Vietējā ieroču meistara izstrādātais ierocis tomēr izrādījās Latvijas armijai nevajadzīgs.
Militārie termini un dažādu kara lietu apzīmējumi latviešu valodas ikdienā sāka ieviesties pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad pēc Neatkarības kara (1918-1920) Latvijas armija pārgāja uz miera laika dzīvi. Sākās armijas reglamentu, tehniskās dokumentācijas un noteikumu izstrāde latviešu valodā.
Tad mūsu valodā uz palikšanu ienāca vārds «ložmetējs», ar to domājot tieši šāda veida strēlnieku automātisko ieroci. «Ložmetējs» bija tiešs tulkojums no krievu valodas vārda «пулемёт» - tāds apzīmējums parādījās XIX gadsimta beigās, kad pasaules armijās ieviesa šādu tam laikam novatorisku karamašīnu. Pirms Pirmā pasaules kara un kara laikā latviski to vēl sauca par mašīnflinti (acīmredzams tulkojums no citām valodām - «mashine gun» vai «Maschinengewehr»).
Publicists un politiķis Gotfrīds Mīlbergs jeb Skuju Frīdis līdzās citiem pašizgudrotiem militāriem terminiem centās latviešu valodā iekļaut vārdu «ložberis». Taču, lai arī šur tur tāds vārds ir dzirdēts, tomēr populārs tas nekļuva.
Taču ložmetēji ir dažādi - tos iedala rokas un balsta ložmetējos, tiem ir dažādi dzesināšanas veidi. Tad nu starpkaru Latvijā, apzīmējot rokas ložmetēju ar gaisa dzesināšanas sistēmu, militārajā dokumentācijā, presē un speciālajā literatūrā, kā arī pašu karavīru vidū lietoja vārdu «patšautene».
Neatkarības kara gados jaunizveidotā Latvijas armija bija spiesta izmantot to bruņojumu, kas bija pa rokai. Tas attiecās arī uz lielajiem strēlnieku ieročiem, proti - visu veidu un kalibru ložmetējiem. Bruņojumu pieņēma no sabiedrotajiem britiem, frančiem, amerikāņiem, to klāstu papildināja ar trofejām no lieliniekiem, bermontiešiem.
Pārejot uz miera laika stāvokli pēc kara, Latvijas armijā sākās mēģinājumi vienādot ieroču un bruņojuma apgādi. Tomēr divdesmito gadu sākumā mūsu bruņotajos spēkos saglabājās ļoti liela ieroču sistēmu un munīcijas dažādība. Tas attiecās arī uz rokas ložmetējiem jeb patšautenēm.
Latvijas armijā visbiežāk lietotā patšautene bija Luisa sistēmas rokas ložmetējs Lewis Mk I. Netrūka arī dāņu ražoto Madsen M.1916, vēl no Neatkarības kara bija daudz vācu rokas ložmetēju I.M.G.08/15 (pārveidots Maksima sistēmas balsta ložmetēja M.G.08 kara laika variants) un franču Šošā sistēmas 8 mm patšautenes Chauchat M-Ie 1915. Divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā kā jaunāko un modernāko Latvijas armijā iepirka britu patšauteni Vickers & Berthier Mk 1923.
Brensona patšautenes raksturlielumi
No izdevuma «Valmieras kājnieku pulka vēsture». - Rīga, 1929. - pārizdots Linkoln, Nebraska, 1976
| Svars ar divkāju balstu * | 9,23 kg |
| Izjaukšanas laiks | 5 sek. |
| Salikšanas laiks | 16 sek. |
| Sagatavošana šaušanai | 4 sek. |
| Stobru apmaiņa sakaršanas gadījumā | 4,5 sek. |
| Šaušanas ātrums ** | 400-600 šāvieni minūtē |
* nav norādīts, vai ar pilnu vai tukšu patronkārbu
** nav norādīts, vai tas ir tehniskais vai praktiskais šaušanas ātrums
Vienkāršs un efektīvs ierocis
Divdesmito gadu vidū bija mēģinājums šādu ieroci radīt arī Latvijā. Tas saistās ar latviešu karavīra un ieroču meistara Aleksandra Brensona vārdu.
Aleksandrs Brensons bija dzimis 1900. gada 1. oktobrī Ventspils apriņķa Užavas pagasta Dižpukšos. Viņa tēvs bija kalējs, un zēnības gados mazais Aleksandrs kalēja darbnīcā apguva atslēdznieka arodu. 1919. gada rudenī, tā kā tobrīd ritēja Neatkarības kara cīņas pret Bermonta karaspēku, viņu iesauca Latvijas armijā un iedalīja Vidzemes divīzijas papildu bataljonā. 1920. gadā Aleksandru ieskaitīja 4. Valmieras kājnieku pulkā par ložmetējnieku, un tā Brensons apguva jaunu ieroču veidu.
Lieti noderēja arī atslēdznieka prasmes - ložmetēji jeb patšautenes ne tikai šauj, bet arī lūst, un tad ir jāremontē. Tāpēc Brensonu pavisam oficiāli iecēla par pulka jaunāko atslēdznieku. Pulka komandieris Roberts Kļaviņš atestācijā uzsvēra, ka, būdams atslēdznieks, Brensons izrādījis lielu centību un interesējies ne tikai par ieroču labošanu, bet par ieroču nozari vispār.
«Brensons, strādādams pulka ieroču darbnīcā pie ieroču labošanas, bija novērojis līdzšinējo patšauteņu konstrukcijā daudz trūkumu - sarežģīts mehānisms, daudz sīku, neizturīgu detaļu, kas apgrūtina un sadārdzina patšautenes izgatavošanu un, daļām bojājoties, rada patšautenes darbībā grūti novēršamus kavēkļus. Brensonam radās doma konstruēt vienkāršu un izturīgu patšauteni, viegli apkalpojamu, ar izturīgām, vienkārši un ātri apmaināmām daļām un ar taisnām apstrādāšanas līnijām, ko būtu iespējams izgatavot uz vietas, Latvijā, bez sarežģītām un dārgām mašīnām,» rakstīts 4. Valmieras kājnieku pulka vēstures grāmatā.
Brensons apzinājās, ka realizēt ieceri nebūs viegli, jo viņš bija meistars praktiķis bez tehniskās izglītības dokumenta, kas ļautu izmantot valsts līdzekļus. Savu roku un prāta lolojumu no paša pirktajiem materiāliem un ar pieejamiem darbarīkiem Brensons no dienesta brīvajā laikā esot taisījis ilgi, bet pamatīgi.
1925. gada janvārī pašizgatavoto šauteni jau varēja atrādīt pulka komandierim, un viņš atzina to par labu esam. Tad pašmāju censoņa veikumu pārsūtīja Kara ministrijas Bruņošanās pārvaldei. Lai gan Brensona patšautene bija apstrādāta ļoti primitīvi, pārvaldes eksperti to novērtēja pozitīvi un 1926. gada 26. februārī konstruktoru aizkomandēja uz Arsenālu. Mērķis - pilnveidot izgudrojumu un tur sākt darbu pie patšautenes tehniskās dokumentācijas. 1925. gada vasarā sāka izgatavot jau uzlaboto paraugu, bet decembrī Brensona patšauteni izmēģināja 5. Cēsu kājnieku pulka šautuvē.
«Rezultāti bija veiksmīgi - tie parādīja, ka Brensona patšautene ir vienkāršs, izturīgs un efektīvs ierocis, kura izgatavošanas izmaksas bija ievērojami zemākas par cenu, ko maksāja par iepirktajām patšautenēm. Ierocis šāva ar Latvijas armijas bruņojumā esošajām britu parauga .303 kalibra (7,71 mm jeb 7,71 x 56R) patronām. Izmēģinājuma laikā ar jauno patšauteni tika izšautas 9800 patronas un netika novērots neviens defekts,» raksta ieroču vēstures speciālists Egils Gelderiņš.
Rezultāti bija veiksmīgi - tie parādīja, ka Brensona patšautene ir vienkāršs, izturīgs un efektīvs ierocis, kura izgatavošanas izmaksas bija ievērojami zemākas par cenu, ko maksāja par iepirktajām patšautenēm.
Pietrūka 1500 latu
Pulkveža Vilhelma Kaminska vadītā komisija, kura vēroja ieroča demonstrāciju, līdztekus tādām neapšaubāmi pozitīvām iezīmēm kā nelielais svars, ērtā pārvienošana, vienkāršā un ātrā izjaukšana un salikšana, kā arī vieglā stobra nomaiņa tomēr bija konstatējusi arī vairākus trūkumus. Tāpēc komisija nolēma, ka «pašreizējā stāvoklī Brensona patšautene nav lietojama». Kara ministrija piekrita atkārtotam izmēģinājumam pēc defektu novēršanas un ieroča pārtaisīšanas. Taču līdzekļu trūkuma dēļ tas netika izdarīts - tam bija vajadzīgi 1500 lati, kas ministrijai neatradās. Arī īpašas vēlmes virzīt vietējās patšautenes izgatavošanu tālāk laikam jau nevienam nebija.
Bren nav Brensons
Dažos darbos par Latvijas XX gadsimta vēsturi ir izteikta doma, ka Brensona eksperimentālais patšautenes modelis bija prototips Čehoslovākijā ražotajam rokas ložmetējam jeb patšautenei ZB 26 un tā Lielbritānijā ražotajai modifikācijai Bren MK I. To savulaik apgalvoja trimdas latviešu vēsturnieks Edgars Andersons, kurš rakstīja arī, ka trīsdesmito gadu beigās Latvijā esot uzsākta Brensona konstrukcijas patšautenes ražošana. Kā min Egils Gelderiņš, šādi apgalvojumi ir kļūdaini. Čehoslovāku un britu ieroči no Brensona izgudrojuma atšķiras ar konstruktīvajiem risinājumiem. Savukārt versijai par Brensona patšautenes masveida ražošanu nav neviena pierādījuma ne dokumentāla, ne paša ieroča veidā.
Brensons par šo izgudrojumu saņēma 400 latu honorāru. Lai arī viņa ierocim liktenis bija lēmis aizmirstību, tomēr pats izgudrotājs bija pamanīts un armijas aprindās godāts. 1926. gada 19. oktobrī ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pavēli 4. Valmieras kājnieku pulka vecāko atslēdznieku Aleksandru Brensonu «par izcilu nopelnu - jaunas patšautenes izgudrošanu» paaugstināja dienesta pakāpē par 6. šķiras kara ierēdni.
Militārajā karjerā viņš sasniedza administratīvā kapteiņa-leitnanta dienesta pakāpi un dienestu pabeidza kā 4. Valmieras kājnieku pulka ieroču meistars. Pēc Otrā pasaules kara Brensons dzīvoja un strādāja savā dzimtajā pusē Užavā. Tur viņš vēl paguva izgudrot krāsni, kurā varēja dedzināt zaļu malku un mitru kūdru. 1979. gadā izgudrotāju apglabāja Dzirtnieku kapos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita