Degšana sašautā tankā, tehniskas problēmas, aukstums un karstums - tāda bija Otrā pasaules kara tankistu ikdiena abās frontes pusēs.
Vēstures grāmatas parasti karu apraksta diezgan sausi un lakoniski - tā vienība uzbruka šajā virzienā, šī aizstāvējās te, kaujā krita tik un tik, ievainoti tik un tik. Kaut kur otrajā plānā paliek šo notikumu tiešo dalībnieku emocijas. Arī vēlāk izdotajos karavadoņu memuāros dominē faktu izklāsts, iztiekot bez tīri sadzīviskām detaļām - ko karavīri ēda, kādi bija sadzīves apstākļi un tā tālāk. Šos baltos plankumus var aizpildīt tikai vienkāršo karavīru atmiņas, kurās tad arī šoreiz ielūkosimies.
Te auksti, te karsti
Dzīve tankā nebija viegla un patīkama. Komforta līmenis bija tuvu nullei, īpaši jau padomju tankos - nekāda gaisa kondicionētāja tajos nebija, tāpēc ziemā bija auksti, bet vasarā sutīgi karsti. Lūk, kā viens no rezultatīvākajiem vācu tanku asiem Oto Kariuss, kuram nācās karot arī Latvijas teritorijā, aprakstīja iebrukumu Padomju Savienībā 1941. gada vasarā:
«Līdz jūlija sākumam mēs nodarbojāmies ar izlūkošanu un virzījāmies uz Daugavas upi. No vadītājiem prasīja neiespējamo. Drīz vien jau arī es sēdēju vadītāja vietā, lai dotu pāris stundas atpūtas pārgurušajam biedram. Ja tikai nebūtu putekļu! Mēs ar audumu aptinām gan muti, gan degunu, lai varētu paelpot putekļu mākoņos, kas ietina ceļu. Lai vispār varētu kaut ko saskatīt, jau sen no bruņām bijām noņēmuši redzamības iekārtas. Sīki kā milti, putekļi iekļuva visur.»
Tankistus mocīja arī slāpes, jo vadība, baidoties, ka pretinieks pirms atkāpšanās varētu saindēt akas, aizliedza no tām smelt ūdeni. Tāpēc vācieši izlīdzējās, mērcējot peļķēs lupatiņas un pēc tam ar tām samitrinot lūpas.
Problēmas bija arī ar pārtiku, jo vezumnieki netika līdzi uzbrūkošajām motorizētajām kolonnām, tāpēc pārsvarā nācās ēst no vietējiem iedzīvotājiem rekvizētos mājputnus. Izklausās labi, taču, kā atceras Kariuss, viņš un biedri esot sapņojuši par vienkāršu karavīru maizi un kartupeļiem.
Ar pārtikas problēmām laiku pa laikam mocījās arī krievi. Spriežot pēc padomju tankistu atmiņām, frontē uzturs bija nodrošināts samērā labi, piegāde kavējās vien brīžam.
Toties atrašanās rezerves pulkā gan bijusi tīrais murgs, jo tur pārtikas devas bija ievērojami mazākas. «Pateikt, ka mūs slikti baroja, nozīmētu nepateikt neko. Rezerves pulkam noteiktā pārtikas deva jau tā bija trūcīga, turklāt daļa no tās virtuvē aizgāja pa kreisi. It kā skaitījās, ka mums dod gaļas zupu, taču gaļu tur saskatīt nevarēja. Visu laiku sautēti kāposti. Trīs reizes dienā. Kāpostos vajadzēja būt amerikāņu desai, taču pavāri to grieza tik izmanīgi, ka mēs nekādi nevarējām atrast. Rezerves pulkā mums pienācās 500 rubļu mēnešalga, bet maizes klaips melnajā tirgū maksāja 300 rubļus. Nospriedām, ka labāk pirksim kartupeļu plāceņus, taču, kad uzzinājām to cenu, noelsāmies aiz pārsteiguma,» atmiņās raksta tankists Nikolajs Borisovs.
Problēmas abu pušu tankistiem sagādāja arī ziemas spelgonis. Īpaši jau pie tā nepieradušajiem vāciešiem. Kā raksta Kariuss, ziemā aukstuma dēļ tanka iekšpusē viņi sildījušies ar petrolejas lampu. «Visi izskatījāmies kā skursteņslauķi. Sodrēju dēļ tanka iekšpuse vairs ne tuvu nebija balta. Arī gaiss bija pabriesmīgs. Tagad varu tikai pabrīnīties, kā neviens nesaindējās ar kaitīgajiem izgarojumiem. Pat pārtikai tankā bija deguma vai eļļas piegarša. Taču ar laiku cilvēks pierod pie visa.»
«Pēc kaujas mēs tanka korpusā saskaitījām 227 prettanku šautenes trāpījumus, kā arī 14 trāpījumus no 45 mm lielgabala un 11 - no 76 mm lielgabala. Taču, neraugoties uz to, tīģeris nobrauca vēl 60 kilometrus.»
Slavas dziesma tīģerim
Lai kā vācu tankistiem nepatika Krievijas ziema, tomēr viņi salīdzinājumā ar saviem pretiniekiem bija privileģētā stāvoklī, jo vāciešu rīcībā bija nosacīti komfortablāka un tehnoloģiskā ziņā pārāka tehnika. Īpaši jau tad, kad bruņojumā nonāca jaunākie tanki Panther un Tiger. Oto Kariuss bija viens no tiem pirmajiem vācu tankistiem, kas izmēģināja tīģeri un savos memuāros tam velta īstu slavas dziesmu:
«Tas tiešām brauca kā automašīna: 60 tonnas smago gigantu ar 700 zirgspēkiem varēja vadīt burtiski ar diviem pirkstiem un braukt ar 45 kilometriem stundā pa ceļu un ar 20 kilometriem pa šķēršļotu apvidu. Taču, ņemot vērā papildaprīkojumu, mēs pa ceļu varējām pārvietoties ar tikai 20-25 kilometru ātrumu, bet pa bezceļu vēl lēnāk.»
Tīģeris izcēlās arī ar izcilu dzīvotspēju, īpaši jau pirmajos mēnešos, kad pretinieks neko daudz par jauno tanku vēl nezināja un nebija piemeklējis līdzekļus cīņai pret to. Lūk, kā vācu tankists leitnants Cābels aprakstīja kauju pret skaitliski lielākiem padomju spēkiem Rostovas apkaimē 1943. gadā:
«Lielgabala šāviņš ieķīlēja lādētāja lūku, un tā palika pa pusei pavērta. Pēc kaujas mēs to pilnībā vaļā dabūt varējām tikai ar lauzni. Ložmetēja uguns saspridzināja dūmu granātas, kas bija piestiprinātas pie torņa. Dūmi iekļuva tankā, un kādu brīdi apkalpe nespēja turpināt kauju. Katru trāpījumu tankam pavadīja ass metālisks troksnis, trieciens, kodīgu dūmu mākonis un uguns uzliesmojums. Apkalpes nervi bija uzvilkti līdz pēdējam. Mēs aizmirsām par badu, slāpēm un laiku. Kauja turpinājās sešas stundas, taču mums šīs sešas stundas aizritēja kā dažas minūtes. Viens 76 mm bruņusitēja šāviņš trāpīja lielgabala bruņu plāksnei un sabojāja lielgabalu. Šāviņi izsita no ierindas radiostaciju, izpūtēju un sabojāja ātrumkārbu. Aizdegās dzinējs, taču mums izdevās ugunsgrēku apdzēst. Dzirdējām, ka uz torņa jumta uzmet granātu, un pēc sprādziena sajutām dūmus un karstumu. Pēc kaujas mēs tanka korpusā saskaitījām 227 prettanku šautenes trāpījumus, kā arī 14 trāpījumus no 45 mm lielgabala un 11 - no 76 mm lielgabala. Taču, neraugoties uz to, tīģeris nobrauca vēl 60 kilometrus. Pretinieka trāpījumi gan izpostīja dažas metinājuma šuves un vairākās vietās bija bojātas kāpurķēdes, taču tanka spējas pārvietoties tas īpaši neietekmēja.»
Leitnanta priekšniecība gan šo ziņojumu novērtēja kā pārlieku heroisku un apšaubīja, ka tiešām tanks nobraucis vēl 60 kilometrus, tomēr kopumā nav šaubu, ka tīģeris bija ļoti iespaidīga kaujas mašīna.
Taču milzīgais tanks bija diezgan kaprīzs un prasīja rūpīgu apkopi, kas bija diezgan piņķerīgs process. Piemēram, allaž vajadzēja pieskatīt akumulatorus, jo tiem piemita tendence ātri nosēsties. Ja tā notika, tad ar motoru starteri vairs nevarēja iedarbināt, un diviem apkalpes locekļiem nācās to iegriezt ar īpašu kurbuli no aizmugures, kas kaujas apstākļos bija diezgan ekstrēms pasākums. Tāpēc, kā raksta Kariuss, vācu tankisti bija atraduši citu risinājumu: «Mēs pasaucām kaimiņu tanku. Tas pagrieza savu stobru uz aizmuguri, lēnām no aizmugures piebrauca klāt priekšējam tankam un to iestūma. Parasti dzinējs sāka darboties jau pēc dažiem metriem.»
Diezgan daudz problēmu tīģeru mehāniķiem radīja kaprīzie karburatori: «Karburatori bija vācu tanku benzīna motoru lielākais trūkums, jo izturības ziņā tie zaudēja vienkāršajiem krievu tankiem. Taču mūsu priekšrocība bija tā, ka vācu tankus varēja ātrāk savest kārtībā.»
Vēl viena priekšrocība bija hidrauliskais torņa pagriešanas mehānisms, ko vadīja tēmētājs, ar kāju spiežot attiecīgu pedāli - jo stiprāk spieda uz vienu vai otru pusi, jo ātrāk griezās tornis. 360 grādu pagriezienu tas spēja veikt 60 sekundēs, kas ievērojami atviegloja tēmēšanu.
Lielā svara un izmēru dēļ tīģeru transportēšana prasīja īpašu piegājienu. Parasti pirms uzkraušanas uz dzelzceļa platformas tā kāpurķēdes nomainīja pret šaurākām, citādi platās ķēdes traucēja pretimnākošajam vilciena sastāvam. Turklāt tīģeru pārvadāšanai nācās uzkonstruēt speciālas platformas, kas spēja izturēt 80 tonnu svaru. Vienu aiz otras vilciena sastāvā šādas platformas nedrīkstēja izvietot, pa vidu bija jābūt vismaz diviem vieglākiem vagoniem.
Lūka vaļā, lūka ciet
Spriežot pēc tankistu atmiņām, vienā jautājumā vācu un krievu pieeja atšķīrās. Vāciešiem ierasti un pašsaprotami šķita, ka tanka komandieris laiku pa laikam pabāž galvu no torņa lūkas, lai saprastu, kas notiek kaujas laukā. Savukārt padomju tankisti tā darīja ļoti reti.
«Krieviem bieži vien liktenīgs kļuva ieradums karot ar aizvērtu lūku. Tāpēc viņi gandrīz neko neredzēja, īpaši naktī. Viņi bieži uz tankiem sēdināja kājniekus, taču arī tie nespēja novērtēt situāciju, līdz bija jau par vēlu. [..] Bieži vien lielas krievu vienības cieta sakāvi tāpēc, ka pietiekami uzmanības neveltīja apkārtnes novērošanai. Tādi tanku komandieri, kuri uzbrukuma sākumā aizver visas lūkas un atver tikai pēc kaujas, nekam neder. Protams, tankā visapkārt tornim ir sešas vai astoņas speciālas spraugas, taču tās der tikai atsevišķu apkārtnes iecirkņu novērošanai. Ja komandieris skatās labās puses spraugā, bet pretinieka lielgabals atklāj uguni no kreisās, paiet pārāk daudz laika, kamēr viņš slēgtajā tornī saprot, kas notiek,» savās atmiņās raksta Kariuss.
Viņš arī uzsver, ka tanka iekšienē īsti nevar dzirdēt pretinieka šāvienus, tātad pēc skaņas īsti nevar noteikt, no kuras puses tiek šauts. To var izdarīt tikai tad, ja komandieris laiku pa laikam izbāž galvu pa lūku un paskatās apkārt.
Protams, tas bija saistīts ar lielu risku: «Neviens nenoliedz, ka daudzi virsnieki un tanku komandieri gāja bojā tieši šajā brīdī. Taču viņu nāve nebija velta. Ja viņi sēdētu tankā ar aizvērtu lūku, tad bojā ietu vai vismaz smagus ievainojumus gūtu ievērojami vairāk cilvēku. Milzīgie krievu zaudējumi apstiprina šī apgalvojuma patiesumu. Mums par laimi, viņi parasti šķēršļotā apvidū brauca ar cieši aizvērtu lūku.»
Pats Kariuss apkārtnes izlūkošanas risku bija samazinājis, sarūpējot sev artilērijas periskopu. Viņš to izbāza pa lūku un skatījās visapkārt, pats paliekot drošībā tornī.
Komforta pietrūkst
Bet kā tad ar slaveno padomju T-34? Vai arī tas bija tikpat labs un krievu tankistu mīlēts? Te atsauksmes ir dažādas, tomēr vairumā padomju tankisti šo kaujas mašīnu atzina par labu esam, kaut gan bieži vien piemin komforta trūkumu. Kā savās atmiņās raksta tankists Nikolajs Borisovs: «Kaujā labāka tanka par T-34 nebija. Taču komforta un vadības ērtību ziņā gan mēs diemžēl ievērojami atpalikām.»
Krievu tankisti bija mēģinājuši savās kaujas mašīnās uzstādīt no vācu trofeju tankiem paņemtos optiskos tēmēkļus, taču tas nebija izdevies, jo visi stiprinājumi bijuši pārāk atšķirīgi. Plus vēl laiku pa laikam tankos konstatēts ražošanas brāķis. Piemēram, Borisova vienība reiz saņēmusi pavisam jaunu tanku, kuram bijis bojāts lielgabala lādēšanas mehānisms, bet citam tankam bijušas iedzimtas problēmas ar ātrumkārbu.
Vācu tīģeri varēja vadīt ar diviem pirkstiem, savukārt līdzīgas svara kategorijas padomju tanka KV vadīšana bija radikāli citāda un prasīja piepūli. «Fiziski tas bija smagi, taču es biju spēcīgs puisis, un man tas nesagādāja īpašas problēmas,» atceras KV mehāniķis-vadītājs Genādijs Fukalovs.
Vissliktākās atmiņas tankistiem palikušas par kara sākumā izmantotajiem tankiem T-70. To efektivitāte kaujas laukā bija praktiski nulle. «Torni un lielgabalu nācās griezt ar plecu. Nevienu pretinieka tanku es ar T-70 nesašāvu un nemaz nevarēju sašaut. No mums vienkārši prasīja, lai kājnieki redz, ka mēs šaujam, un nevienu neinteresēja, ka bliežam vienkārši kaut kur. Komandieris sacīja: «Vienalga - redzi pretinieku vai neredzi, tik un tā šauj pilnā gaitā,» jau pēc kara stāstīja kādreizējais T-70 tankists.
Diezgan pretrunīgas atmiņas padomju tankistiem ir par lendlīzē saņemtajiem britu Valentine un Churchill, kā arī amerikāņu Sherman tankiem. Komforta un tēmēšanas aprīkojuma ziņā tie bijuši ievērojami labāki par padomju tankiem, arī ar izturību viss bijis kārtībā, taču kāpurķēdes bieži vien bezceļam izrādījušās nepiemēroti šauras. Būtisks Sherman trūkums bija tā augstais siluets, kas tanku jau pa gabalu padarīja par ērtu mērķi pretiniekam. Papildu problēmas radīja rezerves daļu trūkums, bieži vien nebija arī speciālistu, kas prastu ārzemju tankus atbilstoši apkalpot.
Nelaimīgais radists
Abās frontes pusēs tankistu vidū valdīja zināma hierarhija. Tās augšā saprotamu iemeslu dēļ bija tanka komandieris - kā nekā galvenais cilvēks tankā. Otrs godājamākais parasti bija mehāniķis-vadītājs. Kāpēc tā - diezgan labi ir izskaidrojis Oto Kariuss:
«Vislielākā atbildība gūlās uz mehāniķi-vadītāju. Ja viņš rīkosies droši un pārliecināti, tad tīģeris grūtā brīdī nekad nepievils. Tīģeri drīkst uzticēt tikai patiešām labam vadītājam, bez tam viņam ļoti labi jājūt apkārtnes īpatnības. Viņam tanks allaž jāvada tā, lai pret pretinieku būtu vērsta vislabāk aizsargātā vieta, nepaļaujoties, ka tanka komandieris pateiks priekšā katru manevru. Tikai tādā gadījumā tanka komandieris var pilnībā koncentrēties uz pretinieku, bet vada vai rotas komandieris kaujas laikā novirzīt tanku tur, kur vajag, nedomājot par apkaimes īpatnībām. Vadītājam ir nepieciešams gribasspēks. Viņš ir vienīgais apkalpes loceklis, kurš daudz ko redz, bet kuram nākas palikt pasīvam laikā, kad pa tanku šauj un biedri ir aizņemti cīņā ar ienaidnieku. Tādā gadījumā viņš palīdz ar novērošanu un ir spiests pilnībā paļauties uz biedriem, kuri atrodas tanka tornī. Ņemot vērā visu iepriekš teikto par mehāniķiem-vadītājiem, ir saprotams, kāpēc par tanka komandieriem parasti kļūst tieši viņi, nevis tēmētāji.»
Nākamie tanka iekšējā hierarhijā bija tēmētājs un lādētājs, bet pašā ranga apakšā gan pie vāciešiem, gan pie krieviem atradās radisti. Patiesībā gan radista darbs bija ļoti atbildīgs, īpaši jau, ja viņš atradās vada vai rotas komandiera tankā un atbildēja par saziņu ar pārējiem tankiem un komandu nodošanu. Vācu tankā Pz.IV, uz kāda dienēja radists Mihaēls Brunners (vēlāk viņš uzkalpojās līdz tanka komandiera postenim), atradās divas radiostacijas, ar kurām vada komandiera radistam vajadzēja nodrošināt sakarus starp komandieri un četriem pārējiem tankiem, kuru kodētie nosaukumi katru dienu mainījās.
«Padoto tanku radistiem bija vieglāk, jo viņiem vajadzēja tikai nodrošināt sakarus starp sava tanka komandieri un vada komandiera tanku. Zaudējumu un atvaļinājumu dēļ apkalpe pastāvīgi mainījās, tāpēc dažādās kaujās man nācās sēdēt gan komandiera tankā, gan padotajā tankā.»
Tāda lomu maiņa vāciešiem bija diezgan ierasta, jo gadījumā, ja rotas vai vada komandiera tanks tika bojāts, komandieris pārsēdās citā tankā un turpināja kauju vai kustību tajā. «Divas reizes mans tanks kaujas laikā salūza motora bojājuma dēļ. Abas reizes vada komandieri, jauni leitnanti, ieņēma komandiera vietu citā tankā. Un abos gadījumos pēc šādas maiņas viņu tankus sašāva un abi virsnieki gāja bojā,» savās atmiņās raksta Brunners.
Gan vērmahtā, gan arī padomju armijā tanka radists vienlaikus bija arī ložmetējnieks. Te nu abās pusēs karojušo vīru viedoklis sakrīt pilnībā - kaujā no šī posteņa nav bijis praktiski nekādas jēgas. «Lai notēmētu, ložmetēju vajadzēja pieturēt ar roku un vienlaikus atspiest galvu pret tanka korpusu. Ja pārvietojās pa nelīdzenu virsmu, tad ložmetējnieks ik pa brīdim saņēma spēcīgu triecienu pa galvu. Šī iemesla dēļ braukšanas laikā radists-strēlnieks praktiski nekad neskatījās tēmēklī. Viņš parasti bija aizņemts ar radiosakariem un nezināja, kur tieši tanks atrodas. Komandiera rīkojumi atklāt uguni vairumā gadījumu attiecās uz lielgabala tēmētāju, kurš šāva arī no ložmetēja pie lielgabala. Ja arī radists šāva, tad nevienu nenogalināja. Taču, no karavīra ikdienas rūpju viedokļa, tas nozīmēja, ka man vakarā nevajadzēja tīrīt ložmetēju un pielādēt patronlentes,» vaļsirdīgi stāsta Brunners.
Bet te rindas no padomju tankista Nikolaja Borisova atmiņām: «Man vienmēr ir licies, ka pats nelaimīgākais apkalpē ir radists-strēlnieks. Jo viņš neredz kauju, faktiski ir akls. Bet redzēt - tas cilvēkam ir ļoti svarīgi. Radistam-ložmetējniekam nav nekādu redzamības ierīču, vien ložmetējs un tik šaura atvere, ka tur neko lāga nevar redzēt. Tā kā es zināju, ka viņš neko neredz, tad radistam pavēli nepārtraukti šaut es devu vien gadījumos, kad vācieši uzbrukumā nāca barā.»
Apmēram tādu pašu raksturojumu devis arī padomju tanka komandieris Vasilijs Moskaļenko: «Apsēžoties radista vietā, praktiski neko nevar redzēt. Tāpēc viņš būtībā šāva uz labu laimi, drīzāk lai pabiedētu ienaidnieku, nevis ar domu patiešām trāpīt.»
«Nevienu pretinieka tanku es ar T-70 nesašāvu un nemaz nevarēju sašaut. No mums vienkārši prasīja, lai kājnieki redz, ka mēs šaujam, un nevienu neinteresēja, ka bliežam vienkārši kaut kur. Komandieris sacīja: «Vienalga - redzi pretinieku vai neredzi, tik un tā šauj pilnā gaitā.»»
Sitiens un metāliska šņirkstoņa
Ikviens tankists baidījās no tā, ka viņa kaujas mašīnai varētu trāpīt pretinieka prettanku artilērijas šāviņš. Tie tankisti, kuri piedzīvoja šādas situācijas un tomēr laimīgi sagaidīja kara beigas, parasti bija nomainījuši ne vienu vien sašautu tanku. Piemēram, Nikolajs Borisovs kara gados piecas reizes piedzīvoja sava tanka sašaušanu. Pats viņš visos gadījumos tika cauri ar samērā vieglām traumām, arī pārējā apkalpe cieta salīdzinoši nelielus zaudējumus - piecos tankos bojā gāja tikai divi karavīri, bet pieci tika ievainoti.
«Es dzirdēju, ka pāri galvai aizlido šāviņš. Paspēju tikai saskatīt, ka šāva pašgājējlielgabals. Ja šauj tanks, tad liesma un dūmi lido uz priekšu, bet pašgājējam uz augšu. Otrs ba-bah - un trāpījums tieši bortā. Par laimi, trāpīja transmisijā. Taču turpat ir arī eļļas tvertne, kas, protams, uzreiz aizdegās. Visi tūlīt izlēca no tanka un metās uz netālo graviņu. Bet vācietis vēl turpināja šaut, varbūt trenējās. Trešais šāviņš trāpīja tornī. Teicu puišiem: «Labi, ka tas nebija pirmais, citādi mēs jau būtu pagalam...»»
Vēl Genādija Fukalova atmiņas: «Pirmais trāpījums bija tornī - uzreiz visas lampiņas nodzisa. Nākamais trāpījums - periskopi izjuka. Sajūta tāda, it kā tevi būtu iesēdinājuši mucā un pa to dauzītu ar veseri. Vēl viens trieciens - tas acīmredzot trāpīja pa mehāniķa lūku un caur to motortelpā. Tanks uzreiz aizdegās. Pakampu mehāniķi aiz kombinezona, bet viņš jau bija miris. Radists no tanka izlēca pats pirmais, lādētājam to bija grūtāk izdarīt, jo bija traumēta viena roka. Kaut kā viņu izgrūdu un arī pats izlēcu, tobrīd man kombinezons jau bija aizdedzies.»
Vācu tanku asa Oto Kariusa tanku (tobrīd viņš dienēja vienībā, kas izmantoja novecojušus čehu ražojuma tankus) pirmo reizi sašāva jau 1941. gada vasarā netālu no tilta pār Daugavu.
Lūk, kā viņš to apraksta: «Sitiens pa tanku, metāliska šņirkstoņa, biedra sāpju kliedziens - un viss! Liels bruņu gabals bija ietriekts iekšā blakus radista vietai. Mums nevajadzēja nekādu pavēli, lai mestos laukā no tanka. Tikai tad, kad, seju saķēris, es atrados blakus esošajā grāvī, attapos, ka arī esmu cietis. Mūsu radists zaudēja kreiso roku. Mēs nolādējām trauslo un neelastīgo čehu tēraudu, kas neapturēja krievu 45 mm lielgabala šāviņu. Mūsu pašu bruņu plātņu atlūzas un stiprinājuma skrūves nodarīja vairāk posta nekā šķembas un pats šāviņš. Mani izsistie zobi palika medpunkta atkritumu spainī. Sīkās šķembas, kas bija ietriekušās man sejā, tur palika līdz nākamās dienas rītausmai un tad pašas iznāca ārā, kā jau bija solījuši mediķi.»
Diezgan līdzīgas ir arī padomju tanka T-28 mehāniķa-vadītāja Alekseja Samancera atmiņas par Ziemas karā pret Somiju piedzīvoto, 1939. gada 17. decembrī piedaloties uzbrukumā Mannerheima līnijai:
«Atceros tikai sitienu un to, ka bija gaišs. Mani kontuzēja, un es zaudēju samaņu. Kad atjēdzos, ļoti sāpēja galva. Noņēmu ķiveri un pārvilku ar roku pār galvu. Asiņu nebija, toties kreisā acs bija uzpampusi. Pataustīju rokas un kājas. Kad sapratu, ka viss kārtībā, prasīju, kur braukt. Atbildes nebija. Motors darbojās. Vadītāja lūka bija izsista no vietas, tāpēc tankā bija gaišs. Paskatījos atpakaļ uz centrālo torni. Tur valdīja pilnīgs juceklis, visa apkalpe gulēja bez samaņas. Vēlreiz pajautāju, kur braukt, un beidzot izdzirdēju komandiera balsi - brauc vienalga kur...»
«Pirmais trāpījums bija tornī - uzreiz visas lampiņas nodzisa. Nākamais trāpījums - periskopi izjuka. Sajūta tāda, it kā tevi būtu iesēdinājuši mucā un pa to dauzītu ar veseri. Vēl viens trieciens - tas acīmredzot trāpīja pa mehāniķa lūku un caur to motortelpā.»
Neiztika arī bez muļķīgiem nelaimes gadījumiem darba vietā. Mihaēls Brunners, kurš tobrīd jau bija paaugstināts no radista par tanka komandieri, ievainojumu guva jau savā pirmajā kaujā Austrumu frontē 1943. gada oktobrī. Taču krievi pie tā nekādā veidā nebija vainojami: «Mans pārāk nervozais lādētājs izšāva bez pavēles, kamēr mana roka vēl atradās uz lādēšanas mehānisma - no turienes izlidojusī lādiņa čaula sašķaidīja divus pirkstus.»
Ievainoto pēc tam transportēja uz dzimteni sanitārvilcienā. Patiesībā tas bija pielāgots preču vagonu sastāvs, turklāt visai slikti apgādāts ar medikamentiem - ešelonā atradās 1500 ievainotie, taču uz visiem bija iedalītas tikai 20 pretsāpju tabletes...
Vēl vairāk nejēdzību bija frontes pretējā pusē. Piemēram, Nikolajs Borisovs savās atmiņās min gadījumu, kad viņa kolēģi pamanījušies noslīcināt tanku kādā ugunsdzēsības vajadzībām izraktā baseinā. Situācija reti muļķīga, jo tankam pa priekšu gājis komandieris, kurš neizprotamu iemeslu dēļ nav pamanījis zem sniega segas esošo ledu. Tanks viņam sekojis un, protams, ielūzis. Viens ledus gabals trāpījis komandierim tieši pa galvu un uz vietas nositis, bet tankā noslīkuši vadītājs un radists.
Kara laikā šādu negadījumu bija pārpārēm, taču parasti tie nekādās atmiņu grāmatās tā arī neparādījās.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita