Tiem, kuri sapņo par pilnīgu brīvību, varētu iet pie sirds vecās labās Anglijas piemērs, jo pat laikā, kad Londona jau bija kļuvusi par pasaules mēroga metropoli, tur vēl nebija policijas. Noziedzība bija, bet profesionālu noziedznieku ķērāju nebija. Situācija mainījās, pateicoties rakstniekam un tiesnesim Henrijam Fīldingam un viņa interesei par leģendāro Londonas noziedznieku Džonatanu Vaildu.
Džonatans Vailds Londonā bija labi pazīstams kā privātdetektīvu aģentūras saimnieks, kura bizness zēla un plauka. Varas iestāžu rokās viņš bija nodevis jau vairāk nekā simtu noziedznieku, un kriminālajās aprindās no viņa pamatoti baidījās. Vailds parasti staigāja apkārt, bruņojies ar spieķi, kura zeltā darinātais rokturis liecināja par īpašnieka augsto statusu. Priekšā viņš stādījās kā Britānijas un Īrijas galvenais detektīvs, tāpēc nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka respektablais kungs patiesībā dzīvo dubultu dzīvi.
Kā jau teikts, Londonas zagļi, laupītāji un visu kalibru blēži no mistera Vailda raustījās. Taču viņi Džonatanu zināja nevis kā likuma kalpu, bet gan kā zagtu mantu uzpircēju un nežēlīgu gangsteri. Vailds koordinēja lielu daļu Londonas noziedzīgās pasaules, sadalot pienākumus, uzpērkot zagtās mantas un uzturot kriminālajā vidē dzelžainu kārtību. Tie, kuri viņam nepakļāvās, parasti beidza nelāgi: Vailds viņus nodeva tiesai, un ap nelaimīgo kaklu drīz vien savilkās cilpa. Tādā veidā viņš iekaroja reputāciju abās ierakumu pusēs: bandīti no viņa baidījās un paklausīja, bet tiesu vara uzskatīja par izcilu detektīvu un noziedzības apkarotāju.
Kuslie konstebli
Džonatans Vailds bija piedzimis īstajā laikā un vietā. XVIII gadsimta tehniskais progress būtiski mainīja līdzšinējos patriarhālos tikumus un veicināja pilsētnieku skaita pieaugumu. Lielu pilsētu veidošanos visātrāk novērtēja zagļi, jo tieši tādā vidē bija visvieglāk paslēpties. Laukos zagli ātri vien izskaitļoja un noķēra, bet pilsētā to izdarīt bija ievērojami sarežģītāk. Jo vairāk tāpēc, ka nepastāvēja nekādi noziedzības apkarošanas dienesti. Straujš noziedzības pieaugums bija vērojams visās Eiropas pilsētās, un visur varas iestādes izrādījās tam absolūti negatavas. Līdz šim tās pirmām kārtām rūpējās par valsts varas struktūru aizsardzību, bet sadzīves noziegumi palika otrajā plānā. Nevienam arī nebija nekādu izmeklēšanas darba iemaņu.
Šajā ziņā XVIII gadsimts būtībā bija zaudēts. Francijā kaut kādas pārmaiņas sākās tikai pēc 1810. gada, kad Parīzē izbijis noziedznieks Eižens Fransuā Vidoks, kurš problēmu labi pārzināja, tā teikt, no iekšienes, izveidoja kriminālpoliciju jeb Sirtē. Franču piemēram drīz vien sekoja arī citas valstis, un tikai Britānija ieņēma konservatīvi nogaidošu pozīciju - sak, ja jau gadsimtiem ilgi esam iztikuši bez kriminālpolicijas, tad iztiksim arī turpmāk!
Briti ļoti augstu vērtēja savu pilsonisko brīvību un neparko negribēja, lai viņu privātajā dzīvē degunu bāztu kaut kādi valsts ierēdņi - lai arī ar labiem nodomiem apkarot noziedzību. Tikai divdesmit gadus pēc franču Sirtē nodibināšanas angļi beidzot samierinājās, ka arī viņiem būs līdzīga struktūra - Skotlendjards. Taču smalkās aprindās tik un tā vēl labu laiku bija pieņemts uz policistiem skatīties ar vāji slēptu nicinājumu.
Bet līdz tam cīņa ar noziedzību tika uzticēta pašiem pilsoņiem. Proti - pastāvēja konstebla amats. Šim cilvēkam baznīcas draudzes ietvaros bija gana plašs pienākumu loks, sākot ar ielu remontu un beidzot ar noziedzības apkarošanu. Tā kā tas bija sabiedrisks postenis un alga konsteblam nebija paredzēta, rezultāti bieži vien bija visai viduvēji. Nelielās apdzīvotās vietās, kur visi cits citu pazina, konstebli ar saviem pienākumiem tika galā viegli, turpretī Londonā un citās lielās pilsētās viņiem bija maz izredžu uz panākumiem. Pirmkārt, tur visus iedzīvotājus vienkārši nebija iespējams iepazīt. Otrkārt, konstebli bieži mainījās, tātad nespēja iegūt pietiekamu profesionālo pieredzi, kas nepieciešama noziedznieku ķeršanai.
Apzinoties šo problēmu, vēl XVII gadsimtā karalis Čārlzs II izveidoja īpašu sardzes vienību, kuras pārstāvjiem bija pienākums patrulēt ielās. Pie tam ne tikai patrulēt, bet arī laiku pa laikam skaļi pavēstīt par savu klātbūtni, pilnā rīklē klaigājot, ka pilsētā viss ir mierīgi un pulkstenis patlaban ir akurāt divpadsmit. Šāds patrulētājs parasti bija bruņots ar steku un dunci, kā arī ar koka klabekli, ar kuru jau pa lielu gabalu visiem paziņoja, ka, lūk, te nāk kārtības sargs. Ar tādām metodēm varbūt varēja tikt galā ar dzērājiem, kas sakāvušies pie kroga duravām, taču ne jau ar profesionāliem noziedzniekiem, kuri, izdzirdējuši sardzes tuvošanos, ātri mainīja savus plānus un nozuda.
Būtībā gan sardze, gan konstebli bija tikai tāda kā atbalsta grupa, kas veiksmīgas apstākļu sakritības gadījumā varēja palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem aizturēt ļaundarus un nogādāt uz tiesu. Klabekļi, kas bija sargu rīcībā, vairāk bija domāti publikas uzmanības piesaistīšanai un aicināšanai palīgā gadījumā, ja sargs bija uzskrējis virsū kādam sevišķi lempīgam zaglim un bija nepieciešami papildspēki viņa aizturēšanai. Savukārt iedzīvotājus noziedzības apkarošanai motivēja ļoti vienkārši: par katru noķerto likumpārkāpēju pilsonis saņēma 40 mārciņas, bet, ja paveicās, tad arī daļu no pakārtā ļaundara īpašuma. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka uzradās veikli ļaudis, kuri zagļu un citu likumpārkāpēju tvarstīšanu padarīja par biznesu.
Zagto mantu bizness
Tieši šajā jomā tad arī savu radošo karjeru sāka Džonatans Vailds. Piedzima viņš 1683. gadā trūcīgā ģimenē, kuras galva piepelnījās ar visādiem darbiem - gan parūkas meistaroja, gan namdara darbus veica, gan sprādzes izgatavoja. Pēdējais rūpals viņam likās īpaši perspektīvs, tāpēc vecais Vailds dēlu iekārtoja par mācekli pie kāda modes aksesuāru meistara.
Ielauzījies šajā arodā, Džonatans pārcēlās uz Londonu, kur atvēra pats savu darbnīcu. Taču uzņēmējs no viņa iznāca pavājš, un drīz vien darbnīca bija parādos pāri galvai, bet pats Vailds parādu dēļ nonāca aiz restēm. Cietumā pieredzējušāki ļaudis viņam ātri izskaidroja, cik muļķīgi ir nodarboties ar kaut kādu sprādžu taisīšanu, ja pie naudas var tikt krietni ātrāk un vieglāk. Vajag tikai mazliet drosmes un aizmirst par vecāku ieteikumiem dzīvot kārtīgi un godīgi.
Iznācis no cietuma, Džonatans ātri noorganizēja zagļu bandu un nodibināja sakarus ar zagtu mantu uzpircējiem. Taču drīz vien viņš izdomāja vienkāršāku veidu, kā pelnīt ar zagšanu - piedāvāja zagtās mantas atpirkt to īpašniekiem. Izrādījās, ka vairumā gadījumu cilvēki ir gatavi maksāt saprātīgu kompensāciju, lai saņemtu atpakaļ savu īpašumu.
Otrs Džonatana ienākumu avots bija prēmijas par tiesai izdotajiem noziedzniekiem. Parasti viņš savaņģoja kādu sīku zaglēnu, par kuru bija skaidrs, ka nekādu izmeklēšanu viņa lietā tāpat neviens neveiks - uzraus pie zara, un miers. Tādā veidā viltnieks ne tikai guva dubultu peļņu, bet arī iebiedēja sīkos noziedzniekus un sarūpēja sev godavīra slavu turīgo ļaužu aprindās.
Dažu gadu laikā Vailds ieguva kontroli pār virkni zagļu bandu un sapelnīja tik daudz naudas, lai nopirktu savrupmāju prestižā Londonas rajonā. Tagad jau viņš uz kriminālo vidi skatījās no augšas un uzvedās kā mafijas barvedis: ja radās kādas domstarpības, tad bez garām runām nodeva vainīgo tiesai. Savas varenības augstāko punktu Vailds sasniedza 1720. gadā, kad viņu kā ekspertu uzaicināja uz valdības slepenās padomes sēdi uzklausīt ieteikumus, kā cīnīties ar pieaugošo noziedzību. Džonatana rekomendācija bija vienkārša un apbrīnojami nekaunīga - atlīdzību par noziedznieka notveršanu palielināt no 40 mārciņām līdz 140! Valdība šim ieteikumam paklausīja, un rezultātā Džonatans savus ienākumus vēl vairāk palielināja.
Džeks Šepards un darba nami
Lai apliecinātu varas iestādēm savu noderību, Vailds caur savu aģentūru izsludināja bēguļojošā noziedznieka Džeka Šeparda meklēšanu. Šepards bija Londonas kriminālās pasaules leģenda un cietumsargu bieds. Viņš jau vairākas reizes bija nonācis aiz restēm un pat dzirdējis nolasām sev nāves spriedumu, taču allaž kaut kā bija pamanījies izbēgt no cietuma kameras.
Šepardam jau zvaigznēs bija ierakstīts kļūt par noziedznieku, jo viņš piedzima ļoti nabadzīgā ģimenē, un cita ceļa tikt uz zaļa zara, kā vien pievērsties zagšanai un laupīšanai, viņam praktiski nebija. Jau sešu gadu vecumā palicis bez tēva, Džeks nonāca darba namā.
Darba nami Britānijā parādījās 100 gadus agrāk, un sākotnējā doma nebija slikta - radīt patvērumu bāreņiem, invalīdiem un nabagiem, kur viņi varētu veikt kaut kādus vienkāršus darbus, pretī saņemot daudzmaz ciešamus dzīves apstākļus. Taču realitātē darba nami kļuva par kaut ko līdzīgu vidēji stingra režīma cietumam. Par pārvaldniekiem un audzinātājiem šādās vietās tradicionāli kļuva cilvēki, kuriem īstā vieta būtu aiz restēm, - viņi nekaunīgi apzaga savus aizbilstamos, pievācot tiem paredzēto ēdienu, apģērbu un gultasveļu. Darba namos nonākušie bērni tika bez žēlastības pērti un spundēti karcerī, tāpēc regulāri slimoja. Arī nāves gadījumi nebija retums. Čārlzs Dikenss savā Oliverā Tvistā aprakstīja dzīvē redzētas ainas:
«Uzraugs, uzvilcis priekšautu, kopā ar vienu vai divām sievietēm dalīja putru. Katrs zēns saņēma vienu bļodiņu šīs brīnumainās viras - vairāk nepienācās. Izņēmums bija vien lieli svētki, kad kā piedevu putrai deva arī divas unces maizes. Bļodiņas nekad nevajadzēja mazgāt, jo puikas tās izkasīja ar karotēm tā, ka tās sāka spīdēt. Tas arī neprasīja daudz laika, jo karotes bija apmēram tāda paša izmēra kā bļodiņas. Pēc tam viņi sēdēja un badīgām acīm skatījās uz katlu, it kā būtu gatavi aprīt ķieģeļus, kas tam bija aplikti apkārt, un sūkāja pirkstus, cerot atrast putras krikumus, kas varētu būt uz tiem aizķērušies.»
Džekam paveicās, jo viņš darba namu pameta desmit gadu vecumā. Viņu atdeva par mācekli krēslu darbnīcā, kuras saimnieks izrādījās kārtīgs cilvēks - puiku nesita un arī baroja normāli. Diemžēl meistars drīz vien nomira, un Džeks palika uz ielas.
Vēl pēc kāda laika viņu pie sevis paņēma audumu tirgotājs Viljams Nībouns. Šis cilvēks puikam palīdzēja, kā nu vien varēja: iemācīja lasīt un rakstīt, iekārtoja darbā galdnieka darbnīcā. Taču krietnā Nībouna pūles izrādījās veltas, kad Džeks sāka piestaigāt uz vietējo tavernu Black Lion un iepazinās ar ielasmeitu vārdā Besa. Draudzība ar Besu prasīja daudz naudas, tāpēc nav brīnums, ka Džekam paslīdēja kāja un viņš kāda mēbeļu darbnīcas klienta mājās nospēra divas sudraba karotītes.
Zagli pieķēra, un viņu gaidīja nāvessods - tajos laikos britu likumi bija ļoti bargi. Tiesa bija vienīgā institūcija, kas nodarbojās ar noziedzības apkarošanu un profilaksi. Cīņas metodes bija diezgan vienveidīgas: visus zagļus pakārt vai arī nosūtīt katorgas darbos uz kolonijām Ziemeļamerikā, bet pēc ASV neatkarības pasludināšanas - uz Austrāliju. Katordznieku skaits sniedzās simtos tūkstošu, taču arī karātavas bez klientiem nepalika. Nāvessodu varēja piespriest pat par nenozīmīgu pārkāpumu. Pavisam tā laika britu likumos nāvessods bija paredzēts par vairāk nekā 200 noziegumu veidiem. Tostarp arī par sudraba karotīšu zādzību.
No cilpas Džeks izvairījās, piekrītot strādāt visvarenā Džonatana Vailda labā. Pēdējais kaut kā nokārtoja, ka karotīšu zagli neviens tā sevišķi nopietni nemeklē. Taču drīz vien Džeka Šeparda brīvais gars lika sevi manīt, un viņš sāka strādāt pats uz savu roku. Tādu nepaklausību Vailds nevarēja pieļaut, tāpēc drīz vien Džeks nonāca cietumā.
Izbēgu no viena cietuma,
izbēgšu arī no otra
Līdz tiesai Šepardu ieslodzīja izolētā bēniņu kambarī bez logiem, taču Džeks naktī kaut kā pamanījās izlauzt caurumu kameras griestos, izrāpties uz jumta, bet no turienes pa sasietiem palagiem nolaisties zemē. Tajā brīdī gan viņu pamanīja sargs un sacēla trauksmi, taču Šepards jau bija gabalā.
Nākamos trīs mēnešus kārtībnieki nesekmīgi centās viņu noķert. Vairākas reizes konstebls jau bija Džekam uz pēdām, taču vienmēr viņš pēdējā brīdī pamanījās aizbēgt. Notvert viņu izdevās, tikai pateicoties Džonatana Vailda norādēm.
Šepardu atkal iespundēja drošā kamerā, taču citas draudzes apgabalā, kuru nebija sasniegusi informācija par Džeka bēgšanu no ieslodzījuma. Pretējā gadījumā apsargāšanai būtu pievērsta lielāka uzmanība un pavisam noteikti nebūtu pieļauts Džeka senās draudzenes Besas apmeklējums. Tieši viņa produktu groziņā atnesa mūķīzeri, ar kuru Šepards atvēra kameras durvis un atkal mēģināja aizbēgt.
Tomēr šoreiz viņam nepaveicās, jo sargi noķēra gan Džeku, gan Besu. Saldo pārīti ieslodzīja citā, labāk apsargātā, cietumā, taču diezgan neapdomīgi abus ievietoja vienā kamerā. Kad otrā rītā atvēra tās durvis, tad atrada tikai izlauztas loga restes un no palaga un Besas apakšsvārkiem novītu virvi. Kā bēgļi bija spējuši sveiki un veseli nolaisties no astoņu metru augstuma un pēc tam tikt pāri septiņus metrus augstam cietuma mūrim, neviens tā arī nespēja saprast.
Uzzinājis par bēgšanu, Džonatans Vailds pārskaitās ne pa jokam, iedarbināja visus savus sakarus, un drīz vien Šepards atkal tika arestēts. Zinot viņa slavu, šoreiz Džeku nogādāja Londonas galvenajā un pašā briesmīgākajā cietumā Ņūgeitā. Tas bija izpelnījies bēdīgu slavu ne tikai ar turienes moku kambariem un neciešamo smaku, ko radīja tuvējais notekgrāvis, bet arī ar korumpētajiem cietumsargiem. Tie prasīja samaksu pat par lietām, kas pilnīgi oficiāli ieslodzītajiem pienācās par velti. Gribi daudzmaz ciešamas pusdienas - maksā! Svaigu ūdeni, nevis sasmakušu un smirdīgu - atkal maksā! Cietumsargi savā nekaunībā gāja pat tiktāl, ka prasīja samaksu no cilvēkiem, kuri ar tiesas lēmumu bija atbrīvoti no apcietinājuma - ja gribi, lai atveram vārtus, maksā! Ja nemaksāsi, tad sēdi vien tālāk!
Par lielu sajūsmu visai kriminālajai Londonai un par tikpat lielu sarūgtinājumu varas iestādēm, Šepards aizbēga arī no Ņūgeitas. Šī bēgšana bija ekstravagantākā no visām. Divas nedēļas nosēdējis kamerā, gaidot tiesu, Džeks kaut kā bija pamanījies sagādāt vīli. Kad pēc visai prognozējamā nāves sprieduma pasludināšanas viņu nogādāja vieninieka kamerā, dzīves pēdējās stundiņās nelaimīgo iepriecināt atkal ieradās Besa. Šoreiz cietumsargi viņas grozu iztīrīja pa tīro, taču kaut kā nepievērsa uzmanību, ka meiča ir uzvilkusi mugurā tā pavairāk drēbju. Kad Besa nonāca Džeka kamerā, viņi pa abiem pārzāģēja restes, kas atdalīja kameru no gaiteņa. Pēc tam Šepards ātri uzvilka Besas otro drēbju kārtu un mierīgi pameta cietumu. Neviens sargs pat nepievērsa uzmanību divām meitenēm, kas izgāja pa vārtiem...
Ceļš uz ešafotu
Tā nebija pēdējā reize, kad Džeks Šepards viesojās Ņūgeitas cietumā. Par viņa ceturto bēgšanu runāja visa Londona. Šoreiz Džeks bija klaji izņirgājies par cietumsargiem: vispirms kaut kā atsvabinājies no rokudzelžiem un kāju važām, bet pēc tam izlauzis caurumu sienā uz tukšo blakus kameru. Ticis aiz cietuma vārtiem, viņš pat nedomāja laisties lapās, bet vēl labu laiku pavadīja pūlī, kas drūzmējās pie cietuma, lai paskatītos, kā cietumsargi viņu nesekmīgi meklē.
Tomēr jebkurai veiksmei reiz pienāk gals. Tā bija arī ar Džeku Šepardu. Pēc pēdējās bēgšanas viņš bija kļuvis par dzīvu leģendu, viņam par godu sacerēja dziesmas, bet pats Džeks bezrūpīgi klīda pa krogiem, kur ikviens satiktais bija gatavs viņu uzcienāt.
Taču Vailds bija gatavs uz visu, lai stāstam par drosminieku Džeku pieliktu punktu. Pēc pāris nedēļām Šepards atkal atradās aiz restēm Ņūgeitā, taču šoreiz apsardze no viņa nenolaida acis, turklāt cietumnieks bija iekalts centneru smagās važās. Pats karalis, uzzinājis par nekaunīgo noziedznieku, pavēlēja viņu sodīt pēc iespējas ātrāk, citādi, kas zina, tauta vēl sadomās pieprasīt viņu atbrīvot.
Džeku Šepardu pakāra 1724. gada 16. novembrī. Tobrīd viņam bija tikai 22 gadi. Kā jau ierasts, uz tik aizraujošu notikumu kā nāvessoda izpilde sapulcējās milzum liels ļaužu bars - tiek minēts pat skaitlis 200 tūkstoši. Ja notiesāto pēdējā ceļā uz soda izpildes vietu kaut kas spēja iepriecināt, tad droši vien tie bija publikas atzinības pilnie izsaucieni. Kad garīdznieks pēdējos mirkļos teica ierastos mierinājuma vārdus, Džeks atbildēja savā stilā: «Šobrīd man vairāk noderētu viena vīle nekā visas pasaules bībeles...»
Tikai pusgadu vēlāk, 1725. gada 24. maijā, to pašu ceļu uz ešafotu mēroja arī Džonatans Vailds. Iekrita visvarenais gangsteru karalis ļoti muļķīgi - viņu pieķēra mežģīņu zādzībā. Advokāti pat varbūt viņu būtu izpestījuši, ja vien Vailds nebūtu uzvedies pārmēru nekaunīgi un nemēģinātu no cietušajiem izspiest naudu par mežģīņu atdošanu. To jau varēja kvalificēt kā tirdzniecību ar zagtu mantu, bet par to pienācās nāvessods.
Rokaspuiši savu vadoni nemēģināja izpestīt, neko nelīdzēja arī detektīva slava, kas tagad Vaildu parādīja pavisam citā gaismā. Karātavas un publiskais kauns Vaildu tik ļoti biedēja, ka viņš pirms soda izpildes uzpirka cietumsargus un iegādājās opija tinktūru, ar kuru mēģināja noindēties. Tas gan īsti neizdevās, taču uz ešafotu notiesātais devās tik apdullis, ka diez vai vispār saprata, kas notiek. Publika bija vīlusies.
Sarkanās vestes
Tā laika rakstniekus valdzināja Džeka Šeparda tēls, un pirmais viņa gaitām pievērsās Daniels Defo, kura slavenākais darbs, protams, ir Robinsons Krūzo. Defo izlūdzās atļauju tikties ar Šepardu Ņūgeitā dienu pirms nāvessoda izpildes. Pašam Defo Ņūgeita bija labi pazīstama, jo viņš tur bija sēdējis, tiesa, politisku iemeslu dēļ. Saruna ar slaveno noziedznieku rakstnieku tā iedvesmoja, ka viņš uz karstām pēdām izdeva divas grāmatas - Vēstījums par Džeka Šeparda laupīšanām un bēgšanu un Džeka Šeparda aizraujošā dzīve. Taču nekādu ideju noziedzības apkarošanas jomā Defo nebija.
Toties tādas bija Henrijam Fīldingam. Džonatana Vailda odiozā personība viņa uzmanību piesaistīja krietni pēc šī cilvēka nāves, kad Fīldings uzrakstīja pamfletu, veltītu tā laika politiķiem. Būdams miertiesnesis, viņš bija diezgan labi informēts ar noziedzību Londonā, taču tieši materiālu vākšana grāmatai par Vaildu lika Fīldingam uz šo problēmu paraudzīties no citas puses - ko kriminālās situācijas uzlabošanā varētu darīt valsts vara.
Fīldings veltīja visus spēku, lai iekšlietu ministram pierādītu, ka ir nepieciešama policija. Kaut gan liela daļa sabiedrības to uzskatīja par cilvēka brīvību ierobežošanu, Fīldingam beigu beigās izdevās izsist finansējumu speciālam kārtības uzturēšanas dienestam. Sākumā tajā darbojās tikai ducis cilvēku, kurus atlasīja no apsargu vidus, iesaistot, piemēram, karaļa Džordža IV bijušo miesassargu.
Jaunais dienests apmetās tiesas ēkā, bet uniformas vietā tā darbiniekiem izsniedza sarkanas vestes. Biežāk gan viņi staigāja privātā apģērbā, lai lieki neafišētu savu darbību un varētu iefiltrēties noziedznieku vidē. Pēc darba metodēm gan viņi neko daudz neatšķīrās no Džonatana Vailda, jo naudu galvenokārt pelnīja ar zagtas mantas atgriešanu to likumīgajiem īpašniekiem pret atlīdzību. Tiesa - Vailds šīs zādzības pats bija organizējis, savukārt detektīvi meklēja reālus zagļus, un mantu atdošana pret atlīdzību bija tikai patīkams bonuss.
Uz kādu laiku noziedzības līmenis Londonā patiešām samazinājās. Lai atvieglotu detektīviem darbu, Fīldings izveidoja bīstamāko noziedznieku kartotēku un organizēja saziņu ar citu apgabalu miertiesnešiem likumpārkāpēju meklēšanā. Slimības dēļ Henrijs Fīldings nevarēja ar pilnu krūti iesaistīties šajā darbā, taču daudz viņam palīdzēja pusbrālis Džons Fīldings. 19 gadu vecumā nelaimes gadījumā viņš bija zaudējis redzi, taču šis fakts vīram īpaši netraucēja darboties lielas lietas vārdā. Runāja, ka viņš spēj pēc balss atpazīt apmēram 3000 noziedznieku. Pēc Henrija nāves 1754. gadā Džons pārņēma dienesta vadību un ieviesa pilsētā divu veidu patruļas - kājnieku un jātnieku. Tiesa, no jātniekiem drīz vien nācās atteikties līdzekļu trūkuma dēļ. Taču, neraugoties uz visām grūtībām, 90 gadus šis dienests, kurā nekad nebija vairāk par 15 cilvēkiem, bija vienīgais spēks, kas Londonā nopietni cīnījās ar noziedznieku tūkstošiem.
Laika gaitā pat lielākajiem skeptiķiem un brīvības mīlētājiem kļuva skaidrs, ka ar tik trūcīgiem resursiem noziedzību apkarot nav iespējams. Beigu beigās iekšlietu ministram Robertam Pīlam 1829. gadā izdevās valdību pārliecināt, ka jāveido profesionāls policijas dienests.
Sākumā tajā darbojās tūkstotis vīru. Taču varas iestādes tik un tā rīkojās ar sapiera cienīgu uzmanību, lai tikai nenokaitinātu sabiedrību. Tāpēc pirmie policisti tika ietērpti, lai arī uz kroņa rēķina gādātā, taču civilā apģērbā - pelēkas bikses, zila fraka un melns cilindrs. Viņiem noteica virkni ierobežojumu, piemēram, nevienu nedrīkstēja aizturēt bez nopietniem pierādījumiem, nedrīkstēja mēģināt pierunāt sniegt liecību un tamlīdzīgi. Taču arī šāda piesardzība policistus nepasargāja no nicīgiem skatieniem un nievājošām iesaukām, no kurām populārākā bija bobijs - par godu ministram Robertam Pīlam.
Tik smagi un grūti veidojās mūsdienās tik slavenais Skotlendjards. Kriminālmeklēšanas nodaļa vispār parādījās tikai 13 gadus pēc policijas izveidošanas, kad Londonu satricināja virkne skaļu slepkavību, pēc kurām varas iestādes nevarēja atļauties neko nedarīt.
Tomēr cilvēki vēl ilgi uz policistiem raudzījās ar aizdomām un biežāk atcerējās viņu neveiksmes nekā labos darbus. Kā piemēru te var minēt pirmā iesaukuma policijas superintendanta Viljamsona sarunu ar kādu policijas iecirkņa apmeklētāju, kuru Viljamsons bija noturējis par savu bijušo kolēģi. Uz superintendanta jautājumu: «Vai mēs gadījumā neesam pazīstami? Jūs neesat pie mums strādājis?» apmeklētājs vīzdegunīgi bija atbildējis: «Nē, paldies dievam, tik zemu es neesmu kritis.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita