Grūti tam noticēt, taču reiz Amerikas Savienotās Valstis vienā kaujā zaudēja ceturto daļu visas savas armijas. Vēsturē tā palikusi ar nosaukumu Tūkstoš kritušo kauja, bet amerikāņu pretinieks tajā bija... indiāņi.
Lapojot vēsturiskus dokumentus un liecības, redzam, ka Ziemeļamerikas indiāņi parasti ar visiem iespējamiem līdzekļiem ir centušies izvairīties pat no minimāliem savu kareivju upuriem kaut kādu militāri stratēģisku mērķu labad. Šāda pieeja kardināli atšķīrās no Eiropas XVIII gadsimta domāšanas, kur asiņainas batālijas bija ierasta lieta. Protams, indiāņiem arī bija savstarpēji konflikti, un daudzās ciltīs pat valdīja kara kults, taču ierobežotie resursi un cilšu kopienas, kur sabiedrības modelis praktiski atradās vēlīnā paleolītā, vienkārši nevarēja atļauties tādu greznību kā šķiesties ar cilvēku dzīvībām.
Bālģīmju atnākšana
Ja skatāmies tīri proporcionāli un rēķinām procentos, tad paradoksālā kārtā iznāk, ka pašus lielākos zaudējumus ASV armijai ir nodarījuši tieši indiāņi. Turklāt pamanījušies vienas dienas laikā iznīcināt ceturto daļu (!) visu bruņoto spēku! Tiesa, tas gan notika jaunās valsts pašā pastāvēšanas sākumā, kad amerikāņu armijas rindas vēl bija ļoti šķidras. Bet tik un tā fakts paliek fakts - viena neveiksmīga kauja pret indiāņiem kļuva par smagāko Amerikas armijas sagrāvi visā tās vēsturē.
Lai izprastu notikumu gaitu, mums jāatgriežas 1783. gadā, kad Amerikas kolonisti Neatkarības karā pieveica britus un ieguva tiesības uz kontinenta tā saucamajām ziemeļrietumu teritorijām. Tagad tas ir Mičiganas, Ilinoisas, Ohaio un Indianas štats. Kongress tūlīt sāka izpārdot tās kolonistiem.
Taču šīs zemes ne tuvu nebija neapdzīvotas - tur jau izsenis mitinājās vietējās indiāņu ciltis. Sākotnēji iezemieši pret bālģīmjiem bija visai iecietīgi un pat draudzīgi, un viņiem nebija nekas pret ienācējiem. Taču problēma slēpās jēdzienā “zeme kā privātīpašums”. Indiāņi uzskatīja, ka zemi viņiem lietošanā ir nodevuši viņu senči un dievi, savukārt baltie savās jaunajās privātajās zemēs negribēja redzēt ne tikai sarkanādainus ģīmjus, bet vispār nekādas svešas personas. Šādu attieksmi savukārt nekādi nesaprata aborigēni, kas likumsakarīgi noveda pie bruņotiem konfliktiem.
Sākotnēji iezemieši pret bālģīmjiem bija visai iecietīgi, pat draudzīgi un viņiem nebija nekas pret ienācējiem. Taču problēma slēpās jēdzienā «zeme kā privātīpašums».
Īpaši aktīvi šajās sadursmēs bija maiami cilts indiāņi, kurus iedvesmoja un koordinēja viņu stratēģis un virsaitis, saukts par Mazo Bruņurupuci. Indiāņu mēlē - Mišihkinākva. Savulaik viņš bija karojis angļu pusē pret amerikāņu kolonistiem, tāpēc pārzināja eiropiešu kara mākslu un zināja pareizos paņēmienus cīņā pret bālģīmjiem. Vispār viņš esot bijis visai drūms un noslēgts tips, taču tautieši viņam vienprātīgi uzticējās. XVIII gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē, pateicoties Bruņurupuča reidiem, kolonisti zaudēja ap pusotru tūkstoti cilvēku.
Šie sākotnēji nelielie incidenti beigu beigās aizsāka Ziemeļrietumu indiāņu karus. Vairākas ciltis apvienojās un nodibināja Rietumu indiāņu konfederāciju - tajā iekļāvās maiami, šauniji, delavēri, ilinoisi, odžibva, otava, patavatomi, čeroki, krīki, irokēzi un vēl pāris mazākas ciltis. Amerikāņu pusē nostājās vien čekotas un čekosas indiāņi un kļuva par to sabiedrotajiem. Pretējai nometnei no savām Kanādas bāzēm ar munīciju un ieročiem slepeni piepalīdzēja angļi. 1790. gadā ASV valdības organizētā soda ekspedīcija ģenerāļa Džosaijas Hārmara vadībā cieta pilnīgu fiasko, 7. oktobra kaujā zaudējot 129 kareivjus, un bija spiesta atkāpties.
Pēc šīs uzvaras indiāņu terors pret kolonistiem kļuva vēl masveidīgāks, bet izrēķināšanās veidi - vēl šausminošāki. Reaģējot uz šiem notikumiem, ASV pirmais prezidents Džordžs Vašingtons pavēlēja Ziemeļrietumu teritoriju gubernatoram un ģenerālim Arturam Senklēram uzņemties jaunas militāras ekspedīcijas virsvadību. Iepriekš ne īpaši veiksmīgi karojušais virsnieks uzdevumu uztvēra diezgan vieglprātīgi, uzskatot, ka ar kaut kādiem mežoņiem tiks galā bez problēmām. Operācijai ģenerālis sāka gatavoties Vašingtona fortā (tagadējā Sinsinati). Viņa rīcībā bija 600 ASV regulārās armijas karavīri, 800 mobilizēti jauniesaucamie un 600 milicijā jeb zemessardzē dienējoši vīri. Tātad korpusā kopsummā bija aptuveni 2000 cilvēki, plus viņus pavadīja 200-250 civilpersonas - vezumnieki, kalēji, tirgotāji, pāris traperu un, protams, palaistuves - kā nu karā bez viņām!
Un tā 1791. gada 17. septembrī Senklērs ar savu karaspēku devās uz rietumiem, uz Ohaio indiāņu teritorijām. Plāns bija vienkāršs: pārvietoties no forta uz fortu, ik pa laikam iznīcinot indiāņu vienības, un tādējādi piespiest pēdējos atzīt ASV tiesības uz šīm zemēm. Visa karagājiena laikā Senklēram pa pēdām kā ēna slīdēja Mazā Bruņurupuča vīri, kuri ik pa brīdim sarīkoja nelielas apšaudes un citādas diversijas. 2. novembrī dezertēšanas un slimību rezultātā Senklēra rīcībā palika vien 1120 vīri - to skaitā 858 ierindnieki un 52 virsnieki. Lielāko paklīdušo daļu veidoja brīvprātīgie un jauniesaucamie.
Taču, kā vēlāk izrādījās, pats Vašingtona plāns par soda ekspedīciju bija visai nepārdomāts, jo armijas ierēdniecība jau tā ļoti vāji sagatavoto karaspēku bija apgādājusi ar visai plānu ceļamaizi, tādu pašu pulveri un munīciju. Pilnam nelaimju komplektam rudens ekspedīciju pārsteidza arī ļoti agrīns sals. Komandieriem ar lielām grūtībām izdevās saglabāt kaut kādu disciplīnu, jo daudzi kareivji ne tikai īsti neprata, bet arī nealka karot.
Atšķirībā no demoralizētajiem amerikāņiem indiāņi bija lieliski motivēti - viņi perfekti pārzināja šīs zemes un gribēja uzvarēt, turklāt arī prata karot. Citēsim te amerikāņu XIX gadsimta vēsturnieku Grīnelu:
“Indiānis tik ikdienišķi runā par asinīm, brūcēm un nāvi, ka tas jūs var pamatīgi nobiedēt. Īstenībā viss ir ļoti pragmatiski - labāk varonīgi mirt kaujas laukā nekā bailīgi sagaidīt nāvi kā izkaltušam totēmam...”
Starp citu, filmās bieži citētā frāze “Šī ir lieliska diena, lai mirtu,” arī nāk no Amerikas indiāņiem.
Novembra sākumā 700 maiami karotājiem pievienojās arī 500 šauniji, kurus vadīja virsaitis ar interesantu vārdu - Zilā Žakete (Veijapīērsenva); to viņš acīmredzot bija novilcis kādam nogalinātam jeņķu kareivim. Bija starp indiāņiem arī delavēri, potavatami, otavas un vēl dažu cilšu kaujinieki. Tātad arī skaitliskais pārsvars nu bija indiāņu pusē.
«Indiānis tik ikdienišķi runā par asinīm, brūcēm un nāvi, ka tas jūs var pamatīgi nobiedēt. Īstenībā viss ir ļoti pragmatiski - labāk varonīgi mirt kaujas laukā, nevis bailīgi sagaidīt nāvi kā izkaltušam totēmam...»
Lielais slaktiņš
3. novembra vakarā amerikāņi apmetās uz nakšņošanu Obašas upes krastā netālu no kādas maiami cilts apmetnes. Iekārtojot nometni, amerikāņi visai vieglprātīgi pat nesāka nocietināt savu guļmītni. Izgulēties viņiem tāpat nesanāca, jo nervozie sardzes posteņi visu nakti šāva pa ēnām, katrā saredzot asinskāru mežoni ar tomahauku.
Rīta miglā indiāņi nemanot ielenca visu nometni un metās straujā uzbrukumā, kura priekšgalā bija Mazais Bruņurupucis. Pirmie trūkties dabūja pārpalikušie brīvprātīgie, un tie izklīda zvirbuļa ātrumā. Daži kareivji paspēja paķert ieročus, nostāties līnijā un pat izšaut vienu zalvi, kas piespieda indiāņus uz mirkli atkāpties.
Koku aizsegā pārgrupējušies, viņi no jauna aplenca amerikāņus un metodiski sāka tos apšaudīt. Kad amerikāņi devās durkļu pretuzbrukumā, indiāņi atkal ienira meža biezoknī un, noskatījuši mazskaitlīgāku pretinieku grupu, atkal to aplenca un atkal metodiski apšaudīja, līdz iznīcināja. Senklēra mēģinājumi apdzēst paniku, skraidot apkārt un lamājot karavīrus par gļēvuļiem, nekādas īpašas dividendes nenesa. Drīz vien apmetne un tās apkārtne bija nosēta ar līķiem.
Jāatzīst, ka taktiskajā karamākslas izpratnē indiāņi darbojās spīdoši - viņi ne tikai nemanāmi aplenca visu vienību, bet ar šāvieniem pirmos mēģināja likvidēt galvenos pretinieka trumpjus - virsniekus un artilēristus. Pēc tam, kad no ierindas bija izsisti komandieri un bīstamie lielgabalnieki, iezemieši atklātā laukā aplenca mazas, apjukušas un izkliedētas kareivju grupiņas un bez žēlastības tās likvidēja. Pāris stundās viss korpuss bija iznīcināts. Vienīgais, ko iespēja Senklērs, bija sapulcēt nelielu grupu kareivju un virsnieku, ar kuriem kopā izlauzās no nāvējošās aplenkuma cilpas. Pāris kilometrus indiāņi viņiem dzinās pakaļ, taču tad meta mieru.
Senklēram par attaisnojumu var minēt to, ka viņu mocīja podagras lēkmes, bet salnas bija izraisījušas smagu klepu. Aculiecinieki apgalvoja, ka kaujas gaitā tikuši nogalināti divi zirgi, uz kuriem drasēja Senklērs, piedevām pēc batālijas viņa mundieri rotāja astoņi ložu caurumi, bet viena lode pat esot skārusi ģenerāļa galvu. Kopā ar viņu izlauzās vēl 47 cilvēki, no kuriem puse bija guvuši ievainojumus. Tās pašas dienas vakarā šī saujiņa veiksminieku sasniedza Džefersona fortu.
Kaujas laukā palika 632 kritušie. Vēl vairāk nekā 200 neapbruņotu amerikāņu, tostarp 33 sievietes, tika nogalināti uzreiz pēc slaktiņa… 264 ievainoti kareivji krita gūstā, vairums no viņiem tika spīdzināti un pēcāk noskalpēti. Tādējādi pāris stundās tika likvidēta ceturtā daļa tā brīža regulārās ASV armijas. Indiāņu zaudējumi uz visas šīs katastrofas fona izrādījās vairāk nekā pieticīgi: vien 21 kritušais un apmēram 40 ievainoto. Trofejās uzvarētāji sarūpēja septiņus lielgabalus, 200 mūļus un pussimtu zirgu.
Mazā Bruņurupuča dižais dzīvesgājums
Ziņas par leģendārā indiāņu virsaiša dzīves sākumu ir diezgan skopas. Kā dzimšanas laiks tiek minēts posms starp 1747. un 1752. gadu, kad viņa vecāki mitinājās maiami cilts Pikavilanī apmetnē. Arī par vecākiem lielas skaidrības nav. Vēsturnieks Endrū Keitons apgalvo, ka viņa tēva vārds bijis Bruņurupucis, bet māte esot bijusi bēgle no mohikāņiem. Savukārt Mazā Bruņurupuča biogrāfs Hārvijs Kārters uzskata, ka viņa tēva vārds bijis Činkenakva. Lai vai kā, visi ir vienisprātis, ka līdz 1780. gadam jaunais virsaitis dzīvojis Tertltounas apmetnē Īlas upes krastā (tagad Čurubusko Indianas štatā).
Virsaitis bijis sešas pēdas garš (tātad mazliet virs 180 cm), ļoti askētisks, strups un lakonisks. Cieņā turējis sudrabu un nēsājis no tā darinātus auskarus, arī drēbes izrotājis ar šī dārgmetāla dekoriem.
Neatkarības kara laikā viņš karoja Britu impērijas pusē. Saskaņā ar indiāņu ciltīs pieņemto hierarhiju Mazais Bruņurupucis bija maiami cilts kara laika virsaitis, taču nekad nebija tās galvenais vadonis, kura pilnvaras būtu spēkā arī miera laikā.
Savu pirmo kara cirvi viņš izraka 1780. gada 5. novembrī, kad uzbruka franču militārā algotņa Ogistēna de la Palmas nometnei, kura atradās vien pāris jūdžu attālumā no viņa cilts apmetnes. Šī nelielā franču ekspedīcija gatavojās pievienoties kolonistiem, lai uzbruktu angļu Detroitas garnizonam, taču Mazā Bruņurupuča uzlidojums šo plānu izjauca. Bruņurupuča komanda nogalināja la Palmu, četrdesmit gūstā saņemtos frančus dzīvus noskalpēja, pārīti sadedzināja, bet četrus palaida brīvībā un pieteica: “Pastāstiet pārējiem, ko redzējāt!” Kad pēc pāris dienām notikuma vietā ieradās apvienotā amerikāņu-franču vienība, pa krāsmatu perimetru uz stabiem bija uzspraustas vairākas noskalpētu kareivju galvas.
Pēc Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 1783. gadā Mazais Bruņurupucis pret jauno valsti sāka savu personīgo karu. Viņš ātri vien saprata amerikāņu invāzijas netaisnību un ar saviem karotājiem regulāri apciemoja jaunos teritoriju apsaimniekotājus. Pirmo 1790. gadā Bruņurupucis divos piegājienos pamatīgi paplucināja jaunās varas soda ekspedīciju ģenerāļa Fārmera vadībā. Atriebjoties amerikāņi nākamā gada augustā noorganizēja soda ekspedīciju Džeimsa Vilkinsona vadībā un netālu no Īlas upes saņēma gūstā vairāk nekā 200 maiami cilts indiāņu, tostarp arī Mazā Bruņurupuča meitu.
Sekoja jau minētā Tūkstoš kritušo kauja un ASV armijas reorganizācija. Jaunā virspavēlnieka Entonija Veina vadībā tā pāris reizes visai nopietni paretināja indiāņu karotāju rindas, un Mazais Bruņurupucis visai pragmatiski atzina: šis vīrs [Veins] nekad neguļ, tāpēc ir jāsāk domāt par pamiera sarunām.
Pēdējā Mazā Bruņurupuča lielā kauja notika 1794. gada augustā Foltimbersā, netālu no Moumī upes, un tajā 1000 sarkanādaino vīru vienība piedzīvoja zaudējumu. Tad arī virsaitis saprata, ka nav citu alternatīvu, kā vien slēgt miera līgumu.
Pēc nākamā gada Grīnvilas miera sarunām Bruņurupucis apvienojās ar vēl vienu pacifistu - šauniju virsaiti Tekumzē - un turpmāk tika ASV augstāko ierēdņu cienīts un godāts. 1796. gada novembrī Džordžs Vašingtons viņam uzdāvināja ceremoniālo zobenu, vēlāk viņš tikās ar prezidentiem Džonu Adamsu un Tomasu Džefersonu. Pēdējā inaugurācijas dienā Bruņurupucis uzrunāja ASV Senātu un aicināja ierobežot alkohola tirdzniecību indiāņu teritorijās.
Karotājs, kurš bija pārtapis par miera balodi, nomira 1812. gada 14. jūlijā sava padēla Viljama Velsa mājā. Mūsdienās viņa piemiņa ASV tiek turēta cieņā: Indianas štatā Bruņurupuča vārdā ir nosaukta pamatskola, skautu nometne, bibliotēka un ūdenskritums, savukārt kaimiņos esošajā Ohaio - privāts golfa klubs, iela un pat pilsēta, kura dibināta 1968. gadā.
Uzvarēta kauja, zaudēts karš
Sakāve uz kolonistiem un jauno valsti atstāja šokējošu iespaidu - izrādījās, ka modernu armiju ar lielgabaliem un šautenēm var pieveikt ar nažiem, šķēpiem un bultām bruņoti iezemieši. Tobrīd gan indiāņi bija jau iemanījušies apieties arī ar šautenēm, tiesa, tās viņiem bija pieejamas ierobežotā daudzumā.
No otras puses, lai arī sakāve bija graujoša, tā nevarēja kardinālā veidā ietekmēt moderno kaujas mākslu, jo indiāņu taktika lielākoties balstījās uz slēpņiem un negaidītiem uzbrukumiem skaitliski nelielam kolonistu vai armijnieku kontingentam - tātad būtībā klasisks partizānu karš.
Pēc 1791. gada 4. novembra uzvaras apvienotā indiāņu armijas nevis turpināja iesākto, bet gan atgriezās savos tipi un vigvamos. Tā bija arī turpmāk - iezemieši varēja uzvarēt kādu kauju (piemēram, vēlāk viņi sakāva ģenerāļa Kastera vienību Mazās Bighornas kaujā), taču nekādi nevarēja uzvarēt karā.
Arī pēc savas diženās uzvaras indiāņi nerīkojās īpaši tālredzīgi - prezidenta Vašingtona miera sūtņus, neraugoties uz Mazā Bruņurupuča protestiem, viņi nogalināja. Tāpēc amerikāņiem nebija citu iespēju, kā vien nosūtīt jaunu soda ekspedīcijas korpusu. Senklērs tika atstādināts, bet viņa vietu ieņēma ģenerālis Veins.
1794. viņš sakāva indiāņus pie Fontimbersas, savu artavu deva arī fortu izbūve jaunapgūtajās teritorijās, jo pret tiem indiāņu spēki bija par vājiem. Turklāt pēc smagās sagrāves amerikāņi izdarīja secinājumus, un 1791. gada izskaņā ASV armija atdzima jaunā veidolā un ievērojami spēcīgāka. Tikai cīņai pret ziemeļrietumu indiāņiem tika nokomplektēti četri pulki, kopskaitā - 5000 vīri.
Ar tādu karaspēku iezemiešiem bija praktiski neiespējami tikt galā, tāpēc 1795. gadā Grīnvilā indiāņu cilšu virsaiši parakstīja vienošanos, ka kolonisti drīkst apmesties zemēs, ko viņiem ierādījusi ASV valdība. Tie bija tikai ziediņi, jo amerikāņi, jau visi uzvarētāji, drīz vien šim līgumam slaidi uzspļāva un sāka aizņemt arī indiāņiem it kā oficiāli atstātās teritorijas. Uz papīra gan viss it kā bija kārtībā, jo invāzija tika noformēta kā kaut kāda rente vai noma, bet īres maksas vietā indiāņiem tika laipni dāvāti konservi, pupas, tekstilizstrādājumi un, protams, alkohols. Tā arī tika pakļauti Rietumi.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita