Veseli trīs gadsimti Rīgas pilsētas vēsturē - no XIII gadsimta beigām līdz XV gadsimta beigām - pagāja teju nemitīgos konfliktos, izlīgumos un pilsētnieku sarunās ar ordeni un Rīgas arhibīskapu. Šajos notikumos, kas bieži līdzinājās sarežģītajām mīlas trīsstūra attiecībām mūslaiku televīzijas seriālos, Rīgas pilsēta pierādīja, ka tā nav tikai «līgava, kuru katrs var dancināt», bet gan vienota un spēcīga kopiena, kas spēj aizstāvēt savas intereses gan diplomātiskajās spēlēs, gan kaujas laukā, kļūstot par abiem Livonijas virskungiem līdzvērtīgu politisko spēku.
Varas sāncenšu trīsstūris
Krustnešiem bija galvenie spēka centri - Rīgas bīskapija, Rīgas pilsēta un Zobenbrāļu bruņinieku ordenis, un pirmās nesaskaņas starp tiem sākās jau Livonijas zemju kristianizācijas sākumposmā. Katrs spēka centrs kā atlīdzību par pūlēm pagānu atgriešanā centās savā valdījumā iegūt pēc iespējas vairāk jaunkristīto teritoriju, jo zemes daudzums un pavalstnieku skaits noteica arī bagātības un varas lielumu. Lai gan formāli Rīga un ordenis atradās Rīgas bīskapa (vēlāk arhibīskapa) pakļautībā, neviens no šiem spēkiem negribēja varā dalīties ar pārējiem.
1226. gadā pāvesta sūtnis Modēnas Gviljelmo, gribēdams samierināt strīdniekus, virskundzību jaunkristītajās zemēs sadalīja starp ordeni, Rīgu un bīskapu. Labi domātais risinājums īstenībā sagatavoja augsni triju spēku saimnieciskajai, diplomātiskajai un militārajai konkurencei, kas vairākus gadsimtus Livonijas vienotību padarīja neiespējamu.
Kopš XIII gadsimta vidus Livonijā strauji pieauga Vācu bruņinieku ordeņa Livonijas atzara teritorija un vara. Līdzīgi kā Vācu ordenis Prūsijā, arī Livonijas atzars tīkoja pakļaut savai varai gan bīskapus, gan pilsētas. Virskundzība pār Rīgu bija vilinoša - tā nozīmētu gan brīvu tirdzniecību pilsētā, gan nodokļus un tiesas varu. Savukārt Rīgas iedzīvotāji nebija apmierināti ar sākotnēji pilsētai apsolīto zemju piešķiršanu ordenim Kursā un Sāmsalā, kā arī ordeņa uzcelto Svētā Jura pili pilsētas teritorijā un ordeņa konkurenci tirdzniecībā.
Konfliktiem par iemeslu bieži vien kļuva pāvestu un Romas impērijas ķeizaru pretrunīgie un pārprastie rīkojumi. 1275. gadā ķeizars Rūdolfs I pakļāva Rīgu ordeņa tiesas kundzībai, taču pilsētnieki to negribēja atzīt. Atklāta karadarbība Rīgas un ordeņa starpā sākās 1297. gada jūnijā, kad ordeņbrāļi no Jura pils nopostīja rīdzinieku uzcelto krasta nostiprinājumu gar Daugavu un paceļamo tiltu pār Rīdzenes upīti iepretim pilij. Uz rīdzinieku sūdzībām pils komturs atbildēja, ka viss, ko rīdzinieki pie pils uzbūvēs, tiks atkal nojaukts, un arī sūdzības pāvestam nelīdzēs, jo pat pāvestam nāktos piekāpties ordenim. Šajā konfliktā ordenis īstenoja cīņas metodes, kas pret Rīgu tika lietotas arī vēlākos gadsimtos: apķīlāja rīdzinieku īpašumus savās zemēs, aizliedza ordeņa zemniekiem vest uz Rīgu produktus, nobloķēja rīdziniekiem ceļus caur ordeņa zemēm, dedzināja ēkas ārpus pilsētas mūriem, postīja rīdzinieku dārzus un sējumus. Pilsētnieku pacietība izsīka septembra beigās - tad viņi nopostīja Sv. Jura pili un apkāva tās garnizonu.
Cīņā pret virskundzības tīkotāju rīdzinieki nenoniecināja arī pagānu lietuviešu atbalstu. 1298. gadā rīdzinieku sakūdītie lietuvieši iebruka Livonijā un sakāva ordeņa karaspēku. Savukārt Rīgas spēkus neilgi pēc tam sagrāva ordeņa papildspēki no Prūsijas.
1305. gadā ordenis ar izdevīgu tirdzniecības darījumu ieguva kontroli pār ieeju Daugavā, kas bija galvenais Rīgas tirdzniecības ceļš. Proti - ordeņbrāļi pārdeva Rīgai pilsētā esošo Sv. Jura pili, bet tūdaļ pat no cisterciešu ordeņa mūkiem nopirka Daugavgrīvas klosteri, ko pārbūvēja par cietoksni. Sarūgtinātie rīdzinieki atkal mudināja lietuviešus uzbrukt Rīgai un 1328. gadā saviem spēkiem nopostīja Daugavgrīvas priekšpili.
Rīga ordeņa varā
Pēc vairākiem postošiem lietuviešu iebrukumiem Livonijā ordeņa mestrs Eberhards no Monheimas nolēma stingri vērsties pret pagānu sabiedrotajiem. 1329. gadā ordeņa spēki mestra vadībā aplenca Rīgu un pilnībā pārtrauca pārtikas piegādi pilsētai. Bada un sabiedroto trūkuma dēļ 1330. gada 30. martā Rīga bija spiesta pieņemt kapitulācijas noteikumus. Saskaņā ar tiem pilsētai bija jāierāda jauna vieta ordeņa pils celšanai, jāatsakās no vairākām ienesīgām zvejas vietām un tīrumiem, jāmaksā ikgadējs nodoklis, jāatļauj vienam ordeņa brālim piedalīties rātes sēdēs un kopā ar Rīgas soģi spriest tiesu, jāzvēr uzticība ordenim un jāpiedalās ordeņa karagājienos.
Līdz ar to Rīga bija kļuvusi par ordeņa pilsētu. Lai vēl vairāk satriektu rīdzinieku pašlepnumu, mestrs savam triumfa gājienam pilsētā lika izgraut Rīgas mūrī platu joslu. To redzēdama, kāda padzīvojusi rīdziniece izsaukusies: «Nebiju domājusi, ka mestra kungs ir tik milzīga auguma vīrs, kurš nevar ieiet pa vārtiem kā citi kristīgi ļaudis!»
Kapitulācijas līgumu, kas tika iesaukts par grēku nožēlas grāmatu, apstiprināja ķeizars, taču ne pāvests. Tas kļuva par iemeslu turpmākajām cīņām. Rīgas pusē nostājās pilsētas oficiālais virskungs - arhibīskaps, kura valdījumi Livonijā arī cieta no ordeņa uzbrukumiem. Pāvesti vairākkārt ordeni ekskomunicēja - izslēdza no baznīcas, taču ordeņa bruņinieki ekskomunikāciju ignorēja vai panāca tās atcelšanu.
Rīgas rātes sekretārs Hermanis Helevegs par situāciju pēc kapitulācijas rakstīja: «Zobens bija pārspējis spalvu, un, tiklīdz ar pāvesta tinti bija uzrakstīti lāsti un ekskomunikācija, ordeņa kungi ar saviem zobeniem tām pierakstīja komentārus. Tā Rīga ir bijusi dancināta līgava, un, ko garīdznieki pieņēma par labu pilsētai, to ordeņbrāļi atkal apstrīdēja, un vienmēr nāca priekšā ar attītu Monheima uzspiesto līgumu.»
1360. gadā pāvests Inocents IV atzina, ka Rīgai jābūt pakļautai arhibīskapam kā garīgās, tā laicīgās lietās, un atbrīvoja pilsētu no uzticības zvēresta ordenim. Pret to protestēja gan ordenis, gan Rīga, jo pilsēta vairs negribēja atzīt nevienu virskungu un centās izmantot to nesaskaņas savās interesēs. Starp rāti un arhibīskapa padomi jeb domkapitulu notika vairāki strīdi par ēkām Rīgā.
Cīņa ar un starp diviem kungiem
XV gadsimta trīsdesmitajos gados arhibīskapa un ordeņa spēku samērs jau bija mainījies. Kādreizējie niknie sāncenši par virskundzību Livonijā un bagātās līgavas Rīgas pūru sāka apspriest sadarbības iespējas, lai spītīgajai pilsētai uzkundzētos kopā. Jāņem vērā, ka ordeni bija novājinājusi sakāve pie Sventājas upes 1435. gadā un bruņinieku iekšējās ķildas, tāpēc tas tuvinājās arhibīskapam ar mērķi panākt kopīgu kundzību pār Rīgas pilsētu.
Pilsētas attiecības ar arhibīskapiju sevišķi saasinājās 1451. gadā, kad divi Rīgas namnieki izkastrēja domkapitula locekli Šlokeru, kurš tika pieķerts kādas precētas rīdzinieces pavedināšanā. Rīgas rāte atteicās vaininiekus izdot arhibīskapa tiesai un gatavojās bruņotai cīņai ar arhibīskapu. Tas izraisīja garīdznieku sašutumu. Zemnieku vidū radās teiciens: «Zemes augļus samaitā melnsvārču lāsti, vērsti pret Šlokera izrūnītājiem.»
Konflikta draudi pamudināja arhibīskapu Silvestru Stodevešeru noslēgt slepenu vienošanos ar ordeni. To noteica tālaika politiskā situācija: arhibīskapam bija vajadzīgs ordeņa militārais atbalsts, lai turētu paklausībā Rīgu, bet ordenis baidījās no Rīgas savienības ar Prūsijas pilsētām, kas bija uzsākušas kopīgu cīņu pret Vācu ordeņa virsvaru.
1452. gada 30. novembrī rīdzinieki, ordeņa uzbrukuma draudu spiesti, Salaspilī atzina iepriekš noslēgto ordeņa un arhibīskapa vienošanos par kopīgu virskundzību pār Rīgu. Nākamajā gadā līgumu apstiprināja arī pāvests, taču Rīgas pilsēta dokumentu neatzina par likumīgu.
Kopīgais līgums nemazināja abu zemeskungu sacensību par virsvaru. Arhibīskaps Silvestrs Stodevešers reiz izteicās: «Rīga ir visai ļauns akmens, pār kuru mēs ik brīdi klūpam.» Lai iegūtu Rīgas labvēlību, tai tika izteikti dažādi solījumi, attiecību noregulēšana vairākas reizes pārrunāta Livonijas zemes sapulcē jeb landtāgā un ar sūtņu starpniecību, tomēr tam nebija panākumu. Diplomātiskajās sarunās katra strīdus puse gari un daiļrunīgi attaisnoja vienīgi savu viedokli, un iznākums parasti bija tikai vienošanās par nākamās tikšanās vietu un laiku.
Rīgas piekāpību arhibīskapam neizdevās panākt ne ar vienu garīgās varas instrumentu, pat ne ar līgumu atcelšanu un ekskomunikāciju. 1454. gada jūlijā no ordeņa pils blakus pilsētai izšāva dažas bultas uz strādniekiem, kuri pils priekšā cēla baļķu žogu. Tas saniknoja rīdziniekus, un viņi pavērsa pilsētas lielgabalus pret pili. Drīz izcēlās savstarpēja apšaude. Arhibīskaps, bruņās tērpts, ieradās rātē un svinīgi atbrīvoja pilsētu no zvēresta ordenim. Tomēr arī šis cēlais žests nepamudināja rīdziniekus grozīt savas prasības pēc patstāvības.
1474. gadā Rīgas rāte izlīga ar mestru Berntu no Borhas un nodeva mestram kundzību Rīgā uz 60 gadiem. Šoreiz izlīgumu atzīt atteicās arhibīskaps. Pēc neveiksmīgas pilsētas pierunāšanas zvērēt uzticību arhibīskapam Stodevešers 1477. gadā izslēdza no baznīcas gan ordeņa pavēlniekus, gan Rīgu. Tas nozīmēja, ka pilsētā nedrīkst nedz noturēt dievkalpojumus, nedz izpildīt citas baznīcas ceremonijas. Kā vēsta Helevegs, Rīgā garīdznieki izkliedza lāstus, meta akmeņus uz baznīcu durvīm, apgrieza otrādi krustus un pārklāja tos ar sarkanu drānu.
Ordenis uz Rīgu nosūtīja savus garīdzniekus, lai tie noturētu dievkalpojumus, taču rīdzinieki ordeņa priesterus atteicās pieņemt. Ne rāte, ne Rīgas pilsētas kopiena īpaši neuztraucās par šo visbargāko baznīcas sodu. Viņi pat noteica naudassodu tiem rīdziniekiem, kuri uzdrīkstētos doties pie arhibīskapa lūgties grēku piedošanu.
Pēc rīdzinieku un ordeņa kopīgajām sūdzībām pāvests pavēlēja ekskomunikāciju atcelt, taču Stodevešers kavējās paklausīt. Arhibīskaps pat vērsās pēc palīdzības pie Zviedrijas karaļa vietvalža Stena Stūres, kurš ar kuģi nosūtīja uz Salacas pili karavīru nodaļu. Savukārt ordenis bez pretošanās okupēja visas piecpadsmit arhibīskapa pilis un sagūstīja pašu Stodevešeru.
Izcēlušos Livonijas pilsoņu karu pārtraukt spēja tikai maskaviešu iebrukums Tērbatas bīskapijā 1478. gada februāra beigās. Hronists Hermanis Helevegs apgalvoja, ka maskaviešus uz ekspansiju pamudinājusi tieši Livonijas kungu savstarpējā plūkšanās.
Jauns arhibīskaps - lielāks konflikts
Pēc Silvestra Stodevešera nāves 1479. gadā domkapituls par arhibīskapu ievēlēja ordeņa atbalstīto kandidātu - Simonu no Borhas, mestra Bernta no Borhas brāļadēlu. Savukārt pāvests par arhibīskapu iecēla Stefanu Grūbi, kuru atzina arī rīdzinieki. Tā bija viena no daudzajām situācijām, kad Livonijas iekšējos konfliktus sarežģīja un uzkurināja kāda arhibīskapa, mestra vai pāvesta nāve.
Kad mestram paziņoja rātes lēmumu, ka Grūbi pilsēta atzīst par arhibīskapu, viņš lika no Livonijas lielākajām pilīm pārvest lielgabalus uz Rīgu un pavērst tos pret pilsētu. Uz rātskungu jautājumu, kāpēc tā, Rīgas ordeņa pils komturs atbildēja, ka ar lielgabaliem gribot aizbāzt muti dažam labam blēdim.
Kara briesmas vēl vairāk saliedēja Rīgas iedzīvotājus - tirgotājus un amatniekus, vāciešus un nevāciešus. Visi kopīgi nolēma, «ka viņiem savstarpēji ir jāzvēr uzticība un labvēlība Rīgas pilsētai un visiem tās iedzīvotājiem, ka jāaizstāv tās labums pret visiem ienaidniekiem, un lai Dievs viņiem palīdz».
Rīdzinieki salīga algotņus un izsniedza ieročus pilsētniekiem. Pilsētas karaspēku veidoja jātnieku nodaļa un vairākas kājnieku nodaļas, katra ar savu komandieri, kas spēja darboties gan autonomi, gan komandā. Arī ordenis turpināja bruņoties.
1481. gada decembrī rīdzinieki sāka dedzināt ordeņa mājas un dzirnavas Rīgā. Sākās artilērijas apšaudes. Rīdzinieki šāva ar mortīru, sauktu par Kraukli, un uz tā bija uzraksts: «Es esmu krauklis un dēju olas; kad es ķērcu, tad viss grūst.» Savukārt ordeņa karavīri no pils atbildēja ar lielgabalu Lauva, kas agrāk bija piederējis pilsētai. Karadarbībai turpinoties, rīdzinieki uzbruka ordenim piederošajai Salaspilij un nodedzināja tās priekšpili. 1482. gada sākumā rīdzinieki sakāva 500-600 vīru lielu ordeņa nodaļu pie Ādažiem. Ordeņa karavīri intensīvi postīja pilsētas dzirnavas un laukus, bloķēja ūdens un sauszemes ceļus. Ar ugunīgām bultām no Rīgas pils tika aizdedzinātas vairākas pilsētas ēkas, tai skaitā Jēkaba baznīcas tornis - tas nodega.
1483. gadā Rīgā svinīgi ieradās jaunapstiprinātais arhibīskaps Stefans Grūbe un atzina senās Rīgas namnieku privilēģijas. Sašutušais mestrs sāka no jauna pulcināt karaspēku. Rīdzinieki, atbildot uz to, izpostīja ordeņa okupēto Kokneses pilsētiņu un Daugavgrīvas cietoksni. Pēdējo noārdīja līdz pamatiem.
Livonijas ordeņa brāļi par nemākulīgo kara vešanu pret maskaviešiem 1483. gada 18. novembrī piespieda Berntu no Borhas atteikties no mestra amata. Tobrīd rīdzinieki raka aizsarggrāvi iepretim ordeņa pilij un aptuveni 400 jātnieku un kājnieku sastāvā sāka tās aplenkumu. Rīgas pilsētas līdzekļi atļāva uzturēt krietni lielākas kara algotņu nodaļas nekā ordeņa karaspēkā. Lai atlīdzinātu saviem algotņiem ar kara laupījumu, rīdzinieku nodaļas vairākkārt devās sirojumos uz vājāk nocietinātajiem ordeņa miestiem Rīgas tuvumā.
Uzvara pie Daugavgrīvas
1484. gada februāra sākumā pie Rīgas sapulcējās liels ordeņa karaspēks, lai atbrīvotu pili no aplenkuma. Pirmās cīņas starp jātnieku nodaļām izvērtās uz Daugavas ledus. Lai ordeņa vīri nevarētu izkļūt no pils, rīdzinieki bija izcirtuši ledū platas joslas. Niknas sadursmes noritēja arī pie Sarkandaugavā novietotajiem rīdzinieku kuģiem, ko ordeņa vīri centās aizdedzināt.
Aplenkumam ieilgstot, ordeņa nometnē izcēlās pārtikas trūkums un no karaspēka aizbēga ap 1500 vīru. Šis apstāklis, kā arī pamiera sarunu izgāšanās pamudināja ordeņa karaspēka pavēlnieku izbeigt aplenkumu, doties uz Daugavgrīvu un nosprostot kuģu ceļu ar akmeņiem pildītām baļķu konstrukcijām. Lai nepieļautu šādu postu pilsētai, rāte nosūtīja pret ordeni karapulku pilsētas pulkveža Hartviga Vinholda, birģermeistara un divu rātskungu vadībā. Cīņā devās arī krietns skaits neprecēto ārzemju tirgotāju brālības biedru - melngalvju.
