Visnotaļ nesaprātīgi ir aizstāvēt savas sociālās tiesības kara laikā, kad tajā iesaistīto cilvēku disciplīnu uztur tribunāls un karātavas vai šāvēju komandas. Atteikšanās pildīt dienesta pienākumus un komandieru pavēles negrozāmi nozīmē dumpošanos, kas sodāma ar nāvi.
Taču reizēm kara jūrnieku un karavīru pacietības vadzis lūza, kaut arī viņi skaudri apzinājās, ar ko protesti, visticamāk, varētu beigties. Tālākie notikumi bija atkarīgi gan no nemieros iesaistīto cilvēku aukstasinības un savaldības, gan arī no viņu priekšniecības veselā saprāta. Ja vien to nepārmāca kāda admirāļa vai ģenerāļa aizvainotā patmīlība un šķiriskā lielmanība.
Divi lielākie britu karakuģu apkalpes dumpji 1797. gada pavasarī noritēja pilnīgi atšķirīgi, kas pavisam loģiski noveda pie dažādas flotes vadības reakcijas. Savukārt franču karavīru 1917. gada nemieri sākās pavisam stihiski, taču to negaidītais vēriens varēja pat novest pie Rietumu sabiedroto sakāves Pirmajā pasaules karā.
Alga no Kromvela laikiem
Nācijas lepnums Britu karaflote cīņā pret revolucionāro Franciju (1792-1797) iesaistījās savā vēsturiski varbūt pat vissliktākajā formā. Galvenā tās problēma bija ilgstošā kuģu apkalpju, moderni izsakoties, demotivēšana. Šķiet neticami, bet ierindas jūrnieku algas likmes tolaik joprojām noteica karaļvaras gāzēja Olivera Kromvela valdības vēl 1653. gadā pieņemts rīkojums!
XVII gadsimta vidū inflācija vēl «nebija izdomāta», tāpēc gan sudraba naudas vērtība, gan preču cenas bija stabilas veselu gadsimtu - līdz pat Septiņgadu karam (1756-1763). Pēc tā dzīves dārdzība sāka augt, padarot jūrniekus arvien trūcīgākus. Tomēr Admiralitāte - britu valdības karaflotes ministrija - izlikās briestošo problēmu neredzam.
Ierastajā karaflotes dzīvesveidā par apgrūtinājumu kļuva pat tehniskais progress. No 1761. gada kuģu koka korpusus sāka apšūt ar vara plātnēm, lai tie neapaugtu ar gliemjiem. Agrāk kuģi biežāk piestāja ostās, lai dokos tos attīrītu no uzslāņojuma, un komanda tikmēr varēja atpūsties (krastā gan vīrus nelaida). Līdz ar to tagad braucieni bija kļuvuši daudz ilgāki, bet atelpas laiks - retāks. Turklāt ilgāka uzturēšanās jūrā, kā šķita kuģu virsniekiem, mazināja komandas iespējas dezertēt.
Profesionālos jūrniekus, kuri lepojās ar savu arodu, aizvainoja 1795. gadā ar parlamenta likumu ieviestā piespiedu vervēšana. Tā vietā, lai pienācīgi samaksātu brīvprātīgajiem, ostās siroja kuģu kapteiņu sūtītas kadru ķērāju komandas un sagūstīja katru, ko varēja sagrābt un savaldīt. Tā par matrožiem kļuva gadījuma cilvēki, no kuriem centās izdresēt kara jūrniekus. Bieži vien tie bija klaidoņi, dzērāji un sīki likumpārkāpēji, no kuriem uz klāja bija maz jēgas. Īstajiem jūrniekiem viņi bija kā akmens kaklā.
Īpaši sāpīgs jautājums bija flotē pastāvošie miesassodi - par dažādiem pārkāpumiem piespriesto pletnes cirtienu skaits. Daļa kapteiņu un kuģa virsnieku uzskatīja sevi par bezgala pārākiem pār klāja salašņām un, šķiet, bieži apmierināja arī savās zemiskās dziņas. Tad, lūk, reizēm viņi tiktāl aizrāvās ar dzelžainas disciplīnas nodrošināšanu, ka paši iesvēla izmisumā iedzīto padoto dumpi.
Kapteini iemeta jūrā vēl dzīvu
Teju katra veikala saldumu stendā ir atrodams visai dīvains atgādinājums par visslavenāko dumpi uz britu kara kuģa, attēlotu vismaz piecās kinofilmās, - tas ir šokolādes batoniņš Bounty ar kokosa skaidiņām. Mazāk zināms, toties pats asiņainākais dumpis britu karaflotes vēsturē notika jau pieminētajā 1797. gadā uz fregates Hermione. Tas tobrīd ar vairāk nekā divsimt vīru apkalpi atradās pie Puertoriko salas, lai cīnītos pret spāņiem.
Šī kuģa kapteinis lika pērt matrožus vienmēr, kad vien viņam šķita, ka netiek strādāts pietiekami ātri. Uz viņa iepriekšējā kuģa tāpēc divi vīri bija pat nomiruši. Nedēļu pirms dumpja despots piesprieda 12 pletnes jaunam virsniekam. Nelaimīgais par viņa komandēto vīru kļūmi bija atteicies atvainoties, stāvot kapteiņa priekšā uz ceļiem. Neviens džentlmenis to nevarēja pieprasīt citam džentlmenim. Tādēļ, lai bocmanis drīkstētu nopērt virsnieku, kapteinis nelaimīgo degradēja par matrozi. Redzot, kā tiek pārkāpti rakstītie un nerakstītie flotes likumi, komanda sāka plānot dumpi.
Viena no sadista ieražām bija sodīt pēdējo jūrnieku, kurš pēc darba ar burām nokāpa uz klāja. Cenšoties izbēgt no šādas eksekūcijas, trīs matroži steigā bija nokrituši no virvju kāpnēm un nositušies. Kapteinis pavēlēja lempjus vienkārši iemest jūrā, bet citiem matrožiem piesprieda ierastos pletnes cirtienus.
Tad arī vadzis lūza. Uztaisījuši dūšu ar zagtu rumu, dumpinieki uzveica kuģa apsardzi no jūras kājniekiem un ielauzās kapteiņa kajītē. Pārpārēm sadurstītu ar nažiem un abordāžas zobeniem, viņu vēl dzīvu izmeta jūrā.
Pēc tam tika nogalināti astoņi virsnieki, ieskaitot kuģa ķirurgu, un divi mičmaņi jeb virsnieka vietnieki. Trešais izdzīvoja un vēlāk kara tiesā liecināja, cik «mežonīgi un brutāli» ar kolēģiem bija izrīkojušies. Iespējams, dumpinieku bija ne vairāk kā divi trīs desmiti vīru. Apkalpes lielākā daļa visu pasīvi bija vērojusi, pat nemēģinot aizstāvēt upurus. Daži virsnieki tika saudzēti, lai kuģis varētu aizceļot līdz Venecuēlai un tur padoties.
Dumpinieki, nodevuši kuģi spāņiem, apgalvoja, ka virsniekus atstājuši nelielā laivā (tā notika uz Bounty aptuveni astoņus gadus iepriekš). Spāņi apmaiņā pret fregati katram dumpiniekiem izsniedza 25 sudraba peso un piedāvāja pievienoties savai armijai vai iesaistīties Hermiones remontā. Uz kuģa spāņu dienestā palika vairāk nekā divi desmiti apkalpes vīru.
Seši dumpinieku pasaudzētie jūras kājnieki pieprasīja, lai spāņi viņus atzīst par saviem karagūstekņiem. Pēc pusgada šie vīri kopā ar izdzīvojušajiem virsniekiem tika apmainīti pret britu sagūstītiem spāņiem. Vēlāk kāds karaflotes kuģis, aizturot franču kaperu kuģi, noķēra dažus dumpiniekus un nogādāja viņus tiesai. Sodīšanai ar nāvi ASV britiem izdeva vienu no barvežiem.
Dumpis? Tikai streiks!
Salīdzinot ar nežēlīgo dumpi uz Hermiones un citiem kuģiem, kara jūrnieku sacelšanās Spithedā - karaflotes piestātnē netālu no Portsmutas ostas Anglijas dienvidos - ir slavena tieši neapmierinātās puses savaldības un piesardzības dēļ.
Pēc vairākām slepenām sazvērnieku sanāksmēm un vienota plāna pieņemšanas tā sākās 1797. gada 15. aprīlī. Todien britu galvenās Lamanša flotes 16 kuģu apkalpes vienkārši atteicās doties jūrā. Neko vairāk. Par sacelšanās štābu kļuva šīs flotes flagmaņkuģis. Pēc pāris dienām dumpinieki iesniedza Admiralitātei sarakstu ar sūdzībām par viņiem nodarītajām pārestībām. Jūrnieki protestēja pret sadzīves apstākļiem, pieprasīja labāku uzturu un lielāku atalgojumu (turklāt daudziem izmaksa bija iekavēta). Tas tiešām bija visklasiskākais strādnieku streiks, turklāt pavisam miermīlīgs un pieticīgs prasībās.
Aprīļa beigās šim dumpim pievienojās vēl 15 kuģi Plimutas ostā. Apkalpes ievēlēja savus delegātus sarunām ar Admiralitātes pārstāvjiem. Bez galvenajām prasībām tika minēta arī matrožu vidū īpaši nepopulāru virsnieku atlaišana, tiesības uz atvaļinājumu krastā, kā arī kompensācija ievainotajiem un slimajiem jūrniekiem. Sarunās netika piesaukta ne miesassodu, ne piespiedu vervēšanas atcelšana, kaut gan tā bija viens no galvenajiem neapmierinātības dzinuļiem.
Apkalpes uz kuģiem uzturēja disciplīnu un ierasto kārtību - kopā ar virsniekiem. Dažiem karakuģiem nemiernieki atļāva doties patrulēt Lamanšu. Viņi arī paši solīja nekavējoties izbeigt dumpi un doties jūrā, ja Anglijas krastu tuvumā tiktu pamanīti Francijas kuģi. Pie katras izdevības jūrnieki uzsvēra, ka ir lojāli dzimtenei, vēlas tikai labākus dzīves apstākļus un neplāno taisīt nekādu revolūciju.
Savstarpējas neuzticības dēļ streikotāju sarunas ar Admiralitāti izjuka. Taču Londonā netika kalti plāni, kā izbeigt dumpi ar citu kuģu vai armijas palīdzību. Tomēr noskaņojums kļuva nervozāks, daži komandām agrāk dusmas aizdevušie virsnieki tika padzīti no kuģiem, bet citiem tika izrādīts demonstratīvs nicinājums. Spriedze draudēja eksplodēt nekārtībās.
Tad abu pušu sarunās iejaucās ierindas jūrnieku godātais admirālis Ričards Melnais Diks Hovs (1726-1799), franču flotes uzvarētājs 1794. gada «Slavas pilnajā 1. jūnija jūras kaujā», kurā tika sagrābti vairāki ienaidnieka kuģi. Interesanti, ka tieši uz simts lielgabalu fregates, kas šajā cīņā bija viņa flagmanis, atradās dumpinieku štābs. Nacionālais varonis garantēja streikotājiem algu palielināšanu, nīstāko virsnieku pārcelšanu, pārtikas uzlabošanu un citu prasību izpildi. Galvenais, ka admirālis panāca karaļa apžēlošanu visiem dumpī iesaistītajiem.
Tāpēc 16. maijā flote devās jūrā pilnā sastāvā, un matroži - sastājušies mastos uz buru rājām kā svētku parādē - sumināja kuģiem garām peldošo Melnā Dika barkasu. Turpmāk nemieri tika poētiski pieminēti kā Spithedas brīze.
Par izlīgumu Hovs saņēma Bikšu Lentes ordeni - tobrīd visaugstāko impērijas apbalvojumu. Viņam taču jau bija gan jūras spēku augstākā dienesta pakāpe - flotes admirālis, gan lorda tituls.
Savukārt sacelšanās autoritatīvais līderis tika godalgots tādējādi, ka tā arī palika citu sazvērnieku nenodots. Ir versija, ka viņš bijis īru nacionālists - tolaik dumpjos iesaistījās daudzi šīs tautas jūrnieki.
Politiskas prasības noved pie rājas
Iedvesmojoties no Spithedas jūrniekiem, dumpis 12. maijā sākās arī Norā - flotes enkurvietā pie Temzas ietekas jūrā. Vairākas komandas sagrāba savus kuģus un centās noturēt uz vietas arī citus, cerot palielināt dumpinieku skaitu. Saviem komandieriem lojālās apkalpes steidza pamest Noru, bet nemiernieki centās projāmbraucējus apturēt ar artilērijas zalvēm.
Arī te dumpinieki ievēlēja savus delegātus sarunām ar flotes vadību. Par viņu līderi, sauktu par flotes delegātu prezidentu, kļuva Ričards Pārkers, bijušais virsnieks, kurš bija pazemināts līdz matrozim par nepakļaušanos un jūsmoja par Franču revolūciju. Nemiernieku prasības sākumā bija tādas pašas, kādas pieteica Spithedas jūrnieki: karaļa apžēlošana, algas palielinājums un arī izmaiņas kara flotes reglamentā.
Taču vēlāk uzradās kategoriska prasība karalim atlaist parlamentu un nekavējoties slēgt mieru ar Franciju. Tā sadusmoja Admiralitāti, un jebkāds izlīgums kļuva neiespējams. Kad dumpinieku kuģiem tika pārtraukta apgāde ar pārtiku un ūdeni, viņi mēģināja pat uzsākt ko līdzīgu revolūcijai. Liedzot iebraukt Temzā, viņi bloķēja tirdzniecības kuģus, kas devās uz Londonu. Savukārt valdība savāca piecdesmit kuģu lielu flotili, lai nepieļautu nemiernieku došanos uz galvaspilsētu.
Pārkers un citi sacelšanās vadītāji sāka plānot, kā pārvest sagrābtos kuģus uz Franciju. (Ienaidnieks par dumpi esot zinājis, bet nespējis šo britu flotes vājuma brīdi izmantot.) Daudzi jūrnieki, būdami patrioti, par to bija neizpratnē un arvien lielākā skaitā steidza pamest dumpinieku rindas. Kad tika dots signāls peldēt pāri Lamanšam, lielākā daļa kuģu vienkārši pagriezās uz citu pusi. Dumpinieki arī tos centās noturēt ar lielgabaliem.
Līdz 13. jūnijam dažas vēl atlikušās nemiernieku apkalpes padevās, tā arī neko nepanākušas. Pārkeru apsūdzēja nodevībā un pirātismā, un viņš tika pakārts pie kuģa rājas. Līdzīgu likteni piedzīvoja vēl vismaz trīs desmiti aktīvāko nemiernieku, tikpat lielam skaitam tika piespriesti miesas sodi, ieslodzījums vai deportācija uz Austrāliju.
Taču lielākā daļa dumpī iesaistīto jūrnieku pārsteidzošā kārtā tika cauri sveikā. Droši vien flotes vadība rēķināja, ka labāk, lai vīri savu vainu izpērk drīzajās kaujās ar francūžiem, nevis tirinās cilpā. Beigās britu jūrnieku Trafalgaras kaujas (1805) triumfs nosedza Noras negodu - it kā tas nekad nebūtu bijis.
Karaflotē vairs nekad pēdējā nakts sardze netiek izziņota ar pieciem kuģa zvana sitieniem. Jo tieši tāds signāls aizsāka Noras dumpi.
Dubultvilšanās radīts pacifisms
Francijas armijā, kas jau gandrīz trīs gadus bija varonīgi cīnījusies ar ķeizara karaspēku, 1917. gada maijā iestājās masveida nogurums no kara. Te vienā, te otrā pulkā karavīri stihiski sāka atteikties pildīt virsnieku pavēles. Īpaši vienu - doties uzbrukumā. Taču pārsvarā viņi palika savās pozīcijās un bija gatavi cīnīties, ja uzbrukumā dotos vācieši.
Jūnija sākumā mītiņus rīkoja jau veselas divīzijas: kāda nolēma tikai nedoties uzbrukumos, cita - vispār neiet uz ierakumiem. Tomēnes Rietumu frontē bija sadumpojušies 90 kājnieku pulki, 67 strēlnieku bataljoni un 19 artilērijas pulki. Balkānu frontē Maķedonijā karot atteicās četri pulki no tur nosūtītā franču ekspedīcijas korpusa.
Valsts aizmugurē streikoja strādnieki, kuri papildus ekonomiskajām prasībām vēlējās, lai valdība izbeidz karu. Pacifistu idejas izplatīja arodbiedrības, un šur tur gan rūpnīcās, gan frontē šī prasība tika formulēta vistīrākajā krievu boļševiku stilistikā - «Mieru bez aneksijas un kontribūcijas!» Bija jūtams, ka Krievijas Februāra revolūcija (kaut jaunās republikas valdība solīja antantei turpināt cīnīties) ir spēcīgi uzjundījusi franču sabiedrību un armiju.
Kara ministrs brīdināja Francijas valdību, ka tai starp Parīzi un 90 km attālumā esošo piefrontes pilsētu Suasonu palikušas vairs tikai divas tiešām lojālas divīzijas. Vairāk nekā pussimts pārējo ignorē rīkojumus. Tiek lēsts, ka vājāk vai stiprāk nemieri skāra vismaz pusi karaspēka un ka tiem nekad nebija vienota koordinējoša centra.
Kas bija noticis ar nupat vēl tik varonīgo un nenogurdināmo franču armiju? To, kurā līdz tam visā karā no 2,8 miljoniem karavīru par dezertieriem kļuva vien daži simti?
Tobrīd frontiniekus vienlaikus pārņēma divas lielas vilšanās. Viena bija ļoti asiņaina - tā paša gada aprīlī armijas virspavēlnieka Robēra Nivela (1856-1924) sarīkotā ofensīva pie Arasas, netālu no robežas ar Beļģiju. Tā tika pasludināta par kara izšķirošo kauju, kas 48 stundās nesīs uzvaru, bet izvērtās par bezjēdzīgu antantes spēku asinspirti. Francija tajā zaudēja 180 tūkstošus vīru (gan kritušos, gan ievainotos), tāpat arī gandrīz visus savus tankus. Britu sabiedrotie - 160 tūkstošus. Vācieši arī zaudēja 160 tūkstošus vīru, taču noturēja savas pozīcijas. Franču nācijai, kam līdz šai kaujai jau bija viens miljons nogalināto, tas bija graujošs psiholoģiskais trieciens.
Otru radīja naiva paļāvība. Martā ASV bija izsludinājušas savu iesaistīšanos karā, un franči cerēja, ka tūlīt pat frontē parādīsies miljons amerikāņu un ienaidnieks tiks sagrauts. Taču šos karavīrus vēl vajadzēja savervēt un apmācīt, pārsūtīt pāri okeānam un te sagatavot cīņām. Francijā pirmie amerikāņi ieradās jūnijā - turklāt tikai 14 tūkstoši (no pavisam diviem miljoniem kara beigās).
Pēc «Nivela asinspirts» par Francijas armijas virspavēlnieku tika iecelts ģenerālis Filips Petēns (1856-1951), vēlākais nacistiskās Vācijas satelītvalsts Francijā jeb Višī režīma vadītājs. Viņš ieviesa nāvessodus par atteikšanos pildīt komandieru pavēles un ķērās pie nežēlīgas nemieru apspiešanas. Pēc aprēķiniem, tikuši sodīti vismaz 20 tūkstoši karavīru. Vairākiem tūkstošiem tika piespriests nāvessods.
Taču vienlaikus Petēns raudzījās, lai, tā teikt, piegriežot skrūves, nepārrautu vītni. Kāds franču vēsturnieks ir sarēķinājis, ka no visiem 6789 uz nāvi notiesātajiem sods tiešām izpildīts tikai 321. Tiek minēts arī lielāks nošauto skaits, taču jebkurā gadījumā tas nepārsniedza sešus simtus. Visi cietumos un katorgā ieslodzītie dumpinieki līdz 1925. gadam tika atbrīvoti.
Armijas vadība centās arī pielabināties frontiniekiem - karavīriem piešķīra ilgāku atvaļinājumu (turklāt tieši gaisa jaucējiem), demobilizēja gados vecākus cīnītājus, vienības ilgāk varēja uzturēties atpūtā. Kara ministrs un Petēns solīja, ka nekādas ofensīvas nenotiks, kamēr frontē nebūs pietiekams skaits amerikāņu un jauno Renault FT17 tanku.
Taču stāsta, ka nereti dumpīgos vīrus spējuši pārliecināt virsnieki, uzdodot pavisam vienkāršu jautājumu: «Vai tiešām tu gribi, lai citi francūži mirst tāpēc, ka tu neiesi cīnīties?» Gan ar šādu jautājumu, gan ar atvaļinājumiem, gan arī sodiem līdz nākamā gada sākumam karavīru cīņasspars bija atjaunojies.
Neskatoties uz nemieru vērienu, ziņas par tiem armijas vadībai izdevās noklusēt. Vācu izlūkdienests par šo garām palaisto izdevību tā arī neko neuzzināja vēl ilgi pēc kara beigām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita