujassparu nespēja mazināt pat dažādu ķermeņa daļu zaudējums.
Admirālis neliecās ne zem muskešu, ne lielgabalu lodēm un visās savās batālijās bija īsts paraugs saviem karavīriem. Iespējams, tieši tāpēc savas militārās karjeras izskaņā viņam bija atlikusi viena roka, viena kāja un viena acs, un absolūti organiska iesauka Mediohombre jeb Puscilvēks. Taču, neskatoties uz visu iepriekš teikto, šis kungs izcēlās ar apbrīnojamu drosmi un militāra ģēnija talantu, tāpēc atmiņas par viņu nav zudušas vēl šobaltdien. Spānijā, kur viņu godā ne mazāk kā Kristoforu Kolumbu, admirāļa vārdā ir nosaukti karakuģi, skvēri un laukumi, viņa pieminekļi atrodas ne tikai Pireneju pussalā, bet arī Latīņamerikā.
Pirmā kauja - pirmais zaudējums
Nākamais admirālis piedzima diezgan trūcīgā basku augstmaņu ģimenē 1689. gadā. Dzimtā pilsēta Pasahesa atradās pašos Spānijas ziemeļos. Kā jau tā laika kalniešu jaunatne, arī Blazs rūdījās visai skarbos klimatiskajos apstākļos un lepnajās basku tradīcijās, uzskatot, ka par viņiem spicāki ir tikai paši negantākie buļļi, bet augstākas - tikai debesis.
Jau sešu gadu vecumā puika sāka apgūt prasmes vicināties ar navahas nazi un makilu - basku kaujas nūju jeb zizli. Vēlāk profesionālu meistaru uzraudzībā viņš trenējās destrēzes jeb spāņu paukošanas skolā. Kad Blazam apritēja vien divpadsmit, tētiņš nosprieda, ka dēls ir gatavs patstāvīgai dzīvei un varoņdarbiem, - un aizsūtīja viņu karot. Tolaik jaunietim ar militārām ambīcijām un prasmēm rīkoties ar aukstajiem ieročiem Eiropas rietumi bija ideāla vieta, kur izcelties ar saviem talantiem.
Proti - tolaik pilnā sparā tika dalīts Spānijas mantojums. Pēdējais spāņu Habsburgs karalis Karloss II ar palamu Noburtais savus milzu valdījumus novēlēja Anžū hercogam un Francijas karaļa Luija XIV mazdēlam Filipam. Dabiski, ka pēc Karlosa nāves nekavējoties atradās vēl viens Habsburgs - Svētās Romas imperators Leopolds I, kurš jutās visai abižots un paziņoja, ka nepieļaus savas dižās dinastijas pazemošanu. Un dalīt tiešām bija ko. Papildus Spānijai Karlosa saimniecībā bija arī Nīderlande, Neapoles Karaliste, Milānas hercogiste, Sardīnija, Sicīlija, Filipīnas un teju visa Latīņamerika. Loģiski, ka pie šādas medus mucas panašķēties kārojās gandrīz visām Eiropas lielvalstīm. Atlika vien izlemt, kurā barikāžu pusē nostāties.
Kad Blazam apritēja vien divpadsmit, tētiņš nosprieda, ka dēls ir gatavs patstāvīgai dzīvei un varoņdarbiem, - un aizsūtīja viņu karot. Tolaik jaunietim ar militārām ambīcijām un prasmēm rīkoties ar aukstajiem ieročiem Eiropas rietumi bija ideāla vieta, kur izcelties ar saviem talantiem.
Mūsu karstasinīgais basku tīneidžeris ar milzu entuziasmu un īsu ieskrējienu metās iekšā šajā trakajā avantūrā. Viņš rekrutējās franču flotē (tobrīd franči karoja spāņu pusē) un 1704. gadā kaujā pie Malagas pret Lielbritānijas un Nīderlandes eskadrām saņēma pirmo kaujas rūdījumu. Tas izrādījās visai sāpīgs un nedziedināms - lielgabala lode sadragāja viņa kāju teju līdz ceļgalam.
Ķirurgs pirms amputācijas 15 gadus vecajam asiņojošam zaļknābim piedāvāja narkozi, bet viņš, pelēks no sāpēm, lepni atteicās, izrāva glāzi ruma un pavēlēja - griez! Šīs zvērīgās eksekūcijas laikā jaunais basks neizdvesa ne skaņas. Un jau pēc pāris mēnešiem atkal bija ierindā!
Pa kuģa klāju viņš ļoti veikli pārvietojās ar jauno koka protēzi un drīz vien no komandas izpelnījās pat divas iesaukas - Patapalo jeb Koka kāja un Jamon jeb Šķiņķis, jo viņa mākslīgā ekstremitāte atgādināja cūkas kāju.
Ķirurgs pirms amputācijas 15 gadus vecajam zaļknābim piedāvāja narkozi, bet tas, pelēks no sāpēm, lepni atteicās, izrāva glāzi ruma un pavēlēja - griez!
Kur Blazs, tur uzvara
Zaudētā kāja nemazināja jaunā basku aristokrāta kaujassparu. Komandieriem tāda degsme gāja pie sirds, un pēc Sicīlijas ekspedīcijas panākumiem baskam piešķīra leitnanta pakāpi.
Astoņpadsmit gadu vecumā viņš piedalījās kaujās par Tulonu un zaudēja kreiso aci. Ārsts piedāvāja nēsāt acs pārsēju, taču lepnais kalnietis atcirta: rēta, kas iegūta kaujā par karaļnamu, ir medaļas vērtē, un ar to jālepojas, nevis jāslēpj.
Ar tādu pieeju dzīvei jaunus “apbalvojumus” ilgi gaidīt nevajadzēja: 1714. gadā nu jau kapteiņa mundierī tērptajam Blazam Barselonas aplenkuma laikā šrapnelis norāva labo roku. No šī brīža 26 gadus vecajam karavīram bija tikai viena iesauka - Mediohombre jeb Puscilvēks. Tā diezgan detalizēti atspoguļoja trīskārša invalīda anatomiskās virsbūves bojājumus.
Taču karoja šis puscilvēks ar tādu sparu, ka visi terminatori varētu vien skaudībā noelsties. Kuģojot pa visām jūrām, viņš cīnījās ar angļiem un holandiešiem, ar vareno osmaņu floti un vēl dzenāja alžīriešu pirātus pie Āfrikas krastiem.
Brīvajos brīžos padomāja arī par personisko dzīvi: Puscilvēks par sievu apņēma sešpadsmitgadīgu kreoliešu skaistuli no bagātas un ietekmīgas Limas dzimtas, un abus salaulāja pats Peru arhibīskaps. Pēcāk viņa tam dāvās septiņus bērnus.
1730. gada sākumā Blaza biogrāfijā jau bija ieraksti par 26 lielām jūras kaujām, vairāk nekā desmit gūstā saņemtiem angļu un holandiešu kuģiem, kā arī par veiksmīgo Alžīras ekspedīciju, kurā viņš pilnībā sakāva beju Abu al Hasanu Ali.
Tagad viņu norīkoja komandēt Vidusjūras eskadru ar visai delikātu misiju - piedzīt no Dženovas republikas divus miljonus peso, ko tā bija aizņēmusies no Spānijas kroņa. Enerģiskais basks rīkojās dinamiski. Ieradies Dženovas ostā, viņš pilsētas vecākajiem izvirzīja ultimātu: ja pēc desmit stundām uz viņa flagmaņa nebūs nogādāts skanošais līdz pēdējam sentimo, Blazs nekavējoties sāks pilsētas apšaudi no visiem savu kuģu lielgabaliem.
Taču turpat netālu reidā stāvēja arī daļa angļu flotes, un pie šiem džentlmeņiem ar lūgumu pēc aizstāvības nekavējoties devās pārbiedētie dženovieši. Briti, saskaitījuši kuģus un stobrus, ātri secināja, ka viņiem to ir stipri vairāk. Tad viņi paziņoja, ka Dženova tagad ir angļu aizstāvībā, un, ja spāņi turpinās lekties, no viņiem nepaliks ne skaidiņas. Puscilvēks, vienīgo aci nepamirkšķinājis, atbildēja: “Man ir karaļa pavēle, un es jau visu esmu pateicis. Sešos no rīta sāks runāt lielgabali. Ja maniem kareivjiem un virsniekiem ir lemts mirt kaujā, lai tā arī būtu - tas ir mūsu zvērests un pienākums. Taču par vienu varat būt droši - pilsēta būs gruvešu kaudze, un dzīvie apskaudīs mirušos…”
To izdzirdējuši, dženovieši aizdomājās. Okei, varbūt arī angļi šo kautiņu vinnēs, taču skaidrs, ka arī pilsēta norausies pēc pilnas programmas. Vai mums to vajag? Iznākumā visa summa uz flagmaņa tika nogādāta stipri vien agrāk par noteikto X stundu. Atgriezies mājās, Blazs saņēma jaunu dienesta paaugstinājumu - flotes ģenerālleitnanta uzplečus un akselbantes.
48 gadu vecumā slavas apvītais veterāns tika aizsūtīts nosacītā pensijā - proti, viņam ar kuģiem Fuerte un Concistadore lika ierasties Dienvidamerikā un pārņemt Kartahenā dislocēto spāņu floti (tagadējā Kolumbijas teritorijā). Kā sprieda Madridē - tā ir trekna un mierīga vieta, kur nekādi militāri konflikti nav fiksēti teju pusgadsimtu, un izcilais kareivis te varēs pelnīti vadīt savas vecumdienas. Ironiskā kārtā tieši šeit Blazu gaidīja viņa galvenā dzīves kauja.
Puscilvēks, vienīgo aci nepamirkšķinājis, atbildēja: «Man ir karaļa pavēle, un es visu esmu pateicis. Sešos no rīta sāks runāt lielgabali. Ja maniem kareivjiem un virsniekiem ir lemts mirt kaujā, lai tā arī būtu, - tas ir mūsu zvērests un pienākums. Taču par vienu varat būt droši - pilsēta būs gruvešu kaudze, un dzīvie apskaudīs mirušos…»
Vingro visi!
Ieradies jaunajā dienesta vietā, Blazs uzreiz noorganizēja garnizona inspekciju, un tās rezultāti viņu sadusmoja. Forta nocietinājumi bija pussabrukuši vai satrunējuši, karavīri bija absolūti militāri diletanti, bet virsnieki žūpoja un izklaidējās ar vietējām senjoritām.
Saskāries ar skarbo realitāti, admirālis sāka ieviest kārtību ar inkvizitora cienīgām metodēm. Mācības ik dienu no agra rīta līdz pašai tumsai. Nekādu brīvdienu vai atvaļinājumu! Visus tumšādainos un indiāņus - uz celtniecības darbiem! Lai rok tranšejas, ber vaļņus un lāpa cietoksni! Par mazāko nepaklausību - nošaušana uz vietas. Karavīriem nepārtrauktas šaušanas apmācības, jo cietokšņa izdzīvošana ir atkarīga no artilēristu meistarības. Lielgabalnieki šāva vienā laidā, bet nekam nespēja trāpīt. Izrādījās, virsnieki vispār viņiem nebija rīkojuši šaušanas apmācības - taupījuši pulveri un lodes. Blazs personīgi pārbaudīja katru no Kartahenas garnizona 300 lielgabaliem, nostādīja tos pozīcijās un veica ieroču piešaudi. Tā visa piekraste tika sadalīta sektoros un katram iedalīta apkalpe.
Garnizona kaujasspējas acīmredzami uzlabojās, bet Blazs nerimās: spānietim vienmēr ir jābūt modram un acīgam, īpaši raugoties Britānijas virzienā. Jo - ja nu rīt karš?
Un Blazam izrādījās taisnība, jo pār miegaino un mierīgo Kartahenu lēnām savilkās negaisa mākoņi. Pēc Utrehtas 1713. gada miera līguma, ko noslēdza pēc spāņu kroņa mantības dalīšanas, Lielbritānija pārņēma agrāk frančiem piederējušās monopoltiesības ievest spāņu kolonijās afrikāņu vergus. Pēc šī līguma angļi ik gadu te varēja ievest neierobežotu skaitu vergu plus 500 tonnas dažādu preču, kas tiem bija kā debesmanna agrāk slēgtajos spāņu koloniālajos tirgos. Dabiski, ka britu ietekme te pastāvīgi palielinājās, tā bija kā hroniska migrēna visam Spānijas galmam.
Paradoksālā kārtā neapmierināti bija arī angļi. Ieguvuši monopolstāvokli, viņi bija iedomājušies, ka vergu tirdzniecība būs tikai un vienīgi viņu džentlmeņu bizness, taču ar klusu spāņu piekrišanu šo asiņaino rūpalu piekopa arī franči un holandieši. Rezultātā oficiālā Londona nepārtraukti sūtīja uz Madridi sūdzību depešas. Savukārt pēdējā tās regulāri atspēlēja atpakaļ ar norādi, ka briti paši neievēro Utrehtas līgumā noteiktos tirdzniecības apjomus un attiecīgi paši ir uzskatāmi par kontrabandistiem.
Un tā bija patiesība. Lai cīnītos pret kontrabandistiem, spāņu koloniālie ierēdņi nodibināja piekrastes apsardzes institūciju, kuras kuģiem bija tiesības aizturēt un pārmeklēt jebkuru ārzemju peldlīdzekli. Pēc britu aplēsēm, no 1713. līdz 1731. gadam šis dienests viņiem konfiscēja 180 kuģu pārvadātas preces.
Tas viss dienu no dienas pasliktināja Lielbritānijas un Spānijas diplomātiskās attiecības, līdz abas valstis vispār pārtrauca tirdznieciskās attiecības, un pēc Spānijas karaļa Filipa V pavēles tika konfiscēti visi britu kuģi, kuri tobrīd atradās spāņu ostās. Monopola un kuģu zaudējumu Londona uztvēra kā nepiedodamu patvaļu, un miglainajā Albionā sāka meklēt ieganstu karam.
Astoņpadsmit gadu vecumā viņš piedalījās kaujās par Tulonu un zaudēja kreiso aci. Ārsts piedāvāja nēsāt acs pārsēju, taču lepnais kalnietis atcirta: rēta, kas iegūta kaujā par karaļnamu, ir medaļas vērtē, un ar to jālepojas.
Strīdus auss
1738. gadā jūrnieks un tirgonis Roberts Dženkinss ieradās Ģildes palātas sēdē, kratīdams stikla burku, kur spirtā vientuļi peldēja nogriezta auss. Notrausis skopu asaru, viņš pavēstīja sirdi plosošu notikumu.
Pirms septiņiem gadiem viņa brigantīnu Rebeka, kas mierīgi bija kuģojusi pa spāņu Karību baseinu un tirgojusies ar nelegālu alkoholu, nekaunīgā kārtā bija apturējuši spāņu muitnieki. Atraduši kuģa rūmēs kontrabandas rumu, spāņi visai britu apkalpei likuši nostāties uz ceļiem un nolasījuši lekciju par godīga biznesa morāli un ētiku. Punktu šai mesei pielicis ļaunprātīgais spāņu kapteinis Huans Leons Fandinjo, ar zobenu nocērtot Dženkinsa ausi. Pēc eksekūcijas spānis licis Anglijas karalim Džordžam nodot vēsti - gadījumā, ja tas iezēģelēs viņu ūdeņos ar kontrabandas preci, viņam tiks nogriezts arī kas būtiskāks.
Apraudājis un iespirtojis ausi, Dženkinss to nu atvedis kā pierādījumu spāņu patvaļai pret miermīlīgajiem un godprātīgajiem angļu jūrniekiem. Kāpēc tikai pēc septiņiem gadiem? Te, iespējams, Dženkinss citēja Odiseju, ka ceļš bija tāls, grūts un briesmu pārpilns… Un vispār - kāda tam nozīme? Galvenais esot fakts, ka viņš ir nevainīgs spāņu patvaļas upuris, tāpēc lūdz parlamenta aizstāvību.
Ažiotāža izvērtās varena. Kā vēlāk ironiski savā monumentālajā darbā Angliski runājošo tautu vēsture rakstīs Vinstons Čērčils - Dženkinsa auss satrieca sabiedrības iztēli un kļuva par veselas nācijas uzbudinājuma simbolu…
Vai tā vispār bija Dženkinsa auss un vai viņš to bija zaudējis no spāņa rokas vai kādā ostas kautiņā - tam tiešām vairs nebija nekādas nozīmes. Britu sabiedriskā doma saviļņojās kā cunami, prese vārījās un saniknotais parlaments piespieda premjerministru Robertu Volpolu pieteikt Spānijai karu. Formāli par ausi, bet īstenībā par Anglijas tirdzniecības kundzību Jaunajā pasaulē.
Edvards Vernons dodas kaujas laukā
Pie lietas angļi ķērās nopietni. Tas nebija vienkāršs karagājiens, tas bija komercpasākums, kurā investēja daudzi ļoti cienījami pilsoņi un arī pats britu monarhs. Tāpēc gods komandēt angļu eskadru tika uzticēts pieredzējušajam admirālim Edvardam Vernonam, kurš no zvana līdz zvanam bija cīnījies par spāņu mantojuma tiesībām.
1739. gadā viņa eskadra iekuģoja Karību jūrā un jau novembrī ieņēma Portobeljo cietoksni Panamā. Nākamais mērķis - Kartahena. Ja tur izdotos nostiprināties, tad turpmāk pilsētu varētu izmantot kā bāzi operācijām kontinenta iekšienē un ieņemt Kolumbiju, Venecuēlu, Ekvadoru un Panamu. Tālākā perspektīvā - ceļš uz Peru bagātajām zelta un sudraba raktuvēm.
Vernona spēki bija visai iespaidīgi: 29 līnijkuģi, 12 karavelas, 2620 lielgabali, 9 branderi (kuģi pretinieku peldlīdzekļu spridzināšanai), plus ar mortīrām apbruņotas airu laivas. Piedevām transportkuģi, kuri pārvadāja 12 000 vīru lielu sauszemes karaspēku ģenerāļa Vintvorta vadībā. Un tas vēl nebija viss - talkā britiem nāca 4000 zemessargi no Ziemeļamerikas kolonijām, kuriem bija pieredze kaujās ar indiāņiem. Viņus, starp citu, komandēja nākamā ASV prezidenta Džordža Vašingtona pusbrālis Lourenss Vašingtons. Uz karakuģiem atradās 15 500 karaliskie jūras kājnieki un 1000 afrikāņu vergi, kuriem bija paredzēta kravnešu loma. Kopumā - vairāk nekā 30 000 vīru. Tajā brīdī tā bija pasaulē lielākā desanta operācija, un tajā piedalījās kaujās rūdīts veterānu kontingents - nekādu zaļu puņķutapu Vernona korpusā nebija.
Likās, ka spāņiem vispār nav variantu. Tāpēc pašpārliecinātais Vernons vēl pirms kaujas lika izliet bronzas medaļas. Tajās bija redzams - viņš, Vernons, kura priekšā, uz vienīgā ceļa nometies, žēlastību lūdz admirālis Blazs. Kā izrādījās, Vernons nedaudz pārsteidzās…
Aiz mums ir Madride!
Blazs 30 tūkstošiem britu pretī varēja nostādīt vien 1100 kareivjus, 4000 jūras kājniekus, 600 jūrniekus, 300 vietējos brīvprātīgos un 600 ar šķēpiem un lokiem bruņotus indiāņus. Taču Puscilvēks nenobijās - tiklīdz angļu flote parādījās pie apvāršņa, viņš pavēlēja visām cietokšņa baterijām sagatavoties. Ieeja ostā jau iepriekš bija nosegta - tur bija nogremdētas ar akmeņiem un smiltīm piepildītas platdibenes, bet atlikušos brīvos posmus bloķēja plosti un bonas.
Angļu kuģiem nācās piebremzēt un iesaistīties ilgstošā apšaudes pingpongā ar divām krasta baterijām. Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tikai ar flotes artilēriju krasta baterijas noslāpēt neizdosies un nāksies vien izsēdināt desantu. Taču arī šeit radās problēmas, jo spāņi negaidīti varonīgi atsita visus pirmos uzbrukumus.
Protams, ar laiku skaitliskais pārsvars ņēma virsroku un briti iekaroja Senluī un Senjosifa fortu. Tūlīt arī atrada pāris caurumus līča ieejā. Kad tur iebrauca viņa kuģi, sapriecājies Vernons jau sūtīja uz Angliju uzvaras ziņojumu. Un atkal viņš pārsteidzās… Līdzko angļi ielauzās ostas ūdeņos un, artilērijas atbalstīti, kājnieki devās triecienuzbrukumā, Blazs pavēlēja uzspridzināt Mančiniljas forta pulvera pagrabus. 20 tonnas biszāļu uzrāva debesīs lērumu zemes un piedevām 2000 angļu desantnieku.
Tās pašas dienas vakarā spāņi pielavījās angļu nometnei un ar saukļiem Santjago! Lai slava karalim Filipam! nodarīja lielus zaudējumus britu desanta spēkiem.
Pēc šīs sadursmes angļi atmeta domu par atkārtotu uzbrukumu un pārgāja pie aplenkuma taktikas. Aplenkums ilga 67 dienas. Atstājis pāris fortus, Blazs koncentrējās uz galveno uzdevumu - visiem spēkiem aizstāvēt pašu Kartahenas pilsētu. Kareivjiem tika dota pavēle - stāvēt un cīnīties līdz pēdējam! Un kā gan tu nekarosi, ja pavēles dod vienacains un vienkājains, taču nesalaužama rakstura vienrocis? Katru dienu angļi devās uzbrukumā, taču spāņi atvairīja visus triecienus.
Ar aizstāvēšanos viņi vien neaprobežojās un, neraugoties uz zaudējumiem, teju vai katru nakti devās durkļu pretuzbrukumos. Visiem pa priekšu avangardā ar zobenu vienīgajā rokā un koka protēzi aulekšoja admirālis Blazs.
Taču reiz viņu nogāza angļu lielgabala lode un norāva mūsu varonim vienīgo atlikušo kāju. Vai tas viņu apturēja? Nekā nebija! Nosaitējis asiņaino stumbeni ar zobensiksnu, Blazs palūdza ārstu dezinficēt brūci ar verdošu eļļu, ierāva glāzi ruma un pavēlēja sagādāt nestuves. Taču ne jau tāpēc, lai dotos uz hospitāli! Viņa ceļš veda uz cietokšņa mūriem, lai no turienes tālāk komandētu savus vīrus.
Taču arī britu nometnē noskaņojums nebija nekāds priecīgais: zaudējumi ir ļoti lieli, neviens uzdevums nebija izpildīts, piedevām virsnieki viens ar otru rējās un apvainoja visās neveiksmēs. Papildus šīm nelaimēm angļu nometnē valdīja drausmīgi antisanitāri apstākļi, kuri īpaši postoši izrādījās tropiskajā klimatā, kā arī svaiga dzeramā ūdens un pārtikas deficīta laikā. Uzliesmoja malārijas, dizentērijas un dzeltenā drudža epidēmija, un britu kontingents kusa kā saldējums ekvatora saulē. Vēl viens vai divi mēneši - un vairs nebūs kam karot.
1741. gada 16. aprīlī Vernons sāka pēdējo izmisīgo pilsētas šturmēšanu, bet atkal cieta neveiksmi. Savukārt jau maijā, salamājies ar visu virsnieku sastāvu, sulīgi nospļāvās un aizveda savu floti uz Jamaiku.
Tas bija pilnīgs fiasko. No 4000 amerikāņu kolonistiem, kuriem bija sasolīta zeme un zelta kaudzes, mājās atgriezās vien 300. Jūras kājnieku skaits bija samazinājies uz pusi, bet no 12 000 sauszemes karavīru dzīvajos bija palikuši mazāk par pusi. Visas kuģu apkalpes lielo zaudējumu dēļ nokomplektēt bija neiespējami, tāpēc Vernonam nācās dažus kuģus nogremdēt. Tikko ziņa par katastrofālajiem zaudējumiem sasniedza Britu salas, parlaments nekavējoties atkāpās.
Savukārt Spānija, pateicoties viena cilvēka bezbailībai, milzu drosmei un spējai iedvesmot saujiņu aizstāvju, vēl pusotru gadsimtu saglabāja kontroli pār savām Dienvidamerikas kolonijām.
Mūsu stāsta varonis nomira tajā pašā rudenī - 1741. gada 7. septembrī. Taču ne no ievainojumiem, bet gan no tropu drudža. Un nomira laimīgs, jo savu misiju pret Spānijas kroni admirālis bija izpildījis līdz galam.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita