Teodora Spādes ceļš no Krievijas impērijas, Gruzijas un Ukrainas flotes līdz Latvijas admirāļa uzplečiem.
Teodors Spāde dzimis 1891. gada 7. martā Ventspilī. Viņa pirmā iepazīšanās ar jūru notika uz tēvam Jurim piederošajiem nelielajiem buriniekiem. Ģimene pelnīja iztiku ar zvejniecību, un rocība bija pietiekama, lai izskolotu visus bērnus. Bez Teodora Spādu ģimenē bija vēl trīs bērni - Kārlis, Pauls Jānis, kurš 18 gadu vecumā nomira ar diloni, un Marta. Ģimene dzīvoja Ventspilī, taču Teodoram bija iespēja doties uz Vidzemes guberņas galvaspilsētu Rīgu un tur mācīties reālskolā, ko viņš sekmīgi pabeidza 1909. gadā. Pēc tam Teodors Spāde iestājās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē. 1913. gadā nākamais admirālis piedalījās ekspedīcijā pa Sibīrijas upēm un Ziemeļu Ledus okeānu. Tā kā šī mācību iestāde ar jūrniecību bija saistīta visai nosacīti, tad jāpieņem, ka šai ekspedīcijai bija kāds sakars ar tēvabrāļa Kārļa darbību Krievijas pašos ziemeļos - Kārlim Spādem Arhangeļskā piederēja veikals. 1914. gada pavasara beigās Teodors studijas beidza, ar izcilnieka krūšu nozīmi absolvējot minēto fakultāti.
Jūrnieka gaitas Pirmajā pasaules karā
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma Teodoru Spādi 1914. gada jūlijā mobilizēja, ieskaitīja Baltijas jūras kara flotē un nosūtīja uz jūras virsnieku skolu Petrogradā. Pēc pārbaudījumu nokārtošanas viņš šo skolu pabeidza 1915. gadā un tika komandēts uz Melnās jūras kara floti.
Melnajā jūrā jau no pašām pirmajām kara dienām kļuva skaidrs, ka lielākas jūras kaujas šajā reģionā izpaliks. Šeit operējošā Turcijas flote bija salīdzinoši neliela, un tās kodolu sastādīja caur Bosfora šaurumu Melnajā jūrā 1914. gada 11. augustā turku ielaistie Vācijas kreiseri Geben un Breslau, kurus Turcijas valdība no saviem sabiedrotajiem drīz vien atpirka. Geben iegāde turku flotes spēku Melnajā jūrā palielināja uz pusi, jo tas bija jaunākās konstrukcijas līnijkreiseris, kuram Krievijas flotē nebija analoga. 27 mezglu ātrums padarīja to praktiski nepanākamu, jo ātrākais Krievijas kuģis Melnās jūras flotē attīstīja 16 mezglu lielu ātrumu. Tieši sadursme ar šiem diviem Vācijā gatavotajiem Turcijas kara kuģiem kļuva par 25 gadus vecā mičmaņa Teodora Spādes ugunskristībām. 1915. gada 18. novembrī Krievijas Melnās jūras flote piecu līnijkuģu un trīs kreiseru sastāvā atgriezās no Trapezunda bombardēšanas. Mičmanis Spāde kā jaunākais virsnieks dienēja uz līnijkuģa Ivan Zlatoust. Negaidīti kuģu karavāna Sevastopoles akvatorijā uzdūrās Geben un Breslau, uzsākot ar tiem kauju. Geben tika smagi bojāts, taču krievu augstāko virsnieku nemākulības dēļ tas spēja atrauties no sekotājiem un pazust.
1916. gadā Spāde piedalījās karadarbībā kā torpēdkuteru Svirepij un Stremiteļnij komandieris. Par varonību Melnās jūras flotes pavēlnieks admirālis Kedrovs jauno mičmani personiski apbalvoja ar Sv.Annas ordeņa IV šķiru, vēlāk Spāde saņēma arī šī paša apbalvojuma III šķiru, kā arī Sv.Staņislava ordeņa III šķiru. Krievijas Februāra revolūciju un sekojošās jukas Spāde sagaidīja kā kuģu brigādes štāba virsnieks. Šajā amatā viņš bija arī 25. oktobrī, kad Petrogradā notika lielinieku organizētais apvērsums. Vecā Krievijas armija un flote juka pa visām vīlēm, kareivji paši vēlēja savus komandierus un padzina sev nepatīkamos virsniekus, sākās pirmās represijas. Spāde šajā juku laikā palika uzticīgs Krievijas impērijai dotajam zvērestam, taču viņam jau arī nebija citas izejas - Latvija bija tālu, un atgriezties tajā nebija nekādas iespējas.
Vecā Krievijas armija un flote juka pa visām vīlēm, kareivji paši vēlēja savus komandierus un padzina sev nepatīkamos virsniekus, sākās pirmās represijas. Spāde šajā juku laikā palika uzticīgs Krievijas impērijai dotajam zvērestam, taču viņam jau arī nebija citas izejas - Latvija bija tālu, un atgriezties tajā nebija nekādas iespējas.
Juku un revolūciju laiks
Jukas un neskaidrība par nākotni, kā arī nepatika pret lieliniekiem spieda latviešu virsnieku meklēt kaut kādu izeju. Krievu armijas Kaukāza fronte pamazām kļuva par pulvera mucu, kas tikai gaidīja dzirksteli, lai uzsprāgtu. Te bija koncentrēti ap 200 tūkstoši karavīru, kuru kaujas garu jau bija saēdusi lielinieku propaganda. Stingras varas nebija, uzradās virkne visādu mazu atamanu vai citādu vadonīšu, kas laupīja gan pasaules revolūcijas, gan Krievijas Satversmes sapulces, gan vietējo kazaku “republiku”, gan citu neeksistējošu varu vārdā. Bijušās Krievijas impērijas Melnās jūras floti sāka izvazāt. Savu daļu no Krievijas flotes pieprasīja 1917. gadā Centrālās Radas pasludinātā Ukrainas Tautas Republika, ko vadīja hetmanis Aleksandrs Skoropadskis. Redzot, ka tā ir iespēja paglābties no anarhijas un haosa, kas aizvien vairāk sāka valdīt gan Melnajā jūrā, gan tās krastos, daļa jūras virsnieku kopā ar saviem karakuģiem iestājās jaundibinātajā Ukrainas flotē. Tiesa, tās kaujasspējas bija tuvu nullei, jo kuģiem trūka degvielas un jūrā tie izgāja ļoti reti.
Kad 1918. gadā no Aizkaukāza sāka gāzties lielinieku apstulbināto, demoralizēto karavīru pūļi, Skoropadska armija nespēja noturēties ne viņu, ne Ukrainā iebrūkošās Krievijas Sarkanās armijas priekšā. Teodors Spāde šajā laikā jau bija pārgājis Gruzijas Tautas Republikas dienestā un kļuvis par Aizkaukāza flotes Kuteru diviziona komandieri Batumi pilsētā. Protams, var pārmest šādu mētāšanos no vienas varas pie otras, taču jāatceras, kādā juku laikā tas viss notika. Līdz Latvijai bija tālu, un, kas vispār dzimtenē notika, arī īsti nebija skaidrs, taču iztiku kaut kā pelnīt vajadzēja. Jāņem vērā, ka 1918. gada pavasarī Spāde jau ganrīz gadu bija precēts cilvēks. Jau dienot Melnās jūras kara flotes kuģu brigādes štābā Batumi viņš iepazinās ar skaistu gruzīnieti Nadeždu Švelidzi-Petrovu. Abi bija neprātīgi iemīlējušies un jau tajā pašā 1917. gadā saulainā maija dienā salaulājās. Ceremonija notika Batumi pareizticīgo baznīcā, un no tā laika Spādes dokumentos kā oficiālā konfesionālā piederība tiek norādīta pareizticība. Luterāņu ģimenē dzimušajam Spādem, dienot svešā malā starp svešiem cilvēkiem, nebija iespējas pieturēties pie luterāņu baznīcas ceremonijām, tāpēc, līdzīgi daudziem citiem latviešu virsniekiem, kuri ilgu laiku uzturējās tālu prom no dzimtenes, viņš atzina sevi par piederīgu pareizticīgo baznīcai,bet cilvēciski nekad neizjuta lielu atšķirību šo konfesiju starpā.
Gruzijas valdība, mēģinot nostiprināt savu jaunizveidoto armiju, dienestā ņēma visus, kas to gribēja, nešķirojot tautību un partijas piederību. Pusi no Gruzijas armijas virsniecības sastādīja krievi, ukraiņi, bija daudz armēņu. Starp jūras virsniekiem gruzīnu bija ļoti maz. Arī karakuģu Gruzijas valdībai bija maz - tikai daži.
Sabrūkot Kaukāza frontei un visai milzīgajai krievu armijas karavīru masai strauji dodoties mājup uz Krievijas iekšieni, Aizkaukāzā aktīvu darbību sāka Turcijas karaspēks, savu galveno triecienu vēršot pret Gruzijas un Armēnijas Republiku. Turcijas mērķis bija iznīcināt šīs valstis, anektēt to teritorijas, kā arī sagrābt lielās neskartās Krievijas armijas munīcijas un ieroču noliktavas Aizkaukāzā. Turcija cerēja arī pievākt bijušās Melnās jūras kara flotes kuģus. Jūnijā Turcijas karaspēks ieņēma Batumi, Gruzijas flotes galveno bāzi, taču praktiski visus karakuģus jūrnieki paspēja aizvest no ostas, evakuējot tos uz Suhumi un Novorosijsku. Tos kuģus, kuri nebija braukšanas kārtībā, noslīcināja pie ieejas ostas akvatorijā.
Mičmanis Teodors Spāde turku uzbrukuma laikā atradās Batumi cietoksnī un kopā ar visu garnizonu krita Turcijas armijas gūstā. Par viņa atrašanos gūstā detalizētas informācijas nav, zināms ir tikai, ka tā paša gada oktobrī viņš tika atbrīvots. Iespējams, ar sievas radinieku palīdzību - atbrīvošanai vajadzēja galvojumu un varbūt arī prāvu kukuli. Pēc tam Spāde atgriezās Batumi.
Vēlāk Spāde no dienesta Gruzijas Kara flotē aizgāja un iestājās Dienvidkrievijas brīvprātīgo armijā. No 1919. gada dienēja uz šai armijai piederošajiem Melnās jūras kuģiem, bet, kad krievu pretlielinieciskais karaspēks cieta sakāvi, kopā ar to evakuējās uz Konstantinopoli, kur 1920. gada novembrī pieņēma Latvijas pilsonību un kopā ar sievu Nadeždu beidzot atgriezās mājās.
Dzimtās flotes dienestā
Nonācis dzimtenē, Spāde sākotnēji pievērsās privātai saimnieciskajai darbībai - kļuva par kuģniecības sabiedrības Ausma līdzdibinātāju un motorburinieka Lina līdzīpašnieku. Tomēr militārā domāšana drīz ņēma virsroku, un 1926. gadā Spāde iestājās dienestā Latvijas armijā. 1926. gada maijā viņš tika ieskaitīts aktīvajā karadienestā Jūras krasta aizsardzības eskadras štābā virsleitnanta pakāpē. Pēc gadu ilga dienesta Jūras spēkos un paaugstināšanas kapteiņa pakāpē Spādi nosūtīja mācīties uz Francijas Jūras kara akadēmiju
Parīzē, ko viņš pabeidza 1928. gada decembrī. 1929. gadā viņu piekomandēja Francijas un Zviedrijas Kara flotei, kur virsnieks apguva nepieciešamās iemaņas darbam ar karakuģu tehniku. 1929. gada novembrī Spādi iecēla par karakuģa Virsaitis komandieri.
Šajā pašā gadā no 3. līdz 15. augustam starp Sāmsalu un Igaunijas piekrasti norisinājās otrie Latvijas un Igaunijas jūras spēku kopējie manevri; pirmie notika tā paša gada jūnijā. Diemžēl, kā vēlāk izrādījās, otrie bija gan lielākie, gan arī pēdējie. Tajos piedalījās Latvijas karakuģi Virsaitis, Imanta, Viesturs, Varonis, abas zemūdenes Spīdola un Ronis, kā arī četri hidroplāni. Igauniju pārstāvēja karakuģi Lennuk, Vambola, Sulev, Suurop, Ristna un Laine. Manevru laikā abu valstu jūras spēku pārstāvji praktizējās mīnu izlikšanā un tralēšanā, zemūdeņu apkarošanā un desanta izsēdināšanā pretinieka aizmugurē.
Šie manevri kļuva par gulbja dziesmu Latvijas eskadras komandierim admirālim Arčibaldam Keizerlingam, kurš bija kļuvis par politisko spēļu upuri. Daudziem armijas vadībā nepatika admirāļa plašais, aristokrātiskais dzīves stils, mūžigā grāfa titula lietošana nevietā, piedevām Keizerlingam pārmeta vāciskās izcelsmes jūras virsnieku protežēšanu. Šo manevru laikā admirāli Keizerlingu apvainoja spirta kontrabandā, kaut gan visiem bija skaidrs, ka tas ir tikai iegansts, lai viņu dabūtu prom no eskadras komandiera posteņa. Runāja, ka Keizerlingam bijušas saspringtas attiecības ar toreizējo Saeimas priekšsēdi sociāldemokrātu Paulu Kalniņu. 1931. gada 19. septembrī Keizerlingu oficiāli pensionēja, atstājot pilnu admirāļa pensiju un tiesības nēsāt uniformu. Admirāļa dienesta gaitu sarakstā tika izdarīts ieraksts “Atvaļinājies pēc paša vēlēšanās”. Vēlākajos gados atvaļinātais admirālis dzīvojis gan Rīgā, gan savās lauku mājās Vecmoku pagastā, darbojies akciju sabiedrības Drošība valdē. 1939. gada septembrī kopā ar vācbaltiešu kopienas lielāko daļu Keizerlings izceļoja uz Vāciju, kur 1951. gadā Frankurtē pie Mainas noslēdzās pirmā Latvijas kara flotes admirāļa mūžs.
Ja kaut kur Rīgā diplomātu vai ietekmīgu ārzemnieku aprindās bija paredzēta pamatīga iedzeršana, tad kā viens no mūsu valsts pārstāvjiem tur parasti sūtīts Spāde. Bez tā, ka viņš mācējis vairākas valodas un pratis uzvesties smalkā sabiedrībā, bija arī apguvis dzeršanas mākslu un nekad nav manīts piedzēries.
Kara flotes komandieris un admirālis
Krastu aizsardzības eskadras komandiera pienākumus uzticēja jūras kapteinim Teodoram Spādem. Pēc izglītības un pieredzes Spāde bija cienīgs Keizerlinga pēctecis. Arī valodu prasmes Spādem bija augstā līmenī, viņš brīvi runāja vācu, angļu, krievu un franču valodā. Spāde prata atbilstoši izturēties sabiedrībā un spēja cienīgi reprezentēt savu valsti un tās floti. Kāds Spādes laikabiedrs 1991. gadā atcerējās: ja kaut kur Rīgā diplomātu vai ietekmīgu ārzemnieku aprindās bija paredzēta pamatīga iedzeršana, tad kā viens no mūsu valsts pārstāvjiem tur parasti sūtīts Spāde, jo bez tā, ka viņš mācējis vairākas valodas un pratis uzvesties smalkā sabiedrībā, bija arī apguvis dzeršanas mākslu un nekad nav manīts piedzēries. Brīvajā laikā Spāde nodevās sportam, mūzikai, dzejai, bija laikrakstu Sports un Sporta Pasaule redaktors (1936 - 1940), Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis.
Spāde tālāk attīstīja Keizerlinga savulaik izstrādāto plānu par Latvijas piekrastes līnijas aizstāvēšanas koncepciju, kas paredzēja, ka Latvija kā neliela valsts savu jūras robežu var aizstāvēt tikai ar mīnām, mobilu piekrastes artilērijas sistēmu, zemūdenēm, lidmašīnām, viegliem, ar labu ātršāvēju artilēriju bruņotiem maziem un ātriem karakuģiem, aizstāvēšanās operācijās izmantojot piekrastes sēkļus un citas reljefa īpatnības.
1938. gadā Jūras krastu aizsardzības eskadra piedzīvoja reorganizāciju - tika izveidoti divi divizioni agrāko triju vietā. Mīnu divizionā ietilpa mīnu traleri Imanta un Viesturs, kā arī flagmaņkuģis Virsaitis, Zemūdeņu divizionā - abas zemūdenes Spīdola un Ronis. Jūras aviāciju ar sešiem hidroplāniem un palīglaivu Līdaka ieskaitīja Tehniskās divīzijas Aviācijas pulkā kā 8. eskadriļu. Jūras spēkos vēl ietilpa bāzes kuģis Varonis, motorlaiva Brīnums, mērķu laiva Granāta, jūras novērošanas dienests, admirāļa jahta Komēta un buru jahta Auseklis.
1938. gada 15. jūlijā Jūras krastu aizsardzības eskadrai pasniedza karogu. Uz karoga bija uzraksts Kara flote, un drīz vien pēc karoga pasniegšanas Jūras krastu aizsardzības eskadra tika pārdēvēta par Kara floti. Oficiāli tas notika 1938. gada 22. decembrī. Šajā dienā ar kara ministra pavēli eskadras komandieri pārdēvēja par Latvijas Kara flotes komandieri. Bet vēl pirms tam, 1938. gada 17. novembrī, Teodoram Spādem tika piešķirta admirāļa dienesta pakāpe. Viņš kļuva par pirmo latviešu tautības admirāli. Gadu iepriekš Spāde pārdzīvoja personisku traģēdiju - 1937. gadā pēc smagas slimības nomira viņa sieva Nadežda.
Aizstāvēt savu valsti no ienaidnieka iebrukuma flotei tā arī nebija lemts. 1940. gada jūnijā Latvijā iebrauca padomju tanki un sākās okupācijas laiki. Spāde, pēc vēlāk atstāstītās versijas, esot Kārlim Ulmanim piedāvājis ar zemūdeni Spīdola evakuēt valdību uz ārvalstīm, taču Ulmanis no šī piedāvājuma atteicies. Nesagaidījuši pavēli par pretošanos agresoram, Latvijas armijas karavīri un Kara flotes jūrnieki bija spiesti noskatīties, kā Latvija tiek okupēta, bet tās armija - iznīcināta. 24. jūlijā Liepājā uz Kara flotes kuģiem tika nolaisti sarkanbaltsarkanie Latvijas kara flotes karogi, bet to vietā mastos uzvilkti padomju sarkanie. 27. augustā Latvijas Jūras kara flote tika likvidēta, bet Teodors Spāde no dienesta armijā atvaļināts.
Padomju vara latviešu admirāli izsūtīja - 1941. gada jūnija deportāciju vilnī viņš nonāca padomju soda nometnēs Tomskas apgabalā, Ekibaztuzā un Džezkazganā. Pēc atbrīvošanas varas iestādes neļāva Spādem atgriezties dzimtenē, tāpēc viņa mūžs aprāvās 1970. gadā Temirtau pilsētā Kazahijas PSR. 1990. gadā pirmo latviešu admirāli pārapbedīja Rīgas Meža kapos.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita