Parasti staļiniskās represijas tiek saistītas ar 30. gadu otro pusi, kad notika lielā tīrīšana. Taču gulaga nometnēs un izsūtījumā esošo cilvēku skaits maksimumu sasniedza nevis tai laikā, bet gan Staļina mūža pēdējos gados, jau pēc Otrā pasaules kara. PSRS iedzīvotāju skaits 1953. gadā vēl nebija sasniedzis to līmeni, kāds bija 1941. gadā, taču aiz dzeloņstiepļu žogiem atradās vairāk ļaužu nekā kara priekšvakarā. Tam bija loģisks izskaidrojums: Staļins gatavojās nākamajam karam, tāpēc viņam vajadzēja katordzniekus, kuru darbu varēja izmantot stratēģiski svarīgās nozarēs, par to neko nemaksājot.
Karagūstekņi būvē komunismu
Ceturtās piecgades laikā (1946-1950) milzīgos apmēros tika izmantoti karagūstekņi - vācieši, japāņi, itāļi, ungāri un pārējie. Daudzi no viņiem gāja bojā smagā darba, sliktās ēdināšanas un nepietiekamās medicīniskās aprūpes dēļ. Pa gadiem karagūstekņu skaits bija šāds: 1944. gadā - 813 tūkstoši, 1945. gadā - 2,2 miljoni, 1946. gadā - 1,8 miljoni, 1947. gadā - 1,2 miljoni, 1948. gadā - 500 tūkstoši, 1949. gadā - 38 tūkstoši, 1950. gadā - vairs tikai 18 tūkstoši.
1950. gads ir diezgan izteikta robežšķirtne. Togad Staļins Ķīnas komunistu vadonim Mao Dzedunam rakstīja vēstuli, kurā uzsvēra, ka no jauna pasaules kara, kas draud izcelties Korejas konflikta dēļ, nevajag baidīties: «Amerika prestiža dēļ var iesaistīties lielā karā, tātad ievilks tajā arī Ķīnu un kopā ar to PSRS. Vai no tā ir jābaidās? Manuprāt, nav jābaidās, jo kopā mēs būsim stiprāki par ASV un Angliju. Ja karš ir neizbēgams, tad labāk lai tas sākas tagad.»
Konflikts Korejā, kā arī ASV un Ķīnas iesaistīšana tajā nebija improvizācija. Staļins rūpīgi gatavojās šai vairāku gājienu operācijai un attiecīgi plānoja ekonomikas attīstību. Karagūstekņu skaita samazināšana stratēģiski svarīgos objektos bija pārdomāts lēmums, jo kara gadījumā uz viņiem nevarēja paļauties. Tāpēc prātīgāk bija atbrīvot tos, kuri bija spējuši bargajos apstākļos izdzīvot.
Savu ieguldījumu viņi jau bija devuši: kā 1950. gada maijā atskaitē Staļinam ziņoja iekšlietu ministrs Kruglovs, septiņu gadu laikā - no 1943. līdz 1949. gadam - karagūstekņi bija nostrādājuši 1,1 miljardu cilvēkstundu un saražojuši dažādu produkciju vai veikuši darbus apmēram 50 miljardu rubļu vērtībā. Bija arī aprēķināts, ka gūstekņi nopelnījuši gandrīz 17 miljardus rubļu, kas iztērēti viņu uzturēšanai. Pēc visa spriežot, plānais gūstekņu uzturs, vateņi un barakas skaitījās tik augstvērtīgi, ka visu šo «labumu» sagādāšana bija līdzvērtīga nometņu iemītnieku atalgojumam.
Bez karagūstekņiem padomju ekonomikas būvēšanā tika iesaistīti arī Vācijā, kā arī pakļautajās Centrāleiropas un Āzijas valstīs internētie cilvēki. Tūkstošiem civiliedzīvotāju mobilizēja tā sauktajos NKVD un aizsardzības resora darba bataljonos, pirmām kārtām vāciešus, taču arī japāņus, rumāņus, ungārus, somus un citus. Ungārijā, kuras karagūstekņi Sibīrijā strādāja raktuvēs vai cirta mežu, bija gadījumi, kad Sarkanā armija ielās tvarstīja darbaspējīgus vīriešus un pēc tam nosūtīja darbos uz PSRS. Noformēja viņus kā karagūstekņus, kaut gan patiesībā šiem cilvēkiem nebija nekāda sakara ar armiju.
Bieži vien arī «atbrīvoto» valstu «tautas ienaidnieki» pie darba tika likti nevis savā dzimtenē, bet gan izvesti uz Padomju Savienību. Tā, piemēram, notika ar šo rindu autora vectēva draugu ungāru virsnieku Zoltānu Kopāči, kuru Ungārijā apcietināja par piedalīšanos sazvērestībā pret komunistiem. Gaišo nākotni celt viņu aizsūtīja uz tālo Vorkutu, kur viņš vairākus gadus bija spiests pavadīt ogļu šahtā. Zoltānu atbrīvoja tikai Hruščova laikā. Pēc tam viņš devās atpakaļ uz Ungāriju, no kurienes aizbēga uz Rietumvāciju.
Jauna tīrīšana
Pēc 1946. gada karagūstekņu skaits pakāpeniski sāka samazināties un viņus nometnēs aizstāja padomju pilsoņi. 1949. gadā Staļins bija uzkrājis tādu katordznieku skaitu, ar kādu, pēc viņa domām, pietika kara ekonomikas uzturēšanai nākamajos gados, - divarpus miljonus.
Skaidrs, ka pamatā par tādas politekonomijas upuriem kļuva vienkāršie iedzīvotāji, taču trūkties dabūja arī daudzi kompartijas biedri. Vēlākais PSRS ārlietu ministrs un galvenā padomju laikraksta Pravda redaktors Dmitrijs Šepilovs rakstīja: «Norisinājās kārtējā grandiozā «tīrīšana», kurai nebija nekāda reāla pamatojuma. Naktīs apkārt braukāja arestantu mašīnas. Apcietināja cilvēkus, kuri kopš 1937. gada lēģeros bija pavadījuši desmit gadus un pavisam nesen atbrīvoti. Apcietināja arī tos, kuri kādreiz bija skaitījušies opozicionāri, taču kaut kādu iemeslu dēļ nebija iesēdināti 1937. un 1938. gadā. Apcietināja «tautas ienaidnieku» ģimenes locekļus, kuri līdz tam bija tikuši cauri sveikā. Apcietināja arī pavisam nesaprotamu iemeslu dēļ. 17 gadus vēlāk es satiku vienu savu universitātes biedru. Viņš bija daudz vecāks par mani, partijā iestājies 1917. gadā. Cīnījies pilsoņu karā, ticis ievainots. Maskavas Universitātē aktīvi darbojās partijas un akadēmiskajā dzīvē.
- Zini, es nosēdēju vairāk nekā piecus gadus. Paņēma mani 1949. gadā. Uzrādīja apsūdzību, ka es 1918. gadā esmu piedalījies trockistu-buhariniešu opozīcijā.
- Bet 1918. gadā taču tādas opozīcijas nebija!
- Es viņiem teicu tieši to pašu. Lūdzu parādīt man kādu mācību grāmatu vai vismaz rakstu par to, ka 1918. gadā būtu bijusi tāda opozīcija.
- Un ko viņi?
- Paskaties pats...
Viņš uzrotīja piedurkni un uz rokas parādīja man milzīgas rētas. (..) Bija «atzinies» un saņēmis desmit gadus.»
To, kāda bija attieksme pret sarkanajiem katordzniekiem, laikam visuzskatāmāk raksturo Daļstroja nometne Butugičagā, kas evenku valodā nozīmē «slikta vieta». Vietējie ne velti to tā bija nosaukuši, jo ziemeļbrieži, kas tur ganījās, bieži slimoja un gāja bojā. Vēlāk te sāka darboties urāna atradnes un rūdas bagātināšanas uzņēmums, kurā viens no cehiem, kā stāstīja ieslodzītie, bija nodēvēts par žāvētavu.
«Te atradās lielas garas krāsnis. Darbs žāvētavā bija viegls, jo vajadzēja tikai cauri smalcināšanas procesam izlaisto koncentrātu maisīt ar metāla kruķi, līdz tas izžūst. Maiņa ilga tikai sešas stundas. Šim darbam labprāt pieteicās jauni puiši no Rietumukrainas. Kāpēc gan mocīties 14 stundas slapjā un putekļainā šahtā, stumt vagonetes un urbt, ja var strādāt žāvētavā? Silts, arī baro labāk. Pat pienu deva. Bet vēlāk viņus, veselus un atpūtušos, tik un tā nosūtīja uz tā dēvēto ārstniecības baraku. Tajā nonāca savārgušie no visas Butugičagas - tie, kuri slimoja ar distrofiju, cingu, hipertoniju un kas zina, ar ko vēl.» Radiācijas izraisītā staru slimība ātri vien noveda zaļoksnējos puišus kapā.
Atdod salaupīto!
Laikā no 1946. līdz 1953. gadam ļoti plaši tika izmantots tāds soda mērs kā īpašuma konfiskācija. Visskaļākās bija tā sauktās trofeju jeb ģenerāļu lietas, ko pēc Staļina rīkojuma organizēja valsts drošības ministrs Viktors Abakumovs. Šajās lietās bija iesaistīts maršals Žukovs, ģenerālpulkveži Ivans Serovs un Vasilijs Gordovs, pieci ģenerālleitnanti un četri ģenerālmajori. Tikai Žukova vasarnīcā Rubļovā vien 1948. gada kratīšanas laikā guļamistabas seifā atrada kastīti ar briljantiem, pulksteņiem un zeltu, kā arī uzgāja divas istabas, pilnas ar mākslas priekšmetiem, apģērbu un vērtslietām. To vidū bija arī vismaz 40 pērtiķu ādas, kas bija domātas mēteļu šūšanai. Paskaidrojumā Maļenkovam maršals pa daļai savu vainu atzina, kaut gan sevišķi pārliecinoši viņa taisnošanās neizklausījās: «Esmu vainīgs, ka visus šos man nevajadzīgos krāmus nenodevu kādā noliktavā, jo cerēju, ka tie nevienam nav vajadzīgi.»
Sākoties Iekšlietu ministrijas ģenerālmajora Alekseja Sidņeva pratināšanai, pat daudz pieredzējušais čekas vecākais izmeklētājs apakšpulkvedis Arsenijs Putincevs nespēja noslēpt izbrīnu, kad apsūdzētais nespēja paskaidrot, kādēļ piesavinājies XVII un XVIII gadsimta flāmu un franču mākslinieku darbus.
- Jūs nozagāt arī 600 sudraba karotes, dakšiņas un citus galda piederumus?
- Jā, nozagu.
- Varētu padomāt, ka pie jums ciemos nāk simtiem viesu. Kādēļ vajadzēja tik daudz galda piederumu?
- Uz šo jautājumu man grūti atbildēt.
- 32 kažokādas izstrādājumi, 178 kažokādas, 1500 metri augstvērtīgu vilnas, zīda, samta un citu audumu, 405 dāmu zeķu pāri, 78 apavu pāri, 296 apģērba gabali - tā ir tikai daļa pie jums atrasto mantu. Jūs taisījāties to visu tirgot?
- Tirgot, protams, netaisījos. To visu pa daļai es nozagu pats ar sievas aktīvu palīdzību, bet lielāko daļu īpašuma man sagādāja operatīvās daļas komandants Aksjonovs un mans radinieks Kuzņecovs, ko biju izsaucis uz Berlīni un noformējis par operatīvā sektora pilnvaroto uzskaites jautājumos.
- Varbūt pats pateiksiet, ko vēl esat salaupījis Vācijā?
- Man tagad būs grūti visu uzskaitīt...
Daļa šajā lietā apsūdzēto tika nošauti, bet daļa, ieskaitot Sidņevu, saņēma cietumsodu. Žukovs un Serovs tika cauri ar pazemināšanu dienestā.
Staļins, gatavojoties jaunam karam, izlases kārtībā represēja iepriekšējā kara triumfatorus. Taču, tā kā Otrajā pasaules karā uzvarēja tieši viņa ieceltie komandieri un tas notika tiešā Staļina vadībā, tad represijas nekļuva tik vērienīgas kā 30. gados. Jo toreiz Staļins plānveidīgi iznīcināja tos, kuri Ļeņina un Trocka vadībā uzvarēja pilsoņu karā frontē vai kā čekisti darbojās aizmugurē. Citiem vārdiem sakot, 1946.-1948. gada procesi drīzāk bija domāti augstāko komandieru un iekšlietu darbinieku iebiedēšanai, nevis kā kārtējā tīrīšana. Žukovs un Serovs zaudēja daļu salaupītās mantības, taču ne dzīvību un pat ne nomenklatūras statusu. Tas pierāda, ka pants par īpašuma konfiskāciju vairāk darbojās kā liekas mantas atsavināšanas mehānisms, soda funkciju atstājot otrajā plānā.
Pieci gadi par maizes klaipu
Galveno triecienu, kā jau parasti, saņēma vienkāršā tauta. Pēc vēstures pētnieka Venjamina Zimas domām, 1947. gada 4. jūnija Augstākās padomes prezidija lēmumi par kriminālatbildību valsts īpašuma izlaupīšanas lietās un par personīgā īpašuma aizsardzības pastiprināšanu bardzības ziņā pārspēja slaveno 1932. gada Staļina likumu «par trim vārpām». Tagad valsts īpašuma zādzība vai izšķērdēšana draudēja ar cietumsodu no septiņiem līdz desmit gadiem plus vēl iespējamu mantas konfiskāciju. Atkārtota zādzība vai arī pirmā, taču izdarīta grupā jau varēja sagādāt cietumsodu no 10 līdz 25 gadiem ar obligātu mantas konfiskāciju. Sods bija paredzēts arī tiem, kuri neziņoja par valsts īpašuma izlaupīšanu. 1946. gadā par sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu tika notiesāti 263 085 cilvēki, bet 1947. gadā jau 387 697. Par personīgā īpašuma zādzību 1946. gadā notiesāja 135 282 cilvēkus, bet gadu vēlāk - 246 512.
Tiesu arhīvos ir daudz tā laika spriedumu, kas izceļas ar īpašu bardzību un piemēro smagus sodus pat par sīku zādzību, izdarītu bada dēļ. Piemēra pēc varam ielūkoties Moldovas Nacionālā arhīva krājumā, kur atrodami Moldāvijas PSR Augstākās tiesas spriedumi. Tā 1948. gada 27. janvārī tiesas kolēģija noraidīja divu vietējo bulgāru Nikolaja Tulbas un Petra Koltakči kasāciju. Viņiem bija piespriests attiecīgi 10 un 13 gadu cietumsods ar mantas konfiskāciju. Ko tad viņi bija noziegušies? Nozaguši piecus maisus sovhoza prosas.
Savukārt 34 gadus vecā Marija Tabunščika tika cauri ar astoņiem gadiem ar mantas konfiskāciju, jo darbojās viena pati, nevis kopā ar vēl kādu - viņa bija nozagusi 14 kilogramus kolhoza labības. Visticamāk, noziegumu viņa izdarīja, izmisuma dzīta, jo Marijai vajadzēja barot trīs bērnus; par viņu tālāko likteni lietā nekādas informācijas nav.
Mazāk aiz restēm pavadīt nācās 20 gadus vecajam Nikolajam Magleli. Par mēģinājumu no kolhoza noliktavas aiznest kabatās sabērtus 4 kilogramus labības puisim piesprieda septiņarpus gadus. Arī šajā gadījumā nav šaubu, ka jaunietis to darīja bada dēļ, nevis no kāres iedzīvoties. Piecus gadus piesprieda 35 gadus vecajai divu bērnu mātei Annai Žiņevai, jo viņa bija nozagusi tikai 3,5 kilogramus labības. Tikpat dabūja 20 gadus vecais Ivans Hlostenko par maizes klaipa un divu tukšu maisu zādzību.
23 gadus vecajam Konstantīnam Vrageļevam par 99 dēļu zādzību piesprieda septiņus gadus ar mantas konfiskāciju. Vienkārši aprēķini rāda, ka par katru dēli viņš dabūja apmēram mēnesi katorgā, bet Vrageļevam konfiscētā īpašuma vērtība atbilda 15 dēļu cenai...
Visbargākos spriedumus nolasīja turīgajiem zemniekiem jeb kulakiem, pie tam nevis par zādzībām, bet gan par «ekonomiskiem noziegumiem». Piemēram, 64 gadus vecais zemnieks Josifs Stojanovs nebija izpildījis ciema padomes rīkojumu iesēt divus hektārus ziemāju - par to 10 gadi lēģerī. Tiesnesi un prokuroru neinteresēja, vai sirmgalvim vispār bija pa spēkam ko tādu paveikt. Toties viņiem pavērās lieliska iespēja pievākt arestanta zemi un atdot to kolhozam.
Cits gadījums: 63 gadus vecais zemnieks Nikolajs Lazarevs, kura aizgādībā bija 18 bērni - iespējams, ne tikai savējie, bet arī no bada mirušo radinieku atvases. Viņu apsūdzēja pienākuma nepildīšanā pret strādnieku un zemnieku valsti - Lazarevs sagādes punktā nebija nodevis 527 kilogramus labības, ko valsts viņam paģērēja. Tāds nodarījums garantēja vienvirziena biļeti uz Sibīriju.
Šādā veidā pie kārtības radināja ne tikai zemniekus vien. Skolas saimniecības daļas vadītājai Klaudijai Podgorbunskai tiesas priekšā nācās stāties par patvaļīgu darba vietas pamešanu. Tiesu neinteresēja arguments, ka sieviete tobrīd bija astotajā grūtniecības mēnesī un veselības stāvokļa dēļ nespēja pastrādāt - tik un tā četri mēneši aiz restēm! Lietā nav ziņu par to, vai bērnu pasaulē laist viņai nācās cietumā vai arī soda izpildi atlika līdz mazuļa piedzimšanai.
27 gadus vecais Iļja Žirnovs ieslodzījumā nonāca par to, ka bija izdomājis bez atļaujas nomainīt darba vietu. Par to - četri mēneši kolonijā, kur iespējas izvēlēties nodarbi ir vēl mazākas. 37 gadus vecais Nikolajs Sokolovs sešus gadus katorgā saņēma par to, ka zemnieku vidū bija negatīvi izteicies par labības nodošanu valstij.
Te jāpiemin, ka teju puse šeit pieminēto notiesāto neprata lasīt. Tātad ar likuma prasībām viņus iepazīstināja vietējie kolhozu priekšsēdētāji un ciema padomju vadītāji, kuri paši vairumā gadījumu bija mazizglītoti.
Izsūtīto tūkstoši
Bez gulaga nometnēs ieslodzītajiem Padomju Savienībā bija vēl citi katordznieku veidi. Piemēram, izsūtītie - to 1949. gada vasarā bija 2,5 miljoni, un 850 000 no viņiem bija nepilngadīgi. Šos cilvēkus nodarbināja darbos, ko no laba prāta neviens nevēlējās veikt - neskarto zemju apgūšanā, ogļu ieguvē aiz polārā loka, meža darbos un tamlīdzīgi.
Arī izsūtīto skaitam bija tendence pieaugt - 1950. gadā pat par 15 procentiem, vēlāk kāpums vairs nebija tik straujš. Pirms tam neliels kritums bija 1948. gadā, taču Staļins šo tendenci ātri vien novērsa, izdodot rīkojumu, ka īpaši bīstami noziedznieki pēc soda izciešanas nometināmi attālos reģionos. Tādā veidā bijušie trockisti, sociāldemokrāti un nacionālisti vienkārši pārceļoja no vienas katordznieku kategorijas uz citu.
Vienlaikus iznāca arī pavēle izsūtīt tos Ukrainas iedzīvotājus, kuri «ļaunprātīgi izvairās no darba», bet pāris mēnešus vēlāk šo rīkojumu attiecināja uz visu Padomju Savienību. Tiesības izsūtīt «dīkdieņus» tika deleģētas ciema padomēm, tātad kolhozu un sovhozu priekšsēdētājiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita