Neliels pulciņš vīru, kuri sargāja bastionu, gatavojās pretinieku uzbrukumam. Viņu rīcībā bija divpadsmit musketes, kuras vēl bija jāpielādē. Aleksandra Dimā romānā Trīs musketieri šis process aprakstīts vien ar īsu Atosa rīkojumu savam kalpam, izmestu pie Senžervē bastiona sienas: «Grimo, citu musketi!».
Patiesībā musketes pielādēšana bija visai piņķerīga padarīšana. Muskete kreisajā rokā, ar labo roku stobrā tiek iebērts pulveris, kas jāpiespiež ar speciālu slauķi, tālāk seko lode, parķis, kurš atkal tiek notrombēts ar slauķi, pie stobra pamatnes jāievieto deglis un tad pielādētā šautene jānovieto uz furketes jeb balsta dakšas. Ja Dimā būtu aprakstījis šīs musketieru dienesta ikdienas ainas, viņa romāns būtu izstiepies uz tūkstoš lapām un nez vai kļūtu tik populārs. Viņa izklāstā viss bija vienkārši un bezgala aizraujoši: šaušana, traktieris, kautiņš, špagas, zirgi, skuķi un nežēlīgs dzertiņš - vai te maz atliek laiks normālam dienestam galmā?
Patiesībā šis dienests nozīmēja ne tikai pienākumu fiziski aizsargāt karali, bet arī ievērot zināmu protokolu, jo musketieri atradās valdnieka tuvākajā redzeslokā. Tāpēc nav nekā dīvaina faktā, ka Dimā romānā viņi staigāja pa Luvru kā pa savām mājām - faktiski tās arī bija viņu otrās mājas.
Ieroču izvēle - karaļa pārziņā
Karaļa musketieriem ir divas dzimšanas dienas. 1600. gadā karalis Anrī IV sevis paša aizsardzībai pavēlēja izveidot augstdzimušu jauniešu rotu, kas būtu apbruņota ar vieglām karabīnēm. Tāpēc sākumā viņi bija karabinieri. Par musketieriem viņi kļuva pēc divdesmit gadiem, jo 1622. gadā karalis Luijs XIII pavēlēja viņus pārapbruņot ar nopietnākiem stobriem - musketēm.
Formāli musketieri eksistēja arī agrāk, jo, kā raksta franču vēsturnieks Žans Kristiāns Ptīfiss, jau XVI gadsimtā tā saucās ar musketēm bruņoti kareivji. Viņu likteni gan nevarēja apskaust, jo muskete bija sasodīti smaga - no 7 līdz 10 kilogramiem, ļoti neparocīga un lietošanā kaprīza. Lai to pielādētu, vajadzēja veikt teju desmit ātras un precīzas operācijas. Tāpēc parasti šo dāmu apkalpoja divatā - viens karakalps šāva, bet otrs kā mūlis staipīja furketi, lodes, pulveri jeb biszāles un pārējos gadžetus.
Varbūt atminaties, ka Dimā grāmatā, kur Bonasjē kundzes meklējumos d’Artanjanam ir jānokļūst Luvrā, tiek minēts: par caurlaidi viņam kļūs gvardes virsnieka uniforma. Patiesībā gan gvardes kareivji, gan musketieri galmā atradās vienlaicīgi un Luvra bija tik liela, ka vienu vīru, kurš te neatradās savas sardzes maiņā, neviens i nemanītu.
Piemēram, kad Margaritai Valuā apritēja seši gadi, viņas rīcībā bija simts kalpotāju. Tad iedomājieties, kāds galminieku korpuss pavadīja pašu karali! To bija tik daudz, ka radās jēdziens - Karaļa nams (Maison du Roi), kur atradās gan militāristi, gan civilie. Galma personālu vadīja, pēc mūsdienu saprašanas, personāldaļas vadītājs, tad vēl bija galvenais adjutants, galvenais pa garderobēm, galvenais piķieris un jēgers, galvenais maiznieks, galvenais someljē un pat galvenais ziedojumu dalītājs. Nokļūt galma dienestā varēja līdzīgi kā tagad lielajā politikā - ar radagabalu vai milzu blatu palīdzību. No šejienes tad arī radās bezgalīgās intrigas, iekšējo partiju alianses un citas troņu spēlītes. To vēl vairāk ietekmēja galma rotācija, jo viena tā dēvētā maiņa savus pienākumus pildīja tikai četrus mēnešus.
Monarham vistuvākie armijnieki nodibināja savu Militāro karaļnamu. Pats augstākais statuss tajā bija leibgvardei un karaļa miesassargiem. Tiem sekoja franču un šveiciešu gvardi, žandarmi, švoležieri, skotu kalnieši un musketieri. Leibgvarde, miesassargi un žandarmērija tika pieskaitīta smagajai kavalērijai, švoležieri un musketieri - vieglajai.
Tātad musketieri patiešām dienēja Luvrā. Taču vai tiešām viņi pastāvīgi bija uz nažiem ar kardināla gvardi?
Par uzticīgu kalpošanu karalis saviem musketieriem maksāja algu, taču nevarētu teikt, ka tā bija bagātīga. Ierindnieks saņēma ap 300 livrām gadā, kas bija apmēram tikpat, cik pelnīja parasts kučieris.
Musketieri un arī musketieri
Intrigu pilnajā galmā starp musketieriem un gvardiem pastāvēja zināma sāncensība. Taču laikos, kas aprakstīti Dimā romānā Vikonts de Braželons jeb desmit gadus vēlāk, kardināla gvardi un musketieri jau spēlēja laukuma vienā pusē.
Kā minēts iepriekš, pirmā musketieru rota tika izveidota 1622. gadā, kad karaļa gvardes karabīnes nomainīja pret musketēm. Tika lēsts, ka musketieri varēs karot gan jāšus, gan kā kājnieki. Luijs XIII lika šai rotā uzņemt tikai aristokrātus, un katru kandidātu no šī simta viņš apstiprināja personīgi. Par elites rotas kareivjiem varēja kļūt arī gvardi - tas viņiem bija paaugstinājums, jo nozīmēja lielāku tuvību karalim.
Tie, kuri atvaļinājās no rotas, saņēma leitnanta, tātad virsnieka, pakāpi un labu algas pielikumu. Tādējādi, skatoties no merkantilās puses, nonākšana musketieros bija liels lēciens augšup pa militārās karjeras kāpnēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kopš 1634. gada pats karalis skaitījās nominālais rotas kapteinis.
Katram pirmās rotas musketierim pienācās pelēks zirgs, tāpēc loģiski, ka viņiem pielipa palama «pelēkie». Galma intrigas, kā arī kardināla Mazarīni un musketieru kapteiņleitnanta de Trevila savstarpējo attiecību saspīlējums 1646. gadā noveda pie rotas likvidācijas. To atjaunoja 1657. gadā, un tieši tad par musketieru kapteiņleitnantu kļuva reālais Šarls d’Artanjans. Divdesmit gadu laikā viņš to izveidoja par paraugvienību, un rotā dienējošo skaits pieauga līdz 250.
Arī kardinālam bija sava personīgā sardzes gvardes rota, kur sākumā jātnieki bija bruņoti ar arkebūzām, bet vēlāk parādījās arī kavalēristi ar musketēm. 1660. gadā Mazarīni nodeva savu rotu karaļa rīcībā un tā kopā ar musketieriem nokļuva Militārajā karaļnamā.
Otrai rotai pēc reglamenta pienācās jādelēt ar melniem kumeļiem, tāpēc tās pārstāvjus diezgan likumsakarīgi iesauca par melnajiem musketieriem. Bet pašas musketes pakāpeniski kļuva par parādes atribūtu. Kaujā musketieri devās ar špagām, pistolēm un jauniem, daudz vieglākiem garstobra ieročiem.
150 dienesta gadi
1622. gadā Luijs XIII savai apsardzes rotai visas karabīnes nomaina pret musketēm - un attiecīgi no karabinieriem viņi pārtop par musketieriem. Rotā dien nedaudz vairāk par simts cilvēkiem.
1634. gadā par rotas kapteiņleitnantu kļūst Žans Armāns du Peirērs, siņjors de Trevils (par grāfu viņš kļūs 1645. gadā). Rotas kapteinis skaitās pats karalis.
1643. gadā kardināls tiek iecelts par pirmo ministru un cenšas pierunāt de Trevilu nodot rotu sava radagabala Neveras Filipa rīcībā. De Trevils nepiekrīt.
1646. gadā kardināls Mazarīni, kā ieganstu izmantodams budžeta taupīšanu, izformē musketieru rotu. De Trevils pamet Parīzi un kļūst par Fuā provinces gubernatoru.
1657. gadā tiek atjaunota karaļa musketieru rota, kuru formāli komandē hercogs Filips, bet īstenībā - Šarls de Bacs Kastelmors, grāfs d’Artanjans.
1660. gads. Kardināls Mazarīni kā kāzu velti Luijam XIV uzdāvina savu musketieru rotu. Tā kļūst par otro rotu, un turpmāk tās vīrus dēvē par melnajiem musketieriem.
1665. gadā par otrās rotas kapteiņleitnantu iecelts Eduārs Fransuā Kolbērs, grāfs de Molevrijē. Drīz vien tajā dienējošo skaits, tāpat kā pirmajā rotā, sasniedz 250.
1667. gadā Šarls d’Artanjans oficiāli kļūst par karaļa musketieru pirmās rotas kapteiņleitnantu. Pēc sešiem mēnešiem viņš krīt Māstrihtas aplenkuma laikā.
1745. gads. Musketieri piedalās savā pēdējā lielajā batālijā. Kaujā pie Fontenuā franči uzvar apvienoto angļu, holandiešu un hanoveriešu karaspēku.
1775. gads. Pēc Luija XV nāves ekonomijas nolūkā musketieru rotas tiek likvidētas. Divi to atdzīvināšanas mēģinājumi 1789. gadā un 1814. gadā beidzas neveiksmīgi.
Dimā romānā un pēc tā sižeta veidotajās filmās musketieru dzīve sastāv no kaušanās, žūpošanas un vairāk vai mazāk nopietniem romāniem ar meičām.
Ja kritīs, tad tikai beigts
Šie vārdi bija izšūti pirmās musketieru rotas karogā. Tajā bija redzama no lielgabala stobra izlidojoša dūmojoša lode. Uzreiz bija skaidrs - šo vīru galvenā nodarbe ir karš un karaļa apsargāšana.Karaļa musketieri pastāvēja līdz XVIII gadsimta vidum un līdz pat vienības reformēšanai karoja bieži un drosmīgi. Pēdējā lielā kauja ar viņu līdzdalību bija 1745. gadā pie Fontenuā ķīviņā par Austrijas mantojumu.
Par musketieru drosmi nekad nav bijis pamata šaubīties. Piemēram, 1677. gada 17. martā Holandes karu laikā musketieri kā kājnieki pirmie ielauzās Valansjēnā un nospēlēja galveno lomu pilsētas ieņemšanā. Tie, kuri nekaroja, pildīja dienestu galmā, jo pat kara apstākļos karaļa apsardzē bija divas rotas, katrā pa simts cilvēkiem. Viņi patrulēja, apsargāja karogus un zirgu staļļus.
Musketieru alga par uzticīgu kalpošanu nebija bagātīga. Ierindnieks saņēma ap 300 livrām gadā, līdzīgi kā parasts kučieris. Valdīja uzskats, ka musketieri ir augstdzimuši un turīgi, taču reālajā dzīvē tas ne vienmēr atbilda patiesībai. Tāpēc šķiet ticami memuāros minētie stāsti, kuros karalis d’Artanjanam piešķīra 50 luidorus. Tomēr šie aizraujošie atmiņu stāsti, kas radās ap 1700. gadu, vēlāk izrādījās viltojums.
Oficiāli musketieri beidza pastāvēt 1775. gadā, kad ekonomijas nolūkā abas rotas tika izformētas. Vēlāk gan bija daži mēģinājumi tās atjaunot, taču tie visi beidzās neveiksmīgi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita