Kādām tik metodēm padomju vara nemēģināja atrisināt mūžīgo pārtikas deficītu! Divas pašas slavenākās kampaņas ir saistītas ar Ņikitas Hruščova vārdu, jo tieši viņa vadībā apguva neskartās zemes un ieviesa kukurūzas kultu. Tiesa, abi šie vērienīgie pasākumi beidzās ne pārāk labi...
Padomju ekonomikai bija raksturīgs kampaņveidīgums. Piecdesmito gadu sākumā par kārtējo kampaņu kļuva tā dēvētā neskarto zemju apgūšana. Tūkstošiem cilvēku sūtīja apstrādāt zemi stepēs, tā cerot būtiski paplašināt sējumu platības un atrisināt pārtikas un lopbarības trūkuma problēmu. Taču pirms tam netika veikti ne kaut kādi nopietni izpētes, ne arī sagatavošanas darbi. Kremlī nevienam neienāca prātā painteresēties, kādēļ gan visos iepriekšējos gadsimtos neviens nav mēģinājis stepē audzēt labību, jo tādi «sīkumi» nešķita svarīgi - padomju cilvēkam taču ir pa spēkam viss! Tas nekas, ka stepē nav nekādas infrastruktūras - kārtīgu ceļu, mājokļu cilvēkiem, tehnikas apkopes punktu un noliktavu. Arī iespējamās smilšu vētras un vēji, kas aizpūš augsnes virskārtu, nevienu partijas vadoni nemulsināja. Jāķeras tik pie darba, un gan jau viss būs labi!
Pāris gadu neskartās zemes nodrošināja apmēram pusi visas Padomju Savienības graudaugu ražas. Kremlī jau priecīgi sāka berzēt rokas, taču drīz vien izrādījās, ka lielākās problēmas vēl ir tikai priekšā.
Tev nebūs govij maizi rīklē grūst!
Te vietā būtu jautājums - bet kā tad pirms tam bija izdevies sagādāt pietiekami daudz pārtikas, un kāda gan ķibele tagad notikusi, ka tas vairs nebija iespējams? Īsā atbilde - vainīga bija nejēdzīgā kolhozu saimniekošanas sistēma. Līdz Staļina nāvei kolhoznieku stāvoklis neko daudz neatšķīrās no vergu statusa, jo viņi bija piesaistīti savai dzīvesvietai un spiesti par valsts noteiktām ļoti zemām cenām valstij nodot lauksaimniecības produkciju, sev paturot nelielu atlikumu. Skaidrs, ka šāda saimniekošana bija neefektīva un gandrīz visi kolhozi bija dziļos mīnusos. Hruščovs šo kārtību mainīja, paaugstinot lauksaimniecības iepirkuma cenas, kas uzlaboja kolhozu ekonomisko stāvokli, taču tagad valsts bija spiesta lielu daļu veikalos esošo pārtikas produktu dotēt. Citiem vārdiem sakot, tirgot zem pašizmaksas.
Tas noveda pie nākamās padomju ekonomikas kroplības - maize bija tik lēta, ka cilvēki ar to sāka barot savu piemājas saimniecību lopus. Valsts šo nejēdzību nolēma novērst «pa savai modei» - piecdesmito gadu vidū daudzviet aizliedza pilsētniekiem savu privātmāju saimniecībās turēt lopus. Uz lauciniekiem šī prasība neattiecās, toties viņiem pamatīgi apšķibīja piemājas lauciņus, tā spiežot lielāku uzmanību pievērst kolhozu laukiem. Divām vai trim govīm vairs nebija iespējams sagādāt zāli un sienu no tā mazā zemes pleķīša, ko atstāja piemājas saimniecībām, tādēļ lielum lielais vairums kolhoznieku varēja atļauties tikai vienu personīgo govi un pāris cūku.
Rezultāti nebija ilgi jāgaida. Gaļas piedāvājums samazinājās, jo lauciniekiem tagad bija mazākas piemājas saimniecības, bet pilsētniekiem to vairs vispār nebija. Savukārt pieprasījums pēc gaļas pieauga, jo, kā jau teikts, pilsētnieku saimniecības bija izņemtas no aprites, taču par veģetāriešiem viņi kļuvuši tomēr nebija un gribēja iegādāties gaļas produktus. Tātad vajadzēja paplašināt sējumu platības kolhozos un sovhozos, lai varētu sagādāt vairāk lopbarības arvien pieaugošajam valsts lopkopības sektoram. Kā viens no risinājumiem te bija jaunu lauksaimniecības zemju apgūšana.
Strādnieku nemieri
Neskarto zemju apgūšanu pavadīja arī kāda parādība, ar ko padomju vadoņi nebija rēķinājušies - stihiski masu nemieri. Patiesībā gan tos nebija grūti paredzēt, ja vien augstie priekšnieki kaut nedaudz pārzinātu sociālistiskās iekārtas reālijas un padomju cilvēka dabu. Ar vietējo darbaspēku vien komunisma triecienceltnēm nepietika, tādēļ nācās mobilizēt strādniekus no visām padomjzemes malām. Pamatā darbam neskartajās zemēs un citos nomaļos objektos vervēja komjauniešus un nesen atbrīvotus ieslodzītos - kā atceramies, pēc Staļina nāves tika slēgta liela daļa GULAG nometņu un to iemītnieki palaisti brīvībā. Ja komjaunieši parasti uz triecienceltnēm brauca romantikas un ideoloģisko pasaciņu vilināti, bijušajiem «zekiem» bieži vien citu variantu īsti nemaz nebija.
Pirmās nekārtības sākās jau vilcienos, jo uz dienvidu republikām ceļš bija garš, bet padomju cilvēks tā īsināšanai zināja vienu veidu - alkohola patērēšanu lielos apmēros. Rezultāts bija viegli prognozējams: regulāri konflikti un kautiņi, kas nereti pārauga masveida vardarbībā. Eļļu ugunij laiku pa laikam pielēja vietējo varasiestāžu neizdarība un nespēja nodrošināt strādnieku ešelonus ar pārtiku. Vladimira Kozlova grāmatā Nezināmais PSRS (Ņeizvestnij SSSR) aprakstīts gadījums, kad 1956. gada vasarā Orenburgas stacijā masu nemierus sarīkoja strādnieki, kuri brauca uz ražas novākšanas darbiem, taču viņiem nebija laikus piegādāta pārtika. Vairāk nekā pusotrs tūkstotis saniknotu strādnieku pārplūdināja tuvāko apkaimi, sarīkoja vairākus kautiņus un būtībā terorizēja pilsētu 16 stundas, līdz beidzot saņēma ēdienu un devās tālāk.
Galapunktā strādniekus parasti negaidīja nekāda saldā dzīve: apmešanās barakās vai telšu pilsētiņā, pavirši organizēta pārtikas un ūdens apgāde, diezgan antisanitāri apstākļi. Tas viss strādnieku vidē nevairoja ne humānisma noskaņas, ne saticību. Regulāra parādība bija gan savstarpēji kautiņi, gan arī īstas kaujas ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri par atbraucēju parādīšanos nebija sajūsmā. Kādā Kemerovas apgabala pilsētiņā šādā kautiņā piedalījās apmēram 400 cilvēku, bet milicijai, lai izdzenātu dauzoņas, nācās raidīt 60 brīdinājuma šāvienu. Šajā gadījumā viss beidzās bez līķiem, taču 1958. gada oktobrī Barnaulā līdzīgs konflikts beidzās ar to, ka vietējās skolas audzēkņi nodedzināja strādnieku baraku un viens cilvēks gāja bojā. Sīkāku konfliktu bez nopietni cietušajiem skaits sniedzās desmitos.
Paši nopietnākie tā laika nemieri gan īsti nebija saistīti ar lauksaimniecību, bet gan ar Karagandas metalurģijas kombināta celtniecību Temirtau pilsētā, taču scenārijs bija diezgan līdzīgs kā neskarto zemju konfliktiem. Proti, telšu pilsētiņā izmitinātajiem 2000 strādniekiem vietējās varasiestādes 1959. gada vasarā nenodrošināja ūdens piegādi, kas izraisīja masu nemierus vairāku dienu garumā. Sākumā nešķita, ka tie izvērsīsies tik nopietni, jo nemiernieki izlaupīja ēdnīcu un izklīda. Taču tad milicija aizturēja divus no nemierniekiem. Tobrīd strādnieku vidū jau bija parādījušies daži līderi, starp kuriem bija arī izbijuši ieslodzītie, kuri sakūdīja pūli uzbrukt milicijas nodaļai, lai atbrīvotu arestētos biedrus. Tie gan bija jau aizvesti uz citurieni, taču tas pūlim netraucēja izdemolēt milicijas telpas. Kad nemiernieki devās izlaupīt vietējo universālveikalu, varasiestādes jau bija paspējušas izsaukt palīgā karaspēku. Armijas ierašanās vēl vairāk nokaitēja atmosfēru un izcēlās sadursmes starp nemierniekiem un karavīriem, kuru laikā lietoja arī šaujamieročus. Beigu beigās gan nemierus apspieda (lielā mērā tas izdevās tādēļ, ka lielākā daļa to dalībnieku nebija radikāli noskaņoti un neatbalstīja laupīšanas), taču tobrīd sadursmēs jau bija gājuši bojā 16 nemiernieki, bet 109 karavīri guvuši ievainojumus. 42 aktīvākajiem nemieru dalībniekiem piesprieda ilgstošus cietumsodus. Diviem redzamākajiem līderiem pat nāvessodu, taču to aizstāja ar 15 gadu ieslodzījumu.
Neražas gadi un sausums
Uz papīra sākumā neskarto zemju apgūšanas plāni patiešām izskatījās daudzsološi, jo jaunais padomju līderis Ņikita Hruščovs no partijas XX kongresa tribīnes ziņoja, ka 1954. un 1955. gadā apgūtas jaunas aramzemes 33 miljonu hektāru apmērā un izveidoti vairāk nekā 400 jaunu sovhozu. Neskarto zemju uzaršanā bija iesaistīts pusmiljons cilvēku, no kuriem lielākā daļa tur ieradās ar tā dēvētajām komjauniešu ceļazīmēm - tātad jauni cilvēki, kuri bija gatavi darīt tos darbus, ko partija liks.
Tiktāl viss bija labi. Taču ar ražu gan bija nopietnas problēmas, jo, kā par spīti, 1955. gadā Kazahstānu un Rietumsibīriju, kur atradās liela daļa neskarto zemju, piemeklēja liels sausuma periods, kura dēļ jau tā ne pārāk iespaidīgās labības ražas samazinājās trīskārtīgi - līdz 280 kilogramiem no hektāra. Salīdzinājumam: 1956. gadā laiku pa laikam uzlija lietus, tādēļ jaunapgūtajās zemēs izdevās no hektāra ievākt rekordlielu ražu - 1100 kilogramus labības. Lai saprastu, ka arī tonna labības no hektāra nav neko daudz, var minēt, ka Latvijā mūsdienās trīs tonnas no hektāra skaitās diezgan maz, bet laba raža ir 5-6 tonnas.
Taču, lai arī par efektīvu tāda veida saimniekošanu nosaukt nevarēja, tomēr milzīgās teritorijas ļāva būtiski palielināt iegūtās ražas apjomus. Pāris gadu neskartās zemes nodrošināja apmēram pusi visas Padomju Savienības graudaugu ražas. Kremlī jau priecīgi sāka berzēt rokas, taču drīz vien izrādījās, ka lielākās problēmas vēl ir tikai priekšā. Kad ap piecdesmito gadu beigām bija noplicināta jaunapgūto lauksaimniecības platību zemes virskārta, ražība atkal sāka strauji kristies. Maskava problēmas mēģināja risināt, vienu pēc otras mainot atbildīgās amatpersonas, taču nekādu būtisku uzlabojumu nebija. Sešdesmito gadu sākumā jaunapgūtajās zemēs ieguva vairs tikai nepilnus 700 kilogramus labības no hektāra, kas bija daudz mazāk nekā «vecajās» zemēs.
Kritisks izrādījās 1963. gads, kad atkal bija liels sausums, taču šoreiz problēmu klāstu papildināja arī zemes erozija, tādēļ daudzviet neizdevās novākt pat nākamā gada sējai nepieciešamo labības daudzumu. Tas bija pilnīgs krahs, jo rudenī kļuva skaidrs, ka valstij draud reāls bads. Vienīgā izeja bija iepirkt labību ārzemēs, ko Hruščovs tad arī ar smagu sirdi darīja, veltot šim mērķim 372 tonnas zelta rezervju. Par tām Kanādā un Austrālijā komunisti nopirka 9,4 miljonus tonnu labības.
Kukurūza, biedri, ir kā tanks kaujinieku rokās; te es domāju kolhozniekus. Tas ir tanks, kas paver iespēju pārvarēt barjeras un šķēršļus ceļā uz pārtikas pārpilnības sagādi mūsu tautai.
Kukurūzas kampaņa
Otra kampaņa, ar kuras palīdzību Hruščovs cerēja aizlāpīt caurumus lopbarības sagādē, attiecās arī uz Latviju. Tā bija slavenā kukurūzas audzēšanas kampaņa. Hruščovs bija pārņemts ar ideju, ka tieši šī kultūra ļaus vienā rāvienā atrisināt visas problēmas. Iedvesmu viņš bija smēlies amerikāņu pieredzē, kur tiešām kukurūza tolaik veidoja apmēram trešo daļu no visām graudaugu kultūrām, kamēr PSRS tikai apmēram trīs procentus. Tātad, ja amerikāņi audzē kukurūzu un viņiem ar lauksaimniecību viss ir kārtībā, tā vajag darīt arī mums! Pārliecība jo ciešāka kļuva pēc tikšanās ar amerikāņu fermeru delegāciju, kuras dalībnieki padomju līderim arī visādi cildināja kukurūzas labās īpašības.
Un tā 1955. gada janvāra kompartijas plēnumā Hruščovs nāca klajā ar aicinājumu būtiski palielināt kukurūzas platības. «Tiks izdarīts!» atbildēja dažāda līmeņa partijas funkcionāri un ķērās pie darba. Protams, atkal krītot galējībās un sākot stādīt kukurūzu visur, kur vien tika klāt, ieskaitot ganības un laukus, kuros vēl nesen itin labi auga labība. Liela nozīme te bija vietējo varasiestāžu iztapībai, kas centās nolasīt augstākajiem priekšniekiem visas vēlēšanās no acīm un ieceres izpildīt divkāršā apmērā. Var jau viņus arī saprast, jo Hruščovs nepaguris aicināja palielināt kukurūzas platības, īpaši jau pēc vizītes ASV 1959. gada septembrī, kur apmeklēja kāda turienes kukurūzas audzētāja fermu un bija stāvā sajūsmā par tur redzēto. «Kukurūza, biedri, ir kā tanks kaujinieku rokās; te es domāju kolhozniekus. Tas ir tanks, kas paver iespēju pārvarēt barjeras un šķēršļus ceļā uz pārtikas pārpilnības sagādi mūsu tautai,» sludināja Hruščovs. Kukurūzu popularizēja ne tikai laikraksti (iznāca pat īpašs žurnāls Kukurūza), bet arī kino, grāmatas un dziesmas. No kukurūzas sāka ražot arvien vairāk pārtikas produktu: maizi, cepumus, konfektes un konservus. Rezultātā dažu gadu laikā kukurūza PSRS kļuva par vadošo lauksaimniecības kultūru.
Vai lopi tādēļ kļuva labāk pabaroti, cēlās piena un gaļas sagādes rādītāji? Ne gluži. Lai efektīvi audzētu kukurūzu, bija nepieciešami ne tikai atbilstoši klimatiskie apstākļi, kādu nebija daudzās jaunajās kukurūzas audzēšanas teritorijās, bet arī zināšanas. Lielum lielajam vairumam kolhoznieku tādu nebija. Jo vairāk tādēļ, ka Hruščovs uzstāja uz kukurūzas audzēšanu kvadrātligzdās, kas vispār padomju zemniekiem bija jauna un nezināma metode.
Kā jaunās kultūras ieviešana izskatījās «uz vietām», varam lasīt padomju saimniecības Madliena vadītāja Jūlija Beļavnieka atmiņās. 1962. gada pavasarī kukurūzas bums bija sasniedzis arī Latviju un kompartijas vadība vadošo saimniecību priekšniekiem par šo tēmu nolasīja veselu lekciju: «Centrālkomitejas pirmais sekretārs Arvīds Pelše norādīja, ka 1962. gadā republikā jāiesēj 112 tūkstoši hektāru kukurūzas (par 26 procentiem vairāk nekā iepriekšējā gadā), bet cukurbiešu platības jāpalielina pat 3,3 reizes! Vienlaikus tika prasīts samazināt ilggadīgo zālāju platības.»
Ja Latvijā prātīgākie kolhozu priekšsēdētāji kaut kā mēģināja izlaipot, tad, piemēram, Krievijā rīkojumus izpildīja bez domāšanas. Lūk, kā kukurūzas atnākšanu savā ciemā Arhangeļskas apkaimē aprakstīja vēlākais ekonomikas zinātņu doktors Valentīns Kozlovs: «Mums par kukurūzu nebija nekādas sajēgas. Taču pie darba ķērāmies ar entuziasmu. Sākumā ar skolēnu palīdzību audzējām sēklas kvadrātligzdās. Nekas prātīgs gan neiznāca, jo putni apēda visas sēklas un nācās dobes uzart, lai nekristu kaunā. Pēc tam es strādāju Kargopoles starprajonu kolhozu apvienībā, taču pieklājīgu izmēru kukurūzas vālītes tā arī neredzēju. Dažiem kolhoziem gan izdevās iegūt no kukurūzas diezgan daudz zaļbarības. Problēma bija arī tur, ka no Amerikas Arhangeļskā ieveda divus trīs gadus vecas sēklas no Amerikas, kas nederēja ziemeļu apstākļiem. Lai iegūtu kaut nelielu ražu, nācās katru sēklu iemērkt parafīna šķidrumā. Taču ne šis paņēmiens, ne arī mēslošana neko daudz nelīdzēja, jo kukurūza vienkārši nebija piemērota ziemeļu klimatam.»
«Mums par kukurūzu nebija nekādas sajēgas. Taču pie darba ķērāmies ar entuziasmu. Sākumā ar skolēnu palīdzību audzējām sēklas kvadrātligzdās. Nekas prātīgs gan neiznāca, jo putni apēda visas sēklas un nācās dobes uzart, lai nekristu kaunā.
Vai mēs sliktāki par amerikāņiem?
Tā kā lielu brīvas zemes platību nebija, kukurūzas audzēšanu nācās palielināt uz siena sagādes un ganību rēķina. Jau pavisam drīz kļuva skaidrs, ka tā ir kļūdaina pieeja, jo ne visur kukurūzas raža bija tāda, kā cerēts. Piemēram, Krievijas vidienē gaidīto 300 vai pat 500 centneru zaļās masas jeb lopu barošanai domātās zaļbarības vietā no hektāra ieguva tikai kādus 35 centnerus. Tas nozīmēja, ka gadījumā, jo nebija pienācīgā apjomā sagādāts siens (un bieži vien nebija, jo tā vietā taču vajadzēja audzēt kukurūzu), neatlika nekas cits, kā izkaut lopus, lai tie nenomirtu badā. Problēmas bija arī ar kukurūzas sēklu, jo labākās selekcionētās šķirnes, kas bija piemērotas arī vēsākam klimatam, vairākus gadus iepirka Amerikā, taču amerikāņi sešdesmito gadu sākumā būtiski paaugstināja sēklu cenu, bet PSRS nebija ar mieru tik daudz maksāt un nolēma iztikt ar to, kas ir pašiem. Taču no tā, kas bija pašiem, puslīdz labu ražu iegūt varēja tikai ļoti labvēlīgos laika apstākļos, kādu daudzviet nebija.
Bet līdz tam vairākus gadus valdīja īsts kukurūzas kults. Kukurūzu dēvēja par «tīrumu karalieni», slavēja labākos kukurūzas audzētājus un kritizēja tos, kuriem raža nebija padevusies. Parasti tādos gadījumos par vainīgiem pasludināja nevīžas, kuri nebija pratušies laikus izravēt nezāles un sakopt laukus. Tos rajonu un kolhozu vadītājus, kuri negribēja audzēt kukurūzu, «kāra pie lielā zvana», turklāt visaugstākajā līmenī. «Vajag bez šaubīšanās nomainīt tos vietējos vadītājus, kuri paši ir izkaltuši un kukurūzu kaltē. Ko gan mēs esam paveikuši lauksaimniecībā pēc Staļina? Jā, apguvām neskartās zemes, taču ar to ir par maz. Ar ko gan esam sliktāki par amerikāņiem? Viņiem, pateicoties kukurūzai, nav problēmu ar lopkopību un graudkopību. Vai mūsu lauki un klimats ir sliktāki? Taču man raksta vēstules un mēģina iestāstīt, ka pie mums ne visur var audzēt kukurūzu, vajadzīgas īpašas šķirnes, aicina saglabāt pļavas. Vai tad tā nav sabotāža un dogmatisms?» šķendējās Hruščovs.
Latvijas lauksaimnieki kukurūzas kultam spurojās pretī, cik nu spēja, taču partijas tiešus norādījumus ignorēt viņi nevarēja atļauties. Tomēr dzīve jau pavisam drīz visu salika pa vietām. 1962. gads bija ļoti lietains, tādēļ lielākā daļa kukurūzas ražas aizgāja bojā. Vinnētāji bija tie kolhozu un sovhozu vadītāji, kuri visas olas nebija salikuši vienā grozā un tomēr sagādāja arī pietiekamu daudzumu siena.
Arī Hruščovs tobrīd jau bija sācis runāt par to, ka lauksaimniecības kultūru izvēlē tomēr lielāku rīcības brīvību vajadzētu piešķirt vietējiem speciālistiem, kuri labāk pārzina konkrētās vietas apstākļus. 1963. gadā viņš bija spiests atzīt, ka ne visur kukurūzas audzēšana ir ekonomiski pamatota, jo daudzviet tā izmaksā ievērojami dārgāk nekā ierastās lauksaimniecības kultūras un nekādi nevar palīdzēt uzlabot stāvokli lopbarības sagādē. Tobrīd jau vairāk nekā puse jauno kukurūzas plantāciju valstī nīkuļoja un bija skaidrs, ka nekādu nākotnes perspektīvu tām nav. Kad pašu galveno «kukuruzņiku» Hruščovu viņa līdzgaitnieki noņēma no amata, tad arī kukurūzas kampaņai pienāca beigas un Kremlis atmeta ar roku cerībām saviem spēkiem atrisināt pārtikas problēmas. Tika atrasts vienkāršāks ceļš - iepirkt labību ārzemēs, ko tad arī turpināja darīt līdz pat PSRS sabrukumam.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita