Pat karalauka nežēlībai ir reitingu tabula, un tajā nogalināto cilvēku skaita ziņā otrajā pozīcijā atrodas tagadējās irākas galvaspilsētas senā sagrāve.
Protams, par reitingu objektivitāti var strīdēties. Dažos visu laiku asiņainākajos kauju reitingos pašā augšā ir iecelta padomju un vācu armijas (tāpat viņu sabiedroto - rumāņu, itāļu, ungāru, horvātu) piecarpus mēnešus ilgā cīņa par Staļingradu (1942-1943). Viens no svarīgākajiem pavērsieniem Otrajā pasaules karā, kā vēsta oficiālie dati, izdzēsa vismaz 1,1 miljona karavīru un 40 tūkstošu civiliedzīvotāju dzīvību, gūstekņus un ievainotos neskaitot. Citi aprēķini liecina, ka šī grandiozi nežēlīgā kauja prasījusi pat divus miljonus un vēl vairāk dzīvību.
Savukārt uz bronzas pjedestāla uzlikta Pašendeilas jeb Trešā Ipras kauja Pirmajā pasaules karā ar 600 tūkstošiem upuru (1917. gada jūlijs-novembris, Beļģija). Sabiedrotie, briti un francūži, zaudēja apmēram 275 tūkstošus vīru, vācieši - vēl vairāk.
Šīs divas drausmīgās XX gadsimta asinspirtis ir rūpīgi dokumentētas, un diez vai tajās būtu atrodams tiešām kas nezināms - atšķirībā no Bagdādes sagraušanas tālajā 1258. gadā. Tad mongoļu uzbrucēji nepilnās divās pilsētas aplenkuma nedēļās plus vēl nedēļā, ko viņu karavadonis atvēlēja tās izlaupīšanai, tika nogalināts miljons iedzīvotāju vai pat vēl vairāk.
Tobrīd Abasīdu kalifāta varas, ekonomikas un kultūras centrs bija pasaules lielākā un plaukstošākā pilsēta. Bagdādes drupas gadsimtiem ilgi palikušas neapdzīvotas, un tās krišanu uzskata par VIII gadsimtā sāktā islāma zelta laikmeta beigām.
Šis slaktiņš noteikti ir ietekmējis pasaules vēsturi, taču šķiet neiespējami modelēt, kā tieši. Vai mongoļu uzvara pasargāja Eiropu no islamizācijas? Diez vai, jo kalifa valsts militārā varenība sen bija zudusi, tā bija bagāta, bet vāja. Bagdādes valdnieks paļāvās uz nominālo vasaļu (galvenokārt Ēģiptes) aizsardzību.
Drausmīgajā pilsētas liktenī var saredzēt ko līdzīgu trafaretajam mītam par Titāniku - tehniskā progresa simbolu, ko iznīcināja primitīvs dabas spēks leduskalna veidolā. Bagdādes traģēdija, virspusēji raugoties, būtu kļūdaina teiksma par bagātu pasaules lielvaru ar izsmalcinātu kultūru, ko sagrauj no pasaules pažobeles izlīdušas mežoņu ordas.
Hulegu un viņu sūtījušā Munkes plānos nebūt nebija paredzēta pilnīga Bagdādes nopostīšana un tobrīd pasaulē lielākais slaktiņš. Drupas un līķu kaudzes nodevas nemaksā. Mongoļi kalifam Abdullam al Mustasimam piedāvāja kapitulēt un kļūt par imperatora vasali.
Asasīnu laikmeta beigas
Pasaules lielākās pilsētas sagrāve karagājienā uz Tuvajiem Austrumiem (1256-1260) mongoļiem bija vien epizode. Tiesa, ļoti iespaidīga un ienesīga. Tas bija iecerēts jau 1251. gadā, lai nostiprinātu Mongoļu impērijas rietumu robežas tagadējās Irānas un Centrālāzijas teritorijā, iekarotu vēl nepakļautās islāmticīgo valstis un tajās radītu pozīcijas tālākai ekspansijai uz rietumiem - “līdz pēdējai jūrai”.
Pamats mongoļu armijas iebrukumam kaimiņos bija viņu impērijas pierobežas iedzīvotāju sūdzības par postu, ko nodara persiešu nizarīti - šiītu islāma mistiķu atzars. Viņi Elbrusa kalnos bija sagrābuši vairākus cietokšņus un to aizsardzībā radījuši teokrātisku valsti ar prasmīgiem karotājiem, kuru fanātismam un bezierunu paklausībai piedēvēts arī narkotisks pamats (hašišīni).
Rietumu krustneši Palestīnas karalistē nizarītus sauca par asasīniem - nežēlīgiem un nemanāmiem slepkavām, kas slepus nonāvē sava garīgā vadoņa jeb imama ienaidniekus. Tie gan galvenokārt bija islāmticīgie dižcilši. Savukārt Trešajā krustakarā, kad angļu karalis Ričards I Lauvassirds spēkojās ar Saladīnu, nizarīti cīnījās musulmaņu pusē.
Mongoļu karagājienam tika savākts ievērojams kavalēristu skaits - no 70 līdz 120 tūkstošiem vīru. Šo armiju pavadīja ķīniešu tehniķi (varbūt pat 4000), lai apkalpotu kaujas mašīnas, kas meta akmeņus un degošus lādiņus vai izšāva bultu zalves. Ļoti ticams, ka mongoļu karavīri bez ierastajiem lokiem un zobeniem bija bruņoti ar ķīniešu radītiem ugunsšķēpiem - bambusa vai metāla caurulēm ar šaujampulvera lādiņu. To raidītā liesma varēja aizsniegt vairākus metrus attālu ienaidnieku.
Par armijas virspavēlnieku imperators Munke iecēla savu miesīgo brāli Hulegu. Karaspēka ceļā savlaicīgi tika salaboti ceļi un tilti, izveidotas krātuves cilvēku un zirgu pabarošanai. No ierastajām mītnes vietām padzītas vietējās klejotāju ciltis - lai netraucētu armijai. Hulegu no Mongolijas devās ceļā 1253. gadā, taču karaspēks uz priekšu virzījās ļoti lēni un tikai pēc diviem gadiem sasniedza Samarkandas pilsētu.
Karagājienu aizkavēja impērijas sastāvdaļas - Zelta Ordas hanistes - valdnieks Batuhans un viņa dižciltis, neļaujot armijai šķērsot Amudarjas upi. (Hanistes nosaukums radies no tjurku vārda ordo, kas nozīmē ‘galvenā mītne’. Tāpēc runāt par uzbrūkošām aziātu ordām nav īsti pareizi.) Ordas mongoļi, pieņēmuši islāmticību, uzskatīja, ka Hulegu karagājiens pilnīgi lieki vēršas pret viņu sabiedrotajiem, ieskaitot Bagdādes kalifu, un pret ticības brāļiem. Nevēloties strīdēties ar radinieku, kurš arī bija Čingishana mazdēls, Munke nogaidīja, līdz Batuhans nomirst. Pēc tam daļa Ordas karotāju pat pievienojās Hulegu armijai.
Tikmēr tās avangards jau 1253. gadā sāka aplenkt nizarītu cietokšņus. Kad 1256. gadā tam pievienojās viss karaspēks, pretinieks tika ātri un pat viegli sakauts. Sagūstītais imams tika nosūtīts uz imperatora galmu, kur “nejauši” mira. Hulegu pavēlēja saviem vīriem apslaktēt visus nizarītus - bojā gāja apmēram simttūkstoš cilvēku, daļa aizbēga. Leģendārais slepkavu ordenis, kas nupat vēl iedvesa bailes kalifātā un krustnešu valstiņās Vidusjūras dienvidaustrumos, vienkārši izzuda. Šī uzvara pavēra mongoļiem ceļu uz Bagdādi.
Pēdējais Abasīdu kalifs tika nogalināts. Leģenda vēsta, ka Hulegu licis viņu iemūrēt neiztukšotā dārgumu krātuvē, kur Mustasims nomira badā, guļot uz zelta kaudzes.
Kalifa liktenīgais lēmums
Hulegu un viņu sūtījušā Munkes plānos nebūt nebija pilnībā nopostīt Bagdādi un uzrīkot tobrīd pasaules lielāko slaktiņu. Drupas un līķu kaudzes nodevas nemaksā. Mongoļi kalifam Abdullam al Mustasimam piedāvāja kapitulēt un kļūt par imperatora vasali. Hulegu uzskatīja, ka nizarītu sakaušana un atmiņas par to, kā viņa vectēvs Čingishans sagrāva Horezmas valsti, pretiniekam pateiks priekšā pareizo lēmumu. Munke brālim bija cieši pavēlējis pakļāvušos kalifu saudzēt.
Kaut arī Bagdādes aizsardzībai trūka karaspēka, visu musulmaņu pavēlnieks augstprātīgi noraidīja, viņaprāt, austrumu mežoņu ultimātu. Pat draudēja atnācējus apkaut. Taču Mustasima rīcībā bija tikai 50-60 tūkstošu vīru liela armija. Apmēram tikpat daudz algotņu viņš bija nupat atlaidis no dienesta, jo vienkārši nevēlējās tiem maksāt. Arī Bagdādes aizsargsienas bija palikušas nenostiprinātas.
Klajā kaujas laukā pie Tigras upes 1258. gada janvāra beigās mongoļi un viņu sabiedrotie - līdz 150 tūkstošiem vīru - ievilināja kalifāta armiju spīlēs, sakāva un aplenca Bagdādi. Ķīnieši gar visu pilsētu uzcēla baļķu sētu, lai neviens nevarētu no tās aizbēgt. Tos, kuri mēģināja, nogalināja uz vietas. Pēc tam aizsargmūrus grāva kara mašīnas, līdz 13. februārī uzbrucēji ielauzās pilsētā.
Mustasims aplenkuma laikā centās sākt sarunas, bet Hulegu atteica. Tad valdnieks padevās gūstā. Uzvarētāji viņu piespieda uzrādīt dinastijas bagātību slēptuves. Pēc tam pēdējais Abasīdu kalifs tika nogalināts. Leģenda vēsta, ka Hulegu licis viņu iemūrēt neiztukšotā dārgumu krātuvē, kur Mustasims nomira badā, guļot uz zelta kaudzes. Cita leģenda stāsta, ka kalifs ietīts paklājā, un viņu samīdījuši kavalēristu zirgi. Mongoļi tādējādi izvairījušies no zemes dusmām, ka tajā izlijušas islāma virsvaldnieka asinis.
Savukārt kalifāta dīvāns jeb valdības padome - lielvezīrs un ministri - palika neskarti. Mongoļi viņiem pavēlēja atjaunot sagrauto un izkauto pilsētu, aizvākt līķus no ielām un atvērt tirgus...
Mongoļu impērijas izaugsmes un sairuma “verstu stabi”
1155
Pie Ononas upes, uz Mongolijas un Krievijas Aizbaikāla novada robežas, piedzimst Temudžins Bordžigins - nākamais mongoļu valdnieks Čingishans. Viņš bija inteliģents, liela auguma, ar rudiem matiem un zaļām acīm, interesējās par budismu.
1185
Temudžins gan ar diplomātiju, gan ar varu apvieno tautiešu ciltis un atjauno pirms divām desmitgadēm savstarpējās ķildās sairušo mongoļu valsti.
1206
Iekarojot kaimiņtautas, tiek dibināta Mongoļu impērija. Pilnvaroto pārstāvju sapulce jeb kurultajs par valdnieku ievēl Temudžinu. Kāpjot tronī, viņš pieņem jaunu vārdu, kas nozīmē “valdnieks pār visu”. Tāpat delegāti apstiprina valsts pamatlikumu krājumu Jasa.
1211
Čingishans iekaro Ķīnas ziemeļus un Mandžūriju. Cīnoties mazākumā, kaujā pie Jehulinas kalnu grēdas 100 tūkstoši mongoļu jātnieku nogalina 300 tūkstošus ķīniešu karavīru un pārvar Ķīnas Lielo mūri. Karš, līdz pretinieki ir pilnībā iznīcināti un iedzīvotāji pakļauti, ilgst 23 gadus.
1219-1221
Pēc mongoļu sūtņu nogalināšanas Čingishans iebrūk Horezmas impērijā. Tiek apgalvots, ka nogalināta ceturtā daļa iedzīvotāju. Iekarotās teritorijas (mūsdienu Irāna, Centrālāzija, Kazahstāna) pievieno Mongoļu impērijai, kas nu sniedzas no Kaspijas līdz Japāņu jūrai.
1227
Neskaidros apstākļos nomirst Čingishans, valdnieka kapavieta nav zināma. Par jauno hanu-imperatoru tiek ievēlēts viņa dēls Ugedejs (1187-1241), kurš pabeidz iekarot Ķīnas ziemeļus. Viņa armijas sagrābj Koreju un Eiropā aizsniedzas līdz pat Donavas ietekai Melnajā jūrā. Līdzīgi tēvam, Ugedejs veicina tirdzniecību Lielajā Zīda ceļā, kas vijas cauri Mongoļu impērijai. Piesaka ideju par visas pasaules iekarošanu.
1237-1242
Čingishana mazdēls Batuhans jeb, pēc krievu tradīcijas, Batijs iebrūk Kijevas Krievzemē. Viņa karaspēks izposta un pakļauj plašas teritorijas mūsdienu Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Padevušies krievu kņazi kļūst par Mongoļu impērijas ziemeļrietumu hanistes Zelta Ordas vasaļiem. Iekarotāju kundzība Krievzemē ilgst līdz pat 1480. gadam.
1241
Mongoļi sasniedz Poliju un kaujā pie Legnicas uzvar apvienoto lielkņaza Henrika II Dievbijīgā un ārzemju krustnešu ordeņu armiju. Diezgan līdzīgu spēku cīņā (12-20 tūkstoši vīru katrā pusē) krīt Polijas valdnieks un vairums viņa vesto karavīru. Uzvarētāji katram mirušajam nogriež vienu ausi, lai atrādītu vadībai. Piepildījuši ar tām deviņus lielus maisus, viņi, klausot Batuhana pavēlei, steidz pievienoties pamatspēkiem pie Adrijas jūras.
1242
Iebrucēji XIII gadsimta vidū veic vairākus sirojumus Polijā, Ungārijā, Čehijā, Horvātijā, Bulgārijā un Vācijas dienvidos. Taču mongoļi pārtrauc virzīties uz rietumiem, kad Vīnes pievārtē tiek sakautas viņu avangarda vienības. Tiek uzskatīts, ka viņi baidījušies doties dziļāk mežainās zemēs, lai zirgi nepaliktu bez ierastās barības - stepju zāles, ar auzām un miežiem tos nebaro.
1246
Pēc Ugedeja nāves un ilgiem strīdiem valdošajā dzimtā troni manto viņa dēls Gujuks (1205-1248). Viņš ir impērijā izplatītās kristīgās nestoriāņu baznīcas aizstāvis un pat varbūtējs kristietis. (Lielvalstī pastāv reliģiskā brīvība un konfesiju vienlīdzība, tajā nav valstsbaznīcas.) Gujuks turpina Ķīnas pakļaušanu.
1258
Zelta Ordas karapulks iebrūk Lietuvas Karalistē un jātvingu zemēs, lai sodītu to ļaudis par sirojumiem savās teritorijās. Vēsturnieki pieļauj, ka uzveiktajiem lietuviešiem un jātvingiem nākamajā gadā nācies piedalīties mongoļu karagājienā uz Poliju. Ordas karavīri vēl trīsreiz “apciemo” par lielkņazisti kļuvušo Lietuvu (1275, 1279, 1325).
1260
Impērijā sākas četrus gadus ilgs pilsoņu karš, kad divos atsevišķos karavadoņu un impērijas galminieku rīkotos kurultajos bez kvoruma par imperatoru tiek ievēlēti divi Čingishana mazdēli. Viens ir karavadonis Hubilajs, otrs - viņa jaunākais brālis, kurš cīņu zaudē.
1269
Abu brāļu konflikts sašķeļ Mongoļu impēriju. No tās izveidojas četras suverēnas hanistes: Juaņu dinastija (Ķīna un teritorijas ap to), Ilhanāts (tagad - Irāna, liela daļa Afganistānas, Turcijas austrumdaļa), Zelta Orda (mūsdienu Krievija uz ziemeļiem no Melnās un Kaspijas jūras) un Čagatajhanāts (Centrālāzija). Visās valda čingizīdi - impērijas izveidotāja un viņa vecākās sievas Bortes tiešie pēcteči.
1271
Hubilajs pasludina Mongoļu impēriju par formāli likvidētu, piesakot savas dinastijas varu pār Juaņu impēriju ar galvaspilsētu tagadējā Pekinā. Vienlaikus viņš sludina tiesības prasīt pārējo triju valdnieku pakļaušanos. Pati Mongolija ir nomaļa province lielvalstī, kurā ietilpst praktiski visa Ķīna, kā arī lielas platības Sibīrijas dienvidos un tagadējā Tālo Austrumu reģionā Krievijā.
1274
Juaņu impērija, uzbūvējot lielu floti, neveiksmīgi cenšas ar 30 tūkstošiem karavīru iebrukt Japānā. Otrreiz mongoļi to mēģina 1281. gadā, 900 kuģos sapulcinot 100 tūkstošus vīru; šo vērienu pārsniedz tikai 1944. gada operācija Overlord - sabiedroto izcelšanās Normandijā. Iekarotāji, kam nav pieredzes jūras kaujās, tiek sakauti. Japāņu sabiedrotie ir postošie taifūni - rodas mīts par debesu sūtītiem kamikadzēm jeb dievišķiem vējiem salu valsts aizstāvībai.
1279
Formāli nepastāvošā Mongoļu impērija, iekarojusi visu Ķīnu, ar pakļautiem vairāk nekā 33 miljoniem kvadrātkilometru sasniedz savas izplešanās maksimumu. Tie ir aptuveni 22% mūsu planētas sauszemes, tāpat šī ir visā vēsturē vislielākā vienlaidus iekarotā teritorija. Tajā tobrīd dzīvo apmēram ceturtdaļa visu Zemes cilvēku - 110 miljoni.
1281
Ēģiptes mameluku armija vēlreiz sakauj mongoļus Otrajā kaujā pie Homsas (Sīrijā). Ilhanāta valdnieki neveiksmīgi mēģina iekarot Vidusjūras austrumu piekrasti vairākkārt - pēdējo reizi vēl 1323. gadā.
1288
Hubilajs pavēl Juaņu impērijas armijai iebrukt tagadējās Vjetnamas, Birmas un Javas teritorijā. Vjetnamas valdnieku karaflote izšķirošajā kaujā pie Batdangas upes uzvar iekarotājus. Izgaist mongoļu ambīcijas pakļaut Dienvidaustrumāziju, un viņu sapnim sagrābt visu pasauli apakšā tiek novilkta trekna svītra.
1368
Ķīniešu Sarkano apsēju sacelšanās sagrauj mongoļu kundzību, un valsts tronī tiek celts savas tautības imperators. Juaņu dinastijas pēdējais pārstāvis aizbēg uz savu senču zemi, un līdz ar to pienāk arī Mongoļu impērijas faktiskās beigas.
Brasli sarkanmelnos ūdeņos
Kaimiņvalstīs un Eiropā populārs kļuva mīts, kas apliecināja iekarotāju barbarismu. Ja ticam tam, tad Tigrā tika samestas Bagdādes bibliotēku grāmatas, lai kavalēristiem būtu brasli, pa kuriem šķērsot upi zirga mugurā. Ūdeņi tur tāpēc kļuvuši tumši - no izšķīdušās manuskriptu tintes un bagdādiešu asinīm...
Kad iekarotājiem tika atvēlēta nedēļa pilsētas izlaupīšanai un varmācībai, tur sākās kosmisks slaktiņš. Briesmīgā līķu smārda dēļ mongoļi savas nometnes ārpus Bagdādes pārvietoja tur, kur vējš smaku pūtis projām. No visiem bagdādiešiem pasaudzēti tika vien nedaudzi apsargātā klosterī izmitināti kristieši. Hulegu vecākā sieva bija kristiete-nestoriāne, un vīrs centās viņai šādi izpatikt. Nestoriāņu patriarham hans kā rezidenci uzdāvāja kalifa pili.
Apzināti tika sagrauta islāma filozofijas akadēmija Gudrības nams, tāpat arī citas bibliotēkas, slimnīcas, pilis un sabiedriskās ēkas. Kalifs pirms nāves bija spiests vērot, kā iet bojā pilsēta, ko viņš nespēja nosargāt. Nogalināti tika visi viņa bērni, tādējādi apraujot piecus gadsimtus valdījušo dinastiju.
Pēc uzvaras Hulegu devās iekarot kurdu zemes un Irānas ziemeļus, kur vēlējās veidot topošās impērijai padotās paša valsts Ilhanāta centru. Apkārtējo musulmaņu valstu valdnieki steidza apliecināt Bagdādes sagrāvējam savu bezierunu pakļaušanos un pat teju vai jūsmu par karavadoņa ģeniālajām uzvarām. Viņi bija izdarījuši pareizos secinājumus.
Racionāls un efektīvs necilvēciskums
Pamatā mongoļu varmācībai, kas bija ne tikai leģendārs, arī reāls genocīds pret uzveiktajām tautām, nebija ne impulsīvi emocionāli apsvērumi, ne arī iedzimta asinskāre. Impērijas izveidotāja Čingishana sirojumos varētu būt nogalināti pat 40 miljoni cilvēku, taču vēstures liecības apgalvo, ka pēc dabas viņš neesot bijis ne asinskārs, ne varmācīgs. Necilvēcība viņiem bija pilnīgi racionāla metode, lai efektīvi paplašinātu impērijas varu līdz toreiz zināmās pasaules malām. Baiļu iedzīšana ienaidniekā bija mongoļu militārās stratēģijas pamatakmens - viņi bija psiholoģiskā kara lielmeistari.
Radot asinis stindzinošas bailes, šie pasaules iekarotāji vēlējās, lai jebkura pilsēta, kurai tuvojas viņu armija, padotos bez pretošanās. Tāda taktika palīdzēja sagrābtās teritorijas turēt pakļautībā vēl ilgi pēc tam, kad uzvarētāji bija devušies citur. Mongoļiem nebija tik daudz karavīru, lai iekarotajās zemēs atstātu savus garnizonus.
Tāpēc tajās pilsētās, kas pretojās, arī civiliedzīvotājus konsekventi izkāva vai aizdzina verdzībā - tas gan ar noteikumu, ja tuvumā bija dzīvās preces tirgi, citādi kavalēristam būtu grūti karot, dzenot līdzi važās sakaltas trofejas.
Taču nelielai izdzīvojušo daļai uzvarētāji ļāva brīvi aiziet, lai viņi izplatītu ziņas par mongoļu nežēlību un pretošanās veltīgumu. Tas bija ļoti iedarbīgs veids, kā saudzēt iekarotāju dzīvo spēku. Ja varmākas būtu tikpat nežēlīgi pret tiem, kuri lūdza žēlastību, kā pret tiem, kuri pretojās, viņi paši sev, tā teikt, iešautu kājā. Kad, iekarojot Horezmas impēriju, mongoļi ieņēma Buhāru, vairākiem tūkstošiem pilsētnieku tika ļauts doties projām. Gan tikai pēc tam, kad viņi bija noskatījušies 30 tūkstošu savu līdzpilsoņu nogalināšanā.
Uzbrukumos mongoļi nereti izmantoja dzīvā vairoga taktiku - armija sev pa priekšu dzina gūstekņu ierindas. Tajās arī trāpīja lielākā daļa līdztautiešu raidīto bultu un šķēpu, un tas psiholoģiski grāva mongoļu pretinieka karavīrus.
Tomēr šāda terora taktika reizēm darbojās pret tās izmantotājiem - īpaši Eiropā, kur iebrucēju jau tā drausmīgā reputācija tika izpušķota vēl vairāk. Tur, dzirdot teiksmas par piramīdām no apkauto cilvēku galvaskausiem, nostiprinājās pārliecība: pat bezierunu padošanās neglābs no spīdzināšanas un mokpilnas nāves. Tiek minēts, ka šādas piramīdas celtas ne tikai Bagdādē, bet arī pēc tam, kad 1220. gadā krita Neišābūras pilsēta, kas atradās mūsdienu Irānas ziemeļaustrumos. Tad esot nogalināti ne tikai visi cilvēki, bet pat suņi un kaķi...
Necilvēcība viņiem bija pilnīgi racionāla metode, lai efektīvi paplašinātu impērijas varu līdz toreiz zināmās pasaules malām. Baiļu iedzīšana ienaidniekā bija mongoļu militārās stratēģijas pamatakmens - viņi bija psiholoģiskā kara lielmeistari.
Lai sētu haosu, vajadzīga disciplīna
Mongoļu armija bija dzelžaini disciplinēta un saliedēta. Visticamāk, arī uzvaras skurbulī veiktās laupīšanas, izvarošanas un spīdzināšanas notika vien ar vadības dotu atvēli emocionāli izlādēties. Par daudziem pārkāpumiem šajā armijā nekavējoties sodīja ar nāvi, un karavīra lielākais negods, izpērkams ar dzīvību, bija biedru pamešana nelaimē.
Karaspēka struktūra balstījās no huņņu senciltīm mantotajā decimālajā sistēmā - pamatvienību veidoja desmit vīri (parasti - novadnieki), no tām veidojās simti, tālāk formējoties tūkstošos un desmittūkstošos. Karaklausībai bija pakļauti visi brīvie mongoļu vīrieši vecumā no 15 līdz 60 gadiem, no kuru vidus izraudzījās karagājienu dalībniekus.
Armijas intendantu dienests apgādāja mobilizētos ar visu nepieciešamo un arī sadalīja laupījumu. No tā piekto daļu saņēma valdnieks, un tāda pati tiesa pienācās arī trofejas sagrābušās vienības komandierim.
Mongoļiem bija arī profesionāli karotāji, kas bija desmit tūkstošu vīru liela valdnieka gvarde, un inženieru dienests, kas nodrošināja armiju ar tolaik modernākajiem ieročiem. Savukārt mobilizētās sievietes armijā pildīja civilā dienesta pienākumus, gatavojot ēdienu un naktsmītnes, kā arī apkopjot ievainotos. Armiju pavadīja lieli zirgu un apēšanai domāto mājdzīvnieku ganāmpulki. Tās kaujas spēju uzturēšana balstījās pavisam vienkāršā loģistikā, ko īstenoja dzelžaini noteiktos un īstenotos laikos.
«Mežoņu» civilizācija
Mongoļi mūsu prātā joprojām asociējas ar totāla ļaunuma apsēstiem orku karapūļiem no Gredzenu pavēlnieka grāmatu ekranizācijām. To radītāji, pašu Tolkīnu ieskaitot, noteikti ir ietekmējušies no viduslaiku mītiem par drausmīgo Āzijas karotājtautu, kas vēlas pakļaut visu pasauli. Taču Eiropas un reģionu vēstnieki, apmeklējot lielā hana galmu Pekinā, ieraudzīja tur pavisam ko citu. Ne tikai bagātību un greznību. Viesi piedzīvoja kultūršoku par mongoļu aristokrātu laipnību un galminieku smalko, senās ķīniešu tradīcijās balstīto etiķeti. Impērija kā sūklis bez aizspriedumiem uzsūca mongoļu iekaroto tautu kultūru, zinātni un prasmes.
Kā vēsta flāmu misionārs Vilems no Rubrukas, kurš Zelta Ordā bija uzaicināts audiencē pie Krievijas iekarotāja Batuhana, tajā viņam bijušas vērtīgas sarunas ar karavadoņa svītas cilvēkiem. Šie “mežoņi” brīvi pārvaldījuši Eiropā izplatītākās valodas. Ārvalstu sūtņi arī Ordas galmā nekad netika pakļauti varmācībai vai citādi pazemoti. Tāpat viņi cildināja Austrumu karotāju strikti ievēroto diplomātisko protokolu.
Viens no Mongoļu impērijas efektivitātes pamatiem tiklab militārā, kā civilā ziņā bija pēc Čingishana pavēles radītais pasta dienests. Kurjeri zirgu mugurā ātri nogādāja gan dienesta ziņojumus, gan privātās vēstules no viena lielvalsts nostūra uz citu. Mongoļu pakļautā Krievija šo sistēmu pārņēma, un tā caru valstī veiksmīgi darbojās līdz pat dzelzceļa uzvaras gājienam.
Dzeltenais krustakarš
Viens no Hulegu karagājiena motoriem bija impērijā mītošie un citu valstu kristieši. Viņi kalifātā saskatīja galveno draudu savai ticībai, neatkarībai un vispār pastāvēšanai. Ne tikai karavadoņa galvenā laulene, bet arī viņa armijas štāba priekšnieks Kitbuga bija kristietis un pulcēja ap sevi ticības biedrus.
Mongoļu impērijā, tāpat Centrālāzijā un kaimiņzemēs ļoti izplatīta ticība bija nestoriānisms (Munkes valdīšanas gados - visizplatītākā). No citām konfesijām tā atšķīrās ar dogmātu par Jēzus divdabīgo būtību - reizē dievišķo un cilvēcisko. Katoļu un pareizticīgo baznīca nestoriānismu uzskata par ķecerību.
Tāpēc par Hulegu sabiedroto pieteicās valdnieks no kristīgās Kilikijas Armēnijas valsts - tā atradās tagadējās Turcijas dienvidu piekrastē pretī Kiprai. Viņš cīņā pret kalifātu veda 40 tūkstošus kājnieku un 12 tūkstošus jātnieku. Nomināli karā piedalījās pat krustneši-katoļi no Antiohijas principiāta (lielkņazistes), jo tā valdnieks Boemunds VI bija armēņa znots. Gruzijas Karaliste sūtīja mongoļiem palīgā savus kājniekus, lai atriebtos musulmaņiem par Tbilisi sagraušanu un kristiešu slaktiņu 1226. gadā (viņi atteicās pieņemt islāmu).
Tāpēc agrākos laikos, pirms politkorektuma triumfa, daži vēsturnieki mongoļu karagājienu dēvēja par dzelteno krustakaru. Tas uz laiku palīdzēja vietējo kristiešu un franku krustnešu valstīm turēties pretī musulmaņu pārspēkam.
Bez kristiešiem un pašiem mongoļiem Hulegu karaspēkā cīnījās arī persiešu un tjurku karotāji. Protams, viņu vidū bija arī tatāri. Tā dēvēta viena no impērijas Centrālāzijas tjurku tautām. Šis nosaukums austrumslāvu un citu eiropiešu apziņā iespiedās tik dziļi, ka uz ilgu laiku kļuva par apzīmējumu pat tatārus pakļāvušajiem mongoļiem.
Kamēr Hulegu devās iekarot sev hanisti, daļa viņa armijas turpināja virzīties uz rietumiem. Tās mērķis bija sasniegt Nīlu un uzspiest mongoļu varu bagātajai Ēģiptei. Taču dzeltenais krustakarš aprāvās 1260. gadā, kad pie Ain-Džaluta strauta tagadējās Izraēlas teritorijā spēku samērā līdzīgā kaujā - ap 20 tūkstošiem karotāju katrā pusē - iebrucējus uzvarēja mameluku jātnieki. Viņi bija profesionālu Ēģiptes karavīru kopiena, pat slēgta kasta, kas izveidojās no tjurku vergiem, kurus spieda kalpot arābu kalifu armijās.
Mongoļi izrādījās uzvarami un padzenami. Vēlāk viņi centās no jauna iekarot šo reģionu, taču Nīla tā arī palika stepju sirotāju nepiepildītais sapnis.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita