Tagadējais ASV prezidents dažu mēnešu laikā ir samulsinājis visas pasaules prātus ar dažādiem ekstravagantiem vai vienkārši dīvainiem paziņojumiem. Īpaši intriģējošs šķiet viņa jau vismaz pāris reižu paustais solījums palikt Baltajā namā vēl uz trešo termiņu. Raudzīsim noskaidrot, vai juridiski tas vispār ir iespējams.
Pagaidām Trampa izteikumi ir tikai antikonstitucionāla kaprīze. ASV pamatlikuma 22. labojums (Twenty-second Amendment to the United States Constitution) paredz, ka valsts galvas amatu jebkurš tajā ievēlēts cilvēks var ieņemt tikai divas reizes. Vienalga, vai abi termiņi aizritējuši secīgi, vai arī to vidū bijis «starpbrīdis».
Tāds ierobežojums pastāv jau 74 gadus, kaut arī tā lietderība daudzkārt tikusi apšaubīta. Labojuma autoritatīvākie kritiķi bija divus veiksmīgus termiņus valdījušie prezidenti Ronalds Reigans (1911-2004) un Bills Klintons (1946). Vairākkārt ir nesekmīgi mēģināts to atcelt. Savukārt pirms pamatlikuma grozīšanas vairāk nekā pusotru gadsimtu šāds prezidenta pilnvaru maksimums ASV politikā gandrīz neapstrīdēti pastāvēja kā nerakstītā tradīcija - gan morāla, gan racionāla.
Visticamāk, šī Donalda Trampa vēlme, tāpat kā solījums 24 stundās izbeigt Krievijas agresiju Ukrainā, kaut kad tiks pasludināta par viņa vingrinājumiem asprātībā...
Tomēr - kas zina? Šā gada sākumā Kongresa apakšnama jeb Pārstāvju palātas loceklis Endijs Oglzs no Republikāņu partijas - viņš sludina 2020. gada vēlēšanas par «nozagtām» - ierosināja ļoti personificētu konstitūcijas grozījumu. Tas atļautu trešo pilnvaru termiņu prezidentam, kura divi iepriekšējie termiņi nav bijuši secīgi. Bez Trampa ASV vēsturē ir tikai vēl viens šāds prezidents, kurš gan jau sen ir miris.
ASV konstitūcijas 22. labojums
«1. pants. Nevienu personu nevar ievēlēt prezidenta amatā vairāk kā divas reizes, un neviena persona, kas ir ieņēmusi prezidenta amatu vai pildījusi prezidenta pienākumus ilgāk par diviem gadiem no termiņa, kurā par prezidentu tika ievēlēta cita persona, nevar tikt ievēlēta prezidenta amatā vairāk kā vienu reizi. Taču šis pants neattiecas uz nevienu personu, kas ieņem prezidenta amatu laikā, kad Kongress ierosināja šo pantu, un neliedz nevienai personai, kas varētu ieņemt prezidenta amatu vai pildīt prezidenta pienākumus termiņā, kurā šis pants stājas spēkā, ieņemt prezidenta amatu vai pildīt prezidenta pienākumus atlikušajā termiņā.
2. pants. Šis pants nav spēkā, ja vien to septiņu gadu laikā no dienas, kad Kongress to iesniedzis štatiem, trīs ceturtdaļu štatu likumdevēji to nav ratificējuši kā konstitūcijas grozījumu.»
Starp citu! Mūsu Satversmes 39. pants tā 1997. gada 4. decembra redakcijā nosaka: «Viena un tā pati persona nevar būt par Valsts prezidentu ilgāk kā astoņus gadus NO VIETAS.» Līdz tam bija «sešus gadus no vietas». Tātad Edgaram Rinkēvičam, ja viņu 2027. gadā ievēlēs uz otru termiņu, pastāv iespēja arī 2035. gadā pretendēt uz «īres līgumu» Rīgas pilī. Vai pat ātrāk, ja Saeimai jārīko valsts galvas ārkārtas vēlēšanas.
Līdzeklis izrādītos galvenais šķērslis
Prezidenta fanātiskiem piekritējiem viss šķiet pavisam vienkārši: 22. labojums nosaka, ka nevienu nevar IEVĒLĒT vairāk nekā divas reizes. 2028. gada valsts galvas vēlēšanās Republikāņu partijas kandidāts būtu tagadējais viceprezidents Džī Dī Venss. Viņš pieteiktu Trampu kā viceprezidentu, bet pēc ievēlēšanas demisionētu, tādā veidā ļaujot tagadējam prezidentam, tad jau 82 gadus vecam, trešo reizi saimniekot Baltajā namā.
Pat ja šāds risinājums patiešām būtu tiesiski iespējams, tajā ir viens pamatīgs šķērslis - pats Džeimss Deivids Venss. Kā vārdā viņam būtu jāsabradā savas iespējamās uzvaras augļi? Nez kāpēc valda priekšstats, ka viņš, līdzīgi kā daži citi trampisti, ir aprobežots funkcionārs, akli lojāls Trampam un bezgala pateicīgs prezidentam par savu augsto stāvokli. Eiropā tā domā, iespējams, arī tāpēc, ka Venss konsekventi cīnās pret ASV atbalstu Ukrainai.
Viceprezidents realitātē ir daudz spēcīgāka un kvalitatīvāka personība. Vai ir vēl kāds ASV politiķis, kura pašrocīgi rakstīti memuāri būtu ekranizēti Holivudā? Vensa godīgās un skarbās atmiņas Pāķa elēģija (Hillbilly Elegy: A Memoir of a Family and Culture in Crisis, 2016) - par nabadzīgo zēnību Apalaču kalnu reģionā, augot nelabvēlīgā ģimenē un pūloties māti izvilkt no narkotiku atkarības - 2020. gadā pārtapa filmā. Kinozvaigznes Eimija Adamsa un Glenna Klouza tajā tēloja viņa māti un vecmammu. Venss tiešām ir «ciets rieksts».
Trampa pretinieki sasaista divu termiņu ierobežojumu ar konstitūcijas 12. labojuma (ratificēts 1804. gadā) nosacījumiem. Tas nosaka ASV prezidenta un viceprezidenta ievēlēšanas kārtību. Labojums paredz, ka «...neviena persona, kas konstitucionāli nav tiesīga ieņemt prezidenta amatu, nav tiesīga ieņemt Amerikas Savienoto Valstu viceprezidenta amatu.» Tātad, ja Tramps nedrīkst kandidēt trešo reizi, cits kandidāts nedrīkst viņu nominēt par savu viceprezidentu.
Demokrātu kandidāte Hilarija Klintone pirms 2016. gada vēlēšanām jokoja, ka aicinās savu vīru Billu kļūt par viceprezidentu. Tiklīdz tika aizrādīts, ka šāda doma ir antikonstitucionāla, joks pagaisa.
Labojums paredz, ka «...neviena persona, kas konstitucionāli nav tiesīga ieņemt prezidenta amatu, nav tiesīga ieņemt Amerikas Savienoto Valstu viceprezidenta amatu.» Tātad, ja Tramps nedrīkst kandidēt trešo reizi, cits kandidāts nedrīkst viņu nominēt par savu viceprezidentu.
Ja esi džentlmenis, divreiz pietiek!
Rakstot jaundibināto ASV pamatlikumu, Konstitucionālā konventa (1787) delegāti Filadelfijā cita starpā kaismīgi diskutēja gan par prezidenta amata pienākumiem un pilnvarām, gan par šo pilnvaru ilgumu. Viedokļi bija dažādi.
Piemēram, par «konstitūcijas tēvu» dēvētais Virdžīnijas vergturis Džeimss Medisons (1751-1836) - viņš kļuva par ceturto ASV prezidentu (1809-1817) - ar domubiedriem uzskatīja, ka valsts galva jāievēlē uz mūžu. Citi delegāti, kritizējot «vēlētā monarha» ideju, piedāvāja aprobežoties tikai ar vienu septiņus gadus ilgu prezidentūru, un šāds piedāvājums pat tika ierakstīts pamatlikuma melnrakstā.
Nosakot valsts galvas pilnvarām četru gadu termiņu, konstitūcijas autori tomēr neierobežoja šo termiņu skaitu. Taču to noteica pirmā prezidenta Džordža Vašingtona (1732-1799), uzvarēto neatkarības cīņu karavadoņa, personiskā nostāja. Divreiz ievēlēts amatā, viņš 1796. gadā kategoriski atteicās balotēties vēlreiz. Lielā daļā amerikāņu sabiedrības tas izraisīja šoku. Cilvēki pat ticēja, ka, Vašingtonam pametot Prezidenta namu Filadelfijā, ASV vienkārši sabruks. (Galvaspilsētas Baltajā namā 1800. gadā ievācās viņa pēctecis Džons Adamss.)
Kas zina, cik patiesi brīvprātīga bija Vašingtona izvēle? Prezidents, divas desmitgades kalpojis jaunajai valstij, jutās noguris cīnīties ar politiskajiem pretiniekiem Kongresā. Viņa veselība bija novājināta, dzīve strauji tuvojās izskaņai. Taču Vašingtons iedibināja politisko tradīciju, kas efektīvi darbojās līdz pat 1940. gadam, kad Franklins Delano Rūzvelts (1882-1945) tika ievēlēts amatā trešo reizi.
Trešais prezidents Tomass Džefersons (1743-1826, amatā no 1801. līdz 1809. gadam) autoritatīvi nostiprināja priekšteča tradīciju, arī atsakoties kandidēt trešo reizi. Viņš uzskatīja, ka divu termiņu ierobežojumu vajadzētu nostiprināt tiesiski. Citādi pastāvot risks, ka kādam politiķim amata pilnvaras var ieilgt līdz pat dzīves beigām, «un vēsture rāda, cik viegli tas [amats] pārvēršas mantojumā». Taču likumdevējos valdīja paļāvība, ka nākamie prezidenti neuzdrošināsies sevi uzskatīt par dižākiem nekā Vašingtons vai Džefersons.
Sadūšojās, lai zaudētu
Tikai Pilsoņu karš (1861-1865) radīja prezidentu, kurš tiešām sajutās tiesīgs tradīciju pārkāpt. Tas bija ģenerālis Uliss Grānts (1822-1885) - Ziemeļu armijas virspavēlnieks, nācijas vairākuma elks un atjaunotās valsts vienotības simbols. No 1913. gada arī seja uz 50 dolāru naudaszīmes. Jā, arī alkoholiķis... Taču kara laika prezidents Abrahams Linkolns (1809-1865) rūgti jokojis, ka gatavs visus ģenerāļus apgādāt ar viskiju, lai viņi cīnītos tikpat drosmīgi un prasmīgi kā šis žūpa.
Nostrādājis valsts galvas amatā no 1869. līdz 1877. gadam, Grānts vēlējās kandidēt vēlreiz, un Republikāņu partija viņu atbalstīja. Taču Kongress, kurā bija demokrātu pārsvars, pieņēma rīkojumu, kas prezidentam liedza dalību 1876. gada vēlēšanās - tieši pamatojot ar to, ka Vašingtona ieviestā tradīcija jāsaglabā. Vēl pēc četriem gadiem arī viņa partijas vadība - kaut Grānts tās biedru vidū bija favorīts - izlēma neriskēt. Par prezidentu kļuva republikāņu iekšējā kompromisa kandidāts Džeimss Gārfīlds (1831-1881), kurš pabija amatā vien pusgadu, mirstot no psihiski nelīdzsvarota vienpatņa atentātā gūtiem ievainojumiem.
Nākamais prezidentālās tradīcijas izaicinātājs bija Teodors Rūzvelts (1858-1919), arī republikānis un ASV valsts galva no 1901. līdz 1909. gadam. Viens no četriem Rašmora kalna klinšakmenī iemūžinātajiem prezidentiem (kopā ar Vašingtonu, Džefersonu un Linkolnu). Vēlākais amata termiņu rekordists Franklins Delano Rūzvelts viņam bija attāls radinieks.
Arī šī valsts galvas popularitātei bija militārs pamats: 1898. gada spāņu-amerikāņu karā Rūzvelts no brīvprātīgajiem izveidoja un Kubā veda kaujās kavalēristu vienību «Raupjie jātnieki» (Rough Riders). Taču viņš pats agrāk bija neapdomīgi devis publisku solījumu nebūt amatā ilgāk par diviem termiņiem. Tāpēc, pilnvarām beidzoties, eksprezidents devās ilgākā ekspedīcijā uz Āfriku - vākt medību trofejas un eksponātus slavenajam Smitsona institūtam.
«Izturējis pauzi», Rūzvelts pirms 1912. gada vēlēšanām pieteica pretenzijas atkal iemitināties Baltajā namā. Līdzīgi kā Grānts, viņš baudīja Republikāņu partijas biedru atbalstu, taču tās vadība panāca cita kandidāta izvirzīšanu. Sašutušais Rūzvelts un viņa piekritēji steigšus nodibināja sev Progresīvo partiju, par tās simbolu, līdzīgi demokrātu ēzelim un republikāņu zilonim, izvēloties alni.
Taču prezidenta vēlēšanās demokrātu kandidāts Vudro Vilsons guva tik spožu uzvaru (435 elektori pret 88), ka zaudētājs jutās spiests atkal pamest politiku un doties pētīt Dienvidamerikas džungļus. Vēlāk Rūzvelts atgriezās pie republikāņiem, taču, kaut joprojām bija populārs sabiedrībā, vairs netika virzīts valsts galvas amatam.
Arī viņa pēctecis Vilsons (1856-1924), pat būdams Nobela Miera prēmijas laureāts par pūliņiem pārtraukt Pirmo pasaules karu, pēc astoņiem gadiem Baltajā namā (1913-1921) sajuta mazuma piegaršu. Aizejošais prezidents, spītējot pārciestam insultam, neveiksmīgi centās piespiest Demokrātu partiju pieteikt viņa kandidatūru gan 1920. gada, gan nākamajās vēlēšanās, kaut gan pats tobrīd jau atradās nāves ēnā.
Sasniegums, atkārtots vien pēc 132 gadiem
Atgriezties Baltajā namā pēc četru gadu piespiedu pauzes, kā to pērn vēlēšanās paveica Tramps, visu 47 prezidentūru laikā vēl izdevās vienīgi demokrātam Groveram Klīvlendam (1837-1908). Viņš, liberālis un ekonomikas reformators, cilvēks ar augstiem morāles principiem (vismaz atbalstītāju acīs), uzvarēja 1884. un 1892. gada vēlēšanās, attiecīgi kļūstot par 22. un 24. valsts galvu. Arī par vienīgo demokrātu partijas pārstāvi Baltajā namā no 1861. līdz pat 1913. gadam.
Turklāt pat neveiksmīgajā 1888. gadā Klīvlends savāca vēlētāju balsu vairākumu, bet netika - jo ASV prezidenta vēlēšanas NAV tiešas! - pie vajadzīgā elektoru jeb katra štata balsojuma delegātu skaita. Līdzīgs liktenis 2016. gadā piemeklēja demokrāti Hilariju Klintoni: viņa zaudēja vēlēšanas, savācot gandrīz trīs miljonus balsu - 2,1 procentus no visiem vēlējušajiem - vairāk nekā Tramps.
Klīvlenda konsekventā ekonomiskā politika ļāva viņa pirmo prezidentūru pabeigt ar 100 miljonus dolāru (337 miljardi šolaiku cenās) lielu valsts budžeta proficītu. Kaut kas neticams - īpaši tagad, kad milzīgais ASV valsts parāds ir pašsaprotams... Taču tieši šī politika aizšķērsoja ceļu uz varbūtēju trešo termiņu.
Strādniecība, viens no prezidenta nesenajiem atbalstītājiem, novērsās no valsts galvas, saredzot viņā tikai biznesa interešu aizstāvi. Apzinoties savu nepopularitāti, Klīvlends pēc pilnvaru beigām pameta politiku un kļuva par Prinstonas Universitātes uzraudzības padomes locekli.
Pat politiķa privātā dzīve radīja vēsturē paliekošas atmiņas par veiksmīgu prezidentūru. Klīvlends ilgi dzīvoja kā vecpuisis, līdz 49 gadu vecumā apprecēja drauga bāreni, kurai pats desmit gadus bija likumīgais aizbildnis - tobrīd 21 gadu veco Frānsisu Klāru Folsomu. Viņa joprojām ir visjaunākā no visām ASV pirmajām lēdijām. Savukārt pieticīgā ceremonija 1886. gada 2. jūnijā ir vienīgās valsts galvas kāzas, kas rīkotas Baltajā namā. Laulībā piedzima pieci bērni.
Frānsisa Klīvlenda izrādījās ne tikai apburoša un tādēļ preses plaši aprakstīta, bet arī sabiedrisko attiecību veidošanā prasmīga pirmā lēdija. Līdz kāzām šos pienākumus «sakostiem zobiem» pildīja prezidenta māsa Roza, kura ar atvieglojumu atgriezās pie darba izglītībā un literatūras kritikā. Kad 1889. gadā Frānsisa pameta Balto namu, viņa skaļi paziņoja, ka pēc četriem gadiem tajā atgriezīsies. Tā arī notika.
Klīvlenda dzīvesstāsts ir apliecinājums American dream patiesumam: pusaudzis, kurš nepabeidza vidusskolu - jo pēc tēva nāves nācās strādāt, lai uzturētu ģimeni, - kļuva par turīgu advokātu un valsts galvu. Kad viņu ievēlēja par Ņujorkas štata Ēri grāfistes šerifu jeb policijas priekšnieku (1870-1872), Klīvlends divreiz pats uzņēmās pakārt uz nāvi notiesātos noziedzniekus - uzskatot, ka jāpārvar sevi, smago pienākumu neuzgrūžot citam. Un pie viena grāfistes budžetam jāietaupa desmit dolāru, kas pienācās bendem par nāvessoda izpildi.
Valsts labklājību veicinājušais un valūtas zelta standartam uzticīgais Klīvlends ir pelnīti attēlots uz 1000 dolāru banknotēm. Tās, kaut nav izlaistas kopš 1934. gada un tiek iznīcinātas, nokļūstot Federālās rezervju sistēmā, joprojām ir likumīgs maksāšanas līdzeklis. Prezidenta vārdā tika nosaukts viens no darbīgākajiem vulkāniem (1730 m augsts) Aļaskas štata Aleutu salās. Taču pilsēta Ohaio štatā šādi ir nokristīta par godu viņa uzvārda brālim - tās dibinātājam un ASV Neatkarības kara ģenerālim Mozesam Klīvlendam (1754-1806).
Ņemot vērā viņa atkalievēlēšanas unikalitāti (līdz šai Trampa prezidentūrai), 22. un 24. prezidents ir vienīgais, kas ticis attēlots uz divām viendolāra monētām, izkaltām 2007. gadā sāktajā ASV galvu piemiņas monētu projektā. Tāpēc arī Frānsisai Klīvlendai ir divas šādas monētas paralēlā sērijā, kas veltītas pirmajām lēdijām.
Pat demokrātiem šķita par daudz
Kāpēc godājama tradīcija kļuva par kritizētu 22. labojumu? To izraisīja Franklina Delano Rūzvelta ievēlēšana uz trešo (1940) un ceturto (1944) termiņu Baltajā namā. Demokrātu partijai militārais konflikts Eiropā kļuva par efektīvu skaidrojumu sabiedrībai, kāpēc jāignorē nācijas tēvu Vašingtona un Džefersona rādītā priekšzīme. To, ka valsts galva ir invalīds ratiņkrēslā ar ļoti vāju veselību, no sabiedrības veiksmīgi slēpa - vēlēšanu kampaņā tik enerģiskais prezidents nomira, ceturtajā pilnvaru termiņā aizvadījis vien 82 dienas. Par valsts galvu kļuva viceprezidents Harijs Trumens (1884-1972).
Rūzvelta vadītās ASV administrācijas paveica grandiozas lietas - uzveica Lielo depresiju un būvēja automaģistrāles, uzvarēja Otro pasaules karu un tajā sapelnīja pamatu nācijas pārticībai, radīja atomieročus un padarīja ASV par visspēcīgāko lielvalsti pasaulē. Skaidrs, ka republikāņi viņam, «sociālistam», to visu nav piedevuši vēl joprojām...
Šīs partijas 1944. gada vēlēšanu kandidāts Tomass Djūijs, Rūzvelta sakauts, paziņoja par atbalstu konstitucionālam grozījumam, kas ierobežotu prezidenta amata termiņus līdz diviem. Viņaprāt, četras ievēlēšanas «ir visbīstamākais drauds mūsu brīvībai, kāds jebkad ticis ierosināts». Pusotru gadu pēc Rūzvelta nāves republikāņi tika pie vairākuma gan Pārstāvju palātā, gan Senātā. Darbs pie konstitūcijas 22. labojuma izstrādes un ieviešanas sākās 1947. gada janvārī. Kaut tā bija politisko konkurentu iniciatīva, par izmaiņām balsoja arī daļa Demokrātu partijas kongresmeņu (nepilni piecdesmit) un senatoru (16). Jau marta beigās Kongress likumprojektu nodeva štatiem, lai to ratificētu.
Pamatlikuma labojumu līdz 1951. gada maijam apstiprināja 41 (no toreizējiem 48) ASV štats. Divi štati - Masačūsetsa un Oklahoma - to noraidīja. Savukārt pieci štati - Arizona, Kentuki, Rodailenda, Vašingtona un Rietumvirdžīnija - likumprojektu neizskatīja.
Šīs izmaiņas neskartu Trumenu, jo tās pieņēma viņa prezidentūrā - uz amatā esošo valsts galvu tika attiecināta tā dēvētā «vectēva atruna» (grandfather clause). Tāpēc arī Rūzvelta pēctecis pēc saviem diviem termiņiem - stājoties mirušā prezidenta vietā un uzvarot 1948. gada vēlēšanās - varētu ideālos apstākļos turpināt cīnīties par Balto namu vēl un vēl. Taču Trumens, kaut tagad dēvēts par vienu no veiksmīgākajiem prezidentiem, 1952. gadā bija kļuvis nepopulārs un jutās noguris. Viņš pats atteicās kandidēt.
Garāka dzīve - vairāk termiņu!
Pirmie centieni atcelt 22. labojumu sākās jau piecus gadus pēc tā ratifikācijas un turpinājās faktiski katrā jaunā Kongresa sasaukumā. Tāpat īpaši veiksmīgie prezidenti - Dvaits Eizenhauers (1890-1969), Reigans, Klintons - viņu partijām un atbalstītājiem šķita pelnījuši vēl vienu iespēju.
Trumens, atstājis amatu, nosauca 22. labojumu par muļķīgu, vienu no vissliktākajiem pamatlikuma grozījumiem, izņemot vien to, kas valstī ieviesa alkohola aizliegumu jeb «sauso likumu». Reigans, pirms pameta Balto namu, solīja aicināt (bet tā arī neaicināja) atcelt 22. grozījumu: tas pārkāpjot tautas demokrātiskās tiesības.
Savukārt Klintons viņa prezidentūras izskaņā 2000. gada novembrī kādā intervijā piedāvāja šī raksta sākumā minētā kongresmeņa Oglza virzīto risinājumu: lai divu secīgu termiņu ierobežojums paliek spēkā, bet pēc četru gadu pauzes eksprezidentam atkal jādod tiesības balotēties. Viņš to pamatoja ar cilvēku pieaugošo dzīves un darbspēju ilgumu. Šo argumentu vismaz tagad apliecina medicīniskā izziņa par Trampa spožo veselību.
Pats Viljams Džefersons «Bills» Klintons otrajā pilnvaru termiņā, valstij ekonomiski plaukstot, kļuva ļoti populārs. Pat par spīti seksa skandālam ar Baltā nama praktikanti un melošanu Kongresam, ka viņš «to sievieti» nepazīst. Kā stāsta, Demokrātu partijā tad sākts prātot par vajadzību atcelt 22. labojumu, lai Klintons kandidētu trešo reizi. Secināts, ka pietrūks laika nodomu īstenot, jo pie konstitūcijas grozīšanas vajadzējis ķerties jau Klintona pirmajā termiņā.
Izejot cauri četrdesmit piecu personu garajam ASV prezidentu sarakstam, var sarēķināt: vairāk nekā pusei no viņiem (23) nācies samierināties tikai ar vienu četru gadu termiņu. Vai pat ar mazāku laiku. Viljams Harisons (1773-1841), saaukstējies savā inaugurācijas ceremonijā, nomira pēc mēneša. Džons Kenedijs (1917-1963), līdzīgi Gārfīldam, tika nogalināts. Kas zina, varbūt Vašingtona ieviesto tradīciju tiešām - ciniski izsakoties - lielā mērā nosargāja tieši XIX gadsimta medicīnas iespēju un dzīves kvalitātes ne pārāk augstais līmenis?
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita