Nacistu nākšanā pie varas un vairākus gadus ilgajā popularitātes periodā lieli nopelni bija ne tikai Ādolfa Hitlera prasmei pārliecināt tautiešus, bet arī viņa līdzgaitnieka Jozefa Gebelsa radītajai propagandas mašīnai.
Jozefam Gebelsam bija visas iespējas savu mūžu nodzīvot kā «lūzerim» un neveiksminiekam, kuru neviens neņem par pilnu. Viņš piedzima nelielā Reinas apgabala pilsētiņā mazas tekstilfabrikas pārvaldnieka daudzbērnu ģimenē un jau kopš agras bērnības cieta no fiziska defekta - Jozefa labā kāja bija astoņus centimetrus īsāka nekā kreisā, tādēļ viņam allaž vilkās līdzi iesauka «klibiķis». Šī iemesla dēļ viņš ilgu laiku jutās nepilnvērtīgs. Piemēram, kad sākās Pirmais pasaules karš, tobrīd 17 gadus vecais Gebelss, līdzīgi kā daudzi skolasbiedri, brīvprātīgi pieteicās armijā, taču momentāni tika izbrāķēts - sak, kur tu, klibais, lien? Jozefam neatlika nekas cits, kā iestāties universitātē, kur viņš studiju biedriem esot stāstījis, ka klibošanu izraisījis karā gūts ievainojums. Daudzi arī noticēja.
Gebelss studēja humanitārās zinātnes, priekšroku dodot literatūrai un filozofijai, un ārkārtīgi daudz lasīja. Divdesmito gadu sākumā aizstāvēja doktora disertāciju, kas bija veltīta vācu dramaturga Vilhelma fon Šuca daiļradei. Ar iegūto doktora grādu ļoti lepojās un vēlāk, pacēlies līdz varas virsotnēm, paģērēja, lai viņu dēvētu par doktoru Gebelsu. Šajā ziņā viņš izcēlās pārējo nacistu vidū, kur cilvēku ar zinātniskajiem grādiem nebija daudz.
Taču tas būs vēlāk. Pēc disertācijas aizstāvēšanas Gebelss drīz vien saprata, ka no doktora titula vien paēdis nebūsi. Mēģinājumi izsisties preses lauciņā cieta neveiksmi: Jozefs gan aizsūtīja avīzei Berliner Tageblatt pussimtu rakstu par dažādām tēmām, taču neviens no tiem netika publicēts. Desmit gadus vēlāk Gebelss atspēlējās laikraksta redaktoram - slēdza avīzi un piespieda redaktoru emigrēt. Cīnoties ar depresiju, Jozefs atrada jaunu aizraušanos - par tādu kļuva politika. Izdzirdējis uzlecošās politikas zvaigznes Ādolfa Hitlera uzstāšanos, Gebelss nosprieda, ka tā ir arī viņa lielāiespēja, un 1925. gadā iestājās nacionālsociālistiskajā partijā. Kopš tā brīža viņa un Hitlera ceļi veda vienā virzienā - līdz pašām beigām.
Mēģinājumi izsisties preses lauciņā cieta neveiksmi: Jozefs gan aizsūtīja avīzei Berliner Tageblatt pussimtu rakstu par dažādām tēmām, taču neviens no tiem netika publicēts. Desmit gadus vēlāk Gebelss atspēlējās laikraksta redaktoram - slēdza avīzi un piespieda redaktoru emigrēt.
Orators nacistu dienestā
Divdesmito gadu vidū nacistu partija vēl nebija kļuvusi tik daudzskaitlīga kā dažus gadus vēlāk, tādēļ jaunajam censonim bija visas iespējas veidot ātru karjeru «pa partijas līniju». Jau studiju gados Gebelss bija sevī atklājis oratora dotības, ko tagad varēja likt lietā. Kļuvis par partijas aktīvistu, tikai pirmā pusgada laikā vien viņš uzstājās ar 183 runām dažādos pasākumos. Runājis viņš parasti esot lēni un skaidri, rūpīgi izvēloties izteicienus, bet savus vārdus pasvītrojis ar enerģisku žestikulāciju. Kaut kas viņa balsī bija tāds, kas lika cilvēkiem ieklausīties oratora teiktajā.
Sākumā gan Gebelss nebija kaislīgs Hitlera piekritējs un pieslējās partijas kreisajam spārnam, kurā toni uzdeva brāļi Gregors un Oto Štraseri. Kreisais spārns idejiski bija diezgan tuvs komunistiem, iestājoties pret kapitālismu un buržuāziju. Gebelss tolaik sevi dēvēja par nacionālboļševiku un teju vai vienīgais iebildums pret komunistiem viņam bija proletariāta internacionālisma princips. Jozefs, tāpat kā Štraseri, uzskatīja, ka sociālisms ir laba lieta, taču tikai uz nacionālās bāzes. Hitlers, kuru uz Štraseru fona varēja saukt par reālpolitiķi, labi saprata, ka bez lielā kapitāla atbalsta diez vai izdosies tikt pie varas, tādēļ drīz vien izvērsa ideoloģisku cīņu pret kreiso spārnu. Tā nu sanāca, ka fīrers un viņa vēlākais tuvākais līdzgaitnieks kādu brīdi atradās ideoloģiskās frontes ierakumu pretējās pusēs. Tās bija pretējas arī tīri ģeogrāfiskā ziņā, jo Hitlera pozīcijas bija stipras Vācijas dienvidos, savukārt Štraseri bija populārāki Vācijas ziemeļos. Arī Berlīnē, kur par partijas nodaļas vadītāju jeb gauleiteru tobrīd jau bija iecelts Jozefs Gebelss. Oto Štrasers vēlāk Gebelsa runas dāvanas raksturoja šādi: «Nepatīkamo sejas pantu un klibās kājas dēļ Gebelsa ārieni nevarēja nosaukt par pievilcīgu. Taču viņš bija ārkārtīgi apdāvināts orators un talantīgs propagandists. Kad ieraudzījām viņu darbā un dzirdējām viņa dedzīgās runas, sapratām, ka no viņa iznāks nenovērtējams sabiedrotais.»
To saprata arī Hitlers, kurš kārtējo reizi demonstrēja izcilu politisko ožu un ar glaimu un solījumu palīdzību pārvilināja savā pusē vairākus redzamākos Štraseru līdzgaitniekus, viņu vidū arī Gebelsu. Pēc tikšanās ar Hitleru, kuras laikā fīrers vairākas stundas centās Gebelsu pārliecināt par sava kursa pareizību, pēdējais atgriezās Berlīnē kā pārliecināts Hitlera atbalstītājs. Un uzreiz izvērsa aktīvu darbību propagandas frontē, ko pasludināja par galveno virzienu varas iekarošanai. Gebelsa Berlīnē izdotā avīze Der Angriff (Uzbrukums) kļuva par reģiona nacistu galveno ruporu. Laikraksts izcēlās ar ļoti agresīvu retoriku, un Gebelsam pat nācās trīs nedēļas pavadīt apcietinājumā par Berlīnes policijas šefa apmelošanu preses slejās. 1928. gadā Gebelss no nacionālsociālistu partijas saraksta tika ievēlēts reihstāgā, kur gan tobrīd nacisti bija mazākumā.
Berlīnē Gebelsam nācās cīnīties ne tikai ar varasiestādēm un komunistiem, bet arī ar iekšējo opozīciju vietējās SA vienības izskatā, kuras komandieris Valters Stenness bija Štraseru atbalstītājs un paģērēja triecienniekiem lielāku finansējumu un kvotas partijas vēlēšanu sarakstos. Trīsdesmito gadu sākumā Berlīnes trieciennieki pa diviem lāgiem sadumpojās, un beigu beigās Gebelsam ar viņiem izdevās tikt galā, tikai paaicinot talkā policiju. Stennesu no visiem amatiem SA nometa, taču šajā ziņā viņam paveicās, jo bijušais Berlīnes trieciennieku komandieris uz visiem apvainojās un aizbrauca uz Ķīnu, kur kļuva par Čana Kaiši militāro padomnieku, bet pēc kara atgriezās Vācijā, kur mierīgi nodzīvoja līdz 88 gadu vecumam. Citiem Hitlera opozicionāriem tā nepaveicās, jo tos fīrers novāca jau 1934. gada «garo nažu naktī».
Nepatīkamo sejas pantu un klibās kājas dēļ Gebelsa ārieni nevarēja nosaukt par pievilcīgu. Taču viņš bija ārkārtīgi apdāvināts orators un talantīgs propagandists.
Jozefs, Magda un Lida
Divdesmito gadu pašās beigās Gebelss iepazinās ar kāda sava kolēģa sekretāri Magdu Kvantu. Magda jau vienreiz bija precējusies, šķirtajā laulībā ar uzņēmēju Ginteru Kvantu viņai bija dēls. Jozefam kaut kā ar savām runas dāvanām izdevās viņu apburt (viņam vispār sieviešu vidū bijusi liela piekrišana), un 1931. gada nogalē abi apprecējās, turklāt liecinieks kāzās bija pats Hitlers, kuram Magda ļoti simpatizēja. Ņemot vērā, ka pats Hitlers savu privāto dzīvi neafišēja, Magda būtībā kļuva par reiha pirmo lēdiju un paraugmāti, jo Gebelsu ģimenē auga seši bērni.
Patiesībā gan attiecības starp Jozefu un Magdu nebija ideālas, jo propagandas ministram gadījās arī sānsoļi, no kuriem nopietnākais bija attiecības ar čehu izcelsmes aktrisi Lidu Bārovu. Propagandas ministrija cita starpā kūrēja arī kinoindustriju, bet Bārova trīsdesmito gadu vidū bija viena no uzlecošajām kinozvaigznēm. Gebelss bija tiktāl iemīlējies, ka pat kaut kādā jūtu mulsumā iepazīstināja Magdu ar Lidu un paziņoja sievai, ka turpmāk Bārova būs viņa mīļākā. Tas nu Magdai tomēr likās par daudz, un viņa pasūdzējās Hitleram. Gebelss pat bija gatavs mīlestības dēļ pamest propagandas ministra amatu un braukt kopā ar Bārovu uz Japānu par sūtni, taču fīrers šīs iedomas apcirta saknē - reiha paraugģimene taču nedrīkstēja izjukt kaut kādas čehietes dēļ! Tādēļ viņš deva Jozefam trīs mēnešus laika pārdomām, un beigu beigās Gebelss nolēma palikt pie ģimenes. Bārovas kinokarjerai Vācijā ar to pašu bija pielikts punkts. Vēlāk viņa pārcēlās uz Itāliju un tur piedalījās vairākās filmās, arī pēc kara uzņemtās.
Propagandas ministrs
Pēc Hitlera nākšanas pie varas Gebelsam tika propagandas ministra portfelis. Pirms tam Vācijā šādas ministrijas nebija, taču Hitlers ļoti labi saprata, kādu iespaidu uz cilvēku prātiem atstāj meistarīgi virzīts propagandas darbs. Pilnais jaunās iestādes nosaukums bija Tautas izglītības un propagandas ministrija, taču jau pavisam drīz Gebelsa darba lauks pārsniedza abas minētās nozares un iestiepās arī kultūras jomā. Tobrīd Gebelsam bija tikai 35 gadi un viņš bija nonācis pašā varas virsotnē, jo pildīja ne tikai propagandas ministra, bet arī Berlīnes gauleitera pienākumus. Arī materiālais stāvoklis būtiski uzlabojās, jo ministram pienācās bruņots mersedess un labs atalgojums, kura liela daļu viņš tērēja apģērbam. Berlīnē runāja, ka uzvalku viņam esot tik daudz, ka Gebelss varot atļauties cauru gadu ik dienu vilkt mugurā jaunu.
Sev pakļautajā ministrijā Gebelss izvērsa vētrainu darbību, īsā laikā pārņemot kontroli ne tikai pār propagandas darbu, bet arī pār izglītību, presi un gandrīz visu kultūru. Viņš sāka ar pamatīgu kadru tīrīšanu, padzenot no sev pakļautajām nozarēm ebrejus. Režīmam nelojālie preses izdevumi tika slēgti. Kultūras nozares kontrolei tika izveidota Reiha kultūras palāta, kuras uzdevums bija likvidēt «kultūras haosu», kas, pēc nacistu domām, Vācijā valdīja pirms viņu nākšanas pie varas. Viens no redzamākajiem kameras darbiem bija «deģeneratīvās mākslas» izņemšana no aprites, ar to saprotot jebkādas modernās mākslas izpausmes. Mūzikas kontrolei arī tika izveidota sava kamera, par kuras vadītāju iecēla komponistu Rihardu Štrausu. Ilgi gan viņš šajā amatā nenoturējās, jo tika atbrīvots no darba, kad gaismā nāca komponista sarakste ar nežēlastībā kritušo ebreju rakstnieku Stefanu Cveigu.
Sapratis, ka arī tādu izklaidējošu mākslu kā kino var izmantot propagandas labā, Gebelss Vācijā uzbūvēja kinoindustriju, kas jaudas un kvalitātes ziņā varēja mēroties spēkiem ar Holivudu - no 1933. līdz 1945. gadam tā uzņēma 1086 filmas. Tikai daļa no tām bija klaji propagandiska rakstura, piemēram, bēdīgi slavenais Mūžīgais žīds, kur visās cilvēces nelaimēs tika vainoti ebreji; no tās pašas sērijas bija arī filmas Rotšildi un Žīds Zuss. Tomēr vairums bija tīri izklaidējošu filmu, jo senseno patiesība par to, ka tautai vajag maizi un izpriecas, neviens nav atcēlis vēl šobaltdien. Pat kara beigu periodā, kad pār Berlīni jau lija bumbu lietus, pilnā sparā norisinājās vēsturiskās filmas Kolberga uzņemšana. Tās mērķis bija celt nācijas kaujas garu, jo filma vēstīja par Kolbergas pilsētas iedzīvotāju cīņu pret frančiem 1807. gadā. Laikā, kad frontē viss bija slikti, filmas uzņemšanas vajadzībām tika mobilizēti 6000 zirgu un kā statisti iesaistīti vairāki tūkstoši karavīru. Visi šie pūliņi gan izrādījās velti, jo uz ekrāniem Kolberga nonāca 1945. gada 17. aprīlī, tātad pēdējās dienās pirms reiha sabrukuma, un to noskatīties paspēja ļoti neliels cilvēku skaits.
Jau trīsdesmito gadu vidū par ierastu lietu kļuva propagandas filmu demonstrēšana skolās, cenšoties bērniem iestāstīt, ka nācija un valsts ir pāri visam, bet indivīdam nav nozīmes. Sākoties karam, kinoteātros katrs seanss sākās ar frontes kinohroniku, kas vēstīja par vērmahta uzvarām. Katrai lielākai armijas vienībai bija piekomandēti kara reportieri, kuru uzdevums bija iemūžināt vācu karavīru varonību un stāstīt par to tautai ar laikrakstu, žurnālu un kinohronikas palīdzību. Dokumentālo filmu par uzvaru karā pret Poliju vienlaikus sāka demonstrēt kinoteātros visā valstī, bet nomaļākos rajonos mazliet vēlāk izrādīja ar pārvietojamo demonstrācijas iekārtu palīdzību.
Tiesa, Gebelsam bija visai sliktas attiecības ar Hitleram pietuvināto kinorežisori Leniju Rīfenštāli, kuru viņš savās dienasgrāmatās nesauc citādi kā vien «tā sieviete Rīfenštāle» un šķendējas, ka viņa par katru nieku rīkojot histēriskus skandālus. Abu attiecības īpaši saasinājās 1936. gada Berlīnes olimpiādes laikā, kad Hitlers bija Rīfenštālei piešķīris ārkārtīgi plašas pilnvaras filmas Olimpija uzņemšanai. Šķiet, tik daudz vaļas kā Berlīnē kinoļaudīm nav piešķirts nevienā no vēlākajām olimpiskajām spēlēm - viņiem pat atļāva izrakt tranšeju blakus stadiona skriešanas celiņiem, lai filmētu sportistus no apakšas. Gebelss to uzskatīja par iejaukšanos viņa darbības jomā un mēģināja ierobežot Rīfenštāles aktivitātes, par ko pēdējā sūdzējās Hitleram, kurš nostājās savas mīlules pusē.
Taču kopumā Berlīnes olimpiādi Gebelss varēja ierakstīt savu panākumu listē, jo nacistiem izdevās visai pasaulei Vāciju parādīt kā paraugvalsti, kurā valda ideāla kārtība. Uz divām nedēļām no ielām pazuda visi uzraksti par ierobežojumiem ebrejiem, no kioskiem pazuda antisemītiskā avīze Der Sturmer, visur straumēm plūda alus, notika greznas pieņemšanas un valdīja vāciska viesmīlība. Tikai ārzemnieki, kuri Vācijā pavadīja ilgāku laiku par olimpiādes divām nedēļām, varēja nojaust, kas patiesībā slēpjas ar skaistās fasādes.
Propaganda ielīda itin visās dzīves jomās. Tā mainīja arhitektūru, jo parādījās arvien jaunas milzu ēkas, kurām zemapziņas līmenī ikvienam vācietim vajadzēja vēstīt par Vācijas diženumu. Veselus kvartālus nojauca, lai atbrīvotu vietu laukumiem, kur rīkot mītiņus un manifestācijas. Ieslēdzot radioaparātu, vācietis saņēma kārtējo propagandas devu, no kuras nevarēja nekur paslēpties. Lai ikvienā mājā būtu pieejams radio, tirgū laida valsts subsidētus lētus radioaparātus. Tajās reizēs, kad tika translētas fīrera runas, dzīve valstī apstājās, jo visi pielipa pie radioaparātiem. Šajā ziņā Trešais reihs ne ar ko neatšķīrās no komunistu paradīzes Padomju Savienības. Īpašas radiopārraides tika gatavotas translēšanai citu valstu klausītājiem, protams, ar klaji propagandisku saturu. Pašā Vācijā kara laikā citu valstu radioraidījumu klausīšanās bija stingri noliegta.
Totālais karš
Otrā pasaules kara sākumā Gebelsa kantoris pilnībā kontrolēja vāciešu prātus un pielika lielas pūles, lai ietekmētu arī citas tautas. Vācu propaganda bieži vien prasmīgi savā labā izmantoja pretinieka darbību. Tā sabiedroto veiktā masveida Vācijas pilsētu bombardēšana, lielā mērā pateicoties propagandas pūlēm, kas nepagurusi sludināja, cik barbariskām metodēm karo briti un amerikāņi, drīzāk saliedēja nāciju, nevis salauza tās pretošanās garu. Savā labā nacisti izmantoja arī komunistu briesmu darbus nesen okupētajās Baltijas valstīs, kur nekavējoties pēc vācu ienākšanas tika dokumentēti čekistu noziegumi un masu slepkavības. Bet pēc tam par tiem plaši ziņoja presē. Īsta veiksme Gebelsam bija Katiņā noslepkavoto poļu virsnieku apbedījuma vietas atrašana, ko vācu propaganda centās izmantot, lai radītu šķelšanos sabiedroto rindās - tiesa, ne pārāk veiksmīgi. To, ka arī paši vācieši ir noslepkavojuši tūkstošiem poļu, protams, Gebelsa propaganda nestāstīja.
Gebelss pat neslēpa, ka propagandai nav jābūt patiesai un faktos balstītai. «Vēsturisko patiesību vēlāk meklēs vēstures pētnieki. Taču mūsu uzdevums ir kalpot vēsturiskajai nepieciešamībai. Propagandai nav jābūt objektīvi patiesai. Tās vienīgais mērķis ir panākumi,» ministrs skaidroja saviem padotajiem. Mērķis attaisno līdzekļus - tā bija galvenā atziņa. Pēc Gebelsa domām, propagandā vajag izmantot pašus primitīvākos argumentus un populārākās frāzes, izmantojot tās atkal un atkal, tā cenšoties spēlēt uz cilvēku instinktiem. Nevajag baidīties no meliem - jo biežāk tos atkārtosi, jo ātrāk tos sāks uztvert kā patiesību. «Ja mēs kaut ko ļoti maz zinām par kādu notikumu, tas jāapraksta tā, kā tam, mūsuprāt, vajadzēja notikt,» propagandistus instruēja ministrs.
Ar propagandu armijas rindās nodarbojās īpaša struktūra, kuras iniciatīvas brīžam krita uz nerviem virsniekiem. Piemēram, rīkojums 1939. gada rudenī, uzreiz pēc Polijas pakļaušanas, fotografēt vietējos ebrejus - jo briesmīgāka un nožēlojamāka izskata, jo labāk. Fotogrāfijas bija nepieciešamas antisemītisku propagandas materiālu veidošanai. Francijas kampaņas laikā vācu propagandisti līdzīgā kārtā vāca franču koloniālo vienību sastāvā esošo tumšādaino karavīru fotogrāfijas, ko izmantoja kā ilustrāciju stāstiem par to, kā vērmahts glābj Eiropu no mežoņu ordām. Šo pašu paņēmienu izmantoja arī karagājienā pret Padomju Savienību, kur par ļaunākajiem ienaidniekiem pasludināja žīdu komisārus un komunistus.
Teiksma par Horstu Veselu
Viens no spožākajiem Gebelsa propagandas gājieniem bija trieciennieka Horsta Vesela padarīšana par nacistu mocekli un glorificēšana. Horsts bija 22 gadus vecs berlīnietis, kurš divdesmit gadu vidū, tāpat kā Gebelss, bija iestājies nacistu partijā. Taču, ja Gebelss veidoja veiksmīgu karjeru, Vesels bija uzkalpojies tikai līdz triecienvienību jeb SA šturmfīrera pakāpei un pelnīja iztiku ar dažādiem mazkvalificētiem darbiem. Tā tas turpinājās līdz 1930. gada 14. janvārim, kad Horsts sakāvās ar vairākiem komunistiem un guva smagu galvas traumu. Kad ievainotajam pirmo palīdzību sniegt atsteidzās vietējais ārsts, Vesels lepni atteicās, jo ārsts bija ebrejs. Horstu nogādāja slimnīcā, kur viņš pēc dažām dienām nomira no asins saindēšanās.
Gebelss, uzzinājis par jaunā trieciennieka nāvi, atminējās, ka puisis pirms pāris mēnešiem avīzē Der Angriff bija publicējis dzejolīti ar nosaukumu Die Fahne hoch (Pacelsim karogus), kurai tagad pievienoja arī melodiju un nodēvēja to vispirms par SA himnu, bet vēlāk arī par neoficiālu nacistu partijas himnu, pazīstamu ar nosaukumu Horsta Vesela dziesma. Tobrīd jau «komunistu moceklis» bija pasludināts par idejisku cīnītāju, kurš saviem sekotājiem atstājis aicinājumu uz cīņu dzejas formā. Pēc nacistu nākšanas pie varas tika pat apsvērta doma pasludināt šo dziesmu par Vācijas otru himnu, tomēr Hitlers to uzskatīja par pārmērību un atteicās oficiāli apstiprināt tai šādu statusu.
Vienas dienas reihskanclers
Kara pēdējos mēnešos Gebelsa pilnvaras pieauga vēl vairāk un viņš atbildēja ne tikai par propagandas darbu, kas saprotamu iemeslu kļuva arvien mazāk efektīvs, bet arī par Berlīnes reģiona aizsardzību. Gebelss nepaguris sludināja totālo karu, aicinot ikvienu vācieti veltīt visus spēkus cīņai pret ienaidniekiem - vienalga, frontē vai bruņojuma ražošanā. Propagandas ministrs regulāri brauca uz fronti un tikās ar karavīriem, cenšoties vairot viņu kaujas garu un iestāstīt, ka viss vēl nav zaudēts. Ja Hitlers kara beigās kļuva arvien apātiskāks, Gebelss, gluži pretēji, darbojās arvien aktīvāk un enerģiskāk, pat atrada laiku, lai sarakstītu grāmatu Kara likums. Kad 1945. gada martā sabiedroto aviācija sabombardēja Propagandas ministrijas ēku, Gebelss pārslēdzās tikai uz aizsardzības jautājumu risināšanu. Laikā, kad reiha galvaspilsētai jau tuvojās padomju karaspēks, viņš ik dienu rīkoja Berlīnes aizsardzībai veltītas sapulces, apbraukāja ražošanas uzņēmumus un organizēja vēl atlikušo vīriešu mobilizāciju armijā. Tobrīd derīgi dienestam skaitījās visi vīrieši vecumā no 15 līdz 70 gadiem.
1945. gada aprīlī Gebelss lielākoties uzturējās Hitlera bunkurā zem reihskancelejas, pārveda uz turieni savu ģimeni un, kā atceras aculiecinieki, bijis tur viens no nosvērtākajiem cilvēkiem. Hitlera piedāvājumu pamest Berlīni viņš lepni noraidīja un paziņoja, ka paliks pilsētā līdz pēdējam un izdarīs pašnāvību. Tādu pašu lēmumu pieņēma arī viņa sieva Magda, turklāt abi vecāki nolēma arī nogalināt savus sešus bērnus, kuru viedokli šajā jautājumā neviens neprasīja. Gebelsu bērniem sakautajā Vācijā tāpat dzīves nebūs - tā nosprieda reiha propagandas ministrs un viņa laulātā draudzene un ar reihskancelejas ārsta palīdzību iebaroja savām atvasēm ciankālija kapsulas.
«Gebelsu bērniem sakautajā Vācijā tāpat dzīves nebūs - tā nosprieda reiha propagandas ministrs un viņa laulātā draudzene un ar reihskancelejas ārsta palīdzību iebaroja savām atvasēm ciankālija kapsulas».
Taču vēl pirms tam pašnāvību izdarīja Hitlers, savā testamentā ieceļot uzticamo Jozefu par nākamo Vācijas reihskancleru. Tobrīd gan šis amats vairs bija tikai tukša skaņa, jo nekādas reālas varas jaunajam reihskancleram Gebelsam nebija. Vienīgais darbs, ko viņš paveica šajā amatā, bija parlamentārieša nosūtīšana pie padomju karaspēka vadības, lūdzot pamieru. Kad krievi prognozējami šo lūgumu noraidīja, Gebelss apkārtējiem paziņoja par savu lēmumu izdarīt pašnāvību. 1. maija vakarā viņš kopā ar Magdu izgāja reihskancelejas dārzā un abi pārkoda savas ciankālija kapsulas. Saskaņā ar citu versiju pašnāvība izdarīta bunkurā, taču lietas būtību tas nemaina - visvarenais reiha propagandas ministrs bija pielicis punktu savai dzīvei.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita