Kā un kādēļ vācbaltieši gāza Ulmaņa Pagaidu valdību.
Iepriekšējā žurnāla numurā, aprakstot vācbaltiešu karavīru lomu Kurzemes atbrīvošanā no boļševikiem, jau stāstījām par dažiem klupšanas akmeņiem, kas negatīvi ietekmēja attiecības starp landesvēru un Latvijas Pagaidu valdību. Galvenie jautājumi bija par Baltijas aristokrātijas muižu likteni gadījumā, ja tiktu realizēta zemes reforma, kā arī par pilsonību un zemi landesvēra sabiedrotajiem - brīvprātīgajiem no Vācijas.
Vēl vācbaltiešus bažīgus darīja fakts, ka iespējama Pagaidu valdības organizēta latviešu tautības iedzīvotāju masveida piespiedu mobilizācija. Vācu zemessargi atklāti proboļševistisku noskaņojumu juta plašās tautas masās un šādus jauniesauktos uztvēra kā milzīgu risku. Pie tam nelielas saķeršanās starp vācbaltiešu un latviešu kareivjiem jau bija gadījušās arī agrāk.
Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība arvien vairāk attālinājās no sadarbības ar Vāciju, īpaši pēc tā sauktās Štrika sazvērestības, un tagad lielākās cerības saistīja ar Lielbritāniju. Pilnvērtīgs miers starp angļiem un vāciešiem pasaules karā tobrīd vēl nebija noslēgts, un daudzi ne bez pamata uzskatīja, ka karš var uzliesmot no jauna. Tieši šajā kontekstā palielinājās plaisa starp Latvijas Pagaidu valdību, no vienas puses, un vācbaltiešu karavīriem un Vācijas brīvprātīgajiem, no otras. Un, protams, tas krietni bremzēja gatavošanos operācijai, lai atbrīvotu Rīgu no boļševikiem.
Visi šie faktori vācbaltiešu vidū ļāva samilzt idejai par Pagaidu valdības gāšanu, un viņi sāka plānot puču.
Gatavošanās pučam
Īpaša loma puča organizēšanā bija landesvēra komandierim Hansam fon Manteifelam. Viņš pārstāvēja to Baltijas aristokrātijas daļu, kas vēl pirms revolūcijas likmes lika uz Vāciju, nevis Krieviju. Tobrīd tādu bija mazākums, jo lielais vairums pēc senām bruņniecības tradīcijām palika uzticīgi savam senjoram, tātad krievu caram.
Manteifels bija dzimis 1894. gadā Kapsēdes muižā un nāca no senas Manteifelu-Cēgu dzimtas (Manteuffel-Szoege). Šīs dzimtas atvases bieži un sekmīgi veidoja militāro karjeru. Pirmā pasaules kara sākumā, 1914. gadā, Hanss fon Manteifels bija students un studentu korporācijas Borussia-Heidelberg biedrs Heidelbergas Universitātē Vācijā.
No savas dzimtās Baltijas atdalīts ar frontes līniju un apgrozoties konservatīvās vācu aprindās, viņš pieņēma smagu lēmumu - iestāties Vācijas armijā un doties uz fronti. Tajā pašā laikā vairākums vācbaltiešu aristokrātu, kuri uzturējās ārzemēs, steidzīgi sāka caur Skandināvijas valstīm doties uz Krieviju, lai pievienotos tās armijai. Šī situācija bija traģiska daudziem vācbaltiešu karavīriem, jo būtībā tagad viņi karoja viens pret otru.
Iemesli, kāpēc daļa izlēma pieslieties Vācijas ķeizaram, slēpās Krievijas impērijas varas politikā. Tā, sākot ar imperatoru Aleksandru III, arvien vairāk ierobežoja vācbaltiešu pozīcijas - valodu un iespējas ieņemt vadošus amatus. Sākoties karam pret Vāciju, naids pret visiem vāciešiem un visu vācisko Krievijā tikai pastiprinājās, pat impērijas galvaspilsētas vācisko nosaukumu - Sanktpēterburga - nomainīja pret krievisko Petrograda. Vietvārdu pārdēvēšanas mānija gāzās arī pār Baltiju. Stingri tika ierobežota arī vācbaltiešu pulcēšanās.
Daudzi tajā visā saskatīja atklātus to noteikumu pārkāpumus, uz kādiem baltiešu aristokrāti vēl Pētera I laikos bija zvērējuši uzticību Krievijas caram. Daļa vācbaltiešu piecieta šādu attieksmi līdz pat Krievijas impērijas pēdējām dienām, bet tādi kā Hanss fon Manteifels pieņēma lēmumu stāties Vācijas ķeizara armijas rindās.
Puča priekšvakarā
Īpaši neviennozīmīga ir landesvēra latviešu virsnieku attieksme pret Ulmaņa Pagaidu valdības nomaiņu pret citu, vācbaltiešu skatījumā konstruktīvāku, valdību. Piemēram, latviešu komandieris Jānis Balodis vēlāk nenoliedza, ka pirms puča pie viņa ieradies Manteifels noskaidrot noskaņojumu landesvēra latviešu daļās, taču uzsvēra, ka pats esot bijis pret to negatīvi noskaņots. Tiesa, sarunu detaļas Balodis atstāstīja diezgan skopi un izvairīgi.
Pēc Baloža teiktā, viņš Manteifelam sacījis, ka it kā neesot informēts par situāciju Liepājā un ka uz viņu attiecas tikai tie jautājumi, kas skar viņu un viņa padotos. Tāpēc Balodis nedomājot nekādā veidā piedalīties Liepājas notikumos un atradīsies frontē. Balodim no sarunas ar Manteifelu neesot kļuvis skaidrs, kādi tad īstenībā ir viņa plāni.
Te svarīgi piebilst, ka Balodis liecības sniedza tiesā starpkaru Latvijā, kad jau bija izveidojis veiksmīgu militāro karjeru. Tobrīd ritēja tiesas procesi pret tiem, kuri Liepājas aprīļa puča rezultātā ieguva vadošus amatus. Pēc Ulmaņa revanša viņi visi tika ierakstīti tautas nodevējos, un ir maz ticams, ka tobrīd jau veiksmīgais ģenerālis Balodis bija gatavs sniegt kaut kādā ziņā politiski nepareizas atbildes.
Latviešu komandieris Jānis Balodis vēlāk nenoliedza, ka pirms puča pie viņa ieradies Manteifels noskaidrot noskaņojumu landesvēra latviešu daļās, taču uzsvēra, ka pats esot bijis pret to negatīvi noskaņots. Tiesa, sarunu detaļas Balodis atstāstīja diezgan skopi un izvairīgi.
Pēc apsūdzētā Andrieva Niedras vārdiem, pastāvēja arī Baloža un Manteifela sarunas alternatīvā versija. Niedra atsaucas uz landesvēra rotmistru Džonu Viljamu Armitstedu un viņa rakstisko liecību Vācijas notāram 1924. gadā. Citāts:
“Barons Manteifels satika pulkvedi Balodi adjutanta automobilī un, cik atceros, kāda kara ārsta pavadībā ceļā no frontes Ērzeļkroga tuvumā. Kādas zemnieku mājas vai kroga istabā tad norisinājās saruna, kurai es biju liecinieks. Barons Manteifels izklāstīja pulkvedim Balodim augšā zīmēto lietu stāvokli un vaicāja viņam, kā viņš ar savu nodaļu izturētos tai gadījumā, ja trieciena nodaļa apcietinātu Liepājā Ulmaņa valdības locekļus, un vai viņš būtu ar mieru tai lietā ņemt dalību, varbūt nosūtīdams turp studentu rotu. Barons Manteifels lika pie tam pulkvedim Balodim noprast, ka viņš pūlētos par to, lai pulkvedis Balodis nāktu par kara ministru. Pulkvedis Balodis, kurš uz šo atklāto jautājumu, kā likās, nebija sagatavojies, paskaidroja, ka viņš piekrītot barona Manteifela domām: te jārīkojoties pamatīgi. Bet, par nožēlošanu, viņš nevarot vājināt savu frontes daļu, no tās atvilkdams studentu rotu vai citu nodaļu, un pats šis arī nevarot atstāt fronti. Bet katrā ziņā šis nedarītu nekā tāda, kas varētu traucēt barona Manteifela nodomu, neliktu arī nekādā ziņā šaut uz trieciena nodaļu, pat ja viņam to pavēlētu, un nespertu arī citādi nekādu naidīgu soļu. Pēc tam abi kungi šķīrās, viens otram roku kratīdami.
Baronam Manteifelam un man tika no šīs sarunas iespaids, ka pulkvedis Balodis izturas labvēlīgi pret padomāto lietu, bet pats personīgi nevēlas uzņemties nekādu risku, taču izdošanās gadījumā pieslietos trieciena nodaļas rīcībai un arī neatteiktos no augstākas vietas jaunā valdībā. Tikai vēl šī saruna ar pulkvedi Balodi nobriedināja domas, ka Ulmaņa valdība būtu jāgāž. Pulkveža atteikšanās no diktatūras, kas viņam un kņazam Līvenam vēlāk tika piedāvāta, būs jāizskaidro ar to pašu neriskēšanu, ko pulkvedis Balodis piemēroja visās neskaidrās situācijās un kas vēlāk izteicās arī viņa neitralitātē, kad landesvēram iznāca sadursme ar igauņiem.”
X stunda
1919. gada 15. aprīlī ap plkst. 15:00 Vācijas Dzelzdivīzijas kareivji pārtrauca Pagaidu valdības telefona sakarus ar fronti pa savām militārajām telefona centrālēm. Vācu Pfefera bataljons atbruņoja latviešu rezerves štābu un aresta telpu apsargus, kā arī atbrīvoja Štoku, kas bija apcietināts fon Štrika sazvērestības lietā, un tos vācu karavīrus, kuri bija aizturēti konfliktu dēļ starp vāciešiem un Pagaidu valdības apsargiem. Karostā izvietotā firsta Anatola Līvena krievu daļa šajos notikumos ievēroja neitralitāti.
16. aprīlī agri no rīta Pfefera vienības pilnībā atbruņoja Karostas latviešu garnizonu un sagūstīja virsniekus. Ap plkst. 14:00 vācieši pārtrauca visu Pagaidu valdības iestāžu savstarpējo komunikāciju. Hansa fon Manteifela trieciengrupas karavīri arestēja iekšlietu ministru Miķeli Valteru un apgādības ministru Jāni Blumbergu, kā arī ieņēma Pagaidu valdības telpas. Ulmanis un finanšu ministrs Puriņš paspēja patverties Lielbritānijas pārstāvniecībā. Tirdzniecības ministrs Paegle patvērās uz angļu karakuģa, kur viņam 17. aprīlī pievienojās ministri Goldmanis un Hermanovskis. Apsardzības ministrs Zālītis bija devies uz fronti un pēc pāris dienu slēpšanās arī nonāca uz angļu karakuģa.
17. aprīlī Frontes drošības komiteja, ko veidoja fon Manteifels, viņa brālis Georgs, kā arī baroni fon Brimmers, fon Hāns, fon der Reke un rotmistrs Armitsteds, izplatīja paziņojumu, ka Pagaidu valdība ir atlaista:
“Līdzšinējais kabinets neprata dot kaujās stāvošajiem karapulkiem to sajūtu, ka viņu aizmugure ir pilnīgi nodrošināta. Ministrija nemaz nopietni nemēģināja panākt saprašanos starp atsevišķām iedzīvotāju grupām. Gluži pretēji, notika sistemātiska, atklāta sarīdīšana. Komiteja ir spiesta šo kabinetu atcelt no amata. Par nākamo valdību visu iedzīvotāju interesēs ved sarunas.”
Sākotnēji tika ierosināts Pagaidu valdības vietā veidot militāru direktoriju, kurā būtu Līvens, Balodis un kāds vācu pārstāvis, piemēram, pats Manteifels. Firsts Anatols Līvens paziņoja, ka piekritīšot tikai tad, ja direktorijā piedalīsies arī Balodis. Taču Balodis galu galā atteicās. Dažas dienas pēc puča gāztā Pagaidu valdība pārcēlās uz tvaikoni Saratov, kas britu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā, un vēlāk, Lielbritānijas un Francijas kara eskadras apsargāts, tas izgāja reidā, lai turpmākos divus mēnešus pavadītu tālāk no krasta.
Liepājas militārais gubernators un vācu brīvprātīgo karaspēka komandieris Rīdigers fon der Golcs 1919. gada 26. aprīlī nominēja juristu Oskaru Borkovski par Latvijas Pagaidu valdības vadītāju gāztā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vietā. Borkovskis savā valdībā uzaicināja sešus ministrus no latviešu, vācbaltiešu un ebreju partijām.
27. aprīlī Liepājā ieradās sabiedrībā pazīstamais mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra. Viņš bija labvēlīgi noskaņots pret vācbaltiešiem, taču vienlaikus aktīvi iestājās par latviešu interesēm, uzsverot abu grupu sadarbības priekšrocības. Rezultātā tieši viņš kļuva par starpnieku sarunās starp Borkovski un gāztās Latvijas Pagaidu valdības ministriem. Pēc Antantes militārās misijas pieprasījuma viņš 29. aprīlī atbrīvoja no aresta Ulmaņa kabineta ministrus.
Pēc neveiksmes jaunas kompromisa valdības izveidošanā 1919. gada 5. maijā Oskars Borkovskis nodeva Niedram valdības vadītāja pienākumus un pats kādu laiku saglabāja iekšlietu ministra portfeli.
«Līdzšinējais kabinets neprata dot kaujās stāvošajiem karapulkiem to sajūtu, ka viņu aizmugure ir pilnīgi nodrošināta. Ministrija nemaz nopietni nemēģināja panākt saprašanos starp atsevišķām iedzīvotāju grupām. Gluži pretēji, notika sistemātiska, atklāta sarīdīšana.»
Lielbritānijas attieksme
Ļoti divdomīga situācija bija izveidojusies ar Antantes valstu nostāju, konkrēti - ar Lielbritānijas attieksmi. No vienas puses, gāztā Ulmaņa valdība britiem bija ērtāka nekā tāda, kurā būtu jūtama stingra Vācijas ietekme. Jebkāda vāciešu nostiprināšanās, lai kur tas arī būtu, pirms miera sarunām Versaļā bija pretrunā ar Vācijas pretinieku interesēm. No otras puses, bija jāturpina cīņa ar boļševikiem, tāpēc galīgi sanaidoties ar vāciešiem austrumu virzienā nebūtu saprātīgi.
Tāpēc Lielbritānija rīkojās pēc principa - Ulmani mēs pieturēsim pie sevis, viņš vēl var noderēt, bet pagaidām ļausim strādāt Niedras kabinetam. Britu taktiku var saprast: ja vietējais landesvērs un brīvprātīgie no Vācijas kļūs par atklātiem Lielbritānijas ienaidniekiem, tad viss var neiet pēc Londonas plāna, Iesākumam vismaz vajadzētu atbrīvot Rīgu un tādā veidā savienot divas frontes - Vidzemes (igauņu) un Kurzemes, un tikai tad lemt par Niedras valdības likteni.
Situācija frontē tobrīd atgādināja klasisko pozīciju karu - epizodiski uzbrukumi un pretuzbrukumi, bet ar vājiem rezultātiem. Padomju Latvijas režīma stratēģisko stāvokli 1919. gada aprīlī negatīvi ietekmēja Polijas karaspēka uzbrukums Lietuvā, kur nesekmīgi aizstāvējās padomju Lietuvas-Baltkrievijas republikas spēki. Pēc sākotnējā padomju uzbrukuma apsīkšanas arī Vācijas un Sarkanās armijas fronte Lietuvā bija nostabilizējusies valsts ziemeļos un vidienē. Šo stabilitāti izjauca uzbrūkošie poļi, kas 21. aprīlī ieņēma Viļņu un sāka apdraudēt Daugavpils virzienu. Ir versija, ka poļi pat vēlējušies atjaunot Polijas-Lietuvas kopvalsti 1772. gada robežās. Tas nozīmēja, ka viņi varētu izvirzīt pretenzijas ne tikai uz stratēģiski svarīgo Daugavpili, bet uz visu Latgali.
Kā vācbaltieši (ne)tika pie Lāčplēša ordeņiem
Neatkarīgās Latvijas augstākais kara apbalvojums ir Lāčplēša Kara ordenis. To piešķīra 20. gados par drosmi un pašaizliedzību Latvijas Brīvības cīņās, bet bija gadījumi, kad to pasniedza arī par nopelniem Pirmajā pasaules karā. Pavisam tika piešķirti vairāk nekā 2000 ordeņi.
Tomēr apbalvošanas principi vēl šobaltdien rada jautājumus. Piemēram, par Brīvības cīņu sākumposmu šo ordeni varēja saņemt latviešu karavīri par varonību salīdzinoši nelielā incidentā. Savukārt vācbaltiešu izcelsmes karavīri un viņu tā laika veikums tika ignorēti, kaut gan sākumā viņu skaitliski bija ievērojami vairāk un daudzās kauju vietās, piemēram, Inčukalna katastrofas laikā, tieši uz viņu pleciem gūlās viss kauju smagums, lai noturētu skaitliski pārākos pretinieka spēkus. Turklāt gan vācbaltieši, kuri palika bez apbalvojuma, gan arī to saņēmušie latvieši visi kopā veidoja vienotus bruņotos spēkus - landesvēru.
Tika ignorēti arī to vācbaltiešu nopelni, kuri atbrīvoja Rīgu no boļševikiem, izplānojot un veicot spīdošu operāciju. Toties apbalvojumu saņēma landesvēra latviešu daļas karavīri, kuri todien piedalījās kaujā pie Piņķiem.
Situācija ar Lāčplēša ordeni mainījās vien tad, kad vācbaltieši atbrīvoja Latgali Brīvības cīņu noslēdzošajā fāzē. Bet pat tur radās jautājumi par ordeņa piešķiršanas objektivitāti.30. aprīlī Padomju Latvijas spēkiem uz fronti dziļi Lietuvā, no Panevēžas līdz Švenčoņiem, nācās nosūtīt ap 3000 kareivju, un Padomju Latviju tagad apdraudēja no trim pusēm - igauņi ziemeļos, vācieši ar vācbaltiešiem un latviešiem rietumos, savukārt poļi ar lietuviešiem dienvidos. Pastāvēja risks, ka, saskaņoti uzbrūkot, visu Padomju Latvijas karaspēku varētu ielenkt milzīgā katlā. Lai samazinātu šo risku, Sarkanās armijas spēki jau aprīļa vidū sāka neveiksmīgus uzbrukumus igauņiem Veru un Valkas virzienā.
Bet cik lieli bija spēki? Oficiāli maija sākumā Padomju Latvijas armijā skaitījās 45 000 kareivju, fon der Golca 6. rezerves korpusā - 40 000, savukārt Latvijas landesvēra vācbaltiešu, latviešu un krievu daļās - ap 6000. Šādā sastāvā Latvijas pretboļševiku spēki sāka gatavoties visnozīmīgākajam notikumam savā vēsturē - Rīgas atbrīvošanas operācijai, kas ieies vēsturē ar savu plānošanu, izpildījumu un tās varoņu likteni.
Bet par to - Nezināmās Kara Vēstures nākamajā numurā.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita