Dažas rekomendācijas moderniem bruņotajiem spēkiem - kādas dronu un pretdronu sistēmas nepieciešamas.
Bezpilota lidaparātu jeb BPLA loma mūsdienu kaujas darbībā ir kļuvusi par centrālo tēmu militāro ekspertu diskusijās. Daļa uzskata, ka bezpilota sistēmas revolucionāri mainīs kaujas lauku, kamēr citi domā, ka to loma ir pārvērtēta un BPLA ir tikai vēl viens bruņojuma veids, kas tradicionālās karadarbības formas būtiski nemaina. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka BPLA ir kļuvis par nozīmīgu faktoru kaujas laukā, un, saduroties divām vienībām, no kurām vienai ir bezpilota tehnoloģijas (taktiska līmeņa BPLA, elektroniskās karadarbības (EW) sistēmas pretinieka BPLA neitralizēšanai un atbilstošas sensoru sistēmas), bet otrai kaut kā no šī spektra trūkst, pirmā gūs nenoliedzamas priekšrocības.
Cīnoties ar šādiem mērķiem, ierastais pretgaisa aizsardzības kupols ātri vien nonāk līdz spēku izsīkuma robežai. Pavēle taupīt munīciju nekad nav uzlabojusi karavīru morāli. Ukrainas kājniekiem, kuri apzinās, ka nevar atļauties ar Stinger raķeti notriekt krievu uguns korekcijas dronu, rīkojumi ekonomēt munīciju noteikti liekas kaitinoši, jo tieši frontē esošie karavīri ir tie, kuriem nākas saskarties ar šādas taupības traģiskajām sekām.
Tajā pašā laikā jāsaprot - dronu ir daudz (abas puses 2024. gadā ir sagādājušas ap septiņiem miljoniem BPLA un šo apjomu tikai plāno palielināt), bet raķešu - maz.
Analizējot šos draudus, RUSI domnīcas pētnieki publicējuši pētījumu par to, kāda veida pretdronu aizsardzībai būtu jābūt standarta NATO armijas vienībās. Viņi aizsardzību pret bezpilota sistēmām dala trīs kategorijās - identifikācija, kinētiskā aizsardzība (hard kill) un pasīvā aizsardzība (soft kill). Turklāt tās sauszemes spēku vienību struktūrā jāintegrē jau no vada līmeņa.
Novērošana un identifikācija
Draudīgus dronus padara divi nozīmīgi faktori - plašais darbības spektrs un salīdzinoši niecīgā cena. Karavīrs atbalsta ieročus, bruņutehniku un artilēriju pieradis dalīt ne vairāk kā trijās grupās (vieglie, vidējie, smagie) un tāpat arī to pretlīdzekļus (bruņusitēja munīcija, bezatgrūdes granātmetējs, prettanku raķete). Taču BPLA kategorijā ietilpst gan Mavic-3 kvadrokopters, kas novēro pozīcijas, gan Orlan-10, kas veic novērošanu 20 kilometrus aiz frontes līnijas, gan Spike Firefly, kas uzbrūk kā klejojošā munīcija.
Turklāt BPLA, it īpaši novērošanas dronu, nozīmīgākais drauds ir ne tik ļoti pats aparāts, cik tā svīta. Īpaši spilgti tas redzams artilērijas un pretgaisa aizsardzības kontekstā - BUK, IRIS-T un pat veca Stinger pretgaisa raķete maksā daudzkārt vairāk nekā novērotājs Orlan-10, taču tam var sekot gan droni-pašnāvnieki, gan artilērija, gan raķetes. Iznākumā pārdesmit tūkstošus eiro vērtas novērošanas sistēmas parādīšanās pie debesīm var likt pārtraukt jau iesākto kaujas uzdevumu.
Otra problēma ir lielais dronu skaits. Intensīvas kaujas sektoros uz vienu frontes kilometru lidojošo BPLA skaits var sasniegt divciparu skaitli. Šādos apstākļos ir praktiski neiespējami skaidri nošķirt savējos no svešajiem, it īpaši gadījumā, ja abas puses izmanto tehniski un vizuāli līdzīgas sistēmas. EW sistēmas spēj efektīvi apklusināt jebkuru frontes sektoru, taču - tas ietekmē arī savus BPLA. Proti - lai paceltu gaisā savus dronus, jāatver frekvenču logs, taču jebkurš caurums EW vairogā paver ceļu arī pretiniekam. Gan Ukrainā, gan Izraēlā, gan Jordānijā, gan cīņās pret hutu kaujiniekiem ir bijuši gadījumi, kad otras puses BPLA uzbrukumam izmantojuši draudzīgo spēku BPLA atgriešanās koridorus.
Lai gan vidēja izmēra dronos (Orlan, Penguin un citos) teorētiski ir iespējams iebūvēt identifikācijas raidītājus, jārēķinās, ka pretinieks tos spēj atklāt gan radioelektroniski, gan pēc notriekšanas. Tas nozīmē, ka šiem identifikatoriem būtu jāmainās ne retāk kā reizi 24 stundās.
Mazākām sistēmām, tādām kā DJI Mavic 3, kura garums nepārsniedz 35 centimetrus, individuāla identifikācija nav iespējama ne ierobežotās celtspējas, ne lielā daudzuma dēļ. Patlaban katru kājnieku aprīkot ar Mavic-3 piederības nolasītāju nav reāli, pat ja tāds eksistētu. Šī iemesla dēļ retums nav reizes, kad karaspēka vienība katram gadījumam drošības pēc notriec visus virs galvas lidojošos BPLA. Ieskaitot savējos.
Patlaban katru kājnieku aprīkot ar Mavic-3 piederības nolasītāju nav reāli, pat ja tāds eksistētu. Šī iemesla dēļ retums nav reizes, kad karaspēka vienība katram gadījumam drošības pēc notriec visus virs galvas lidojošos BPLA. Ieskaitot savējos.
Alternatīvās metodes
Pirmais solis cīņā ar BPLA ir sistēmu pielāgošana. Mazos dronus ir iespējams identificēt, attiecīgi kalibrējot radarus, taču jārēķinās, ka tad tie reaģēs arī uz putniem un ne tikai. RUSI pētnieki min gadījumu, kad mācību laikā pretdronu EW kā BPLA identificēja arī visus vienības karavīrus ar rāciju un attiecīgi tās noslāpēja.
Alternatīva ir izmantot radara vadītas lāzersistēmas, kas lielā attālumā spēj ietekmēt vai pat pilnībā iznīcināt BPLA novērošanas sistēmas. Šādi sensori līdz šim lietoti cīņā pret vadāmo raķešu sistēmām un snaiperiem, taču Ukrainā jau notiek aktīva pielāgošana arī cīņai pret BPLA.
Tas gan neatrisina būtiskāko problēmu - nenodrošina sistēmas jaudu. Lāzeram, kas spēj pilnībā iznīcināt optiskās sistēmas, nepieciešama liela jauda, un te ar kājnieka mugursomā nestu bateriju nepietiks. Savukārt mazjaudīgākas sistēmas ir efektīvas vien tik ilgi, kamēr spēj uzturēt kontaktu ar mērķi.
Jārēķinās arī, ka jebkura radara un lāzera lielākais trūkums ir starojums, kas ļauj to fiksēt pretinieka iekārtām. Tāpēc aizvien nozīmīgākas kļūst pasīvās novērošanas sistēmas, kas pretinieka BPLA atklāj pēc radiostarojuma vai skaņas. Apstākļos, kad elektronika attīstās straujiem soļiem, nākotnē dažādas signālu noteikšanas, izsekošanas un slāpēšanas sistēmas kļūs aizvien pieejamākas, un jau tagad Ukrainā kabatas izmēra ierīces, kas brīdina par dronu klātbūtni, vairs nav retums.
Kinētiskie aizsardzības līdzekļi
Ukrainā popularitāti iekaro speciāli cīņai ar mazākajiem BPLA domāta munīcija, kas izšaujama no standarta triecienšautenes vai bises. Vienību līmenī RUSI pētnieki aicina vismaz daļu karavīru apgādāt ar tēmēkļiem, kas pielāgoti cīņai ar droniem, - tie palīdz noteikt BPLA ātrumu un augstumu. Lai gan pretdronu munīcija, bises un citi individuālie aizsardzības līdzekļi uzskatāmi tikai par galējas nepieciešamības variantu, nevar noliegt, ka karavīram šāda magazīna ne tikai palielina iespējas pretinieka dronu notriekt, bet arī milzīgi palīdz psiholoģiski.
Viens no populārākajiem risinājumiem, kas Ukrainā piedzīvoja īstu renesansi, ir dažāda veida pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuru kinētisko efektu nodrošina automātiskie lielgabali. Pirms Ukrainas kara Gepard, ZU-23-2, Bofors L-70 un cita veida automātiskie zenītlielgabali tika uzskatīti par novecojušiem krāmiem, bet tagad tie ir kļuvuši par vienu no ekonomiski izdevīgākajiem ieročiem.
Taču šāda veida sistēmas efektīvas ir tikai apvienojumā ar ugunsvadības radariem vai vismaz lāzertēmēšanas sistēmām. Efektu ievērojami uzlabo arī munīcija, aprīkota ar doplera radariem, kas ļauj tai eksplodēt jau mērķa tuvumā, ne tikai pēc tiešas saskares. Jārēķinās, ka speciālas sistēmas maksā dārgi, tāpēc ir būtiski, lai šīs spējas būtu savienotas arī ar kājnieku kaujas mašīnu un citas tehnikas automātiskajiem ieročiem.
Teorētiski šādi uzlabot iespējams jau esošos ugunsvadības protokolus, taču jārēķinās, ka tie būs efektīvi tikai tuvā distancē. Orlan-10 tā maksimālajā piecu kilometru augstumā var neaizsniegt pat CV90, aprīkots ar 40 mm lielgabalu, nemaz nerunājot par mazāka kalibra ASV un Vācijas KKM lielgabaliem.
Rekomendācijas NATO
Vada līmenī mūsdienu apstākļos nepieciešams iekļaut plaša spektra uztveršanas un slāpēšanas iekārtas, kas ļautu atklāt BPLA noteiktā sektorā un mazināt vismaz būtiskākos taktiskā līmeņa draudus. NATO valstu armijas ir atkarīgas no transportlīdzekļiem - bruņutehnikas, kravas auto, kā arī novērošanas, uguns atbalsta un citām pašgājējsistēmām. Lai gan pašlaik uzstādīt EW antenu uz katra auto ir gandrīz neiespējami, EW sistēmām, kā arī pasīvajiem radariem un akustiskajām novērošanas sistēmām jākļūst nevis par izņēmumu, bet standartu.
Rotas līmenī jau būtu jābūt ne tikai slāpēšanas, bet arī nopietnai identifikācijas spējai. RUSI pētnieki iesaka katrā rotā nokomplektēt divas tehnikas vienības, aprīkotas ar sistēmām, kas spēj ne tikai pamanīt drona tuvošanos, bet arī salīdzināt to ar datubāzi un noteikt piederību, bet vajadzības gadījumā noslāpēt. Tajā pašā laikā sistēmai, kas identificē, jābūt nošķiramai no slāpēšanas iekārtas, jo slāpētājus GPS un radio spektrā var uztvert pretinieka iekārtas ar visām izrietošajām sekām. Šādiem sensoriem jābūt modulāriem, lai vajadzības gadījumā tos varētu piekomandēt rotas vadiem. Šādiem sensoriem jābūt izjaucamiem, lai reizēs, kad operāciju veic vieglie kājnieki, tos varētu pārvietot pašu karavīru spēkiem.
Bataljons ir pirmā līmeņa vienība, kuras resursi ļauj runāt par nopietnām kinētiskām aizsardzības sistēmām. Bataljona aizsardzība pret BPLA jāorganizē nevis kā pasīvs aizsardzības vairogs, bet, līdzīgi kā cīņa ar pretinieka izlūkdroniem, aktīvi meklējot un iznīcinot pretinieka BPLA un to operatorus. Tas bataljona sastāvā prasītu atsevišķu EW nodaļu un pretdronu vadu. Šādas nodaļas galvenais uzdevums būtu ievākt, apkopot un analizēt informāciju no bataljona atbildības rajonā izvietotajiem sensoriem. Tāpat tā uzturētu saikni starp bataljona EW līdzekļiem, uzraudzītu datubāzu atjaunināšanu, noteiktu lietošanas kārtību un samazinātu draudzīgo spēku ietekmi uz BPLA operācijām.
Pretdronu aizsardzības vads būtu loģisks bataljona kaujas atbalsta rotas paplašinājums, kura centrā būtu specializēta pretgaisa aizsardzības sistēma (piemēram, Gepard). Tā ne tikai būtu savienojama ar bataljona sensoru tīklu, bet tajā būtu iekļauti arī novērošanas un ugunsvadības sistēmas elementi. Izmantojot speciālos konteineros izvietotas pretgaisa raķetes un specializētus pretgaisa aizsardzības dronus, šis vads palīdzētu arī aizsardzībā pret helikopteriem, tādējādi ļaujot efektīvi cīnīties pret ļoti dažādiem mērķiem.
Šādai rotai, kas vajadzības gadījumā atbalstītu bataljona līmeņa pretdronu vadu, vajadzētu pastāvēt arī brigādes līmenī. To sastāvu varētu papildināt specializētas EW uzbrukuma spējas, kā arī pretgaisa aizsardzības pašgājējsistēmas. Brigādei savā atbildības sektorā pastāvīgi būtu jānodrošina aizsardzība arī pret vidējā augstumā lidojošiem mērķiem. Pagaidām pieejamākais risinājums ir pretgaisa aizsardzības kompleksi, taču ilgtermiņā šo lomu varētu pārņemt arī enerģijas ieroči.
Šajā kontekstā RUSI pētnieki uzsver tehniskās priekšrocības - sensoru un novērošanas sistēmas jau eksistē un tiek pārbaudītas kaujas laukā. Taču bažas rada NATO armiju birokrātija. Tās dēļ sistēmas var kļūt pārāk specializētas, kas paaugstinās to cenu un vienlaikus mazinās tehnisko elastību. Viens no pirmajiem darbiem ir rūpīgi apsvērt esošo sistēmu pielāgošanu pretdronu vajadzībām.
RUSI pētnieki īpaši uzsver - lēnāka par dronu integrāciju NATO Sauszemes spēku doktrīnā ir tikai taktiskā līmeņa pretdronu aizsardzības sistēmas ieviešana. Ne velti bijušais Ukrainas Bruņoto spēku komandieris Vasilijs Zalužnijs savā publikācijā norāda, ka BPLA ziņā NATO armijas ir aizgulējušās un joprojām uzskata, ka droni spēj tikai palīdzēt smagi bruņotajām vienībām. Pēc viņa domām, NATO brigādes, nonākušas Ukrainas kara apstākļos, vismaz sākumā ciestu smagus zaudējumus.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita