Kaut gan bieži vien pieņemts uzskatīt, ka Otrā pasaules kara laikā vācu zemūdenes gremdēja sabiedroto kuģus bez žēlastības un neievēroja nekādus likumus, kara pirmajos gados tā nebūt nebija. Tad vēl spēkā bija diezgan džentlmeniskas jūras kara normas (cik nu karā tas vispār iespējams) un palīdzība nogremdēto pretinieka kuģu jūrniekiem bija pašsaprotama. Uzduroties okeāna plašumos ienaidnieka tirdzniecības kuģim bez karakuģu apsardzes (jūras konvoja laiks sākās mazliet vēlāk), zemūdenes kapteinis nereti uzbrukumu veica no virsūdens stāvokļa, pirms tam dodot laiku bojāejai lemtā kuģa apkalpei sakāpt glābšanas laivās. Ja ienaidnieka kuģis bija bruņots un tāpēc tam loģiski bija uzbrukt ar torpēdām no zemūdens stāvokļa bez jebkāda brīdinājuma, tad iespēju robežās zemūdenes jūrnieki iznīcinātā kuģa apkalpei palīdzēja pēc tam.
Taču skaidrs, ka asiņainā karā ilgi šāds bruņnieciskums turpināties nevarēja. Paradoksālā kārtā punktu tam pielika nevis vācu zemūdenes, bet gan amerikāņu aviācija.
1921. gadā ūdenī nolaistais britu tvaikonis Laconia līdz Otrajam pasaules karam apkalpoja reisus maršrutā Liverpūle-Ņujorka. 1922. gadā tas sasniedza rekordu - veica kruīza braucienu apkārt visai pasaulei, 130 dienu laikā apmeklējot 22 ostas. Tas bija pirmais kruīzs apkārt zemeslodei. Sākoties Otrajam pasaules karam, kuģi rekvizēja armijas vajadzībām, uzstādīja tam vairākus lielgabalus un izmantoja to karaspēka pārvadāšanai.
Glābšanas operācija
Atlantijas okeānā 1942. gada septembrī notika uzlidojums, kas būtiski iespaidoja turpmāko jūras kara gaitu. Notikumu virkni aizsāka vācu zemūdene U-156, nogremdējot britu laineri Laconia, ko sabiedrotie izmantoja karaspēka un gūstekņu pārvadāšanai. Uzbrukuma brīdī uz kuģa klāja atradās gandrīz 400 bruņoti britu un poļu karavīri, kā arī vairāki lielgabali, tātad no šī viedokļa Laconia bija pilnīgi likumīgs vācu zemūdenes mērķis. To, ka uz kuģa atrodas ne tikai britu karavīri, bet arī 1700 itāļu karagūstekņi, zemūdenes kapteinis, protams, nevarēja zināt.
Saskaņā ar tobrīd vēl spēkā esošajām visai džentlmeniskajām jūras kara normām pēc uzbrukuma zemūdene uzpeldēja, lai palīdzētu torpedētā kuģa pasažieriem. Vienai zemūdenei to bija pārāk daudz, tāpēc U-156 kapteinis Verners Hartenšteins sazinājās ar augstāko pavēlniecību un lūdza palīdzību. Informācija par notikušo sasniedza pat Hitleru, kurš lika pārtraukt glābšanas darbus, tomēr flotes komandieris Ērihs Rēders nepaklausīja un nosūtīja U-156 palīgā divas tuvumā esošās vācu un vienu itāļu zemūdeni, kā arī lūdza palīdzību salīdzinoši netālu dislocētajiem franču Višī režīma kuģiem.
Pirmās ieradās zemūdenes, uzņēma simtiem cietušo (liela daļa atradās glābšanas laivās, ko zemūdenes vilka tauvā) un ar šo kravu virsūdens stāvoklī lēnām virzījās uz Āfrikas piekrasti, lai nodotu Laconia pasažierus franču kuģiem. Lai misija neradītu nekādas šaubas, virs zemūdenēm bija izklāti pārklāji ar lieliem sarkaniem krustiem. Noraidot ēterā ziņojumu angļu valodā par kritisko situāciju, vācieši pat piedāvāja glābšanas operācijā iesaistīties britu, amerikāņu un neitrālo valstu kuģiem un apsolīja neuzbrukt, ja tie ieradīsies palīgā. Protams, ar noteikumu, ka arī tie nesāks šaut.
Tomēr cēlais priekšlikums nerada dzirdīgas ausis. Pareizāk sakot, briti to uztvēra, taču nosprieda, ka tā ir ienaidnieka kara viltība.
Muļķīgais uzlidojums
Kad divas dienas pēc Laconia nogremdēšanas virs U-156 parādījās amerikāņu bumbvedējs B-24 Liberator, Hartenšteins to ar Morzes ābeces signāliem informēja, ka zemūdene ved katastrofā izdzīvojušos britu karavīrus. Šo ziņojumu dublēja arī cietušo vidū esošais britu virsnieks. Bumbvedēja apkalpe sazinājās ar savu tiešo komandieri kapteini Robertu Ričardsonu, taču tas paziņoja, ka neko par tādu Sarkanā Krusta operāciju nezina, un pavēlēja nogremdēt zemūdeni.
Bumbvedējs devās uzbrukumā un nometa vairākas bumbas. Tēmēšanas precizitāte gan bija vāja, jo zemūdene guva tikai nenozīmīgus bojājumus. Taču tika nogremdētas divas glābšanas laivas ar cietušajiem, kuras U-156 tauvā vilka sev līdzi.
Zemūdenes kapteinim neatlika nekas cits, kā ienirt. Pirms tam paziņojot uz klāja esošajiem britiem un itāļiem, ka tagad slīcēju glābšana paliek pašu slīcēju rokās. Amerikāņu lidotāji pēc atgriešanās bāzē paziņoja, ka ir likvidējuši zemūdeni, un tika apbalvoti ar medaļām. Patiesībā gan U-156 nekas ļauns nebija noticis.
Vēlāk cits amerikāņu bumbvedējs uzbruka arī glābšanas operācijā iesaistītajai zemūdenei U-506, taču bumbas nometa tik nemākulīgi, ka neviens necieta.
Visas šīs epopejas dēļ bojā gāja lielākā daļa itāļu karagūstekņu, kas atradās uz Laconia, kā arī simts britu karavīru. Tieši uzlidojumā bojā gāja vien daži desmiti no kopējā upuru skaita, taču vairums nomira no bada un slāpēm, mēģinot saviem spēkiem sasniegt sauszemi. Viena laiva okeānā pavadīja pat 40 dienas. No 2740 cilvēkiem, kuri bija uz Laconia klāja, izdzīvoja tikai 1083.
Nav vainīgs
Šim incidentam bija tālejošas sekas. Proti - vācu pavēlniecība turpmāk aizliedza zemūdeņu kapteiņiem piedalīties jebkādās viņu nogremdēto kuģu apkalpes glābšanas operācijās. Pie šī rīkojuma noveda kapteiņa Ričardsona neapdomīgā pavēle uzbrukt zemūdenei ar sarkanu krustu, un tas turpmāk karā prasīja tūkstošiem dzīvību.
Starp citu, Ričardsona karjeru šis muļķīgais solis nekādi neietekmēja, un viņš uzkalpojās līdz ģenerālim. Jau pēc kara ASV Jūras kara kolēģija bija spiesta atzīt, ka uzbrukums zemūdenei glābšanas darbus laikā patiesībā būtu uzskatāms par kara noziegumu.
Šo gadījumu izskatīja arī Nirnbergas tribunāla laikā, kur vācu zemūdens flotes komandieri admirāli Kārli Dēnicu apsūdzēja kara noziegumos un jūrnieku atstāšanā bezpalīdzīgā stāvoklī. Taču detalizētāka lietas apstākļu izpēte atklāja, ka amerikāņu lidotāji bija rīkojušies bezatbildīgi un nodarījuši būtisku kaitējumu. Tāpēc konkrētajā gadījumā tiesa atzina, ka vācieši nav pārkāpuši kara vešanas likumus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita