ASV kodolspēku neredzamā smaile triecienā irānas kodolobjektiem kārtējo reizi nodemonstrēja savas spējas.
17. jūnijā apritēja 36 gadi, kopš pirmo reizi gaisā pacēlās ASV bumbvedējs B2 Spirit. Neraugoties uz savu visai cienījamo vecumu, tas vēl joprojām ir vienīgais pasaules radariem grūti ieraugāmais (stealth) kodolieročus nest spējīgais stratēģiskais bumbvedējs pasaulē. Lai gan ASV aviācijas bāzes kuģu grupu parādīšanās parasti piesaista plašu mediju uzmanību, ASV Kara flote sauszemei var pietuvoties tikai no jūras puses, kamēr B2 šādu ierobežojumu nav. Aukstā kara laikā bumbvedēju radīja ar domu veikt kodoltriecienus, taču šādu uzdevumu tam, par laimi, nav nācies pildīt. Tomēr 30 gadu laikā B2 ir piedalījušies kaujas misijās Kosovā, Irākā, Afganistānā, Lībijā, Irānā un citur, iznīcinot mērķus ar ne tik postošiem ieročiem kā kodolbumbas.
B2 ir tipisks aukstā kara laikmeta produkts. Pirms tā radīšanas, septiņdesmito gadu vidū, ASV Gaisa spēku galvenais trumpis bija B-1 Lancer bumbvedējs - slaida virsskaņas lidmašīna, kurai bija jāspēj ilgstoši kreisēt virsskaņas ātrumā, lai izšķirošajā brīdī tikai dažu desmitu metru augstumā ielauztos pretinieka gaisa telpā. Taču jau tolaik bija skaidrs, ka modernie pretgaisa aizsardzības radari iespēju caursist pretinieka gaisa telpu ir ievērojami samazinājuši, tāpēc bija nepieciešams jauns risinājums. Par tādu kļuva B2 bumbvedējs, kas principā ir liels lidojošs spārns un lidmašīnu atgādina tikai attāli - tam nav skaidri izšķirama korpusa, spārnu un dzinēju.
B2 bija savam laikam ultramoderna lidmašīna, kurai līdzvērtīgu pagaidām neviena cita valsts nav varējusi radīt. B2 spēj pacelties līdz 15 kilometru augstumam, bez degvielas uzpildes pārvarēt vairāk nekā 11 000 kilometru, nesot gandrīz tikpat daudz bumbu kā slavenais stratēģiskais bumbvedējs B-52. Lidmašīnas maksimālais ātrums nepārsniedz skaņas barjeru, taču to atsver redzamība radaru ekrānā - neraugoties uz lidmašīnas lielajiem izmēriem, savdabīgā forma un korpusa pārklājums ļauj bumbvedēju padarīt radariem grūti pamanāmu. Paceļoties gaisā no ASV teritorijas, tas spēj sasniegt jebkuru punktu uz zemeslodes. Lai gan fotoattēlos lidmašīna izskatās pēc lidojoša melna trijstūra, ar neapbruņotu aci tā ir pamanāma tikai nelielā attālumā, bet lielākā distancē bumbvedēja krāsojums saplūst ar apkārtni. Turklāt pilots vadās pēc īpašas sistēmas, kas nosaka, kādā augstumā attiecīgā apgaismojuma apstākļos lidmašīna ir visnemanāmākā.
Tehnoloģiju cena
ASV jaunajai lidmašīnai bija piešķīrusi tik lielu prioritāti, ka tās izstrādes konkursa uzvarētājs konstruktoru birojs Northrop Grumman būtībā saņēma neaizpildītu čeku un neierobežotus resursus, kamēr sabiedrība par jauno programmu nezināja neko. Ikviens bumbvedēja izstrādē un būvē iesaistītais cilvēks saņēma speciālu drošības pielaidi, atbildīgos par projekta gaitu regulāri pārbaudīja ar melu detektoru, bet liela daļa nepieciešamo iepirkumu tika īstenoti, izmantojot starpniekus. Northrop Grumman sadarbojās ar Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu, radot tehnoloģijas, kas vēlāk izmantotas arī F-22 un F-35 iznīcinātāju projektēšanā.
Pēc nākotnes tehnoloģiju bumbvedēja (Advanced Technology Bomber) programmas, sākotnēji bija paredzēts izveidot vismaz 165 bumbvedēju floti. Neplānoti augstās izstrādes izmaksas astoņdesmito gadu beigās lika samazināt lidmašīnu skaitu līdz 75, bet PSRS sabrukums ASV Gaisa spēku spārnus apcirpa vēl vairāk - kopumā tika uzbūvēts vien 21 B2 bumbvedējs. Vidēji katra lidmašīna 1997. gadā izmaksāja 737 miljonus dolāru, kas mūsdienu cenās būtu vairāk nekā 1,3 miljardi. Pieskatot nepieciešamos uzlabojumus, rezerves daļas un citus izdevumus, summa palielinās vēl par piektdaļu. Pēc diviem negadījumiem ASV rīcībā esošo bumbvedēju skaits samazinājies līdz 19, kam jākalpo vismaz līdz 2032. gadam, kad tos būtu jāaizstāj nākotnes ASV bumbvedējam Northrop Grumman B-21 Raider.
Ne mazāk iespaidīgas ir lidmašīnas uzturēšanas izmaksas - pēc katras lidojuma stundas bumbvedējam ir nepieciešamas 119 apkopes cilvēkstundas, kas ir divreiz vairāk nekā B-52 un B-1B. Lai gan aukstā kara relikta B-52 fizelāžā cienījamā vecuma dēļ jau manāma vizuāla deformācija, tomēr šī tipa lidmašīnas vēl arvien turpina lidot un pildīt uzdevumus. B2 gadījumā tas nav iespējams - lidmašīnas unikālajai formai un pārklājumam, kas nodrošina stealth īpašības, vajadzīga ļoti precīza apkope. Lidmašīnas uzglabāšanai nepieciešami īpaši vairāk nekā 50 metrus plaši angāri ar gaisa kondicionēšanu. Reizi septiņos gados bumbvedēji tiek mazgāti ar kristalizētu kviešu cieti, lai identificētu skrāpējumus un buktes, jo katra no tām var ievērojami samazināt stealth efektivitāti.
Bumbvedējs kaujā
Aukstajam karam noslēdzoties, zuda B2 eksistenciālā jēga, tāpēc to nācās izmantot ne gluži tā, kā bija iecerēts programmas izstrādes sākuma stadijā. Pirmās ugunskristības bumbvedējs piedzīvoja 1999. gadā, kad seši B2 pacēlās no bāzes Misūri štatā, lai bombardētu Serbijas spēku mērķus Kosovā. Lai gan bumbvedēji veica tikai 50 kaujas lidojumus (pavisam Kosovas kampaņas laikā NATO spēki veica vairāk nekā 34 000 lidojumu), B2 nometa 11 procentus visu izlietoto bumbu. Īpaši jāizceļ pirmie JDAM gudro bumbu lietošanas gadījumi, kas ļāva izvairīties no nepieciešamības veikt masveidīgus uzlidojumus Vjetnamas vai Otrā pasaules kara stilā. Tiesa, neiztika bez starpgadījumiem - piecas gudrās bumbas trāpīja Ķīnas vēstniecības ēkai Belgradā.
B2 spēja vienā lidojumā nest vairāk nekā 18 tonnas bumbu padara to par bīstamu uzbrukuma platformu ASV pretiniekiem visā pasaulē. B2 veica pirmos triecienus ASV gaisa kampaņu sākumā Afganistānā un Irākā. Šajā laikā B2 sasniedza rekordus, misijās pavadot vairākus desmitus stundu - garākā ilga 44 stundas 20 minūtes. Neraugoties uz ilgajām misijām un sarežģītajiem uzdevumiem, bumbvedēju pilotē tikai divu cilvēku apkalpe, kuriem savā starpā jāsadala lidojuma laiks un uzdevumi. Salīdzinājumam: B-52 lidojuma laikā apkalpo divi piloti, divi stūrmaņi un elektroniskās karadarbības speciālists.
Divu cilvēku apkalpei desmitiem stundu ilgs lidojums ir smags pārbaudījums. Lai gan lidmašīnas kokpitā iespējams piecelties kājās, tomēr vietas, lai izstaigātos un izlocītu kājas, tur nav. Lai atpūstos, pilotiem ir iespēja atlaisties savā krēslā un vajadzības gadījumā mikroviļņu krāsnī uzsildīt pārtikas pakas, kas glabājas speciālā ledusskapī. Lai gan tādi manevri kā degvielas uzpilde gaisā (B2 tā ir īpaši grūta, jo pilots neredz savienojuma punktu), nolaišanās un manevri gaisā tiek uzskatīti par sarežģītāko darba daļu, bieži vien lielākā problēma ir laiks. Nereti operācijas centrālais notikums - bumbu nomešana - pienāk pēc desmit vai pat divdesmit stundu ilga lidojuma. Gadījumos, ja lidots tiek rietumu virzienā, viss ceļš var paiet tumsā, tā kā iznāk sekot saulei.
Lai šādos apstākļos nezaudētu modrību, piloti tiek īpaši apmācīti, simulatoros trenējot spēju izturēt monotonu laika plūdumu. Tāpat viņiem izsniedz arī preparātus noguruma mazināšanai. Medicīnas speciālistu vadībā pilotiem tiek izstrādāta speciāla diēta un jau laikus mainīts miega ritms, lai viņi varētu izturēt garos pārlidojumus.
B2 vācu saknes
Izplatīts mīts vēsta, ka amerikāņu inženieri iedvesmu smēlušies vācu Otrā pasaules kara aviokonstruktoru brāļu Hortenu garadarbā - lidojošajā spārnā Horten Ho 229, kam bija jāspēj nest 1000 kilogrami bumbu 1000 kilometru tālumā ar ātrumu 1000 kilometri stundā. Tiesa, abas lidmašīnas vieno tikai līdzīgs profils. Lai gan Reimars Hortens astoņdesmitajos gados apgalvoja, ka bija plānojis pārklāt Ho 229 ar līmi, kas satur ogļu putekļus, taču 2008. gadā veiktie ASV inženieru testi lidmašīnas detaļās ogles pēdas neatrada. Jāņem arī vērā, ka Northrop Grumman ar lidojošā spārna projektiem strādāja jau pirms Otrā pasaules kara.
Lai gan Ho 229 nospiedums pretinieka radaru ekrānos lidmašīnas formas dēļ tik tiešām varētu būt mazāks nekā citiem Otrā pasaules kara bumbvedējiem, atšķirība bija niecīga. 2008. gadā Northrop Grumman inženieri uzbūvēja nelidojošu Ho 229 kopiju ar mērķi izpētīt, vai tas tik tiešām būtu uzskatāms par pirmo stealth lidmašīnu. Amerikāņu inženieri kopijai piešķīra arī ievērojamu handikapu - brāļi Horteni savai lidmašīnai bija plānojuši metāla rāmi, bet amerikāņi lietoja tikai koku, tomēr kļuva skaidrs, ka Ho 229 sava laika radaru ekrānos parādītos tikai mazliet vēlāk nekā Vācijas izplatītākais iznīcinātājs BF-109, kas nekādu praktisku labumu Luftwaffe nedotu.
Operācija - Pusnakts āmurs
Par B2 eksistenci visai pasaulei tika atgādināts pavisam nesen, kad šie bumbvedēji veica uzlidojumu Irānas kodolobjektiem. Septiņi B2 nometa četrpadsmit 30 000 mārciņu (aptuveni 14 600 kg) smagās GBU-57/B MOP (Massive Ordnance Penetrator) bumbas, kas paredzētas īpaši nocietinātu mērķu iznīcināšanai. Jāpiebilst, ka šī bija pirmā reize, kad GBU-57/B izmantotas kaujas apstākļos. Bumbvedēju mērķi bija Irānas pazemes urāna bagātināšanas rūpnīcas Natanzā un Fordo, kas atrodas attiecīgi 20 un 90 metrus zem zemes.
Lai gan Izraēlas Gaisa spēki operācijas Rising Lion laikā Irānas pretgaisa aizsardzības vairogu bija ievērojami novājinājuši, ASV lieki neriskēja. Pavisam operācijā bija iesaistītas 125 lidmašīnas, tai skaitā B2 bumbvedēji, kas no Vitmena Gaisa spēku bāzes Misūri štatā devās ceļā pretējā jeb rietumu virzienā. Šāda operācija, lai nodrošinātu nepārtrauktu bumbvedēju eskortu, kā arī vismaz divas degvielas uzpildes gaisā, prasīja vairāku ASV reģionālo pavēlniecību kopdarbu. Lidojuma laikā ASV Gaisa spēku ceturtās un piektās paaudzes iznīcinātāji īstenoja gan maldināšanas operācijas, gan arī nodrošināja bumbvedējiem drošu ceļu. Irānas gaisa telpā amerikāņi nomāca vēl atlikušās pretgaisa aizsardzības sistēmas, maldinot to radarus un arī veicot preventīvus triecienus. Kopā ASV operācijā izlietojusi 75 dažāda veida precīzās bumbas un raķetes.
Paralēli triecieniem no gaisa ASV Kara flotes kodolzemūdene pa Isfakānas objektu izšāva vismaz 24 Tomahawk spārnotās raķetes. Lai gan ASV nemin, kura no zemūdenēm veikusi triecienu, vienlaikus tik lielu raķešu skaitu var palaist tikai kāda no četrām Ohio klases kodolzemūdenēm.
Ar šo operāciju amerikāņi ir nošāvuši vairākus zaķus ar vienu šāvienu. Pirmkārt, ASV skaidri ir demonstrējusi spēju operatīvi veikt iznīcinošu triecienu vislabāk nocietinātajiem objektiem jebkurā pasaules punktā. Operācija ir vēsturiski lielākais B2 trieciens un otrs garākais B2 lidojums.
Otrkārt, tā ir bijusi skaidra spēka demonstrācija gan Ķīnai, gan Krievijai, parādot, cik tālu ASV ir gatava iet, pirms uzsākt sarunas par deeskalāciju. Jāņem vērā, ka septiņi bumbvedēji bumbas uz diviem atsevišķiem mērķiem nometa 25 minūšu laikā, bet tikmēr trešais tika iznīcināts ar spārnotajām raķetēm. Šādos apstākļos nevienas valsts līderis, kurš konflikta gadījumā plāno paslēpties aukstā kara laikos būvētā bunkurā, vairs nevar justies droši. Protams, skaidrības par reālo kaitējumu Irānas kodolobjektiem nav - satelītattēlos redzami tikai GBU-57/B izsistie caurumi, taču par to, cik dziļi bumbai ir izdevies ietriekties un kādu kaitējumu nodarīt, informācija ir nepilnīga.
Treškārt, tas ir kārtējais pierādījums tam, kā XXI gadsimtā mainās izpratne par karadarbību. Proti - ASV veic triecienus pa Irānas stratēģiskas nozīmes infrastruktūru, Irāna atbild ar raķešu triecieniem pa ASV kara bāzēm, taču neviena puse nav kara stāvoklī. Tajā pašā laikā nevar noliegt citu XXI gadsimta īpatnību - lai cik ļoti ASV mēģinātu saglabāt operācijas slepenību, atvērtajos avotos informācija jau iepriekš lika domāt par plašu B2 manevru. Flightradar datos bija redzami ASV gaisa tankkuģu pārlidojumi, lai sasniegtu plānotos uzpildes reģionus, Vitmena Gaisa spēku bāzē palielinājās C-17 transportlidmašīnu kustība laikā, kad bāzes skrejceļš oficiāli līdz 23. jūnijam bija slēgts apkopei. Tāpat novērotāji bija piefiksējuši, ka pēc pacelšanās amerikāņu tankkuģi papildinājuši bumbvedēju degvielas rezerves, kas liecina par smagām lielizmēra bumbām uz borta. Ja tvertnes būtu iepildītas jau uz zemes, lielais svars neļautu lidmašīnām pacelties.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita