Nepakļāvīgais Bruņinieka krusta ar briljantiem kavalieris Dītrihs fon Zaukens.
Dītrihs fon Zaukens ir pēdējais no 27 vācu virsniekiem, kurš saņēmis augstāko Vācijas militāro apbalvojumu - Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu ar ozollapām, šķēpiem un briljantiem. Virsnieks, kuru vēsturnieki uzskata par vienu no spējīgākajiem ģenerāļiem, Otrā pasaules kara laikā izveidoja spožu karjeru, sākot to kā pulkvedis, bet beidzot kā ģenerālleitnants. Turklāt fon Zaukens ir, iespējams, vienīgais vācu virsnieks, kurš, cērtot dūri galdā, ne tikai atļāvās klaji iebilst Hitlera pavēlei, bet arī piespieda fīreru pakļauties savai gribai.
Virtuozs un nepiekāpīgs
Septiņas reizes ievainots Pirmā pasaules kara laikā, fon Zaukens iemiesoja tipisku prūšu virsniecības paraugu: nēsāja monokli, praktiski nekad nešķīrās no sava kavalērijas zobena un ar nicinājumu izturējās pret nacistu “brūno bandu”. Pēc Pirmā pasaules kara fon Zaukens Latvijā bēdīgi pazīstamā, bet Somijā augstu vērtētā ģenerāļa Rīdigera fon der Golca komandētās Baltijas jūras divīzijas sastāvā cīnījās Somijas Neatkarības karā, palīdzot somiem nosargāt neatkarību.
Otrā pasaules kara sākumā fon Zaukens komandēja motorizēto brigādi. Maskavas kaujas laukā jau kā divīzijas komandieri viņu smagi ievainoja, un pēc ievainojuma sadziedēšanas viņš kļuva par Mobilo vienību karaskolas komandieri. Īsi pirms Kurskas kaujas ģenerāli aizsauca uz aktīvo fronti un iecēla par 4. tanku divīzijas komandieri. 1944. gada jūnijā viņš komandēja III tanku korpusu, uz kura atlieku bāzes izveidoja Zaukena vārdā nosauktu kaujas grupu (korpuss smagi cieta operācijā Bagrations). Leģendārais vācu tanku komandieris Heincs Guderians atmiņās par savu kādreizējo padoto rakstīja: “Fon Zaukens 1945. gadā Austrumvācijā tik virtuozi izpildīja savus militāros uzdevumus, ka pienācīgi aprakstīt to spētu tikai jaunā Ksenofonta spalva.”
Tiesa, kara pēdējos mēnešos abu ģenerāļu attiecības nemaz nebija tik draudzīgas. Prūšu virsnieka patstāvība un vēl ķeizara laikā izkoptā Auftragstaktik filozofija 1945. gada februārī noveda pie atklāta konflikta starp Guderianu un fon Zaukenu par kara tupināšanas bezjēdzību. Tas vainagojās ar pēdējā atvaļināšanu rezervē pēc 35 dienesta gadiem.
Neko ilgi gan fon Zaukenam mājās sēdēt neiznāca, jo situācija frontē bija tik kritiska un spējīgu augstāko virsnieku tik maz, ka jau pavisam drīz viņu atjaunoja dienestā un nosūtīja aizstāvēt Austrumprūsiju.
Es nevēlos saņemt pavēles no gauleitera!
Austrumprūsijas frontes sektors bija tik svarīgs, ka Zaukens pavēles saņēma personīgi no Hitlera. Fīrera mītnē tad arī notika neierastā vārdu apmaiņa starp ģenerāli un Hitleru, kuram parasti neviens neiedrošinājās neko iebilst. Šo mirkli savās atmiņās ir aprakstījis ritmeistars Gerhards Bolts, kurš bija aculiecinieks pēdējo mēnešu notikumiem Hitlera bunkurā.
1945. gada 12. martā fon Zaukens ieradās Reihskancelejā, lai uzņemtos 2. armijas vadību. Pēc ģenerālpulkveža Guderiana ziņojuma par situāciju frontē Hitlers, nepacēlis acis no kartes, paziņoja, ka fon Zaukens atradīsies Dancigas gauleitera (nacionālsociālistu civilās administrācijas vadītāja) pakļautībā. Iestājās klusums, bet Hitlers nepamanīja ģenerāļa skatienu. Tad fon Zaukens uzsita ar roku pa galdu un, tādējādi pievērsis Hitlera uzmanību, paziņoja: “Man nav ne mazākās vēlēšanās, Herr Hitler, saņemt pavēles no gauleitera!” Tas bija kaut kas nepieredzēts. Pirmkārt - ģenerālis bija atteicies izpildīt Hitlera pavēli. Otrkārt - nevis bija lietojis oficiālo uzrunas formu “mans fīrer”, bet gan vienkārši nosaucis vadoni uzvārdā. Telpā iestājās nāves klusums. Un tad Hitlers it kā saguma krēslā un atbildēja: “Labi, Zauken, tad komandējiet pats.” Fon Zaukens apgriezās un devās prom, ne paspiedis Hitleram roku, ne arī atvadījies ar tradicionālo nacistu sveicienu.
Fon Zaukens komandēja Austrumprūsijas armiju pret padomju armiju, nodrošinot, ka lielākā daļa no divarpus miljoniem iedzīvotāju tiek evakuēti. Fon Zaukena vienības netika sakautas un iznīcinātas, tās padevās tikai pēc kapitulācijas pasludināšanas. Par ieguldījumu operācijā fon Zaukens saņēma Vācijas augstāko militāro apbalvojumu, taču piešķirtos briljantus pie sava Dzelzs krusta viņam pielikt tā arī nebija lemts. Lai arī ģenerāli gaidīja evakuācijas lidmašīna, viņš atteicās pamest savus karavīrus, tā vietā pavēlot izvest ievainotos.
Kara beigās fon Zaukens nonāca padomju gūstā, vairākus gadus pavadīja ieslodzījumā vieninieka kamerā čekas cietumā Lubjankā un Orlā. Pēc tam tika nosūtīts uz nometni Irkutskā. Ģenerālis kategoriski atteicās sadarboties ar padomju režīmu, pat neraugoties uz brutālajām pratināšanas metodēm, kas viņu uz atlikušo mūžu iesēdināja ratiņkrēslā.
Zaukenu no gūsta atbrīvoja tikai 1955. gadā. Līdz pat savai nāvei 1980. gadā viņš dzīvoja Minhenes apkaimē un nodarbojās ar gleznošanu.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita