Dodamies ceļojumā uz XX gadsimta sākuma Jūrmalu.
Jūrmala par īstu pilsētu ar savu, kaut padomju, pašpārvaldi, kļuva tikai pirms 66 gadiem. Tomēr jau 1920. gadā tā - tolaik saukta par Rīgas Jūrmalu un administratīvi iekļauta galvaspilsētas robežās - pastāvēja kā pilnvērtīga pilsēta. Tai līdz pat 1949. gadam nemaz nebija tiešas robežas ar Rīgu, līdz tam Vārnukrogs un Priedaine, Jūrmalas tagadējās sastāvdaļas, ietilpa Salas pagastā. Pirmo reizi šī vieta kā atpūtai piemērota tika minēta tālajā 1785. gadā.
Kopš 2003. gada Jūrmalas devīze ir Pilsēta uz viļņa. Skan ļoti pretenciozi, turklāt asociācija ar krieviskā glamūra popfestivālu Jaunais vilnis agrāk šķita nesaraujama. Tomēr devīze precīzi raksturo pilsētas būtību un pilsētnieku pašapziņu, kas sakņojas arī vēsturiskās atmiņās par Jūrmalas izaugsmes pirmajiem «ziedu laikiem» - līdz Pirmajam pasaules karam. Palūkosimies, kāda tad Jūrmala bija tolaik!
Sliedes pa vidu
Kūrortpilsētas vienojošā ass ir 1877. gadā atklātā dzelzceļa līnija Rīga-Austrumu stacija (tagad Tukums I, toreizējais nosaukums radās tādēļ, ka stacija atradās šīs pilsētas pašos austrumos). Uz šīs ass ir «savērptas» pilsētas 14 dzelzceļa stacijas ar reiz savrupu zvejnieciemu, vasarnīcu apbūves vietu vai bijušās pilsētas - Sloka tāda bija no 1878. līdz 1959. gadam - nosaukumiem.
Dzelzceļš Jūrmalu neoficiāli sadala divās daļās. Tā, kas ir starp jūru un sliedēm, tika un tiek uzskatīta par «glaunāku». Iespējams, tas kaut kā joprojām atspoguļojas nekustamo īpašumu cenās, taču šodien lepnas villas ir saceltas arī perifērajā Valteru ceļā, kas gar Lielupes krastu no Dubultiem ved uz Sloku. Dzelzceļš atveda arvien vairāk atpūtnieku un līdz ar viņiem - peļņu atbraucēju izmitinātājiem, būvniekiem, izklaidētājiem un pārtikas gādātājiem. Pasta ātrvilcieni te audzētās zemenes nogādāja impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā, arī cara galmā.
Taču atcerēsimies, ka latviešu valoda tolaik gan vairāk bija dzirdama zemeņu dobēs, kartupeļu vagās vai zvejas tīklu šķūņos, nevis pludmalē vai atpūtnieku sadzīves centros - kūrmājās. Atbraukušie atpūtnieki un te, Riga Strand priežu mežos, vasarnīcas sacēlušie rīdzinieki galvenokārt sarunājās vāciski vai, gadu desmitiem ritot, arvien vairāk krieviski. Bija arī apkaimes - te uzreiz jāmin Dubulti ar kādreizējām trim sinagogām un vienu lūgšanu namu -, kur valdīja jidišs, ebreju-aškenazu ģermāņu saimes valoda.
Sākotnēji turīgie atpūtnieki vairījās peldēties jūrā. Tas skaitījās prasti un nepieklājīgi, smalkiem ļaudīm nepiedienīgi. Ja tu plunčājies jūrā - tātad esi pārāk nabags vai skops, lai samaksātu par uzsildīta sālsūdens vannām individuālā kabīnē.
«Nākamā pietura - Bilderlinghofa (Bulduri)!»
Vasaras tveicē dodoties uz Jūrmalu no Rīgas vai citurienes, vienmēr galvenais ir neaizmirst mājās peldkostīmu vai peldbikses - bez tiem jūs vienkārši netiksiet veldzējošajā ūdenī. Varbūt pat iedzīvosieties konfliktā ar pašvaldības policiju. Vai nāksies tērēties kādā dārgā Jomas ielas veikalā. Taču peldkostīmi jūras līča pludmalēs parādījās tikai 1914. gadā, pavisam īsi pirms kara. Tie bija svītraini - atcerieties hrestomātisko Raiņa foto! - nevis drēbnieku kaprīzes dēļ, bet tādēļ, lai cilvēki varētu redzēt slīkstošos peldētājus uz spožās ūdens virsmas un laikus viņu izglābt. Peldkostīmi sniedzās no pleciem līdz ceļiem, ar atsegtām rokām, bet pilnībā aizklātu krūšu daļu. Pirms šī apģērba parādīšanās sievietes peldējās kleitās, bet vīrieši - garās biksēs un kreklos. Vēl senāk abi dzimumi jūrās devās kaili.
Peldēšanās Jūrmalā tika organizēta, strikti nodalot dzimumus. Tiek izkārts zils karogs - peldas sievietes. Sarkans - jūrā drīkst doties vīrieši. Tos, kurus pieķēra mēģinām apiet šos noteikumus, nekavējoties izraidīja uz Rīgu kā morāles grāvējus. Tāpat viņiem nācās maksāt naudas sodu, šķiroties no vesela sudraba rubļa! Protams, policija arī uzraudzīja, vai sieviešu stundās kāpās neslēpjas glūniķi.
Toreizējās vasaras Jūrmalā, kas līdz Pirmajam pasaules karam auga, cēlās un plauka, tā laika atmiņās un fotogrāfijās šķiet pilnīgi idilliska. Policisti vienmēr bija tērpti pilnībā baltās formās un patrulēja, jājot baltos zirgos. Orķestri spēlēja balto pludmales smilšu ielokā, un visi mūziķi bija baltās frakās. Dāmas pastaigājās pa pludmali tikai baltās kleitās un zem baltiem saulessargiem. Viņus pavadošie kungi bija tāpat saposušies - balti no cepures līdz kurpju purngaliem. Turpat, jahtklubos pie Lielupes (toreiz gan saukta par Aa, kas dažās vācu valodas izloksnēs nozīmē vienkārši «upe») lejteces, pietauvojās vai devās ceļā baltas jahtas zem baltām burām.
Balta, balta pilsēta, kas vasaras saulē šķiet pārklāta ar tikko uzsniguša sniega spodrumu... Kūrmajas (kultūras un izklaides nami), mīlīgas kafejnīcas, militārie orķestri parkos un relatīvi zema īre te piesaistīja ne tikai vietējos atpūtniekus no Latvijas, bet arī Eiropas tūristus. Pludmales atpūta iesākās kā tikai aristokrātiem pieejama izprieca - tai vajadzēja gan laiku, gan naudu. Ar laiku, citu šķiru turībai augot, vasaras prieki pie jūras palēnām vien kļuva arvien demokrātiskāki, laužot agrākos aizspriedumus.
Sākotnēji turīgie atpūtnieki vairījās peldēties jūrā. Tas skaitījās prasti un nepieklājīgi, smalkiem ļaudīm nepiedienīgi. Ja tu plunčājies jūrā - tātad esi pārāk nabags vai skops, lai samaksātu par uzsildīta sālsūdens vannām individuālā kabīnē. Un lētas tās nebija! Taču valdošā mode diezgan pēkšņi mainījās, un XIX gadsimta otrā pusē visas pasaules kūrortos un peldvietās vēl nesenie vannu baudītāji ar visām drēbēm metās jūrā. Pludmales apauga ar peldlaipām, tornīšiem, ūdens atrakcijām.
Jūrmalā gan bija viena problēma: līcis pie krasta ir ļoti sekls. Pirms tikt pie peldēšanas, ilgi jābrien pa ūdeni. Neērtību senāk novērsa ar audumu apjumtas peldkabīnes uz riteņiem. Tās ar zirgiem ievilka dziļāk jūrā. Tur kučieris izjūdza rumaku, un abi devās uz krastu. Atpūtnieki šajās kabīnītēs gan uzēda, gan veldzēja slāpes, gan, protams, pa trepītēm kabīnes aizmugurē (tā tika pavērsta projām no krasta) kāpa jūrā peldēties. Šīs peldkabīnes, lai varētu atšķirt no krasta, bija dažādās krāsās. Kad atpūtniekiem pienāca laiks vai radās vēlme atgriezties krastā, tika dots signāls, un kučieris ar zirgu devās viņus izvest sausumā. Kas zina, varbūt arī šodien līdzīgam - droši vien bez zirga - pakalpojumam atrastos pieprasījums?
Bulderlinghofa - Bulderinga muiža. Tiek apgalvots, ka 1516. gadā tagadējo Bulduru zemi ieguvis Livonijas ordeņa vasalis Joahims Bulderings, un viņa pēcteči tajā saimniekojuši līdz par Latvijas valsts īstenotajai agrārreformai. Pēc citas versijas, ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs 1495. gadā piešķīris Johanam Bulderingam tiesības uz prāmja pārceltuvi pār Lielupi. Pakalpojuma maksa bijusi viens Rīgas šiliņš (apgrozībā 1420-1665) par katru zirgu un pajūgu.
Līdz XIX gadsimta beigām šeit, Bulduros, bija uzcelts ap 400 vasarnīcu. Tajās dzīvoja galvenokārt baltvācieši, un šo vietu arī sauca par «vācu cietoksni». Te atpūtnieku publika bija respektabla un kaprīza, viņi augstu vērtēja mieru un klusumu. Bijuši mēģinājumi vietējos iedzīvotājus izklaidēt ar mūziku un dejām, taču nav bijis atsaucības. Par Bilderingshofu tolaik mēdza teikt, ka vasarnīcu šeit esot maz un tās esot dārgas.
Tajos laikos kāds uzņēmējs Bulovskis uzcēla pirmo viesnīcu, nosauca to savā vārdā. Ēka gan XX gadsimta sākumā nodega, bet īpašnieks uzcēla jaunu un arī izveidoja Bulovska dārzu. Tajā no 1911. gada spēlēja orķestris. Savukārt Piektā gada revolūcijas laikā Bilderlinghofā tika izvietoti dragūnu un kazaku eskadroni, lai pasargātu apkārtējās vasarnīcas no marodieriem.
Līdz XIX gadsimta beigām Bulduros bija uzcelts ap 400 vasarnīcu. Tajās dzīvoja galvenokārt baltvācieši, un šo vietu arī sauca par «vācu cietoksni». Te atpūtnieku publika bija respektabla un kaprīza, viņi augstu vērtēja mieru un klusumu.
«Nākamā pietura - Dubbelna (Dubulti)!»
Tagadējie Dubulti XIX un XX gadsimta mijā bija ļoti kolorīta vieta. Tā esot palikusi dziļā atmiņā Krievijas cara brālēnam - lielkņazam Nikolajam Nikolajevičam Romanovam, kurš 1902. gada vasarā ar savu svītu bija rezervējis atpūtai viesnīcu Dubbelnā. Tur ierodoties, laiks bijis labs, un pēc vakariņām aristokrāts devies pastaigā.
Pirmais, kas patrāpījies viņa ceļā, bijis noskrandis ebrejs, kurš pār plecu nesis maisu ar tajā iebāztu un neganti ķērcošu vistu. Pēc tam lielkņazs uzdūries bariņam šīs pašas tautības bērnu, kuri trokšņaini spēlējās ielā. Tad sadzirdējis divas ebreju mājsaimnieces, kuras kaut ko skaļi apspriedušas jidišā, abām sakliedzoties pāri žogam. Aristokrātu šokējis pat ne satiktais ebreju skaits (kā cara ģimenes loceklis viņš - varētu pat teikt tā - bija izolēts no saskarsmes ar šīs tautības cilvēkiem), bet gan milzu troksnis, ko viņi radīja. Cik noprotams, šajā pārdzīvojumā viņš vēlāk emocionāli krāšņos izteikumos dalījies ar savas svītas ļaudīm.
Lielkņazam bija sajūta, ka viņš nonācis trakonamā - visapkārt skanējušas bērnu raudas, skolnieciski spēlētas klavieru gammas, trauku šķindoņa, dziedātāju manierīga vīterošana un tirgotāju klaigas. Kronis visam bijusi viņa uzraušanās uz klaiņojošu un šķībi spēlējošu pūtēju kvartetu, kas centies no smalkā kunga izdiedelēt naudu par viņam sniegto priekšnesumu. Beigās aristokrāts aizmucis uz viesnīcu kaimiņos esošajā Edinburgā jeb Majoros.
Nabaga lielkņazu neviens nebija pabrīdinājis, ka Dubultu iesauka ir «Judenburg» («Ebreju pilsēta») un šī ir vienīgā vieta Jūrmalā, kur viņiem ticis atļauts apmesties gan pastāvīgi, gan kā vasarniekiem. Turīgi ebreji labprāt dzīvotu arī citās Jūrmalas vietās, ne tikai šajā, atvainojiet, «kūrorpilsētas geto». Taču viņu ceļā bija nostājies barons fon Firkss, zvērināts antisemīts, kurš kategoriski aizliedza jūdu tautības cilvēkiem mitināties uz viņam piederošās zemes.
Dubultos vasarā atpūtās arī arhitekts Pauls Mandelštams, kurš projektēja Rīgas ūdensvadu un vairākus desmitus izcilu ēku. To skaitā ir arī Latvijas Radio ēka Doma laukumā, celta bankas vajadzībām. Viņu kopā ar sievu un diviem dēliem nogalināja Rīgas geto 1941. gadā. Tad jidišs un tajā runājošie izzuda arī Dubultos un citviet Jūrmalā. Arhitekta Maskavas radinieki pie viņa uz «štrandu» ik vasaru veda mazo dēlu Osipu, lai bērns saelpojas dziedinošo jūras gaisu. Viņa atstātās atmiņas par skaļajiem Dubultiem ir tikpat kolorītas kā lielkņazam, taču, protams, labestīgas. Kļuvis par izcilu dzejnieku, Osips Mandelštams tika nogalināts 1938. gadā - sava pret Staļinu vērstā dzejoļa dēļ.
Par Dubultu nosaukuma izcelsmi pastāv vairākas versijas. Viena - tas radies no zemnieka vai zvejnieka vārdā Dubelts, kurš šeit dzīvojis pirms vairākiem gadsimtiem. Otrā - no vācu «Dubbeln» (divkāršs). Trešā vēsta par latviešu krodzinieku Dubultu, kura iebraucamā vieta pastāvējusi jau XV gadsimtā. Tā pārcietusi dažādas vēstures vētras un, kūrortpilsētai uzplaukstot, pārvērtusies viesu namā. Krogs atradies pie ceļa uz Kurzemi un ziemā bijis pilns ar kamanām un kučieriem. Tie te pulcējās, lai tālāk dotos lielākā skaitā un spētu atvairīt vilku barus, ar kuriem bija pilni meži abpus ceļam.
Runā, ka reiz Dubultu krogu apmeklējis arī Krievijas armijas baltvāciešu izcelsmes ģenerālis Mihaels Andreass Barklajs de Tolli (1761-1818), impērijas kara ministrs Napoleona iebrukuma laikā. Pēc tam viņš XIX gadsimta sākumā uzcēla šajā vietā pirmo vasarnīcu. Tā - netālu no staltās luterāņu baznīcas - stāv, rūpīgi sakopta, savā vietā joprojām. Taču šī bijusi visai vienkārša vieta, un te atšķirībā no smalkās Majorenhofas vai Edinburgas peldēties varēja doties kaut vai tikai garajās apakšbiksēs.
Dubultu ciems bija zināms jau ilgi pirms atpūtniekiem un vasarnīcām. Te mājoja Lielupes zvejnieki, kas savus upē vai jūrā ķertos lomus (attālums starp abām šaurākajā vietā ir 350 metru) pa upi veda uz Rīgas tirgu. Jau 1553. gadā ciems minēts dokumentā, ar ko Livonijas ordenis nodeva šīs zemes bruņinieka Lamberta Starka valdījumā. Piecu gadsimtu laikā vietas nosaukums skanējis un rakstīts dažādi: Duppeln, Dubelzeem, Dubultu krogs, Dubbel, Dubbelt, Dubbeln. Par Dubultiem pārsaukta 1919. gadā.
Jūrmalas zemju īpašnieks fon Firkss bija daudz paveicis pilsētas labklājības veidošanā, taču viņa antisemītisms kļuva par tās attīstības bremzi. Majorenhofā ilgu laiku bija aizliegts atvērt veikalus, jo barons uzskatīja, ka ebreji caur tiem iekļūs viņa kontrolētajā teritorijā.
«Nākamā pietura - Edinburga (Avoti/Dzintari)!»
Bagāti cilvēki ieradās greznajā Edinburgā, meklējot izklaidi. Kāds laikabiedrs atceras: «Aristokrātisks stūrītis, mazliet garlaicīgs un miegains, visas vasarnīcas ir privātas [netiek izīrētas citiem - aut.], visas sievietes ir aristokrātiskas un skaistas, visi vīrieši - pieklājīgi. Te dzīvojošie brauc pirmās klases vagonā, vienmēr - nesmēķētāju nodalījumā.»
Taču tieši šeit 1910. gadā tika nodibināta Kazino biedrība. Ģenerālgubernators Zvjagincevs personīgi atļāva uz naudu spēlēt citur aizliegto preferansu - Krievijā populāru kāršu spēli. Tas padarīja Edinburgu interesantu azartiskiem atpūtniekiem. Viņi varēja sievas atstāt peldamies «jūras vannās», lai dotos uz kazino spēlēt uz augstām likmēm. Drīz sākās nopietni skandāli ar kāršu blēžiem, kas te sabrauca peļņā no visas impērijas.
Laikraksti pat rakstīja par «noziedzīgo Bādenbādeni» (slavena Vācijas kūrortpilsēta ar kazino) Rīgas jūrmalā. Varasiestādes, pakļaujoties sabiedrības un preses spiedienam, aizliedza azartspēles. Taču spēlmaņi atrada augstus aizbildņus Sanktpēterburgas varas gaiteņos, un Edinburgas kazino tika no jauna atvērts.
Arī kaimiņos esošajā smalkmanīgajā Majorenhofā 1911. gadā oficiāli tika atvērts azartspēļu klubs, ko jau iepriekšminēto apstākļu dēļ tūlīt nācās slēgt. Spēļu rīkošana nogāja pagrīdē. Zvjagincevs negribīgi parakstīja azartspēļu aizliegumus, jo pilsēta no tām guva lielu peļņu. Kazino dēļ auga Jūrmalas apmeklētāju skaits: 1909. gadā te ieradās 46 tūkstoši atpūtnieku, gadu vēlāk - 54 500. Varasiestādes saprata, ka labāk ir kontrolēt spēlētāju azartu, nevis dzīt viņus pagrīdē. Tiklīdz radās iespēja, spēles tika atļautas.
Jūrmalas pludmalēs tolaik tika ieviesta Vācijā noskatīta ērtība - augsti pītie krēsli - kabīnes ar nojumi, kas pasargā no dedzinošas saules un vēja. Šādu patvērumu sauca par Strandkorb (strand - pludmale, korb - grozs). To izgudroja un 1882. gadā patentēja Vilhelms Bartelmans. Pirms tam viņš pina pavisam vienkāršus klūgu grozus. Izgudrojumam iedvesmu deva viņa sievas reimatisms: viņa negribēja atteikties no sauļošanās, bet mocījās Baltijas jūras asajā vējā. Jaunievedums pārņēma visu Eiropu, un Vācijas pludmalēs tas redzams joprojām. Taču no mūsu līča krastiem tas sen ir pazudis un diez vai jebkad atgriezīsies masveidā.
Protams, gribas vaicāt: kāds sakars tagadējiem Dzintariem ar Skotijas galvaspilsētu Edinburgu? Tam par pamatu kļuva 1874. gadā nosvinētās Krievijas imperatora Aleksandra II meitas un britu karalienes Viktorijas dēla - Edinburgas hercoga - laulības. Vasarnieku biedrība Avotos (tagad iekļauti Dzintaros, agrāk bija arī šāda nosaukuma vilciena pietura), vēstulē sveicot savu patvaldnieku ar skaisto un priecīgo notikumu, pazemīgi lūdza tam par godu ļaut šai vietai pārdēvēties par Edinburgu. Vasarnieki skaidroja, ka tā ir pazīstama kopš XVII gadsimta un būs šāda goda cienīga. Garāmejot tika izteikts lūgums pabalstīt Avotus ar kādu naudas piešķīrumu to labiekārtošanai un pat kūrmājas celtniecībai. Cars, droši vien joprojām būdams kāzu svinību eiforijā, gan ļāvis Avotiem pārdēvēties, gan dāvājis vasarnieku biedrībai 100 tūkstošus rubļu. Kūrmāja tika uzcelta Turaidas ielā - vietā, kur tagad atrodas Dzintaru koncertzāle.
Edinburga izpletās abās dzelzceļa pusēs. Dzīvot pie jūras bija dārgāk, savukārt Amerika un Austrālija - tā sauca vasarnīcu rajonus otrpus sliedēm - veidojās blīvu priežu audzēs. Piektais gads gan nesaudzēja ne piejūrā, ne mežu teritorijā dzīvojošos. Bagātie baltvācieši, baidoties no revolūcijas «sarkanā gaiļa», bēga uz Rīgu, aiznaglojot savu grezno māju slēģus. Tajās palika dārgas mēbeles un trauki, kristāla lustras, te pievilinot marodierus un laupītājus. Dzīvot tādā vietā tobrīd nozīmēja iespēju tapt aplaupītam vai nogalinātam. Baltvācieši bēga no Edinburgas un Bilderlinghofas, Majoringhofas, Karlsbādes, Asernas…
Joprojām atgādinot par zudušo senlaiku godību, Dzintaru prospektā 52/54 lepni stāv būvuzņēmēja Kristapa Morberga sev celtā villa. Zēna gados sācis strādāt būvlaukumā par palīgstrādnieku, viņš, sapelnījis naudu studijām, Berlīnē izmācījās par arhitektu un ar būvdarbiem kļuva bagāts. Morbergs testamentā visu savu īpašumu, tostarp šo vasarnīcu, novēlēja Latvijas Universitātei.
«Nākamā pietura - Majorenhofa (Majori)!»
Ar prāmi (varbūt to sauca Undīne, varbūt Omnibuss vai Atra) 1907. gada jūnijā tagadējos Majoros ieradās barons Ernests fon Firkss ar savu sievu rakstnieci. Viņš vēlējās paša acīm pārliecināties, kas viņam piederošajās zemēs bija palicis pāri pēc revolūcijas. Kā jau iepriekš minēts, barons bija nozvērējies neļaut ebrejiem nekādi - ne ceļot vasarnīcas, ne atverot veikalus - iekļūt viņam piederošajās zemēs, vispār padzīt viņus no Jūrmalas un, pats galvenais, līdz pamatiem iznīdēt nolādēto «Jūdenburgu» ar tās sinagogām.
Nebija nekāda likumīga pamatojuma te aizliegt ebreju apmešanos un tirdzniecību. Taču fon Firkss nelokāmi sekoja tradīcijai, ko iesāka krustnešu ordeņi. Lielmestrs Zigfrīds fon Feihtvangens, pārcēlis Teitoņu ordeņa mītni no Palestīnas uz Baltiju, jau 1309. gadā paziņoja, ka neviens ebrejs, neviens burvis vai zintnieks neatradīs patvērumu tā pārvaldītās zemēs.
No 1674. līdz 1920. gadam ievērojama Jūrmalas daļa - 95 000 hektāru - bija baronu fon Firksu īpašums: Karlsbāde (tagad Melluži un Pumpuri), Aserne (Asari), Majorenhofa (Majori). Tāpat dzimtai piederēja Nurmuiža (15 500 hektāru) Talsu novada Laucienas pagastā. Barons tur XIX gadsimta beigās uzcēla draudzes skolu - varbūt tieši tāpēc Nurmuiža 1905. gadā atšķirībā no citām pilīm un muižām nenodega. Tā ir lielākais un senākais muižas komplekss, kas saglabājies līdz mūsdienām, un patlaban pieder bijušajam AB.LV bankas līdzīpašniekam Oļegam Fiļam. Viņš ir ieguldījis ievērojamus līdzekļus Nurmuižas restaurācijā, un jau sakoptās ēkas ir pieejamas apskatei, pusdienošanai vai spa procedūrām.
Fon Firksi guva ievērojamus ienākumus, izīrējot sev piederošās mājas, un rūpējās par topošās kūrortpilsētas infrastruktūru. Viens viņu sapnis piepildījās 1877. gada 26. maijā - Jūrmalas vēsturē ļoti svarīgajā dienā. Todien no Rīgas izbrauca pirmais rīta vilciens uz Majorenhofu. Nokļūšana viņu muižās kļuva daudz vienkāršāka un ātrāka nekā pa jūru vai ar karieti. Prāmis no Rīgas līdz Dubbelnai kursēja divarpus stundas. Taču vilciena biļetes maksāja 3-4 reizes dārgāk nekā prāmja kajītes.
Divus gadus pirms dzelzceļa līnijas atklāšanas sāka būvēt tiltu pāri plašajai un viltīgajai Lielupei. Vilcienu satiksmes iesākums nebija viegls - palos upe applūdināja plašas teritorijas starp Majorenhofu un Dubbelnu, apdraudot arī sliežu klājumu. Tāpēc vilciena pasažierus uz Dubbelnu nogādāja ar tvaikoni, bet pēc tam izvadāja ar ormaņiem un omnibusu. Ar laiku dzelzceļš padarīja dzīvi vieglāku gan atpūtniekiem, gan vietējiem jūrmalniekiem - zvejniekiem un zemniekiem. Zivis un piena kannas tagad uz Rīgas tirgiem tika ātri aizvestas ar vilcienu! Tajā tika pārvadātas arī viesnīcu mazgātās veļas ķīpas.
Jūrmalas zemju īpašnieks fon Firkss bija daudz paveicis pilsētas labklājības veidošanā, taču viņa antisemītisms kļuva par tās attīstības bremzi. Majorenhofā ilgu laiku bija aizliegts atvērt veikalus, jo barons uzskatīja, ka ebreji caur tiem iekļūs viņa kontrolētajā teritorijā. Pat apgalvots, ka viņš tirdzniecību nopietni uzskatījis par «ebreju sazvērestības daļu». Fon Firksu centās pārliecināt, izmantojot Dubbelnas piemēru, kurā plauka tirdzniecība un tādēļ apmeklētāju skaits - kungs, jūs vienkārši zaudējat dzīvu naudu! Fon Firkss sakoda zobus un samierinājās. Jomas ielā parādījās veikali, restorāni, kafejnīcas. Barons pat 1894. gadā piekrita tirgus ierīkošanai. Savas zemes fon Firksi, līdzīgi citiem baltvācu dižcilšiem, zaudēja agrārreformā. Vācijā dzīvo daži dzimtai piederīgie, un viena no viņiem - Juliāne fon Firksa (1969), Jēnas Universitātes profesore - ir pasaulē atzīta mākslas vēsturniece, specializējoties viduslaiku kultūrā.
Drīz Jomas ielā tika atvērta Horna koncertzāle - tagad tās vietā ir Jūrmalas kultūras centrs -, kur uzstāties ieradās Eiropas mūziķi. Te 1905. gada 31. jūlijā notika slavens koncerts, atskaņojot vienīgi latviešu komponistu skaņdarbus. Tajā piedalījās simfoniskais orķestris Jura Jurjāna vadībā un Rīgas Latviešu biedrības koris, kam pie klavierēm akompanēja Emīls Dārziņš. Horna koncertzāle nespēja uzņemt visus gribētājus, tā bija tik pārpildīta, ka mūziķiem nācās līdz skatuvei lauzties cauri blīvajām publikas masām.
Koncerta beigās izcēlās skandāls, jo mūziķu un skatītāju apvienotais koris trīs reizes nodziedāja gada sākumā mirušā Baumaņu Kārļa tautas lūgšanu Dievs, svētī Latviju! Policija tādēļ pieprasīja, lai pasākums beigtos ar Krievijas impērijas himnu, bet Jurjāns noplātījis rokas: ziniet, mūziķi nav paņēmuši līdzi notis... Latviešu valoda Jūrmalā bija izgājusi no dobēm un tīklu būdām.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita