Kādos apstākļos cilvēkiem nācās dzīvot, lai Staļins varētu gatavoties nākamajam karam.
Diezgan plaši izplatīts ir uzskats, ka Ņikita Hruščovs bija pirmais padomju līderis, kurš sabiedrībai solīja jau pēc 20 gadiem dzīvi komunismā. Patiesībā ar šo ideju klajā jau 1947. gada vasarā nāca Staļins, tā piemeklējot ideoloģisko attaisnojumu Aukstajam karam, kas drīz vien daudzās pasaules malās izvērtās pavisam reālā karā. Bet pirmoreiz komunismu kā mērķi viņš pieminēja kompartijas XVIII kongresā 1939. gadā.
Feliksa Čujeva grāmatā 140 sarunas ar Molotovu var atrast interesantu liecību par to, kā tad vadonis iztēlojās visas tautas pārticību un laimīgo komunisma nākotni. Diemžēl nav precīzi norādīts šīs sarunas laiks, taču no konteksta var noprast, ka tā notikusi ne agrāk par 1945. gada jūniju un ne vēlāk par 1946. gada martu.
«Pirms pirmās pēckara Augstākās Padomes sesijas kāds no maršaliem, šķiet, Vasiļevskis, viņam pajautāja - kā jūs iztēlojaties komunismu? Staļins atbildēja: «Es uzskatu, ka sākuma stadija jeb komunisma pirmā pakāpe praktiski sāksies tad, kad mēs iedzīvotājiem varēsim dalīt maizi par velti.» Kāds ieminējās: «Biedr Staļin, tas taču nav iespējams - maizi par velti!» Staļins pieaicināja mūs pie loga: «Ko jūs tur redzat?» - «Upi, biedr Staļin.» - «Ūdeni?» - «Ūdeni.» - «Bet kādēļ nekur nav rindas pēc ūdens? Lūk, jūs pat neiedomājāties, ka mūsu valstī tāpat varētu būt arī ar maizi.» Pastaigāja šurpu turpu un sacīja: «Ziniet, ja vien nebūs starptautisku sarežģījumu, bet ar to es domāju tikai karu, manuprāt, mēs šādu situāciju panāksim 1960. gadā.» Un nevienam no mums par to neradās nekādas šaubas!»
«Visi ēd ļoti maz un slikti...»
1948. gada sākumā Andreja Ždanova vadībā izstrādātajā partijas programmā jau tika uzstādīti ambiciozāki mērķi: radīt ne tikai vispārējas labklājības pamatus, bet arī «tuvāko 20-30 gadu laikā uzbūvēt Padomju Savienībā komunistisku sabiedrību». Kā redzam, pat termiņus Hruščovs vēlāk patapināja no Staļina.
Laikraksta Literaturnaja Gazeta 1949. gada pirmajā numurā varam atrast publikāciju Komunisma redzamās iezīmes, kas bija veltīts Krievijas un Ukrainas kolhoznieku dzīvei. Tam bija maz sakara ar reālo dzīvi, par ko informācija jāmeklē pavisam kaut kur citur. Piemēram, dzejnieces Olgas Bergholcas dienasgrāmatās, kur viņa apraksta Staroje Rahino ciemata sadzīvi. Jo interesantāks šis informācija avots ir tādēļ, ka ciems, kurā dzejniece pavadīja 1949. gada vasaru, atradās Novgorodas apgabala Kresteckas rajonā, kas pirms revolūcijas un arī vēl NEPa politikas laikā skaitījās turīgs, jo tajā ļaudis papildu ienākumus sagādāja ar slavenajiem Kresteckas izšuvumiem uz lina, kokvilnas un zīda audumiem. Ar šādiem izšuvumiem rotātus dvieļus, aizkarus un apģērbus pārdeva ne tikai Krievijā, bet arī ārzemēs. Šim reģionam paveicās arī tajā ziņā, ka to neskāra 1946. un 1947. gada bads.
20. maijā Bergholca apraksta, kā lauksaimniecība degradēta līdz pirmatnējam līmenim: «Sievas ar rokām, ar arkliem un cērtēm irdina zemi labības sēšanai, nerunājot nemaz par sakņu dārziem. (..) Mani satrieca cilvēku nospiestais un padevīgais stāvoklis, teju vai samierināšanās ar jebkādu perspektīvu trūkumu. (..) Mans saimnieks teica: «Protams, ja vien negatavotos jaunam karam, mēs spētu nostāties uz kājām, taču visi spēki tiek veltīti tikai tam.» Patiesi, visas traktoru rūpnīcas turpina ražot tankus. (..) Vakar runāju ar kolhoza priekšsēdētāju Kačalovu. Viņš sūdzējās par sirdi - visiem ir neirozes, neirastēnija, visi ļoti maz un slikti ēd.
23. maijā dzejniece atzīmē, ka cilvēki ir novesti līdz bezcerībai un teju vai lopiskam stāvoklim: «Stāsts par sievieti, kura nomira pie arkla. «Neglīti sanāca.» Vakar vairākas sievietes, pa 4-6 cilvēkiem, iejūdzās arklā, lai uzartu savus sakņu dārzus.»
Uzzinājusi par to, ka pakāries tikai 30 gadus vecais nedzērājs traktorists Suhovs (pašnāvību izdarījis pārpūles dēļ, turklāt arī ģimenē trūcis saticības), dzejniece pati sāka aizdomāties par dzīves jēgu: «Kādēļ es te sēžu, ēdu draņķīgu pārtiku [un tas vēl ciemā, kur paši audzēja pārtiku - aut.], no kuras jau esmu novājējusi un zaudējusi spēkus, un ar šausmām skatos uz meiteni ar vilkēdi?» Vilkēde ir slimība, ko parasti izraisa pilnīgs imunitātes zudums, tās pazīmes ir izsitumi, spēku zaudējums, galvas un muskuļu sāpes, slimībai var būt letāls iznākums. Bada laikos tā bija visai ikdienišķa parādība.
24. maijā dienasgrāmata parādās ieraksts par ciema iedzīvotāju veselības stāvokli: «Uz ceļa mani panāca Jevgeņija Saveļjeva. Raudāja, stāstīja par sevi un dzīvi kolhozā. Dzīve ir smaga, «ēdināšana ļoti slikta», «visas sievietes ir slimas, nespēj piedzemdēt; tas tādēļ, ka visi darbi ir sievietēm uz kakla, vai tad tā var?» Pati ir krople, izmežģījusi roku, jājot uz bullēna, pēc tam to kaut kā «sadakterējuši». Zem ģipša saviesušies tārpi un blaktis. «Var jau būt, ka kaut kā izsitīsimies, valstij aizdevumu atdevām... Bet, ziniet, par ko sāp sirds? Kādēļ priekšniecība tā kliedz uz cilvēkiem? Vai tad mēs neraujamies līdz sviedriem un asinīm?»
Te jāuzsver, ka dienasgrāmatas autore nav kaut kāda ukraiņu nacionāliste vai baltgvardu emigrante, kas patriotisma lēkmē atgriezusies dzimtenē. Bergholca 1940. gadā iestājās kompartijā un 1949. gadā sarakstīja nepārprotami sarkanu poēmu Pervorosijska, ko kritiķi nodēvēja par «komunistisko evaņģēliju», bet 1951. gadā viņai par to pat piešķīra Staļina prēmiju.
Uz ceļa mani panāca Jevgeņija Saveļjeva. Raudāja, stāstīja par sevi un dzīvi kolhozā. Dzīve ir smaga, «ēdināšana ļoti slikta, visas sievietes ir slimas, nespēj piedzemdēt; tas tādēļ, ka visi darbi ir sievietēm uz kakla, vai tad tā var? Var jau būt, ka kaut kā izsitīsimies, valstij aizdevumu atdevām... Bet, ziniet, par ko sāp sirds? Kādēļ priekšniecība tā kliedz uz cilvēkiem? Vai tad mēs neraujamies līdz sviedriem un asinīm?»
Sarkanās politekonomijas radīšana
Bijušais padomju ārlietu ministrs un ekonomists Dmitrijs Šepilovs raksta, ka ļoti svarīgs uzdevums bijis politekonomijas grāmatas sarakstīšana: «Tas bija vēsturisks uzdevums. Bez tādas mācību grāmatas nevaram tālāk virzīties uz priekšu. Komunisms nedzimst kā Afrodīte no jūras putām. Un arī uz šķīvīša neviens mums to nepasniegs. Tas jābūvē pašiem uz zinātniskiem pamatiem. Marksa-Ļeņina ideja par komunismu ir jāpadara par realitāti, jāmaterializē. (..) Staļins vairākas reizes ļoti enerģiski norādīja, ka jautājums ir izšķirošs. Vai nu mūsu cilvēki apgūs marksistisko ekonomijas teoriju, un tad mēs uzvarēsim dižajā cīņā par jauno dzīvi. Vai arī nespēsim tikt galā ar šo uzdevumu, un tad nāve! Viņš izņēma pīpi no mutes un vairākas reizes novilka ar roku gar kaklu, gluži kā to pārgriežot.»
Partijas XIX kongresā 1952. gada rudenī daudzskaitlīgajiem delegātiem nepārprotami lika saprast, ka gaišā rītdiena ir jau pavisam tuvu. Tieši pirms kongresa iznāca Staļina brošūra Sociālisma ekonomiskās problēmas Padomju Savienībā, ko pārpublicēja oficiālais laikraksts Pravda, un uz kādu laiku šis darbs kļuva teju vai par padomju svētajiem rakstiem. Būtībā tas bija papildinājums autoru kolektīva izstrādātajai grāmatai Politiskā ekonomika, kuras veidošanu Staļins personīgi uzraudzīja. Tai vajadzēja kļūt par tikpat fundamentālu darbu kā Komunistu partijas īsajam kursam, kas iznāca pirms Otrā pasaules kara.
Pārtulkojot Staļina plānus cilvēcīgā valodā, jāsecina, ka ar komunisma celtniecību tika saprasts nevis ekonomisko rādītāju pieaugums, bet gan naudas un preču attiecību nozīmes samazināšana.
Vadonis autoru kolektīvam paģērēja radīt nevis vienkāršu Marksa, Engelsa un Ļeņina ideju pārstāstu, bet gan meklēt jaunus risinājumus un oriģinālu pieeju. Pats Staļins tekstā veica daudzus labojumus un papildinājumus. Šepilovs savos memuāros paskaidro, kādēļ Staļina brošūra tika pārpublicēta Pravda slejās tieši pirms kongresa. Novecojušajam tirānam tobrīd jau bija grūti nolasīt apjomīgo atskaites ziņojumu, taču dalīties autoritātē pat ar paklausīgo Maļenkovu viņš negribēja: «Ar šo soli viņš lika saprast, ka nevis partijas centrālkomitejas politiskā atskaite, bet gan Staļina jaunais gara darbs ir kongresa galvenā tēma. Faktiski tā arī bija.»
Tēmu, ko raksta kontekstā apspriest, bija pietiekami. Pa vidu starp tīri saimnieciskiem jautājumiem veltītām rindiņām varam atrast arī šādu atziņu: «Karš pret PSRS noteikti kļūs par kapitālisma izdzīvošanas jautājumu.» Bija arī atsauces uz komunisma mācības klasiķi: «Saka, ka Ļeņina tēze par to, ka imperiālisms neizbēgami izraisa karus, tagad ir novecojusi. Tā nav taisnība.» Viss brošūras teksts vedināja lasītājus uz domu, ka PSRS galvenā ekonomiskā problēma ir kapitālisma valstu ielenkums: «Var jau būt, ka apstākļu sakritības dēļ cīņa par mieru kaut kur izvērtīsies cīņā par sociālismu, bet tā jau būs nevis mūsdienīga miera kustība, bet gan cīņa par kapitālisma sagraušanu.» Rakstā bija arī šāda tēze: «Lai novērstu karu neizbēgamību, ir jāiznīcina imperiālisms.»
Kā galveno priekšnoteikumu tam, lai uz zemes radītu paradīzi, vadonis minēja vienu ekonomikas daļu - A grupas rūpniecību. Zem šī nosaukuma padomju valstī tika slēpts militāri rūpnieciskais komplekss. «Nodrošināt nevis mītisku ražošanas spēku «racionālo organizāciju», bet gan nepārtrauktu visas sabiedriskās ražošanas pieaugumu ar izteiktu ražošanas līdzekļu palielināšanu.» Nākamais programmas punkts komunistiskās laimības sasniegšanai bija kartīšu sistēmas ieviešana galvenajiem pārtikas produktiem un apģērbam, kā arī zemnieku novešana līdz stāvoklim, kad viņiem tiek atņemta pat simboliska darba samaksa. Kaut kā citādāk ir grūti iztulkot šādus priekšlikumus: «Pacelt kolhozu īpašumu līdz sabiedrības īpašuma līmenim, realizējot pakāpenisku pāreju, kas tiktu īstenota kolhozu un tātad visas sabiedrības labā. Preču apriti pakāpeniskas pārejas ceļā aizstāt ar produktu apmaiņas sistēmu, lai centrālā vara vai kāds cits sabiedrisko ekonomiskais centrs varētu aptvert visu sabiedrības radīto produkciju sabiedrības interesēs.»
Tātad tika piedāvāts ieviest bartera sistēmu. Citiem vārdiem sakot, komunisma sasniegšanai tautai tika prasīts vēl pēdējo reizi saspridzināt visus spēkus un savilkt ciešāk jostas, būvējot arvien jaunas rūpnīcas. Ministru padomes 1952. gada beigās sagatavotais ziņojums par saimniecības attīstību nākamajā gadā ļauj noprast, ka komunisma tuvošanos sajuta pat dzīvnieki: «1952. gadā kolhozos un sovhozos pieauga lopu bojāeja no slimībām. Īpaši neapmierinoši tiek pildīts valsts plāns lopbarības sagatavošanā.»
Pārtulkojot Staļina plānus cilvēcīgā valodā, jāsecina, ka ar komunisma celtniecību tika saprasts nevis ekonomisko rādītāju pieaugums, bet gan naudas un preču attiecību nozīmes samazināšana. Paliek atklāts jautājums, vai Staļins šo ideju virzīja, cerot tā motivēt līdzgaitniekus un tautu, vai arī patiešām cerēja uzbūvēt kaut kādu sarkanās paradīzes modeli, kas līdzinātos pirmatnējam komunismam.
16 ģimenes 30 kvadrātmetros
To, ka despots itin labi zināja, kādos apstākļos dzīvo cilvēki, varam saprast no viņa līdzgaitnieka, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka Vjačeslava Mališeva dienasgrāmatas, kur atstāstīti Staļina vārdi, kas 1949. gada vasarā sacīti par Maskavas rekonstrukciju: «Iebraucot Maskavā, gar dzelzceļu stāv pussabrukušas barakas. Vadonis, droši vien domājot, ka viņa dzīvesvieta drīzumā kļūs par planētas centru vārda tiešā nozīmē, nosprauda mums ambiciozu uzdevumu: «Mums jārada galvaspilsēta, kas būtu paraugs visām citām galvaspilsētām. Lai to paveiktu, viņš piedāvāja ļoti dārgu risinājumu - gar visiem dzelzceļiem, kas ved uz Maskavu, jāuzbūvē labas mājas.» Taču teiktais attiecās tikai uz Maskavu, jo līdzekļus tam, lai arī citās pilsētās uzbūvētu daudzmaz pieklājīga izskata ēkas kaut vai tikai gar dzelzceļiem, vadonis neiedalīja, tādēļ proletariāts turpināja dzīvot viens otram uz galvas lielas saspiestības apstākļos.
Cik ļoti tāli tie bija no normāliem sadzīves apstākļiem, liecības varam atrast Hruščova atmiņās: «Būvēja ļoti daudz baraku. Celtnieki, kuri bija atbraukuši no laukiem, apmetās baraku tipa kopmītnēs ar lāviņām un dažādām sadzīviskām neērtībām, kas strādniekus apgrūtināja pēc jau tā smagās darba dienas.» Bieži vien šādās barakās tika veidotas ģimenes un dzima bērni. Tas, ka valstij bija pārpārēm celtniecībā izmantojamu materiālu, nebūt nenozīmēja, ka tā būtu gatava tos izlietot cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanai. 1950. gada maijā Staļinam adresētajā ziņojumā padomju arodbiedrību šefs Vasilijs Kuzņecovs ziņoja, ka Tomskas apgabalā Sibīrijā esošajā Troickas meža kombinātā (tātad uzņēmumā, kur koksnes bija pārpārēm un nekas netraucēja būvēt kaut vai vienkāršas mājas) strādājošo dzīves apstākļi ir bēdīgi: «30 kvadrātmetru dzīvojamā platībā izmitinātas 16 ģimenes, tostarp 36 bērni, barakā izbūvētas vienlaidu divstāvu lāviņas.»
To, ko uzbūvēja Staļins, nevar saukt pat par kazarmu sociālismu. Kazarmā pat pēdējam ierindniekam pienākas gulta, lai arī tās parasti bija izvietotas divos līmeņos. Bet strādnieki gulēja vienā lielā kaudzē: ja ziņojumā minētas 16 ģimenes ar 36 bērniem, kopskaitā tie ir vismaz 52 cilvēki (pieņemot, ka katrā ģimenē ir tikai viens no vecākiem) vai pat 68, ja visas ģimenes ir pilnas. Tātad barakā atradās tikai un vienīgi guļvietas, kas nebija pat viena no otras atdalītas ar ejām, jo vienam cilvēkam sanāca no 0,9 līdz 1,2 kvadrātmetriem guļamvietas. Citiem vārdiem sakot, vienā normālu izmēru guļamvietā, kas būtu divus kvadrātmetrus liela, labākajā gadījumā gulēja divi, bet sliktākajā pat trīs cilvēki. Viegli iedomāties, ka daudzi no viņiem miegā grozījās, krāca, klepoja vai kaut ko runāja, laiku pa laikam kādam vajadzēja doties uz tualeti. Par kvalitatīvu miegu te nav ne runas, sociālistiskā Morfeja apkampieni nebūt nebija maigi.
Nāvi kara kurinātājiem!
Līdz pat Staļina valdīšanas beigām alternatīva barakām bija zemnīcas vai puszemnīcas, kā arī cilvēkiem pārblīvētas un sašķiebušās zemnieku būdiņas. Taču vadonis ne jau aiz ļauna prāta lika saviem pavalstniekiem dzīvot lopiskos apstākļos; vienkārši visi materiāli un finanses tika tērēti bruņojuma ražošanai, bet cilvēkiem nācās iztikt ar to, kas palika pāri. Jo karš taču bija tuvu un tam vajadzēja gatavoties! Diez vai partijas XIX kongresa dalībnieki bija aizmirsuši Staļina vārdus, ko Pravda publicēja vēl 1938. gada februārī. Tie izskaidroja sociālisma būvēšanas pamatprincipu: «Vai var uzskatīt, ka sociālisms ir uzvarējis vienā atsevišķā valstī, ja tai apkārt ir kapitālistiskās valstis un tā nav pasargāta no intervences? Skaidrs, ka nevar!»
Arī savā pēdējā publiskajā runā 1952. gada 14. oktobrī Staļins nepārprotami norādīja, ka izšķirošā cīņa nav aiz kalniem. Rakstnieks Konstantīns Simonovs liecina, ka XIX kongresa laikā ovācijas izraisījuši Staļina vārdi par to, ka kapitālisti ir izmetuši pār bortu buržuāziski demokrātisko vērtību karogu: «Domāju, ka šo karogu nāksies pacelt mums, komunistisko un demokrātisko partiju pārstāvjiem, lai nestu tālāk un pulcētu ap sevi tautas lielāko daļu.» Ja skatāmies kongresa kinohroniku, var redzēt, ka tieši šajā runas vietā ir montāžas pēdas. Simonovs atcerējās, ka vadonis runas laikā rīkojies kā pieredzējis politiķis, kurš rēķinājies ar to, ka kongresa dalībnieki uztvers teiktā atkārtošanas nozīmi: «Staļins apklusa, pagaidīja aplausu vētras beigas, bet pēc tam atsāka runu, taču ne no tās vietas, kur to pārtrauca aplausi, bet gan no teikuma sākuma, no frāzes, kas beidzas ar vārdiem: «Nav neviena cita, kurš to varētu pacelt.».»
To, ko uzbūvēja Staļins, nevar saukt pat par kazarmu sociālismu. Kazarmā pat pēdējam ierindniekam pienākas gulta, lai arī tās parasti bija izvietotas divos līmeņos. Bet strādnieki gulēja vienā lielā kaudzē.
Runas noslēguma daļai, ko savās atmiņās pilnībā citē Simonovs, vajadzēja klīdināt jebkādas šaubas visu valstu komunistu rindās: «Savas runas pašās beigās Staļins pirmoreiz mazliet pacēla balsi un teica: «Lai dzīvo mūsu brālīgās partijas! Lai dzīvo brālīgo partiju vadītāji! Lai dzīvo miers starp tautām!» Pēc tam viņš ieturēja ilgu pauzi un pateica pēdējo frāzi: «Nost ar kara kurinātājiem!».»
Visa Staļina runas maniere un ķermeņa valoda klātesošajiem iedvesa pārliecību par gaidāmo uzvaru: «Viņš runu teica ne tā, kā to teiktu citi oratori - paaugstinot balsi pēdējā frāzē. Gluži pretēji, viņš šajā frāzē pazemināja balsi un pateica to klusi un nicīgi, vienlaikus ar kreiso roku parādot nicinājuma pilnu žestu, gluži kā noslaukot malā kara kurinātājus, bet pēc tam, lēni kāpjot pa pakāpieniem, atgriezās savā vietā.» Un tikai Staļina drīzā nāve izjauca viņa plānu uzbrukt «kara kurinātājiem», lai «nestu visai pasaulei mieru».
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita