Pirmais pasaules karš aizrāva nebūtībā četras varenas impērijas, kuras vēl nesen likās neuzvaramas un mūžīgas, - Osmaņu, Vācijas, Krievijas un Austroungārijas.
Krievijas Impērijas vietā kā sēnes pēc lietus izauga jaunas neatkarīgas valstis - Latvija, Lietuva, Igaunija, Somija, Polija. Uz neilgu laiku neatkarību ieguva, bet drīz vien zaudēja Ukraina, Azerbaidžāna, Gruzija.
Lauskās sašķīda arī milzīgā Austroungārijas Impērija, kuras vietā kartē parādījās jaunas valstis: Bosnija-Hercegovina, Horvātija, Slovēnija, Čehoslovākija, Rietumukrainas Republika. Daļu teritoriju pakampa kaimiņi, piemēram, Itālijai tika Trieste un Venēcija. Serbija ap sevi izveidoja serbu, horvātu un slovēņu karalisti, no kuras drīz vien izauga Dienvidslāvija, kam pievienoja arī Bosniju. Rumānija savu teritoriju paplašināja uz Transilvānijas rēķina.
Vīnei, kas vēl pavisam nesen skaitījās viena no Eiropas varenākajām un ietekmīgākajām galvaspilsētām, palika tikai salīdzinoši neliela teritorija, kas tad arī saglabāja Austrijas nosaukumu. Vēl Vīnei tika pienākums izmaksāt uzvarētājiem kontribūciju un aizliegums veidot spēcīgus bruņotos spēkus.
Sarkanais vilnis pāri Eiropai
Tas bija laiks, kad Eiropa iekrāsojās sarkanos toņos. Tas bija grautiņu un revolūciju laiks. Krievijā plosījās asiņains pilsoņu karš, sarkana kļuva arī daļa Vācijas, Ungārija. Atkārtojās jau sarkanajā Krievijā piedzīvotie notikumi: Minhenē galvenā katedrāle kļuva par revolūcijas štābu, garīdzniekus no turienes padzina, bet mantu izvazāja. Visus vīriešu kārtas iedzīvotājus iesauca (vai vismaz mēģināja iesaukt) Bavārijas sarkanajā gvardē, sākās turīgās sabiedrības daļas īpašumu nacionalizācija. Sekas bija likumsakarīgas - drīz vien sākās pārtikas krīze. No veikaliem pazuda piens, par ko gan Bavārijas sarkanā valdība īpaši neuztraucās: «Lielākā daļa piena tāpat tiek buržuju bērniem. Nenotiks nekas slikts, ja viņi nomirs, jo tāpat izaugtu par proletariāta ienaidniekiem.»
Maskava tranzītā caur sarkano Ungāriju Bavārijas revolucionāriem sūtīja naudu ieročiem. Sabiedrībā sāka gruzdēt antisemītisms, jo sarkanās Bavārijas augstākajos ešelonos bija diezgan daudz ebreju. Hitleram, būvējot savu antisemītisko ideoloģiju, bija sagatavota auglīga augsne - mēs taču cīnāmies pret žīdu boļševismu, kura zvērīgo viepli jūs esat lieliski redzējuši! Šī propaganda rada dzirdīgas ausis, un ne bez vēlāko Hitlera trieciennieku palīdzības sarkanā Bavārija tika piežmiegta.
Visi gaidīja, ka kaut kas līdzīgs notiks arī Austrijā. Aina bija apmēram tāda pati - valstī valdīja dziļa krīze un sabrukums. No frontes un gūsta mājās atgriezās karavīri, kuri jutās piekrāpti. Bezdarbs, trūkums, bads un epidēmijas - tāda izskatījās pēckara Austrija. Lieliska vide haosam un revolūcijai. Taču Austrijā un Vīnē notikumi risinājās pēc cita scenārija kā Vācijā.
Mājokļu jautājums
Vīne sarkana kļuva 1919. gadā, kad pilsētas padomes vēlēšanās uzvarēja sociāldemokrāti. Viņi gan zaudēja visā pārējā valsts teritorijā - tur konservatīvie iedzīvotāji visai vēsi uzņēma sarkanās idejas. Nacionālā valdība bija noskaņota maksimāli apgrūtināt dzīvi Vīnes «zociķiem», taču tie pamanījās pasludināt galvaspilsētu par vienu no valsts federālajām zemēm. Tādējādi viņi ieguva lielākas autonomijas tiesības un iespēju veikt dažādas reformas bez valdības sankcijas.
Pirmām kārtām vajadzēja atrisināt dzīvokļu problēmu. Esošie dzīvojamie nami bija pārpildīti, bet jaunus krīzes apstākļos neviens nebūvēja. Daudziem strādniekiem nācās mitināties pagrabos, kas nebija piemēroti dzīvošanai, tāpēc likumsakarīgs iznākums bija tuberkulozes epidēmija. Piemēram, Padomju Savienībā komunisti līdzīgu problēmu risināja, izveidojot komunālos dzīvokļus, kur vairākām ģimenēm nācās dalīt vienu tualeti un virtuvi, bet vēlāk būvējot lētas hruščovkas ar minimālām ērtībām. Savukārt austrieši nolēma iet citu ceļu un uzcelt īstu strādnieku paradīzi.
Vīnes sociāldemokrāti izvirzīja grūti īstenojamu mērķi - radīt proletariātam tādu dzīvojamo vidi, kas būtu gan komfortabla, gan acij tīkama. Tāpēc projektu izstrādē iesaistīja ne tikai arhitektus un celtniekus, bet arī filozofus. Pieeja būtiski atšķīrās no tās, kas bija raksturīga komunistiem - uzbūvēt tik un tik kvadrātmetrus par cenu līdz tādai un tādai summai. Nē, Vīnes arhitektu uzdevums bija «radīt vidi, kas būtu piemērota vienkāršo cilvēku atveseļošanai, izglītības un kultūras līmeņa paaugstināšanai un labu kaimiņattiecību veidošanai». Būtībā ar šādu saukli cilvēkus iespējams sadzīt arī komunālajos dzīvokļos (kur gan vēl veidot ciešas kaimiņattiecības?!), taču austrieši patiešām sāka būvēt praktiskas un gaumīgas mājas, turklāt ar labiekārtotu un apzaļumotu apkārtni.
Pilsētnieki to novērtēja, un 1927. gadā sociāldemokrātu partijā bija jau 1,7 miljoni biedru. Lai saprastu, cik tas ir daudz, minēsim tā laika iedzīvotāju skaitu visā Austrijā - apmēram 6,5 miljoni. Tātad sociāldemokrāts bija katrs ceturtais. Ne bez šo ļaužu atbalsta jau 1919. gadā tika mainīts Austrijas ģerbonis: Habsburgu impērijas divgalvu ērglis šķīrās no vienas galvas, toties ķetnās tam iesprauda ikvienam bijušajam padomju pilsonim pazīstamus darbarīkus - sirpi un āmuru. Tie, gluži tāpat kā PSRS ģerbonī, simbolizēja strādniecības un zemniecības vienotību. Tāds Austrijas ģerbonis izskatās vēl šobaltdien. Pa vidu, trīsdesmitajos gados, kad pie varas nāca labējie spēki, uz dažiem gadiem ērglis sirpi un āmuru zaudēja, bet atguva otru galvu, taču pēc Otrā pasaules kara tika atjaunota sociāldemokrātiskā ģerboņa versija.
Ar dzīvojamiem namiem vien Vīnes jaunie saimnieki neaprobežojās. Strādnieku vajadzībām būvēja arī slimnīcas un poliklīnikas, turklāt medicīniskā aprūpe bija bez maksas. Vīne kļuva par pirmo pilsētu pasaulē, kur pašvaldība katram jaundzimušajam dāvināja zīdaiņa apģērba komplektu, kura cena mūsdienu naudas izteiksmē būtu ap 200 eiro. Tika izveidots arī plašs bērnudārzu tīkls, kas ļāva mātēm iesaistīties darba tirgū un nepildīt tikai mājsaimnieces lomu vien. Sociālais budžets salīdzinājumā ar pirmskara periodu palielinājās trīs reizes. Zīdaiņu mirstība Vīnē ievērojami samazinājās, kamēr citās Austrijas pilsētās palika apmēram iepriekšējā līmenī. Uz pusi saruka arī saslimstība ar tuberkulozi.
Vīnes Sociālo un medicīnas jautājumu padomes loceklis Juliuss Tandlers šo pozīciju skaidroja tā: «Tos līdzekļus, ko mēs tērējam jaunatnes namiem, mēs vēlāk ieekonomēsim uz cietumu rēķina. To, ko tērējam grūtnieču aprūpei, ietaupīsim uz psihiatrisko slimnīcu rēķina.» Jo veselāki būs cilvēki, jo mazāk naudas vajadzēs izdot medicīnai, - tāds bija plāns. Tāpēc pašvaldība būvēja sporta zāles, rotaļu laukumus un peldbaseinus. Lai mazinātu strādnieku alkoholismu - būvēja kinoteātrus, bibliotēkas, sapulču un klubu telpas. Plus vēl zemo cenu veikalus, ēdnīcas un sabiedriskās veļasmazgātavas. Pastāvēja pat dizaina centri, kas palīdzēja strādnieku ģimenēm iekārtot mājokļus.
Īpašu uzmanību pievērsa dzīvojamo ēku apkārtnei. Tās tika apzaļumotas un sakoptas tā, lai nevienam pat prātā nenāktu te mest zemē papīrus un izsmēķus. Mainījās pat cilvēku psiholoģija: ja reiz pagalms ir mana dzīvokļa turpinājums, kurā rotaļājas mani bērni, tad to taču vajag uzturēt tīru un kārtīgu!
Kārļa Marksa komplekss
Par sarkanās Vīnes simbolu kļuva Kārļa Marksa vārdā nodēvētais dzīvojamais komplekss, ko projektēja Vīnes modernisma pamatlicēja Oto Vāgnera skolnieks Karls Ēns. Kompleksa priekšplānā novietoja simbolisku statuju Sējējs, bet ēku tornīšos uzstādīja garus karogu mastus, kuros 1. maijā un Krievijas boļševiku revolūcijas gadadienā uzvijās sarkanie karogi. Vīnes sociālisti pārņēma virkni boļševiku tradīciju: sarkano svētku dienās gan maršus un parādes rīkoja, gan arī bērnus pionieros uzņēma.
Kārļa Marksa dzīvojamo kompleksu veido virkne ēku ar slēgtiem pagalmiem. Pavisam tur ir 1392 dzīvokļi. Tas ir pasaulē garākais dzīvojamais komplekss - 1100 metri nepārtrauktas apbūves, ko šķērso četras ielas. Celtniecība turpinājās trīs gadus, līdz 1930. gadā cilvēki varēja saņemt savu dzīvokļu atslēgas.
Apstākļi te bija visai komfortabli pat pēc mūsdienu standartiem. Trīs metrus augsti griesti un lieli logi, kas nodrošināja daudz gaismas. Vidējā dzīvokļa platība bija 40 kvadrātmetri, bet daudzbērnu ģimenēm pienācās 60. Katrā dzīvoklī bija vismaz divas istabas, virtuve un tualete. Virtuve kā atsevišķa telpa bija jaunums, jo līdz tam Vīnes strādnieku mājokļos tā parasti atradās gaiteņa pašā galā un atsevišķas ieejas tai nebija. Atšķirībā no mūsdienām Kārļa Marksa kompleksā katram dzīvoklim nebija atsevišķas vannasistabas, taču blakus mājām atradās sabiedriskās pirtis. Kā atsevišķas telpas kompleksā bija nodalītas koplietošanas veļasmazgātavas un gludinātavas. Kopīgu veļas mazgāšanu sievietes tolaik uztvēra nevis kā apgrūtinājumu, bet drīzāk kā iespēju satikties ar kaimiņienēm un parunāties.
Laikā no 1919. līdz 1934. gadam sarkanajā Vīnē uzbūvēja apmēram 400 jaunas dzīvojamās ēkas ar 60 000 dzīvokļu. Bija īpaši noteikts, ka īres maksa nedrīkst pārsniegt desmit procentus strādnieka ienākumu. Slimības un bezdarba gadījumā bija paredzētas atlaides.
Gemeindebau stils
Ar vārdu «Gemeindebau» vācu valodā tiek apzīmētas pašvaldības jeb koplietošanas ēkas. Vīnes pašvaldība tajās apzināti izmantoja ķieģeļus un tradicionālās celtniecības metodes. Ne tāpēc, ka būvvaldē sēdētu vieni vienīgi konservatori, bet praktisku apsvērumu dēļ. Proti - strādniekus vajadzēja nodrošināt ar darba vietām, un tāds sektors kā sabiedrisko ēku celtniecība garantēja ilgstošu un stabilu darbu.
Šī iemesla dēļ sarkanās Vīnes laiku arhitektūrā ir tik daudz dekoratīvu elementu, piemēram, skulptūru - jo arī tās kādam vajadzēja izgatavot. Nelabvēļi gan sākumā to uzskatīja par lieku greznību, ko neizglītotais proletariāts tāpat nenovērtēs un sabojās, taču viņiem nebija taisnība - daudz kas no tā laika rotājumiem savā vietā ir vēl šobaltdien.
Pasakas beigas
Izklausās pēc īstas strādnieku paradīzes, vai ne? Taču rodas diezgan loģisks jautājums - kur sociāldemokrāti ņēma naudu tās celtniecībai? Atbilde vienkārša - no visiem pārējiem, kuri nepiederēja proletariāta šķirai. Tas diezgan prognozējami radīja neapmierinātību pārējā sabiedrībā - kāpēc gan mums jāmaksā par jaunu proletariāta eliti? Skaidrs, ka izmitināt strādniekus pagrabos lielā saspiestībā nav pareizi, taču vai milzīgs un dārgs dzīvojamais komplekss nav pārspīlējums? Kāpēc pārējiem jāapmaksā, piemēram, 33 metrus gara slēgtā peldbaseina celtniecība strādnieku rajonā? Pēdējais jautājums, starp citu, beigu beigās izraisīja tik lielu neapmierinātību, ka noveda pie sociāldemokrātu krišanas.
Tā kā sarkana bija tikai Vīne, bet pārējā Austrija drīzāk būtu krāsojama baltā krāsā (vai melnā, ja jums tā tīk labāk), situācija sabiedrībā kļuva arvien nokaitētāka. Īpaši jau Lielās depresijas laikā, kad bezdarba līmenis pieauga, bet pie komforta pieradušā proletariāta dzīvesveidu tik un tā kādam vajadzēja apmaksāt. Pašvaldībai gan bija paveicies pa lēto tikt pie zemes īpašumiem. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara, kad būvniecība bija nulles līmenī, apbūvei piemēroto zemes gabalu cenas bija pamatīgi kritušās, tāpēc tos varēja nopirkt par nelielām summām un iztikt bez kredītiem. Taču ikdienas maksājumi nekur nepazuda.
Austriešu sociālisti atšķirībā no Krievijas boļševikiem, kas rīkojās pēc principa «atņemt un sadalīt», sabiedrības turīgajai daļai neko nekonfiscēja. Toties aplika ar pamatīgiem nodokļiem. Tika ieviests luksusa nodoklis, ko attiecināja uz automašīnu un zirgu iegādi un uzturēšanu, uz privātmājām, uz apkalpojošā personāla izmantošanu, uz viesnīcām, pat uz šampanieša iegādi.
Kārļa Marksa kompleksa muzejā ir to laiku plakāts, kurā sarkana strādnieka roka buržujam, kas izklaidējas ar meiteni, atņem šampanieša pudeli. Tiesa, jaunā paaudze gan šo simbolismu, kā izrādās, vairs īsti nesaprot. Muzeja darbiniece Džūlija Šranca atstāsta gadījumu no dzīves: «Reiz vadīju vecāko klašu skolēnu grupu, un viņi šī plakāta jēgu nesaprata. Nosprieda, ka cilvēki vienkārši izklaidējas, bet kaut kāds sarkans briesmonis viņiem atņem šampanieti!»
Taču tajos laikos visi visu saprata. Ienākumi, ko guva no nodokļiem, tika novirzīti strādnieku ēku celtniecībai. Vēl šobaltdien uz dažu māju sienām var atrast uzrakstu, ka tās tapušas no īpašā celtniecības nodokļa ienākumiem. Lūk, kā tolaik veidojās nodokļu struktūra: 82% Vīnes iedzīvotāju nodrošināja tikai 23% nodokļu ieņēmumu, bet 0,5% turīgāko pilsoņu - 45%.
Līdzīgi kā Vācijā, arī Austrijā trīsdesmito gadu sākumā pieauga nacionālistiskās un labējās tendences. 1933. gadā ekonomisko problēmu dēļ valstī sākās parlamentārā krīze, un samērā centriski noskaņotais kanclers Engelberts Dolfuss to izmantoja, lai atlaistu parlamentu un aizliegtu politiskās kustības - gan kreisās, gan labējās.
1934. gada sākumā tas noveda pie bruņota konflikta, kura vienā pusē bija valdības spēki, bet otrā - sociāldemokrātiskie spēki, kas galvenokārt bāzējās Vīnē. 1934. gada februārī jau pieminētais Kārļa Marksa komplekss kļuva par sevišķi asiņainu sadursmju vietu - kreisi noskaņotos strādniekus, kuri aizstāvēja ēku, apšaudīja pat ar lielgabaliem. Vairāki simti cilvēku gāja bojā vai pazuda bez vēsts, taču valdības spēki guva virsroku, un sociāldemokrāti zaudēja jebkādu teikšanu Vīnē. Proletariāta laimes pilsētas celtniecībai bija pielikts punkts.
Tavs būs mans!
Ar pavisam citām metodēm dzīvokļu jautājumu risināja Padomju Krievijā. Tur esošo dzīvojamo fondu vienkārši pārdalīja, iepriekšējos iemītniekus labākajā gadījumā izliekot aiz durvīm, bet sliktākajā - nošaujot. Piemēram, uzņēmēja Tarasova divstāvu namā ar revolveri rokās ielauzās leģendārā pilsoņu kara varoņa Vasīlija Čapajeva vienības komisārs Furmanovs (viņš slavu izpelnījās, uzrakstot grāmatu par savu komandieri) un pavēlēja visiem piecu minūšu laikā izvākties. Lūk, kā to pēc savas vecmāmiņas atmiņām aprakstījis pirmais padomju miljonārs - kooperators Artjoms Tarasovs:
«Vecmāmiņai rokās bija maza somiņa ar rotaslietām un neliela glezna - paša Rafaēla uzmetums gleznai «Madonna ar bērnu». Vectēvs paspēja paķert noglabāto naudu, par ko nopirkt biļeti līdz Pjatigorskai. Vilcienam bija jāizbrauc pēc divām stundām. Stacijā ģimene negāja, lai netrāpītos acīs karavīriem. Baidījās, ka tūlīt viņus arestēs, tāpēc līdz vilciena atiešanas brīdim slēpās aiz kaut kādiem maisiem uz perona. Bet Furmanovs tā arī palika dzīvot mūsu mājā.»
Līdzīgā kārtā emigrācijā devās degvīna karalis Smirnovs, Maskavā atstājot lielu namu, kur dzīvoja viņa sieva un dēls. Jaunā vara te izmitināja veselu baru cilvēku, iepriekšējiem saimniekiem atvēlot 15 kvadrātmetru istabiņu. Kad dēls apprecējās, istabiņu nācās sadalīt ar aizkariem. Taču arī šo stūrīti namu pārvalde centās atņemt, rakstot sūdzības augstākām iestādēm.
1918. gada 20. augusta dekrēts atcēla privātīpašumu uz dzīvojamām telpām un visu dzīvojamo fondu nodeva vietējai pašpārvaldei. Bet tie vēl bija ziediņi, jo 1935. gadā Ļeņingradas apgabalā tik izdots rīkojums izlikt no dzīvokļiem un uz attāliem valsts rajoniem izsūtīt «kontrrevolucionāros elementus». Citiem vārdiem sakot - visus, kas nepatika boļševiku varai.
Vēl ierasta metode bija iemitināšana un saspiešana - pēc tās pie jau esošajiem iemītniekiem dzīvoklī varēja izmitināt vēl kādu ģimeni vai pat vairākas. To dēvēja par sociālā taisnīguma ieviešanu. Piemēram, rakstnieka Maksima Gorkija vasarnīcā 1921. gadā izmitināja bariņu zemnieku. Gorkijam vismaz bija iespēja aizbraukt uz Rietumiem (vēlāk Staļins viņu pierunāja atgriezties), taču daudzi citi bija spiesti pieņemt jaunos spēles noteikumus un burtiski dzīvot cits citam uz galvas. Maskavā šādā veidā svešos dzīvokļos ievācās 500 000 iebraucēju, bet Petrogradā 300 000.
Instrukciju svešo dzīvokļu pārņemšanai uzrakstīja pats Ļeņins: «Trūcīgās ģimenes vajag piespiedu kārtā izmitināt bagātnieku dzīvokļos. Tāpēc jāveido strādnieku milicijas vienības no 15 cilvēkiem: divi matroži, divi apzinīgie strādnieki, viens inteliģents un astoņi cilvēki no trūcīgo vides. Noteikti jābūt vismaz piecām sievietēm, melnstrādniekiem un kalpotājiem. Vienība ierodas bagātnieka dzīvoklī, apskata to, konstatē, ka divas sievietes un divi vīrieši dzīvo piecās istabās.» Tā bija nepieļaujama greznība, tāpēc līdzšinējiem iemītniekiem nācās saspiesties divās istabās, bet trijās ieradās jauni īrnieki. Un drīz vien dzīvokli nolaida līdz kliņķim: pirmie pārstāja darboties lifti kāpņutelpā, drīz vien no ierindas izgāja santehnika un ūdensvads, pazuda apgaismojums.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita