Katru gadu septembra beigās pie Siguldas novada Roznēnu māju brāļu kapiem, kur apglabāti 118 kritušie latviešu karavīri, sabrauc bijušie cīņu biedri, leģionāru tuvinieki un citi interesenti, lai pieminētu 1944. gada septembra beigās notikušās Mores kaujas. Šodien tas ir viens no nozīmīgajiem Otrā pasaules kara piemiņas pasākumiem Latvijā. Par tādu tas kļuva, pateicoties Latviešu leģiona leitnanta Rolanda Kovtuņenko (1924-2011) centieniem. Viņš jau kopš 90. gadu sākuma vāca atmiņas, piedalījās bezvēsts pazudušo meklēšanā un 2004. gadā izdeva savu atmiņu grāmatu Neatzītie karavīri, un tās daļa par Mores kaujām tika iztulkota angļu valodā.
Leitnants Rolands Kovtuņenko pats bija viens no Mores kauju dalībniekiem un šādi apraksta kauju sākumu:
«Ap plkst. 17:00 atgriezās priekšgrupa no Zavadām. Tā nebija ielaidusies kaujā ar boļševiku priekšgrupu, kura, kā mums ziņoja, tuvojoties ar tanku T-34. Visi bijām kaujas gatavībā. Izgāju uz priekšējām kaujas pozīcijām pie ceļa uz Zavadām. T-34 jau pietuvojies apmēram 70 metru no mūsu līnijām. Ja tanks tuvosies vēl par dažiem desmitiem metru, tad uzskries uz mūsu izliktām mīnām. Arī tanku dūres jau gaidīja šaušanas attālumā. Karavīrs pa labi no ceļa, izmantodams ierakumus, tuvojās tankam šaušanas attālumā, turēdams rokā tanku dūri. Karavīrs bija liela auguma, un no manas vietas varēja labi redzēt, kā viņš pārvietojās. Novēroju arī tanka kustību. Bruņu tornis grozījās, meklēdams mērķi. To arī atrada. Šāviens no lielgabala, un tiešs trāpījums mūsu karavīram. Viņš bija pirmais Mores kauju upuris.»
Kaujas Mores pozīcijās sākās 1944. gada 27. septembra pēcpusdienā, bet iemesli, kāpēc sadursme sākās tieši šajā vietā un laikā, meklējami divas nedēļas pirms tam.
Mores kauju priekšvēsture
Pēc neveiksmīgā mēģinājuma nogriezt Vācijas Bruņoto spēku grupu Ziemeļi 1944. gada augustā Sarkanās armijas plāni tika precizēti 29. augustā ar virspavēlniecības direktīvām 1., 2. un 3. Baltijas frontei. Tās paredzēja īstenot tā saukto Baltijas uzbrukuma operāciju, trijām frontēm sākot uzbrukumu 5.-7. septembrī, taču vēlāk to pārcēla uz 15. septembri.
Operācijas sākumā triju Baltijas fronšu sastāvā bija 125 strēlnieku divīzijas, septiņi tanku un mehanizētie korpusi ar 900 000 vīru, 17 482 lielgabaliem un mīnmetējiem, kā arī 3081 tanks un pašgājējlielgabals. Baltijas frontēm ar koncentriskiem uzbrukumiem Rīgas virzienā vajadzēja ieņemt Rīgu un iznīcināt Vācijas Bruņoto spēku grupu Ziemeļi uz ziemeļiem no Daugavas.
Baltijas uzbrukuma operācija sākās 14. septembrī, un lielākie panākumi iezīmējās 1. Baltijas frontes sektorā pie Bauskas un Iecavas.
Grupas Ziemeļi vadība zināja padomju nodomus un apzinājās savas vājās vietas. Ja Sarkanās armijas trieciena smaile sasniegtu Rīgu, tad 18. armijai Igaunijas ziemeļu daļā būtu nogriezta sauszemes komunikācija, un tas neglābjami novestu pie vēl vienas sagrāves.
Lai no tā izvairītos, 16. septembrī grupas Ziemeļi komandieris ģenerālpulkvedis Ferdinands Šerners pavēlēja sākt 18. armijas atkāpšanos no Igaunijas (Unternehmen Aster). Plāns paredzēja 16. armijai ieņemt sagatavotas un izbūvētas Siguldas pozīcijas (Nelke Stellung), kas atradās 40-50 km puslokā no Rīgas. Savukārt 18. armijai, izejot cauri Rīgai, bija jāpārvietojas uz Zemgales rietumu daļu. Vācu atkāpšanās pilnībā pārsteidza Sarkanās armijas virspavēlniecību, līdz ar to Baltijas operācijai bija nepieciešamas izmaiņas, jo mērķi netika sasniegti.
24. septembrī Sarkanās armijas vadība izdeva direktīvu Baltijas frontēm, kas paredzēja mainīt galveno uzbrukuma virzienu. 1. Baltijas frontei jāuzbrūk no Šauļiem virzienā uz Klaipēdu, otrajai - Rīgas virzienā gar abiem Daugavas krastiem. Savukārt 3. frontes galvenais virziens saglabājās uz ziemeļiem no Gaujas ar mērķi sasniegt Inčukalnu. Gar Rīgas-Pleskavas šoseju vajadzēja virzīties no Baltkrievijas pārvietotajai 61. armijai ģenerālpulkveža P. Belova vadībā. 54. armija nodrošināja robežu starp 2. un 3. Baltijas fronti.
19. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 2)
Latviešu leģiona 19. divīzija, kuras komandieris bija SS grupenfīrers Bruno Štrekenbahs, atkāpšanās manevru sāka jau 13. septembrī. Tas turpinājās līdz 26. septembra vakaram - katru vakaru atrāvās no pretinieka, no rīta ieņēma pagaidu pozīcijas un sagaidīja pretinieku, kas parasti ieradās ar lielu novēlošanas dziļi pēcpusdienā.
Septembra vidū pēc 1944. gada jūlija sagrāves 19. divīzija bija palikusi vienīgā kaujasspējīgā latviešu divīzija, kur tika apvienotas visas tās daļas, kas bija piemērotas darbībai frontē. Tajā bija četri kājnieku pulki - 42., 43. un 44. grenadieru pulks, kā arī Ulriha pulks, kurš sastāvēja no latviešu 271. policijas bataljona un viena vācu policijas bataljona. Uguns atbalstu nodrošināja abi latviešu artilērijas pulki (15. un 19.), tāpat no abām latviešu divīzijām bija salasītas arī pārējās kaujas atbalsta un nodrošinājuma vienības.
Atkāpšanās gaitā aizsardzības sektors samazinājās, un tas ļāva vienībām vienai otru secīgi nomainīt un izveidot spēcīgas rezerves. 1944. gada 19. septembrī 19. divīzijā bija 13 220 karavīri, no kuriem kājnieku bataljonu kaujas sastāvā bija apmēram 3000 vīri. Atbilstoši vācu dokumentiem divīziju uzskatīja par daļēji kaujasspējīgu (4. līmenis), bet no 18. armijas 19 divīzijām augstākais 1. līmenis bija tikai vienai - 14. tanku divīzijai. Pārējās 18 divīzijas novērtēja ar 4. līmeni no pieciem.
Mores kauju sākums
26. septembra pusdienlaikā, kad 19. divīzijas 44. grenadieru pulks, tajā skaitā arī leitnanta Rolanda Kovtuņenko 1. rota, ieņēma ierakumus Mores apkaimē un gatavojās aizsardzībai, padomju 61. armijas komandieris bija pilnīgi pārliecināts, ka vācu atkāpšanās turpināsies līdz Rīgai. Savā pavēlē Belovs mudināja savus komandierus sacensties ātrumā - kurš pirmais būs Rīgā.
80. strēlnieku korpuss uzbruka gar Pleskavas šoseju, kur aizstāvējās vācu 83. kājnieku divīzija. 89. strēlnieku korpuss (komandieris - ģenerālmajors Pjotrs Pererva) plānoja uzbrukt Mores-Plānupes virzienā. Korpusā bija trīs strēlnieku divīzijas - 23., 55., un 397., kurās kopā bija 20 778 karavīri, no tiem kājnieku vienībās - 4060 strēlnieki. Korpusa bruņojumā bija 218 mīnmetēji, 515 dažādu kalibru lielgabali un 56 tanki un pašgājējlielgabali. Ja salīdzina ar latviešu 19. divīziju, redzams, ka padomju pusē bija neliels kājnieku pārsvars (apmēram 3000 pret 4000), aptuveni desmitkārtīgs artilērijas atbalsta pārsvars un absolūts pārsvars tankos un pašgājējlielgabalos.
Lai gan leitnants Kovtuņenko kaujas sākuma aprakstā piemin padomju T-34 tanku, kas mēģinājis uzbrukt Mores skolai, padomju dokumenti liecina, ka pirmais latviešu pozīcijām uzbruka 1038. pašgājējlielgabalu pulks. Tā bruņojumā bija SU-85 pašgājējlielgabali, kurus 23. strēlnieku divīzija izmantoja kā priekšējo vienību. Šādi paši lielgabali minēti arī 44. grenadieru pulka 3. rotas vada komandiera leitnanta Paula Vanaga atmiņās par kaujām pie Mazratnieku mājām.
Pēc pirmās kaujas 27. septembra pēcpusdienā sekoja apmēram 36 stundu ilga kauja ar neskaitāmām tuvcīņām, prettriecieniem un smagiem zaudējumiem abās pusēs. Padomju vadība uzskatīja, ka Mores pozīcijas ir tikai nākamās īslaicīgās aiztures pozīcijas, nevis nopietna aizsardzības līnija, tāpēc spītīgi turpināja veikt nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, kas nerima arī naktī no 27. uz 28. septembri. Sarkanās armijas darbībām nebija galvenā trieciena virziena, bet katra strēlnieku divīzija pārvietojās savā sektorā un mēģināja izlauzties cauri aizsardzības pozīcijām.
Kauju smaguma punkti bija Zavadas un Mores skola, kur aizsargājās leitnanta Kovtuņenko 44. grenadieru pulka 1. rota. Šeit uzbruka trīs bataljoni no padomju 89. strēlnieku pulka, bet neguva būtiskus panākums.
Pašas smagākās kaujas Mores sektorā notika pie Mazratnieku mājām, kur aizsargājās 44. grenadieru pulka 3. rota leitnanta Herberta Zāgara vadībā. Mazratniekus, kuriem padomju strēlnieki varēja uzbrukt no trijām pusēm, zaudēja un atkal pretuzbrukumos atguva vairākas reizes.
Vislielākie panākumi bija aizsardzības sektorā pie Kārtužu muižas, kurus īstenoja 42. grenadieru pulks komandiera majora Nikolaja Galdiņa vadībā. Šeit padomju 397. strēlnieku divīzijas vienības negaidīti šķērsoja kūdras purva raktuves uz austrumiem no Kārtužiem un jau naktī uz 28. septembri sasniedza Jūdažu apkārtni. 19. divīzijas vadība kaujā iesaistīja rezerves, tajā skaitā vācu triecienlielgabalus, un aizsardzības pozīcijas atjaunoja.
28. septembra kauju rezultātā plkst. 18:30 padomju 61. armijas komandieris Belovs iezīmēja uzbrukuma plānus nākamajai dienai. Tie nesolīja neko labu 19. divīzijas vīriem, jo tās aizsardzības sektorā bija paredzēts uzbrukumā sūtīt 9. gvardes strēlnieku korpusu trīs strēlnieku divīziju sastāvā. Tas nozīmēja, ka uzbrucēju skaits un resursi tiktu dubultoti un, ņemot vērā aizstāvju 28. septembra zaudējumus, radītu bīstamu krīzi.
Tomēr trīs stundas vēlāk sarunas laikā ar 3. Baltijas frontes komandieri Masļeņņikovu plāns tika mainīts. Rezerves pārsvieda tālāk ziemeļu virzienā, kur Līgatnes apkārtnē 80. strēlnieku korpusa sektorā bija iezīmējies padomju iebrukums vācu 83. kājnieku divīzijas aizsardzības līnijās. Frontes komandieris pat aizliedza turpināt uzbrukumus 19. divīzijas aizsardzības sektorā, jo tam nepietiktu artilērijas atbalsta. Uzbrukumi turpināmi tikai ar atsevišķām soda rotām.
Kaujas rezultāti un zaudējumi
Sīvā 19. divīzijas pretestība pie Mores skolas, Mazratniekiem un Kārtužu muižas pārliecināja padomju komandierus, ka šeit gūt panākumus neizdosies. Aizsardzības vājais punkts jāmeklē citur. Tomēr latviešu leģionāru varonība nepasargāja Rīgu un neizglāba vācu 18. armiju no ielenkuma. Operatīvajā līmenī kaujas iznākums izšķīrās Daugavas dienvidu krastā pie Baldones, un jebkurā gadījumā Rīgu nācās atstāt oktobra sākumā, kad padomju spēki veica sekmīgu uzbrukumu Klaipēdas virzienā. Taču, neatkāpjoties ne soli, latviešu karavīri izglāba sevi un savus biedrus, jo atrasties galvenā uzbrukuma virzienā nozīmēja ciest smagus zaudējumus artilērijas un aviācijas pārspēka priekšā. Lai gan kritušo un ievainoto skaits bija liels un var diskutēt, vai tiešām biežie pretuzbrukumi bija nepieciešami, tomēr zaudējumi būtu nesalīdzināmi lielāki, ja 61. armija turpinātu uzbrukt ar svaigām rezervēm pie Mores un Kārtužiem.
Vācu 18. armijas 1944. gada 7. oktobra ziņojumā par zaudējumiem laikā no 16. līdz 30. septembrim minēts, ka 19. divīzija zaudējusi vienu kritušu, 17 ievainotus un divus bezvēsts pazudušus virsniekus, kā arī 124 kritušus, 485 ievainotus un 226 bezvēsts pazudušus karavīrus. Ne visi šie zaudējumi ciesti Mores kauju laikā, noteikti lielākā daļa bezvēsts pazudušo bija vīri, kuri atkāpšanās laikā dezertēja un devās uz mājām.
Precīzi Sarkanās armijas zaudējumi tieši Mores kaujā nav zināmi, jo dokumenti sastādīti par dažādiem laika posmiem. Noteikti tie bija krietni mazāki par Mores brāļu kapos pieminētajiem vairāk nekā 2000 vārdiem. Var droši runāt par atsevišķu strēlnieku divīziju zaudējumiem. Piemēram, 397. strēlnieku divīzija, kas uzbruka 42. grenadieru pulka aizstāvētajai Kārtužu muižai, laikā no 25. līdz 30. septembrim zaudēja 241 kritušu un 835 ievainotus karavīrus. Savukārt 23. strēlnieku divīzija, kas uzbruka 44. grenadieru 1. rotai pie Mores skolas un 3. rotai pie Mazratniekiem, 28. septembrī vissīvāko kauju laikā zaudēja 81 kritušu un 222 ievainotos. 89. strēlnieku korpuss ziņoja, ka septembrī kopā zaudēti 706 krituši un bezvēsts pazuduši karavīri, kā arī 1157 ievainotie. Kopējo zaudējumu attiecība bija apmēram 3 pret 1, kas atbilst kauju gaitai.
Pilnīgi iespējams, ka starp kritušajiem padomju karavīriem bija 1944. gadā mobilizētie Latvijas iedzīvotāji. Vismaz 229. strēlnieku divīzijas rindās, kas uzbruka 44. grenadieru pulka 2. bataljona aizsardzības sektorā, 1944. gada septembrī bojā gāja vairāk nekā 100 Latvijā dzimušu un augustā mobilizētu sarkanarmiešu.
Diemžēl Mores kaujās parādītā latviešu karavīru varonība nespēja ietekmēt lielvaru politiku un kara iznākumu. Tāpēc līdz sava sapņa piepildījumam - brīvai un neatkarīgai Latvijai - vajadzēja gaidīt ilgus 45 gadus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita