Kad deviņdesmito gadu pašā sākumā atjaunotajai Latvijas armijai meklēja komandieri, tad nekāds konkurss vai personāla atlase netika veikta, jo bija viens pašsaprotams kandidāts - tas bija pulkvedis Dainis Turlais. Nevienam citam tobrīd nebija tādas autoritātes militāristu vidū un tik iespaidīgu līdzšinējo panākumu. To sarakstu vainagoja padomju 40. armijas operatīvās daļas priekšnieka amats laikā, kad tika veikta vērienīgā armijas izvešanas operācija no Afganistānas. Šī saruna ir par to, kā Dainis Turlais nonāca padomju armijā, un par Afganistānu.
Pulkvedis Dainis Turlais Afganistānā ieradās 1986. gada 14. februārī, bet atstāja to 1989. gada 15. februārī. Patiesībā tik ilgi viņam tur atrasties nevajadzēja, taču brīdī, kad beidzās ierastais termiņš, kādu padomju virsnieki pavadīja Afganistānā, jau bija sākusies tur dislocētās 40. armijas izvešana. Mainīt tādā momentā operatīvās pārvaldes priekšnieku, kurš vislabāk pārzina visu plānošanas procesu un karaspēka izvietojumu, nozīmētu laika zaudēšanu, jo jaunajam priekšniekam vajadzētu pusgadu, lai iepazītu situāciju. Tāpēc Turlais aizkavējās Afganistānā ilgāk un atstāja to kopā ar pēdējo padomju armijas vienību. Taču kā viņš nonāca padomju armijā un tika līdz Afganistānai?
Latvijas vēsture man bija kā balta lapa...
Kā nonācāt padomju armijā laikos, kad latviešu puišiem virsnieka karjera nemaz nebija tik populāra?
Dienēt padomju armijā jau nācās visiem - vienalga, latviešiem, igauņiem vai lietuviešiem. Izņēmumi parādījās vien astoņdesmito gadu beigās, kad sāka pūst jaunas politiskās vēsmas un daļa puišu sāka domāt, kā nobastot iešanu armijā. Taču es esmu dzimis piecus gadus pēc kara, visi mani skolotāji bija no tās paaudzes, kas piedzīvojusi karu, un viņiem karavīra profesija nešķita kaut kas apkaunojošs. Taisni pretēji - zinu daudzus latviešu puišus, kuri arī gribēja iet mācīties karaskolā, taču netika, jo Padomju Savienībā pastāvēja zināms nacionālais cenzs.
Cenzs jau darbojās arī uz otru pusi. Atceros, ka astoņdesmitajos gados latviešu puišus kara komisariātā vervēja uz kara skolām kā nacionālos kadrus...
Jā, tā bija, taču pastāvēja zināma kvota, ko pārsniegt nevarēja. Bez kvotas gāja krievi, ukraiņi un baltkrievi. Atceros, ka mani kā kursantu aicināja uz skolu, kur bija jāstāsta par virsnieka profesiju, un skolotāji lepni teica - paskat, kāds kadrs mums izaudzis! Neviens neteica, ka tā ir slikta izvēle. Izņemot manu mammu. Viņa bija pret, taču te varu atcerēties mammas vārdus: “Tam puikam jau jo trakāk, jo labāk!” Kad rakstīju viņai no karaskolas vēstules - kā pašam likās, ļoti optimistiskas, mamma pretī rakstīja: “Dēliņ, ja kas - laidies prom no turienes! Labāk atsēdēsi gadu vai divus par dezertēšanu!”
Mamma bija piedzīvojusi karu un okupācijas, kas nomainīja viena otru, un centās mani pasargāt no informācijas, kura varētu mudināt padomju režīma apstākļos sarunāt ko lieku. Tāpēc es līdz pat astoņdesmitajiem gadiem praktiski neko nezināju par Latvijas laikiem.
To, ka padomju režīms kaut ko slēpj, sapratu studiju gados, kad rakstīju darbu par kara mākslas vēsturi. Negribēju rakstīt kaut ko abstraktu un nolēmu pastudēt Otrā pasaules kara sākumu savā dzimtajā reģionā, Baltijā. Tēmu man apstiprināja, taču, kad sāku meklēt literatūru par pirmskara notikumiem Baltijā, sapratu, ka pat Kara akadēmijas bibliotēkā Maskavā par to nekā nav.
Tad uzrakstīju draugam Latvijā, kurš strādāja Kultūras ministrijā, - klau, vai vari palīdzēt atrast kaut ko par šo tēmu. Iznākumā viņš zaudēja amatu, bet mani izsauca pie sevis attiecīgie dienesti ar jautājumu - paklausies, ko tu īsti gribi atrast? Kam tev to vajag?
Tāpēc Latvijas vēsture līdz pat deviņdesmitajiem gadiem man bija kā balta lapa. Arī sarkanbaltsarkano karogu es pirmoreiz ieraudzīju tikai tad, kad sākās mītiņu laiki.
«Kad rakstīju mammai no karaskolas vēstules - kā pašam likās, ļoti optimistiskas, mamma pretī rakstīja: “Dēliņ, ja kas - laidies prom no turienes! Labāk atsēdēsi gadu vai divus par dezertēšanu!»
Ja atgriežamies pie karaskolas - kā tur nonācāt?
Bērnībā mācījos Trikātas skolā un līdz 7. klasei biju ļoti slimīgs un vājš puika. Ziemas ceturksni parasti noslimoju un skolā parādījos vien uz pāris nedēļām. Bet tad vienā vasarā nospļāvos uz visiem ārstu aizliegumiem un kopā ar draugu sāku sportot - viņš brauca ar velosipēdu, bet es skrēju līdzi. Visu vasaru noskraidīju un rudenī fizkultūras stundās pārcēlos no pēdējās vietas rindā uz pirmo, jo tagad biju izaudzis visgarākais. Tā sāku nopietni nodarboties ar vieglatlētiku, un vēlāk Valkas kara komisārs Indriksons mani saaģitēja mācīties karaskolā. Es pats biju iecerējis iet uz Fizkultūras institūtu, taču viņš ieteica Pēterburgas karaskolu, kur ir tieši tāds pats kurss, tikai klāt arī militārā izglītība. Padomju karaskolās papildus militārajai izglītībai deva arī civilo.
Pateicoties sportošanai, es karaskolā uzreiz labi iedzīvojos. Pats brīnos, kā nokārtoju iestājeksāmenus, jo krievu valodā nemaz tik brīvi nerunāju - Trikātā un Valmierā, kur pirms tam mācījos, man tā īpaši nebija vajadzīga.
Un kur tālāk, pēc karaskolas? Dienesta vietai bija kaut kādi varianti, vai arī nācās braukt, kur sūtīja?
Tāpat kā mūsdienās, tiem, kuri labi mācās, bija bonusi. Es biju sportists un skolu beidzu ar izcilību, tāpēc man bija vairāki varianti. Pirmais bija saistīts ar volejbolu - to spēlēju tik labi, ka mans treneris, kurš tobrīd devās strādāt uz armijai pakļauto Rostovas meistarkomandu, aicināja mani sev līdzi. Otrais piedāvājums bija no godasardzes rotas par vada komandieri - Ļeņingrada jau skaitījās otrā galvaspilsēta, tur regulāri bija augsta līmeņa vizītes, tāpēc bija sava godasardzes rota.
Taču ne viena, ne otra vieta ilgi nedeva galīgo lēmumu. Gaidīju, gaidīju, līdz atbrauca kārtējais emisārs, kurš atlasīja kadrus Maskavas Ģenerālštāba objektu ārējās apsardzes brigādei. Šis pulkvežleitnants bija igaunis, tāpēc ātri mani pierunāja braukt uz Maskavu - tur taču būs civilizēta vieta, nevajadzēs skraidīt pa poligonu! Bet poligoni mani baidīja, jo armija man vairāk saistījās ar sportošanu, nevis ar dubļiem... Tad nospriedu, ka Rostovā man nav nekādu garantiju, ka tiešām spēlēšu volejbolu, tāpēc piekritu doties uz Maskavu. Pluss bija tas, ka nonācu elitārā militārā vienībā, kur virsnieki bija patiešām inteliģenti. Visi bija labi ģērbušies, individuāli šūtā formastērpā, no brigādes komandiera es nekad nedzirdēju nevienu rupju vārdu vai paaugstinātu balsi.
Pie pulkveža Turlā nesmēķē...
Padomju armijā jūsu karjeras augstākais punkts bija Afganistānā dislocētās 40. armijas operatīvās pārvaldes priekšnieka amats, būtībā arī štāba priekšnieka pienākumi un padomju karaspēka izvešanas plānošana...
Protams, ja nebūtu Afganistānas, mana militārā karjera noteikti būtu pavisam citāda. Es, būdams latvietis, diez vai būtu jau 37 gadu vecumā kļuvis par pulkvedi un vadījis 150 000 vīru lielu armiju. Tas bija unikāls gadījums, jo četru miljonu armijā es biju jaunākais pulkvedis. Kad jau pēc Afganistānas Maskavā mācījos Ģenerālštāba akadēmijā, mani šad tad uz ielas apturēja virsnieku patruļas un prasīja dokumentus - viņiem likās, ka tik jauns cilvēks nevar būt pulkvedis.
Tieši tāpat kā tagad, arī padomju laikā karjera tika veidota ar radinieku palīdzību, caur paziņām vai partijas biedriem. Taču bija arī ārkārtas situācijas, kad karjeru veidoja sasniegumi un citu cilvēku vērtējums. Tā bija Afganistānā. Es galīgi nerāvos komandēt pulkus, taču mans galvenais dzinulis bija mācīšanās un vēlme tikt Kara akadēmijā. Būtiski ir tas, kā tu kotējies, kāda ir tava stāja un, protams, arī panākumi. Lai cik tas varbūt izklausītos lielīgi, taču mani tiešām visur cienīja, un es pratu par sevi pastāvēt. Autoritāti ir jāprot nopelnīt.
Viens piemērs. Padomju armijā pīpēšana bija ierasta lieta - smēķēja visi un praktiski visur. Lieli priekšnieki vispār neņēma galvā nekādus ierobežojumus. Tad, lūk, Afganistānā manā kabinetā reiz notika sanāksme, kur piedalījās armijas komandieris Boriss Gromovs, bija atlidojis arī ģenerālis Vareņņikovs un citi lieli priekšnieki, arī no Afganistānas armijas. Izklājam uz galda dokumentus, un sākas plānošana saistībā ar 40. armijas izvešanu.
Te afgāņu ģenerālštāba priekšnieks Vareņņikovu un visus pārējos uzcienā ar kaut kādām importa cigaretēm. Tajā brīdī Gromovs saka Vareņņikovam: “Zināt, pie pulkveža Turlā nesmēķē.” Vareņņikovs gandrīz valodu zaudēja! Nesmēķē?! Tiešām?! Es teicu: “Nav jau problēmu, var smēķēt, tikai es tad iziešu ārā.” Bet es sanāksmē biju galvenais ziņotājs. Tā arī Vareņņikovs norija to krupi un nesmēķēja. Es pats tā arī visā armijā pavadītajā laikā nesāku pīpēt.
Afganistānā guvu milzīgu pieredzi, jo strādāju gan ar afgāņu aizsardzības ministru un ģenerālštābu, gan ar savējiem. Visi apgādes jautājumi un operatīvie ziņojumi gāja caur mani. Starp citu, dokumentus par 40. armijas izvešanu nav parakstījis neviens Politbiroja loceklis vai armijas augstākās vadības pārstāvis - tur visi paraksti ir manējie. Kā to armiju ar telefonzvana rīkojumu ieveda, tā arī izveda, neviens politiķis dokumentus neparakstīja. Kad Mihails Gorbačovs no Apvienoto Nāciju tribīnes bija paziņojis par gaidāmo armijas izvešanu un mani izsauca uz Maskavu sagatavot attiecīgu ziņojumu, tad lēmums skanēja tā - pieņemt zināšanai ārlietu ministra Gromiko sniegto informāciju. Punkts. Pamatojoties uz to, es zvanīju Gromovam uz Kabulu un teicu, ka izvešana tiešām notiks.
Tieši tāpat bija ar armijas ievešanu Afganistānā - par to nav neviena oficiāla lēmuma. Ir tikai rīkojums pieņemt zināšanai ministra sniegto informāciju un lēmums par izpildi, uz kura ir parakstījies tikai sekretārs, kurš protokolēja sanāksmi.
«Dokumentus par 40. armijas izvešanu nav parakstījis neviens Politbiroja loceklis vai armijas augstākās vadības pārstāvis - tur visi paraksti ir manējie. Kā to armiju ar telefonzvana rīkojumu ieveda, tā arī izveda, neviens politiķis dokumentus neparakstīja.»
Vai padomju armija Afganistānā varēja uzvarēt?
Te ir jautājums - ko mēs saprotam ar uzvaru? Ko tieši uzvarēt? Afganistānas armiju? Tā bija mūsu sabiedrotā. Pareizāk sakot - mēs bijām tās sabiedrotie. Afganistānā bija divi vienlīdz stipri spēka grupējumi - aizsardzības ministram un iekšlietu ministriem pakļautie, kuri pārstāvēja divus politiskos spārnus un centās šos spēkus noturēt līdzsvarā. Kas bija tā dēvētie modžahedi? Tie paši, ko tagad sauc par talibiem. Un viņi nekad nav Afganistānā uzvarējuši 40. armiju. Bija diversijas, bija uzbrukumi posteņiem, bija cilvēku zaudējumi, taču uzvaras kā tādas nebija. Un viņu galvenais mērķis jau arī nebija 40. armija, viņi cīnījās par varu savā valstī, tāpēc viņu pretinieks bija pastāvošais režīms. 40. armija bija tikai šķērslis ceļā.
Kad 40. armija izgāja no Afganistānas, man izdevās panākt, ka tiek apkopota šī kara pieredze. Tāpēc varu ar simtprocentīgu pārliecību teikt, ka nebija nevienas militārās operācijas, kurā netiktu sasniegti noteiktie mērķi - vai nu atjaunot vietējo varu kādā reģionā, vai likvidēt kādas talibu apgādes bāzes.
Tad varbūt Padomju Savienība varēja tādā garā arī turpināt?
Tas bija ļoti dārgs prieks. To esmu stāstījis arī Eiropas Savienības “gudriniekiem”, kuri saka - lai Ukraina karo pret Krieviju, mēs tikai maksāsim un piegādāsim visu vajadzīgo. Jūs pat nevarat iedomāties, cik tas viss izmaksā! Un tikai tāpēc, ka Eiropa nemācās no vēstures kļūdām. Militārās rūpniecības ziņā tā pagaidām zaudē Krievijai.
Ja atgriežamies pie jautājuma par iespējamo uzvaru Afganistānā, tad teikšu tā - ja 40. armijai būtu dots uzdevums iznīcināt talibus kā tādus, tas nozīmētu vienkāršo iedzīvotāju iznīcināšanu. Jo nebija jau iespējams atšķirt, kurš ir talibs un kurš nav. Visi staigāja civilā apģērbā. Bet ar tādām lietām gan 40. armija nenodarbojās, jo operācijas veica nevis pret cilvēku grupām, bet gan ar mērķi ieņemt talibu bāzes rajonus un novērst apšaudes. Tieši tādā operācijā mums izdevās iegūt Stinger pretgaisa raķešu paraugus un tos izpētīt. Pēc tam amerikāņi drīz vien pārstāja šos ieročus afgāņiem piegādāt, jo tie vairs nebija efektīvi - bija atrasti veidi, kā cīnīties pret stingeriem.
Bet stingeru parādīšanās Afganistānā padomju armijai bija pārsteigums?
Protams, jo neviena šī ieroča parauga jau nebija. Varbūt bija kaut kādi dokumenti un rasējumi, taču fiziska priekšmeta nebija. Kad to ieguva, tad ātri vien atrada pretlīdzekli - tā sauktās siltumbumbas, ko izšāva maldināšanai. Es pats vairākas reizes esmu bijis lidmašīnā un redzējis, ka no zemes uz mums palaiž stingeru - sajūta nav tā patīkamākā. Taču siltumbumbas tiešām darbojās labi.
Man ir ļoti grūti iedomāties, ka mums kāds pavēlētu rīkot soda ekspedīcijas pret afgāņiem vai ko tamlīdzīgu. Likvidēt bāzes - jā, tas bija pats par sevi saprotams. Bieži vien tiek pieminēta Pandžšīras ieleja, kur regulāri notika sadursmes un operācijas, - sak, tie padomju virsnieki gan bija dumji, visu laiku līda vienā un tajā pašā vietā. Taču patiesībā citu variantu jau nebija, jo caur šo ieleju gāja vienīgais ceļš uz Pakistānas robežu. Tur 40. armija regulāri ieņēma augstienes, lai nepieļautu ceļa apšaudīšanu, jo pa to veda visu nepieciešamo trim afgāņu divīzijām ielejas otrā galā.
Pamiers ar Ahmadšahu
Savus karavīrus padomju puse taupīja, vai arī spēkā bija princips, ka galvenais ir par katru cenu izpildīt uzdevumu?
Protams, ka centās izvairīties no zaudējumiem. 1984. un 1985. gadā 40. armijas zaudējumi bija vislielākie - ik gadu vairāk nekā divi tūkstoši, bet pavisam kara laikā bojā gāja mazliet virs 14 000 cilvēku. Pēc 1986. gada zaudējumu skaits būtiski samazinājās - zem 1000 gadā. Plānojot operācijas, nekad nebija pat domas sūtīt karavīrus uz rajonu, kurā vēl ir pretestība un skan šāvieni. Vienmēr pirms tam bija bombardēšana vai artilērijas apšaude.
Pēdējo gadu lielākos zaudējumus radīja talibu uzbrukumi transporta kolonnām. Bet tās kursēja nepārtraukti, jo gadījumā, ja Kabulai pārtika caur Salangas tuneli netiktu piegādāta ilgāk par divām dienām, pilsētā sāktos bads. Un ne jau tikai modžahedi vien uzbruka; ikvienam afgānim bija apetīte pievākt mašīnu, kas veda miltus vai graudus. Tāpēc kolonnas tika apsargātas, taču uzbruka tik un tā. Uzbrukumos cieta arī posteņi, kas apsargāja maģistrālos ceļus.
Vēl viens mērķis bija naftas produktu vads. Tas bija vienīgais veids, kā noregulēt degvielas apgādi, - braukāt ar cisternām pa ceļiem, ko regulāri apšauda, neviens negribēja. Un šim vadam arī regulāri uzbruka: vienkārši izšāva caurumu, apakšā palika spaini, piepildīja un aizgāja. Bet petroleja turpināja tecēt zemē... Tad brauca avārijas brigāde meklēt caurumu, bet tur talibi atstājuši mīnas vai slēpni.
Tāda tolaik bija karadarbība. Talibiem nekad nebija mērķis sakaut 40. armiju, to vienkārši nebija iespējams izdarīt. Viņu mērķis bija tikt pie varas, un to viņi tagad ir panākuši. Bet diez vai var teikt, ka iznākumā visi ir sajūsmā.
Afganistānā laikam vispār ir grūti izdarīt tā, lai visi būtu sajūsmā.
Protams. Tad bija septiņi opozīcijas grupējumi, kas cīnījās ne tikai pret valdību, bet arī viens pret otru. Ja man bija jāplāno operācija, piemēram, pret Rabani grupējumu, tad nekad nebija problēmu ar informācijas iegūšanu, jo visi pārējie labprāt pastāstīja.
Partizānu komandieri Ahmadšahu Masudu jau arī novāca paši talibi...
Jā, ne jau mēs. Starp citu, armijas izvešanas laikā man ar Ahmadšahu bija sarakste, jo viņš kontrolēja rajonu, caur kuru gāja ceļš uz Salangu. Viņš apsolīja izvešanas laikā mums neuzbrukt un vārdu turēja.
Atšķirībā no Maskavas, kas pārkāpa vienošanos par neuzbrukšanu. Tobrīd Afganistānā pie varas esošais Nadžibulla ļoti baidījās no Ahmadšaha un gribēja viņu maksimāli vājināt. Tāpēc Nadžibulla pierunāja Gorbačovu pirms armijas izvešanas kārtīgi sadot Ahmadšaham - sabombardēt viņa pozīcijas.
Saņēmuši šādu rīkojumu no Maskavas, abi ar Gromovu sēžam un domājam: ko tagad iesākt - mums taču ar Ahmadšahu ir vienošanās par pamieru! Ir skaidrs, ka kalnu bombardēšana ir bezjēdzīga, taču Maskava spiež. Un mēs zinām, ka stukaču ir papilnam. Nav, kas karo, taču tādu, kas ar prieku nostučī priekšniecībai, nekad nav trūcis. Beigu beigās saplānoju bombardēšanas rajonus tā, lai nenodarītu nekādus lielos zaudējumus. Gan jau kādam arī trāpīja, tik skaisti diez vai bija, ka pavisam sveikā tika cauri. Galvenais - uz Maskavu varēja ziņot, ka pavēle izpildīta.
Taču Ahmadšahs mūsu vienošanos tik un tā izpildīja. No viņu puses neatskanēja neviens šāviens. Viņa cilvēki pat palīdzēja ar lāpstām attīrīt ceļu no sniega, lai armija varētu iziet.
Gods kam gods, savus solījumus afgāņi tur dzelžaini. Gan lielās lietās, gan sīkumos. Arī tirgotāji. Pēc dabas afgāņi ir tirgotāji, un tu neko nevari nopirkt bez tirgošanās. Taču, ja esi kaut ko nopircis, tad tā manta bez ierunām ir tavējā.
Man pašam reiz bija jābrauc komandējumā uz Maskavu, un, izmantojot iespēju, aizskrēju un nopirku divkasešu magnetofonu dēlam. Visiem virsniekiem Afganistānā pienācās paciņa cigarešu dienā, bet es esmu nesmēķētājs. Tad nu man paciņas bija iekrājušās, un es varēju tās iemainīt pret citām precēm. Pret bloku cigarešu, piemēram, varēja dabūt divus pārus džinsu vai divkasešu magnetofonu, kā es toreiz arī izdarīju. Pirku vēl kaut ko, bet to magnetofonu steigā aizmirsu paņemt un attapos tikai jau mašīnā. Šoferis saka - liecieties mierā, neko jūs tur vairs nedabūsiet, pārdevējs izliksies, ka jūs redz pirmo reizi mūžā! Bet nekā - ieraudzījis mani, pārdevējs uzreiz smaida un atdod manu kasetnieku. Kā pateicību gribēju viņam iedot mazliet naudas, taču viņš kategoriski atteicās un pat sadusmojās - sak, tā tagad ir tava manta, un es taču par to nevaru ņemt naudu!
Sēdēju alā kā ķīlnieks
Kā virsniekiem Afganistānā algu maksāja - rubļos vai čekos, ar kuriem pēc tam varēja iepirkties valūtas veikalā?
Čeki gluži tie nebija, bija kaut kāds cits nosaukums - taloni vai kas tamlīdzīgs. Taču valūtas veikalu Berjozka tīklos ar tiem varēja norēķināties. Pastāvīgās dislokācijas vietās jau nekādu naudu nevajadzēja - ko no katla iedod, ar to jāiztiek. Taču tur, kur bija Vojentorg veikali, tur maksājām ar tiem taloniem.
Interesanti, ka vietējie tirgotāji ļoti veikli darbojās ar visām valūtām. Piemēram, puišelis, kurš nebija gājis skolā un nemācēja lasīt, rēķināja kā dators! Kamēr tu mēģini saprast, kā pēc kursa pārrēķināt no rubļiem caur taloniem uz afgāniem, tikmēr viņam jau pāris sekundēs cipars gatavs! Bez tās algas, ko saņēmām skaidrā naudā, vēl otra alga tika skaitīta uz krājgrāmatiņas.
Afganistānā pastāvīgi dzīvojāt armijas bāzē vai arī nācās braukāt apkārt?
Kad kļuvu par Latvijas armijas komandieri, savas valsts novadus es noteikti biju apmeklējis mazāk nekā dažādus Afganistānas reģionus. Tur pabiju visos stūros. Nevarēja atļauties atlidot līdz Kabulai un teikt, ka esmu bijis Afganistānā. Tad arī rodas pavisam cita izpratne.
Protams, tas bija arī saistīts ar zināmu risku. Atceros gadījumu, kad Nadžibullas valdošais režīms jau 40. armijas izvešanas laikā ar mērķi panākt lojalitāti bija nolēmis noorganizēt milzīgu pārtikas piegādi naidīgi noskaņotajam Kandagaras reģionam. Veselas 600 kravas mašīnas! Taču to visu kaut kā vajadzēja nogādāt galamērķī.
Militāru operāciju, lai nodrošinātos pret uzbrukumiem, armijas izvešanas laikā nebija iespējams sarīkot. Atlika tikai mēģināt vienoties ar cilšu vecākajiem un stāstīt, ka tā nav armijas kolonna, ka kravu ved pašu afgāņu mašīnas. Ģenerālis Vareņņikovs mani pierunāja pavadīt kolonnu, un es arī piekritu. Taču uzdevu viņam vienu jautājumu - līdz galam mēs kaut kā tiksim, taču kā man pēc tam no turienes tikt atpakaļ? Vareņņikovs apgalvoja, ka mašīnas atstās galamērķī, bet mani ar sakarniekiem pēc tam ar lidmašīnu atvedīs atpakaļ. Tā nu man nācās mēnesi pavadīt uz riteņiem, organizējot un pavadot šo kolonnu.
Taču Vareņņikovs mani, protams, piečakarēja. Kad nonācām galā, uz manu jautājumu par lidmašīnu atbildēja - nu saproti, situācija tāda, ka afgāņu šoferi te negrib palikt, arī savas mašīnas pamest nevēlas, tāpēc brauc vien ar visiem kopā atpakaļ. Saku - bet es taču ar cilšu vadoņiem esmu vienojies tikai par turpceļu, par braukšanu atpakaļ nekādas vienošanās nav!
Bet tā arī nācās braukt atpakaļ. Ceļā piedzīvojām visu ko. Uzzināju, kāda ir sajūta, kad blakus sprāgst artilērijas šāviņi. Arī uz mīnām mašīnas uzrāvās. Veselu diennakti nosēdēju kādā alā kā vietējās cilts ķīlnieks, kamēr tika risinātas sarunas par šīs teritorijas šķērsošanu. Arī interesantas sajūtas... Taču izturējās viņi solīdi, uzcienāja ar tēju un, kad bija panākta vienošanās, tad sarūpēja arī pusdienas. Taču tas bija turpceļā, kad mēs daļu pārtikas varējām atstāt vietējiem. Atpakaļceļā blieza tā, ka maz nelikās.
Kad atgriezos un prasīju virsnieku kopmītnes dežurantei atslēgu no savas istabas, viņa mani nepazina - tajā istabā taču pulkvedis Turlais dzīvo! Saku - a es tad kas esmu?! Viņai acis bija apaļas. Kad spogulī paskatījos, pats arī sevi nepazinu. Braucot pa tuksnesi, ūdens pietiek labākajā gadījumā padzerties, bet par mazgāšanos tur nav ne runas. Kādi ir tuksneša putekļi smilšu vētrā - to nevar izstāstīt! Pat smalkākā maluma milti salīdzinājumā liekas ļoti rupji. Putekļi saķeras skropstās un uzacīs, kur izveido tādu kā cementa garozu. Tāpēc biju tiešām neatpazīstams.
Atgriešanās Latvijā
Pēc iziešanas no Afganistānas sākāt mācīties Ģenerālštāba akadēmijā, taču tad Padomju Savienība izjuka, un jūs atgriezāties Latvijā. Nebija domas par palikšanu Krievijā?
Ģenerālštāba akadēmiju tā arī nepabeidzu, palika maza astīte. Būtībā jau tobrīd man bija visi ceļi vaļā - jauns un perspektīvs pulkvedis, Ģenerālštāba akadēmijas diploms gandrīz kabatā! Tomēr man nebija nekādu ilūziju par to, ka Krievijā man būs garantēta spīdoša karjera. Galu galā biju jau piedzīvojis, ka solījumi paliek tikai solījumi. Doma par palikšanu gan pavīdēja tikai pāris reizes, patiesībā nebija nekādu šaubu, ka jāatgriežas Latvijā. Te es tomēr esmu dzimis, te dzīvoja mana mamma - kā tad es palikšu kaut kur citur?
Vai atgriežoties zinājāt, ko tieši darīsiet? Bija jau darba piedāvājumi?
Galvenais bija atgriezties, pārējais nebija svarīgi. Kā štābists biju pieradis pie disciplīnas un organizētības un negribēju kļūt par dezertieri. Tāpēc kārtīgi uzrakstīju Ģenerālštāba akadēmijas priekšniekam lūgumu atbrīvot mani gan no mācībām, gan no dienesta. Pamatojums - Padomju Savienības izjukšana un arī mana vēlme atgriezties Latvijā. Jo tās valsts, kuras dienestā es biju, vairs nav, toties ir atjaunota tā valsts, pie kuras es esmu piederīgs.
Ko priekšnieks teica par iesniegumu?
Vienīgais, ko viņš man uz atvadām teica: “Esi tā līdz galam izlēmis? Tu taču saproti, ka tevi tur pāris gadus izmantos, izspiedīs kā citronu, bet pēc tam tu vairs nebūsi vajadzīgs.” Atbildēju, ka tā var gadīties, taču tur ir mana dzimtene. Tā arī bija visa saruna.
Nācās gaidīt, kamēr aizsardzības ministrs paraksta pavēli par manu atbrīvošanu no visiem amatiem. Taču es izmantoju pazīšanos un panācu, lai mans iesniegums tiktu apstiprināts ātrāk. Tiklīdz tas notika, tā man jau bija biļete uz Rīgu.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita