Padomjlaiku propaganda sarkanos partizānus attēloja kā varoņus, kuri dienām un naktīm nolaida no sliedēm ienaidnieka vilcienus, iznīcināja nodevējus un sagādāja pamatīgas galvassāpes vāciešiem. Daļa partizānu tiešām to visu darīja, taču ne mazums bija to, kuri visu karu pārlaida pamatīgā reibumā. Spirts un kandža bija tādi paši partizānu ikdienas pavadoņi kā šautene un granāta.
Dzeršanai padomju armijā ir senas saknes, kas sniedzas līdz pat boļševiku režīma un pašas armijas tapšanai. 1918. gada 23. februāris, ko vēlāk pasludināja par Sarkanās armijas dzimšanas dienu, patiesībā bija nekas cits kā jēgu pārdzērušu matrožu kaunpilna izgāšanās. «Revolūcijas sargkareivji» Pāvela Dibenko vadībā nespēja apturēt vācu ķeizara armiju, kas virzījās uz Petrogradu, toties mācēja sameklēt spirta cisternu un aizbēga tik tālu aizmugurē, ka boļševiki bija spiesti arestēt savu cīņubiedru, bet Ļeņins uzrakstīja rakstu Smaga, bet vajadzīga mācību stunda, kurā cita starpā atzina: «Nedēļa no 1918. gada 18. līdz 24. februārim kļuva mums par rūgtu mācību. (..) Kaunpilni ziņojumi par pulku nevēlēšanos aizsargāt pozīcijas, par atteikšanos aizstāvēt pat Narvas līniju, par neizpildītu pavēli atkāpšanās gadījumā iznīcināt visu īpašumu, ko varētu izmantot ienaidnieks, nerunājot nemaz par bēgšanu, haosu, bezpalīdzību un nolaidību.» Iznākumā boļševikiem nācās noslēgt Brestas miera līgumu, uz laiku zaudējot plašas teritorijas. Taču jau pieminētā Dibenko turpmākais liktenis uzskatāmi parādīja, ka komunisti uz žūpību skatās ļoti pielaidīgi - viņu atjaunoja dienestā un līdz brīdim, kad Lielā terora laikā Staļins viņu pielika pie sienas, Dibenko uzkalpojās līdz par Ļeņingradas kara apgabala komandiera amatam, vienlaikus neatsakoties no ieraduma ielūkoties tā dziļāk glāzītē.
Jau pilsoņu kara laikā boļševiki mīkstināja cara ieviesto «sauso likumu», vispirms atļaujot tirgot sausos vīnus, pēc tam stiprināto vīnu un alu, līdz beidzot jau Staļina valdīšanas laikā ķērās pie degvīna ražošanas, jo tā solīja lielu peļņu. Vadonis 1925. gada beigās atklāti paziņoja, ka šāds lēmums pieņemts ar gudru ziņu, jo «degvīna monopolu bija nepieciešams ieviest, lai iegūtu līdzekļus mūsu industrijas attīstībai». Tādu pašu apsvērumu dēļ tika veicināts arī tabakas patēriņš.
Valsts monopola piedāvātos produktus lielos apmēros patērēja arī strādnieku un zemnieku armija. Ne velti tajā laikā parādījās anekdote, par kuru varēja nonākt arī Sibīrijā: «Ar ko atšķiras cara virsnieks no sarkanā komandiera? Cara virsnieks bija kārtīgi noskuvies un mazdrusciņ iedzēris, savukārt sarkanais komandieris - mazdrusciņ skuvies un kārtīgi piedzēries.»
Jau Ziemas karā pret Somiju Sarkanajā armijā tika ieviesta prakse izsniegt 100 gramus degvīna kājniekiem, bet tankistiem un lidotājiem - 200 gramus. Šo tradīciju turpināja arī karā pret Vāciju, kaut gan degvīna devas un to «mērķauditorija» laika gaitā mainījās. Taču nav ne mazāko šaubu, ka alkohola patēriņš Sarkanajā armijā bija daudz lielāks nekā visās citās tā laika armijās. Komunistu svētkos visam armijas sastāvam pienācās degvīns vai vīns tādos daudzumos, lai pamatīgi iereibtu.
«Biedrs Šapovalovs piedzēries guļ krūmos...»
Ja par dzeršanu regulārajā armijā pēc komunistu režīma sabrukuma parādījās ne mazums pētījumu un publikāciju, par sarkanajiem partizāniem bija zināms mazāk. Tādēļ Krievijas Federālā drošības dienesta virsnieks Aleksejs Popovs varēja atļauties savā grāmatā NKVD un partizānu kustība apgalvot, ka «žūpība, marodierisms un nekārtīgi dzimumsakari bija vērojami tikai nedaudzās partizānu vienībās». Patiesībā dzeršana bija ļoti izplatīta parādība partizānu vidū, turklāt alkoholisms nereti skāra arī vienību komandējošo sastāvu.
Bet kā uz partizānu alkoholiskajiem ekscesiem raudzījās padomju valsts vadība? Vai tiešām atbalstīja? Kādas ukraiņu partizānu vienības komandieris Aleksandrs Saburovs 1947. gadā stāstīja, ka Staļina līdzgaitnieks Kliments Vorošilovs, 1942. gada augustā tiekoties ar partizānu pārstāvjiem, esot gādīgi apjautājies: «Kā jūs baro, vai šņabis ir?» Bet pēc tam astoņus litrus degvīna partizāniem atveduši «pa taisno» no partijas Centrālkomitejas. Drīz pēc tam, septembra sākumā, Staļins Vorošilovu iecēla par partizānu kustības komandieri, un viņš šo amatu ieņēma līdz tā likvidēšanai 1942. gada novembrī - tātad viņš labi pārzināja partizānu vēlmes un bija gatavs viņiem palīdzēt.
Vēl viens interesants un zīmīgs fakts: 1942. gada decembrī ar padomju valdības rīkojumu Ukrainas partizānu kustības štābam (to vadīja Timofejs Strokačs, kurš būtībā pakļāvās tieši Staļinam) tika iedalīti ne tikai ievērojami pārtikas krājumi, bet arī degvīns - 250 litru 1943. gada pirmajam ceturksnim, bet pēc tam vēl 750 litru, vienmērīgi sadalot pa mēnešiem. Partizānu vienības saņēma arī vīna sūtījumus. Tātad alkohola izplatību partizānu vidū nevar norakstīt tikai uz disciplīnas trūkumu atsevišķās vienībās - tā bija vesela sistēma, kas lielā mērā tika atbalstīta no centra.
Taču dzēra, protams, partizāni arī paši pēc savas iniciatīvas un iztiekot bez Maskavas pamudinājuma. Turklāt sāka to darīt, knapi bija paspējuši attapties no vācu straujā uzbrukuma radītā šoka. Jau 1941. gada vasarā NKVD 2. Ukrainas partizānu pulka štāba priekšnieka palīgs ziņoja partizānu kustības vadītājam Timofejam Strokačam, ka minētās vienības komandieri kaujas uzdevuma izpildi apvienojuši ar dzeršanu: «1941. gada 10. augustā, ierodoties Mošņas stacijas invalīdu namā, visa pulka vadība, ieskaitot pilnvaroto biedru Ivanovu (tas ir cilvēks, kurš pulkā vispār ne ar ko nenodarbojas), piedzērās tīru spirtu. Varat iedomāties piedzērušu majoru, pulka komisāru Fiļimonovu, kurš klīst pa mūsu daļas izvietojumu un uzmācas medmāsām, kamēr cits biedrs - Šapovalovs - piedzēries guļ krūmos.» Pēc šī ziņojuma saņemšanas Strokačs nomainīja pulka vadību, taču drīz vien šī vienība kaujā tika pilnībā iznīcināta.
Par kara pirmo gadu saglabājies maz dokumentu, taču, ja ticam partizāna Nikolaja Popudrenko dienasgrāmatām, tad 1942. gada ziemā bijuši daudzi pārmērīgas alkohola lietošanas gadījumi. Parasti tie notikuši, kad kaut kur izdevies atrast lielāku daudzumu spirta. Tā 1942. gada 31. janvāra ieraksts vēsta: «Šodien visi bija piedzērušies.» Tie lasītāji, kuriem ir bagāta fantāzija, var pamēģināt iztēloties, kā izskatās 500 piedzērušies un bruņoti vīri, kuru psihi deformējusi ilgstoša dzīve mežā...
Leģendārā Sidora Kovpaka (viņš bija viens no galvenajiem partizānu kustības organizatoriem Ukrainā) vienības operatīvajos ziņojumus šādas detaļas izpaliek, taču pat tur var uzdurties ierakstam par to, ka 1942. gada 28. aprīlī, kad partizāni realizējuši uzbrukuma operāciju ungāru garnizonam, vairāku rotu kaujinieki atraduši ruma mucu un sākuši tās saturu turpat uz vietas degustēt tā vietā, lai izpildītu komandiera pavēles. Vispārēju piedzeršanos novērsis vienības komisārs Semjons Rudņevs, kurš vienkārši izgāzis mucu.
Arī jau pieminētā Aleksandra Saburova partizānu vienībā laiku pa laikam notikuši alkoholiski ekscesi. Lūk, kā šīs vienības bataljona komandieris Leonīds Ivanovs aprakstīja uzbrukumu vācu palīgpolicijas vienībai Sobičas ciemā 1942. gada 27. oktobrī: «Pārbiedētie ļaudis paslēpās savās mājās. Puiši uzgāja spirtu un soļoja pa ielu priecīgi: «Lūk, kā sadevām, tagad ilgi mūs atcerēsies!».» Ivanova dienasgrāmatā piecu mēnešu laikā fiksēti deviņi alkohola lietošanas gadījumi, taču ir pamats domāt, ka ne jau visus viņš ir aprakstījis.
«Vienībā plaukst marodierisms un dzeršana»
Pirmajā pusotrā gadā pēc kara sākuma, kad partizānu vienību sakari ar centrālo vadību vēl bija diezgan neregulāri, priekšniecība nepievērsa īpašu vērību alkohola jautājumam. Ukrainas kompartijas Centrālkomitejas pārstāvis Ivans Siromolotnijs par šo tēmu Ukrainas partizānu kustības vadītājam Timofejam Strokačam 1943. gada sākumā rakstītā vēstulē no Kovpaka partizānu vienības izteicās visai vaļsirdīgi: «Nudien, bieži vien pat neliekas, ka dzīvojam ienaidnieka aizmugurē. Slikti, ka nav šņabja. Spirtu te nedzen. Paštecinātā ir maz, un tas pats ir draņķīgs, taču tik un tā dzeram, kad izdodas dabūt.»
Pāris nedēļu vēlāk komisāra Semjona Rudņeva 17 gadus vecais dēls Radijs mājiniekiem sūtītā vēstulē mierināja māti: «Es dzert nedrīkstu, nervi kā lupatas. Protams, ja kara beigas drīz būtu, tad, kāda runa, es pat nedomātu par nolādēto vodku - jo, ja arī dzeru, tad ar piespiešanos un ne pārāk daudz.» 1943. gada februārī aģente ar segvārdu Karmena ziņoja Ukrainas partizānu kustības štābam, ka arī Rudņevs vecākais mēdz iedzert: «Ziņoju, ka visi komandieri bieži dzer. No Kovaļa [Kovpaka segvārds - aut.] visi baidās kā no uguns, jo zina - ja iedzers, tad var ikvienu noslānīt ar pletni.» Izlūku brigādes komandieris Antons Brinskis savu atmiņu otrajā sējumā raksta, ka 1943. gada februārī sarunu laikā ar Kovpaku tas no savas puses «uzsaucis» kannu spirta par godu Rudņeva dzimšanas dienai.
Timofejs Strokačs, saņēmis kārtējo radiogrammu no sava aģenta - partizānu vienības radista par to, ka Sumu brigādes virsnieki regulāri žūpo un spēlē kārtis, nosūtīja steidzamu ziņojumu Kovpakam un Rudņevam, kurus centās maldināt par saviem informācijas avotiem: «Mani jau atkal izsauca uz partijas Centrālkomiteju un brīdināja par dzeršanu un marodierismu jūsu vienībās. Lūdzu rīkoties, lai pieliktu punktu šīm kaunpilnajām parādībām. Ziņojiet par veiktajiem pasākumiem.» Interesanti, ka nekādus konkrētus norādījumus, kā apkarot žūpību, Strokačs nedeva. Līdzīgas radiogrammas viņš sūtīja arī uz citām vienībām, no kurām tika saņemti signāli par alkohola lietošanu.
Bet signāli nāca no malu malām. Tā Kotovska vārdā nosauktajā partizānu vienībā, kas darbojās Sumu rajonā, disciplīna bija tālu no ideālas, un to bija spiests atzīt pat šīs vienības komandiera vietnieks Gavriļuks: «Vienībā ne tikai pietrūkst atbilstoša politiskā darba, bet arī vērojamas biežas kolektīvas iedzeršanas, kurās piedalās gan komisārs biedrs Gutorovs, gan atbildīgais sekretārs biedrs Skļarovs, gan grupu «poļitruki». Īpaši nelabvēlīga situācija izveidojusies automātistu grupā, kuras komandieris biedrs Iļjins sistemātiski žūpo, kaujas operācijas izmantojot tam, lai iegūtu graudus un īpašumu, ko apmaina pret kandžu. Kaut gan jautājums par dažiem komandieriem un kaujiniekiem ne vienreiz vien ir izskatīts partijas birojā un komandējošā sastāva sapulcēs, pozitīvus rezultātus nav izdevies panākt, jo drīz vien pēc sapulcēm žūpošana ar paša komisāra piedalīšanos turpinājās.»
Kāds Ukrainas ziemeļaustrumu partizānu radists ar segvārdu Aukstais Strokačam ziņoja, ka divu Sumu rajona vienību komandieri laiku pavada dīkā un neko nedara: «Seņas vienībai nav nekādas sabiedriskas nozīmes. Logvins un Seņa dzer, bet darbi netiek darīti. Noskaņojums vienībā ir ļoti slikts.»
Visai spilgtu ainu par Sumu rajona partizānu alkoholiskajām orģijām Strokačam adresētā vēstulē ieskicē Ukrainas kompartijas Centrālkomitejas pilnvarotais Jakovs Meļņiks. Viņš apgalvo, ka Sumos regulāri žūpojuši gan komandieri, gan ierindas partizāni, turklāt gan kopīgi, gan atsevišķi. Meļņikam gan esot izdevies mazliet samazināt dzeršanas apmērus, taču pavisam iznīdēt šo ligu nav bijis iespējams. Drīz vien Meļņiku iecēla par Sumu rajonā izveidotās Viņņicas partizānu vienības komisāru un mazliet vēlāk arī par komandieri, bet jau 1943. aprīlī Strokačs saņēma informatora ziņojumus par dzeršanu arī jaunizveidotajā vienībā: «Atkārtoti ziņoju, ka Meļņika vienībā plaukst marodierisms un dzeršana. Disciplīnas kritums un dezertēšana. 4. aprīlī notikušās operācijas laikā kaujinieki sāka žūpot.» Partizānu kustības veterāns Vasilijs Jermoļenko šo rindu autoram stāstīja, kā šī vienība 1943. gada pavasarī iznīcinājusi cietes rūpnīcu: «Sagrāvām rūpnīcu, kaut ko izvazājām, cilvēki jau ir kā peles.» Bet pēc tam visi Meļņikova vienības kaujinieki, kopskaitā 400 cilvēku, sadzērušies tehnisko spirtu.
ASV Nacionālā holokausta muzeja arhīvā ir saglabātas Ivana Bovkuna komandētas partizānu vienības Par Dzimteni! veterāna Ļeva Aizena atmiņas, kurās viņš liecina, ka padomju svētkus partizāni «atzīmēja ļoti labi», un piemin, ka netālu no Černihivas izdevies ieņemt spirta ražotni - «tikām pie dažām spirta mucām».
No Pripetes upes apkaimē dislocētās Aleksandra Saburova komandētās partizānu vienības Ukrainas partizānu kustības štābs 1943. gada martā saņēma radiogrammu, kas priekšniecībai neatstāja nekādas šaubas par tur notiekošo: «Vada komandieris Borodinskis žūpo un nepilda savus pienākumus. Dzērumā biedē iedzīvotājus ar ieroci.»
Cits piemērs. Ukrainas partizānu kustības štābs nosūtīja uz Poltavas vienību čekistu Jakovu Korotkovu, kuru iecēla par izlūkdaļas vadītāju. Vienības komisārs Mitrofans Negrejevs drīz vien ziņoja, ka jaunais izlūku šefs ātri atradis kopīgu valodu ar komandieri Mihailu Salaju, jo abus vienojis vaļasprieks - dzeršana: «Biedrs Korotkovs izrādījās klasisks alkoholiķis, kurš aģentūras darbu nomainīja pret kandžas meklēšanu, sagādi un iznīcināšanu. Šim nolūkam viņš izmantoja padotos, īpaši jau savu vietnieku biedru Manheimu. Aģentūras darbs palika otrajā plānā, jo tam vairs nepietika laika.»
Par partizānu žūpību bija informēts arī pretinieks. Kādā vācu izlūkziņojumā norādīts, ka Žitomiras apkaimē dislocētās 1. Moldovas partizānu vienības komandieris Vasilijs Andrejevs alkoholu izmanto kā savu padoto stimulēšanas līdzekli: «Lielākai drosmei Andrejevs dod saviem bandītiem vīnu, ko piegādā Maskava. Vīns pienākas tikai tiem, kuri rīko diversijas, un tikai tad, kad dodas operācijā. Visi ir gatavi iet rīkot diversiju par puslitru vīna. Taču visus vienlaikus Andrejevs projām nelaiž, jo ir izveidojis rindu.»
Volīnijas Ļeņina vārdā nosauktās vienības komandieris Ivanovs visu 1944. gada pirmo pusi pavadīja, pļēgurojot kopā ar komisāru, desmit dienu ilgu pārtraukumu pieļaujot vien tad, kad saņēma stingru aizrādījumu no Strokača. Bet pēc tam ķērās pie pudeles ar divkāršu sparu: «Gaidot kravas, atkal sākās nepārtraukta dzeršana un disciplīnas sabrukums.» Līdzīga aina bija arī Baltkrievijā, kur no Poļesjes apkaimes ziņoja, ka «vienības komisārs Čepiga slaistās un dzērumā apšauj kaujiniekus». Vainīgo drīz vien atcēla no amata, taču vietā ieceltais Semeņišins nebija neko labāks, jo arī bieži dzēra.
Sarkano izlūku dzīvesveids
Visvairāk dzēra partizānu vienību izlūki. Pirmkārt, viņi bieži vien dienām ilgi atradās ārpus komandieru redzesloka. Otrkārt, izlūkošana bija smags un bīstams darbs, tādēļ priekšniecība sliecās uz izlūku disciplīnas pārkāpumiem skatīties caur pirkstiem un parasti nekādas lielākas sankcijas par bārienu nesekoja. Izlūku žūpība ir pieminēta vienā no Sumu vienības komandiera Pjotra Veršigoras ziņojumiem: «Lai izvairītos no dažādām nevēlamām parādībām, kas saistītas ar alkoholisku dzērienu lietošanu izlūkoperāciju laikā, pavēlu: 1. Par alkohola lietošanu izlūkoperācijas laikā un ārpus nometnes vainīgie tiks nošauti uz vietas. 2. Alkoholiskus dzērienus atļauts lietot tikai nometnē.»
Ukraiņu nacionālo partizānu - banderoviešu - dokumentos ir aprakstīts gadījums, kad piedzērušies sarkanie izlūki: «22.08.1943. Lucika Ivana restorānā Mislovā ienāca pieci partizāni ar pusaudzi. Centrā bija alu dzeroši viesi. Viens no partizāniem nokliedza: «Rokas augšā!» Pēc tam kārtīgi pārmeklēja visus klātesošos un izdzina pagalmā, aizliedzot izklīst. Pēc tam sarīkoja kratīšanu visā ēkā un lika ieliet alu. Kad izdzēra vairākus kausus alus, gribēja maksāt (saimniece naudu neņēma) un aizgāja.»
Kādas no Volīnijas vienībām komandiera Alekseja Fjodorova dienasgrāmatā ir daiļrunīgs ieraksts par 1943. gada 28. oktobri: «Jau no agra rīta sāku nodarboties ar izlūkiem. Nācās atkal «izsaukt uz paklāja» biedru Zubko. Izrādījās, ka viņš speciāli sūtījis izlūkus pēc kandžas, nevis uz operāciju. Tā vietā viņš kopā ar kaujiniekiem žūpoja. Šodien aizsūtīju biedru Zubko un visus izlūkus uz Berescaniem, Oļko un Gorodišči ar rīkojumu organizēt un paplašināt aģentūras tīklu.» Pēc pusotra mēneša līdzīga situācija atkārtojās šīs pašas vienības citā grupā: «1943. gada 8. decembris. Izlūku komandieris biedrs Ganža ziņoja, ka 2. rotas kaujinieki Ņikišins, Šorijs un Ļepjoškins bijuši Privitovkas stacijā, kur draņķagabali piedzērušies un sākuši šaut. Ļoti bēdīgi - zemnieks viņus pabaroja, padzirdīja, bet šie sāka istabā šaut. Ļova Kuzkins sāka šaut pa bišu stropiem. Tikko šie «jokdari» atgriezās nometnē, es viņu arestēju un iesēdināju tuptūzī.»
Lasot šīs rindas, visai ticams šķiet Volīnijas banderoviešu atstātais situācijas apraksts par 1944. gada februāri: «Vairāku dienu garumā ciematos nepārtraukti darbojās sarkanie izlūki. Braukājot pa ciemiem, viņi visu laiku dzēra kandžu.»
«Bija ļoti daudz kandžas un labu uzkodu...»
Nevar teikt, ka priekšniecība vispār nereaģēja uz šīm nekārtībām, taču neko vairāk par tīri kosmētiskiem uzlabojumiem tā panākt nespēja. Tā pirmo radiogrammu par žūpošanas nepieļaujamību Strokačs Kovpakam nosūtīja 1943. gada februārī, taču, kā ziņoja Sumu vienībā pabijušais čekists Jakovs Korotkovs, dzeršana turpinājās arī martā. Pēc viņa teiktā, Kovpaka vietnieks saimniecības jautājumos Pavlovskis «nekad nav skaidrā, viņa vadībā saimniecības daļā tiek tecināta kandža komandieru vajadzībām». Saskaņā ar Sumu partizānu vienības 5. grupas poļitruka Minajeva liecību pēc Strokača dusmīgās radiogrammas «dzeršanas apmēri mazinājās, taču neizzuda pilnībā. Varu minēt daudzus piemērus. Patlaban Kovpaka vienības ievainotie partizāni Maskavā dzer un ālējas, taču viņus laikus izdevās nomierināt. Komisārs biedrs Rudņevs sāka žūpošanu iznīdēt ar fizisku spēku, un ne vienreiz vien no viņa tika 10. rotas komandierim un komisāram, kā arī citiem biedriem, kuri piedzērušies, bet komandieris biedrs Kovpaks pāris reižu ievelk ar pletni un tad uzreiz reibums izgaist, tādēļ dzeršanas gadījumi kļuvuši retāki.»
Grigorija Baļicka dienasgrāmata liecina, ka pat par paraugvienību uzskatītajā Staļina vārdā nosauktajā Černihivas-Volīnijas partizānu brigādē, kuru komandēja Aleksejs Fjodorovs, dzeršana bija ierasta lieta arī pēc tam, kad 1943. gadā ar to pastāvīgus sakarus uzturēja un kontrolēja Ukrainas partizānu kustības štābs. Arī nonākuši «Lielajā zemē», partizāni savus ieradumus nemainīja. Kad Baļickis pēc ievainojuma tika nogādāts Maskavā, lai atkoptos, tur priekšā jau bija viņa vienības komandieris un komisārs, kuri regulāri rīkoja iedzeršanas: «Es dzīvoju viesnīcas Maskava 859. numurā kopā ar Fjodorovu, Družiņinu, Kovaļenko (vienības komandiera palīdzi komjaunatnes jautājumos) un Pracunu (Staļina vārdā nosauktās vienības komisāru). Par šo numuriņu zināja visa viesnīca. Dzīve sita augstu vilni: dzērām, svinējām, tā pagāja dienas un naktis. Izdzērām tik daudz spirta un degvīna, ka droši vien pietiktu ūdensdzirnavu darbināšanai.»
Uzreiz pēc atgriešanās vienībā, 1943. gada 8. martā tika sarīkota nākamā vētrainā iedzeršana - šoreiz par godu «starptautiskajai sieviešu dienai». Vēl viena ballīte norisinājās 30. martā, atzīmējot komandiera Fjodorova dzimšanas dienu, turklāt tajā piedalījās arī ukraiņu rakstnieks Nikolajs Šeremets: «Mums bija spainis kandžas un vairāki litri 96 grādu spirta.» 9. aprīlī dzēra tāpat vien, bez iemesla: «Uz Naumova vienību aizbraucām mēs, trīs Padomju Savienības Varoņi - Fjodorovs, Kovpaks un es. Ar visu svītu. Eh! Labi uzdzīvojām, bija ļoti daudz kandžas un labu uzkodu.» 1. maiju svinēja divas dienas: «1943. gada 2. maijs. Šodien un vakar uz brokastīm un pusdienām bija uzaicināts Fjodorovs. Bija kandža un labas uzkodas. Biedrs Fjodorovs visu laiku dejoja. Vakarā noorganizējām dejas un dažādas spēles. Tas viss ir labi, taču slikti, ka jau vairākus desmitus dienu mēs nekarojam ar ienaidnieku...»
Alekseja Fjodorova brokastis, kurās tika pasniegts spirts un kandža, notika regulāri. Maija beigās Baļickis ar vairākiem citiem partizāniem tika komandēts uz Maskavu, no kurienes vajadzēja atgriezties 5. jūnijā, taču izlidošana aizkavējās laikapstākļu dēļ. Partizāni šo laiku izmantoja pēc saviem ieskatiem: «Naktī nācās uzdzīvot, sagādājām 20 litrus degvīna un 20 litrus spirta. Kārtīgi pasvinējām, partizānu garā.»
Žūpošana turpinājās arī Volīnijā, kur partizānu vienība apmetās tieši banderoviešu kontrolētās teritorijas viducī. Tā 27. jūlija ieraksts vēsta, ka Aleksejs Fjodorovs bija atstājis Baļicki savā vietā komandēt brigādi, bet pats devies apciemot vietējo partizānu vienību: «No ciemošanās visa vadība atbrauca piedzērusies. Pat komjauniete Marija Kovaļenko bija iereibusi, bet partijas komisijas sekretārs Kudimovs un štāba priekšnieks Rvanovs bija pilnīgā ķēmā. Kā atbrauca, tā uzreiz aizgāja gulēt.» Nemitīgos dzerstiņus pavadīja arī disciplīnas pārkāpumi. Piemēram, 9. oktobrī partizānu grupa tika nosūtīta uz tuvējo ciematu pēc pārtikas produktiem: «No operācijas atveda 80 pudus miltu, 50 liellopus un vairāk nekā 150 aitu. Jāteic, ka bataljona staršina biedrs Koveza un 2. rotas staršina Arendarenko piedzērās kā lopi un fenderēja, kā partizāniem nepienākas darīt. Par nepareizu uzvedību abiem izteikts rājiens ar brīdinājumu.»
Par to, pie kādām sekām noveda sarkano partizānu žūpība, -Nezināmās Kara Vēstures nākamajā numurā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita