Pēc pilsoņu kara beigām Amerikas bija pretrunu un bīstamu teritoriju pilna. Dienvidi un Ziemeļi vēl laizīja nesadzijušās kara brūces, bet jauni pārceļotāji, avantūristi, izbijušie kareivji un vienkārši laimes pēddziņi sāka plūst uz Mežonīgajiem Rietumiem jaunas - labākas un pārtikušas - dzīves meklējumos. Taču bezgalīgās prērijas un kanjonu zigzagi sevī slēpa ne tikai cerību, bet bieži vien arī briesmas un nāvi. Līdzenumu indiāņi, klejojošas bandas un laikapstākļu untumi varēja pārsteigt jebkuru, kurš bija uzdrošinājies pamest mierīgos Misisipi krastus. Un ļoti bieži situācijās starp dzīvību un nāvi visu izšķīra kolonistu labākais draugs - šautene. Šoreiz pastāstīsim par piecām šautenēm, kuras palīdzēja iekarot Rietumus un kļuva par savas paaudzes un pat laikmeta simboliem.
Spencer Repeating Rifle
1860. gadā ieroču meistars Kristofers Spensers pārkāpa Baltā nama slieksni. Futrālī viņam līdzi bija paša izlolotā šautene, bet vadmalas žaketes ķešā pārītis patronu. Šo karabīni viņš personīgi nodemonstrēja prezidentam Abrahamam Linkolnam, bet jau nākamajā dienā pierunāja viņu un kara ministru Edvīnu Stentonu noslēgt līgumu par šauteņu iepirkumu ASV armijas vajadzībām. Briestošajai karadarbībai pret konfederātu štatiem valdība bija gatava iegādāties vairāk nekā 13 000 stobru. Līdz pilsoņu kara beigām saražoja vairāk nekā 100 000 spenseru, bet pēc kara vairāki tūkstoši eksemplāru nonāca tādu privātpersonu rokās kā veterāni, kavalēristi un uzņēmīgi tirgotāji.
Šī bija pirmā daudzlādiņu šautene, kura tika pieņemta ASV armijas ieroču arsenālā. Sviras aizslēgs ļāva minūtē izdarīt apmēram 20 šāvienus - XIX gadsimta sešdesmitajiem gadiem tas bija fantastisks rādītājs. Tiesa, ne visi par to bija sajūsmā: konservatīvie kara resora ierēdņi uzskatīja, ka karavīri iztērēs nevajadzīgi daudz patronu. Šī iemesla dēļ spenseri pilnībā neaizstāja vecās vienlādiņa šautenes.
Taču to parādīšanās kaujas laukā pilnībā mainīja spēles noteikumus. Ģenerālis Uliss Grānts slavēja Spensera šauteni kā tā laika labāko daudzlādiņu ieroci. Madoku karu laikā neliela kareivju saujiņa, bruņota tikai ar spenseriem, Ziemeļkarolīnas vulkāniskajos karjeros vairākas dienas noturēja pozīcijas, cīnoties ar skaitliski trīsreiz lielākiem madoku cilts spēkiem. Indiāņu viļņveidīgos uzbrukumus amerikāņu karavīri vienu pēc otra atsita, tieši pateicoties ātrai pārlādei un šaušanas dinamikai.
Arī bēdīgi slavenais ģenerālis Džordžs Ārmstrongs Kasters līdz bojāejai neveiksmīgajā kaujā pie Litlbighornas ļoti veiksmīgi izmantoja spenserus soda ekspedīcijās pret prēriju indiāņu ciltīm. Viņa kavalēristi ļoti paļāvās uz Spensera ražojumiem tieši ātršaušanas dēļ.
Vēl pie šī ieroča cienītājiem jāmin Kanzasas šerifs Bendžamins Grisoms, kurš pavadīja pārceļotāju furgonus un cīnījās pret Lielo līdzenumu laupītājiem.
Kaut gan Spensera ieroču kompānija bankrotēja 1868. gadā, tās kvalitatīvā prece bija cieņā līdz pat XIX gadsimta izskaņai. Un nekas, ka tolaik jau bija parādījušies daudz modernākas un jaudīgākas šautenes.
Winchester Model 1873
Lai arī Spensera rūpnīca bija bankrotējusi, viņa biznesu turpināja cilvēks ar lielu tirgotāja talantu - tas bija Olivers Vinčesters. 1868. gadā viņš izpirka Spensera firmas atliekas un sāka būvēt pats savu ieroču impēriju. Vinčesters nebija ne konstruktors, ne izgudrotājs, toties viņam piemita super smalka biznesa oža.
Vēl pirms pārdesmit gadiem viņš kā investors bija piedalījies slavenās Henrija šautenes radīšanā, bet 1866. gadā nodibināja firmu Winchester Arms. Tajā pašā gadā arī prezentēja savu pirmo produktu - leģendāro Winchester 1866. Stobra pamatnes dzeltenīgās misiņkrāsas dēļ to iesauca par Yellow Boy. Vēlāk gan 1866. gada modelis tika uzlabots un misiņa pamatni aizstāja ar daudz izturīgāko tēraudu. Tā bija viena no pirmajām daudzlādiņu karabīnēm, kurai arī bija visai liela loma Rietumu ekspansijas gados.
Taču patiesu slavu un popularitāti ieguva 1873. gada modelis, kas kļuva par rietumu teritoriju apguvēju galveno ieroci. Nākamajos piecdesmit gados saražoja vairāk nekā 700 000 šo šauteņu. Ierocim bija četri varianti un trīs pamatkalibri, no kuriem vispopulārākais bija 44x40 vinčesters.
Visās šinīs šautenēs izmantoja patronas ar centrālās aizdedzes kapseli. Tiesa, armijnieki 44x40 kalibru uzskatīja par pārāk mazu, tāpēc valsts pasūtījums izpalika, toties parasto pilsoņu aprindās šis tips kļuva par īstu zvaigzni.
Lai arī armijnieki neizvēlējās Vinčestera lolojumu, tam nebija līdzvērtīgu alternatīvu mednieku rūpalā, kā arī mežonīgo pierobežas teritoriju aizsardzībā. Winchester 1873 lielākā priekšrocība bija tā, ka viena kalibra patronas varēja izmantot gan šautenei, gan revolverim. Šis fakts padarīja to par universālu ieroci gan kareivju, gan tiesībsargu, gan indiāņu, gan bandītu, gan dažu revolucionāru rokās.
Piemēram, leģendārais avantūrists, huligāns un dauzoņa Billijs Kids teju vai pielūdza 1873. gada vinčesteru. Tāpat šīs karabīnes fans bija mednieks un šovmenis Bizonu Bils Kodijs. 1881. gadā kovbojs Stīvens Lī savā rančo Teksasā veselu dienu atšaudījās no sešu laupītāju bandas. Viņam bija tikai viens vinčesters un pāris kārbas ar patronām, taču Stīvens šāva tik ātri, ka rīkļurāvējiem likās - pretējā pusē ir trīs vai četri šāvēji. Vēlā vakarstundā, pametuši trīs biedrus bez dzīvības guļam zemē, pārējie bandīti atkāpās.
Vēl var pieminēt, ka uz 44x40 patronu bāzes firma Colt 1878. gadā sāka ražot savu slaveno revolveri Peacemaker.
1860 Henry Rifle
Vēl pirms spensera un vinčestera bija Henrija karabīne. Tieši šis Bendžamina Tailera Henrija konstruētais ierocis kļuva par pirmo daudzlādiņu karabīni. Tai bija unikāla konstrukcija - zem stobra pamatnes varēja ievietot cilindrisku magazīnu ar 16 patronām. Lai gan henriji zaudēja spenseriem tehniskās apkopes un drošas ekspluatācijas ziņā, šaušanas ātrums tiem laikiem šķita teju vai brīnumains, jo pieredzējis strēlnieks magazīnu varēja iztukšot nepilnā pusminūtē.
Henriji ātri iekaroja popularitāti kolonistu, pastnieku un, protams, arī indiāņu vidū. Tieši bruņoti ar šīm karabīnēm, siu un šeijenu indiāņi sakāva Kastera brigādi kaujā pie Litlbighornas.
Vēl viena Mežonīgo Rietumu leģenda Rietumvirdžīnijas šerifs Sids Hetfīlds ar savu henriju ļoti rezultatīvi retināja klejojošo bandu rindas.
Savukārt bijušais pilsoņu kara veterāns un pārceļotājs Elajs Džaharpers izglāba kolonistu karavānu, vairākas stundas ar savu uzticamo henriju atšaudoties no indiāņu uzbrukuma. Šī sadursme, pateicoties aculiecinieku atmiņām, vēlāk tika visai episki aprakstīta presē.
Septiņos gados tika saražotas 14 000 šo šauteņu, un katra no tām bezgalīgo līdzenumu iezemiešu un kolonistu acīs bija zelta vērtē.
Sharps Model 1874
Sharps 1874 atšķirībā no iepriekš minētajiem ieročiem bija vienlādiņa šautene ar atvāžamu tēmēkli, taču tieši tā uz visiem laikiem vismaz līdzenumos pilnībā mainīja medību un kara likumus. Kalibrs 45x70 un precīza šāviena distance līdz pat 1000 jardiem jeb ap 915 metriem to padarīja par ārkārtīgi bīstamu ieroci. Bet modelis Big Fifty, kurš šāva ar vēl lielāka kalibra patronām, ar vienu lodi ļāva nogāzt bizonu no liela attāluma.
Pateicoties precizitātei un jaudai, šārpi kļuva par iecienītāko kareivju un mednieku ieroci. Tieši šī šautene gandrīz pilnībā izkāva milzīgos daudzmiljonu bizonu barus un faktiski izlēma indiāņu cilšu brīvības cīņu iznākumu.
Vēsturiska persona, kura labprāt izmantoja šārpu un par kuru uzņemts arī vesterns, bija Mets Kviglijs ar iesauku Dead Shot (Nāvīgais Šāviens). Viņš demonstrēja fenomenālas snaipera dotības un derību laikā bez grūtībām trāpīja mērķī 800-1000 metru attālumā.
Arī jau minētais Bizonu Bils savas bizonu slaktera gaitas sāka tieši ar šārpu. Vēl viens bizonu mednieks un izbijis armijnieks Viljams Diksons forta aplenkuma laikā ar savu šārpu nogāza indiāņu jātnieku pusotra kilometra attālumā. Aplenkums tūlīt tika pārtraukts, bet pats superšāviens vienā rāvienā kļuva par prēriju leģendu.
Springfield Model 1873 Trapdoor
Šis ierocis apvienoja lielu kalibru un diezgan augstu šaušanas tempu - tas ļāva pieredzējušam strēlniekam minūtē izdarīt 15 šāvienus, tātad gandrīz tikpat, cik spenseram. Springfīldu savā paspārnē paņēma ASV armija, un tas piedalījās visās kampaņās un sadursmēs ar prēriju ciltīm. Lai arī springfīldi nebija īpaši ātršāvēji, tomēr tiem bija liela nozīme Fetermana forta aizstāvībā: nocietinājuma nelielajam garnizonam cīņā pret siu un šeijenu pārspēku talkā nāca cita karabīnes īpašība - augsta precizitāte tālā distancē.
Tomēr springfīldiem bija arī tumšā puse, ko salūnos nepieminēja vien mēmais - slaktiņā pie Litlbighornas Kastera vīri ar springfīldiem bija bezspēcīgi pret indiāņu henrijiem un vinčesteriem. Tur kaujas iznākumu noteica tas, ka sadursme notika tuvā distancē, un šajā gadījumā vērtīgāka izrādījās spēja ieroci ātri pārlādēt, nevis precīzi trāpīt lielā tālumā.
Taču, par spīti šim trūkumam, springfīlds saglabāja ASV armijas galvenā šaujamieroča statusu un tāpat kā pārējās mūsu minētās karabīnes palīdzēja pakļaut Mežonīgos Rietumus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita