Pēc smagās sakāves pie Inčukalna Rīgas pievārtē evakuācija no galvaspilsētas kļuva neizbēgama. Vairs nepietika ne spēku, ne līdzekļu, ne arī laika pilsētas aizstāvībai. Rīgā sākās ļaunprātīgas dedzināšanas un ielu nekārtības, pilsētu masveidā un steidzīgi pameta vācbaltiešu civiliedzīvotāji. 1919. gada 2. janvārī un naktī uz 3. janvāri pilsētu pameta pēdējās landesvēra karaspēka daļas, bet jau nākamajā dienā haosa pārņemtajā pilsētā iegāja Padomju Latvijas kareivji.
Sākoties evakuācijai, vēl nebija skaidrs maršruta galapunkts. Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība un tās karaspēks vadījās pēc apstākļiem. Ja sarkanie sāka virzīties, Latvijas Republikas spēki atkāpās. Par pirmo pieturas punktu kļuva Jelgava. Šeit pavērās bēdīga aina. Oskara Kalpaka komandētie latviešu karavīri lielā skaitā dezertēja, nekur nevēloties doties kopā ar vācbaltiešiem un uzskatot, ka latviešu sarkanie strēlnieki tiem būtu tuvāki - tautieši tomēr! Pauze Jelgavā tika izmantota, lai atlikušos vīrus pārformētu jaunās vienībās. Tā Jelgavā izdevās izveidot landesvēra 1. latviešu atsevišķo bataljonu Kalpaka vadībā.
Mīts par komunāriem
Dedzināšanas un nekārtības Rīgā Ulmaņa valdības evakuācijas laikā un mēģinājumi tos apspiest kļuva par sarkano ideoloģijai svarīgiem notikumiem, pat par kultu, īpaši Pētera Stučkas režīma mitoloģijā. Vēlāk, jau padomju okupācijas laikā, mocekļu mīts tika uzturēts. Par stūrakmeni šajos notikumos kļuva tā saucamie «komunāri» - tā tika nodēvēti 2. janvāra nekārtību dalībnieki, kuri gāja bojā no karavīru lodēm. Viņus pasludināja par mocekļiem, un 14. janvārī Stučkas valdība līķus svinīgi apbedīja pašā pilsētas centrā, Esplanādē, ko drīzumā pārdēvēja par Komunāru laukumu. Divdesmitajos gados viņus pārapbedīs pilsētas kapsētās.
Ceļā uz Kurzemi
Ilgi kavēties Jelgavā nesanāca - pēc neilgas pauzes sarkanie devās uz turieni, un pilsētu nācās steigā pamest. Tālāk ceļš veda uz rietumiem. Pa ceļam pie Auces, naktī no 15. uz 16. janvāri, latviešu sarkanie strēlnieki panāca landesvēru un izcēlās sadursme. Kauja norisinājās pilnīgā tumsā, situāciju pasliktināja pamatīgs sniegputenis. Šeit Kalpaka kareivjiem nācās piedzīvot savas pirmās kaujas ugunskristības. Pie Lielauces muižas sarkano uzbrukums tika veiksmīgi atvairīts, zaudējot četrus kalpakiešus, bet pie kaimiņos esošās Vecauces kļuva skaidrs, ka sarkanajiem ir pārāk liels skaitliskais pārsvars un šo līniju neizdosies noturēt. Vācbaltiešu karavīru rota fon Rādena vadībā posmā starp Bēni un Auci daudzkārtēju sarkano uzbrukumu dēļ cieta pamatīgus zaudējumus, krita 11 vācbaltiešu karavīri. Landesvēram nācās atkāpties tālāk, Skrundas virzienā. Skrundu, kas atrodas jau Ventas pretējā (rietumu) krastā, sarkanie ieņēma 22. janvārī, tomēr viņu virzība citos upes posmos apstājās gar austrumu krastu. Skrunda kļuva par bīstamu precedentu, jo sarkanajiem tagad bija placdarms upes rietumu krastā, tomēr landesvērs neļāva šo placdarmu paplašināt, un pat radās brīdis nelielai atelpai.
29. janvārī notika landesvēra sastāvā iekļautās vācbaltiešu Rādena rotas un Trieciengrupas, latviešu atsevišķā bataljona un kapteiņa Didorova krievu rotas pretuzbrukums lieliniekiem Skrundā. Saskaņā ar operācijas plānu vācbaltiešu vienību uzdevums bija uzbrukt atejošajiem lieliniekiem no flanga, latviešiem bija jāuzbrūk gar Rudbāržu-Skrundas lielceļu un pa labi no tā, bet krievu rota devās uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja vācbaltiešu artilērijas baterija. Trīs stundu ilgā kaujā, iztiekot bez nopietniem zaudējumiem (tikai divi ievainotie), izdevās padzīt lieliniekus no Skrundas un pacelt sarkanbaltsarkano karogu. Pieminot šos notikumus, 29. janvārī Skrundā tiek svinēta Karoga diena.
Taču tajā pašā laikā pie Ventas upes Ziemeļkurzemē sarkanajiem izdevās izveidot vēl divus placdarmus kreisajā krastā, ieņemot Ventspili un Kuldīgu. 1919. gada februāra sākumā gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot nelielu apgabalu Liepājas un Aizputes apriņķos, bija nonākusi Padomju Latvijas valdības un armijas kontrolē. Taču turpmākajās nedēļās iniciatīvu Kurzemes frontē pamazām pārņēma pretlielinieciskie spēki. Februārī Kurzemes ziemeļu daļā landesvēra vācbaltiešu vienības atguva daļu zaudētās teritorijas, tostarp atbrīvoja Kuldīgu un Ventspili.
Golca ierašanās
Jāpiemin pieredzējušā vācu ģenerāļa Rīdigera fon der Golca ierašanās Liepājā 1. februārī. Viņam aiz muguras jau bija Pirmā pasaules kara pieredze, kā arī vācu daļu komandēšana Somijā. 1918. gada aprīļa sākumā tās nosūtīja uz Somiju, kuras valdība Pilsoņu karā cīņai pret sarkanajiem gvardiem lūdza Vācijas militāro palīdzību. 3. aprīlī vācieši izsēdās Hanko pussalā, ātri atbrīvoja Helsinkus no sarkanajiem un līdz mēneša beigām nodrošināja Somijas neatkarību. Divīzija līdz 30. maijam Somiju atstāja, bet Golcs tur vēl kādu laiku palika kā Vācijas valdības pārstāvis.
Golca panākumi Somijā ietekmēja lēmumu 1919. gada sākumā viņu iecelt par Kurzemē un Ziemeļlietuvā esošās Vācijas armijas komandieri, lai aizsargātu Austrumprūsijas pierobežu reģionus no boļševiku uzbrukuma. Fon der Golcs kļuva par 6. rezerves korpusa komandieri, 1919. gadā ierodoties Liepājā. Viņš bija Liepājas okupācijas spēku militārais gubernators un reģionā esošo Vācijas armijas spēku komandieris. Viņa brālis aktīvi iesaistījās brīvprātīgo vervēšanā Vācijā un Freikorps vienību sūtīšanā uz Kurzemi. Nelielā un vājā Dzelzs brigāde drīz izauga par šo algotņu veidotu Dzelzs divīziju, kas bija pakļauta Golcam. Lai arī juridiski skaitījās pakļauts Latvijas Pagaidu valdībai, Golcam pakļāvās arī Baltijas landesvērs.
Operācija Atkusnis
Jau no pašām pirmajām februāra dienām Rīdigera fon der Golca vadībā sākās Kurzemes atbrīvošanas plānu veidošana. Operācijai piešķīra kodēto nosaukumu Tauwetter jeb Atkusnis. Landesvērs pēc vairāku komandiera pienākumu izpildītāju rotācijas beidzot tika pie pastāvīga komandiera - šajā amatā tika iecelts pieredzējušais Vācijas virsnieks Alfrēds Flečers.
Pateicoties 6. rezerves korpusa komandiera Rīdigera fon der Golca sekmīgajam darbam, izdevās atjaunot novājināto Dzelzs divīziju, kuras sastāvā bija Vācijas pilsoņi, bijušās Ķeizariskās armijas kareivji. Viņiem tika apsolīta Latvijas pilsonība un zeme apmaiņā pret solījumu cīnīties par Latviju. Straujš jaunu brīvprātīgo pieplūdums sākās februārī.
Marta sākumā viss bija sagatavots operācijai Atkusnis. 3. martā karadarbība sākās visā Kurzemes frontē. Vācbaltiešu daļām pēc plāna tika atvēlēts ziemeļu frontes posms, vajadzēja uzbrukt no Kuldīgas uz Tukuma pusi. Soli pa solim marta pirmajā pusē landesvēram izdevās atbrīvot vienu apdzīvotu vietu pēc otras. Latviešu sarkanie strēlnieki bija nonākuši neapskaužamā stāvoklī, jo situāciju Latvijā ietekmēja pilsoņu karš Krievijā, kas prasīja pamatīgus resursus. Kā zināms, formāli esot neatkarīga, Padomju Latvija ar Pēteri Stučku priekšgalā būtībā bija Padomju Krievijas marionete un sarkanās Latvijas bruņotie spēki bija pakļauti lielajai Sarkanajai armijai. Šāda lietu kārtība bija izdevīga pretboļševistiskajiem spēkiem.
15. martā landesvēra karavīri ienāca Tukumā, kā arī atbrīvoja 108 ķīlniekus, kurus lielinieki no Tukuma cietuma Klapkalnciema virzienā kājām dzina uz Rīgu. Taču drīz vien atsākās lielinieku uzbrukums un viņi atgriezās pilsētā, padzenot no tās landesvēra vienības. Tikai nedēļu vēlāk, 1919. gada 22. martā, landesvēram izdevās atkarot Tukumu. Atbrīvojot pilsētu, todien krita 12 Baltijas landesvēra brīvprātīgie. Pavisam kaujās par Tukuma un novada atbrīvošanu no lieliniekiem krita vai no ievainojumiem lazaretēs mira 56 Baltijas landesvēra brīvprātīgie. Tukuma Kalna kapos tika apbedīti 29 no šiem Latvijas brīvības cīnītājiem, pārējie - citās kapsētās. Diemžēl piecdesmito gadu sākumā grants ieguves laikā Tukuma Kalna kapu dienvidu mala nobruka un landesvēra kareivju apbedījuma vieta tika izpostīta, tāpat kā Pirmā pasaules karā kritušo vācu karavīru kapi un lielinieku terora laikā nogalināto vācbaltiešu civiliedzīvotāju piemiņas vieta.
Paralēli cīņām par Tukumu 18. martā landesvēra Trieciendaļa kopā ar firsta Līvena vienību pretēji visiem plāniem un pavēlēm devās uzbrukumā, lai glābtu no nāves daudzus Jelgavā apcietinātos vācbaltiešu civiliedzīvotājus. Vakarpusē šiem drosminiekiem izdevās ieņemt šo seno Kurzemes galvaspilsētu. Tas bija pārdrošs solis, jo tagad landesvērs viens pats atradās stipri uz priekšu izvirzītā stāvoklī, pat Dobele vēl nebija ieņemta, tātad, ja sarkanie veiktu enerģiskus pretsoļus, Jelgava varēja nonākt aplenkumā. Bet viss beidzās labi, jo drīz vien uz priekšu pavirzījās arī citas landesvēra daļas un Dzelzs divīzija.
Diemžēl šos panākumus aptumšoja Oskara Kalpaka nāve operācijas Atkusnis pašā sākumā - viņš gāja bojā muļķīga pārpratuma dēļ no tā saucamās «draudzīgās uguns». Tas latviešiem bija smags trieciens, tomēr drīz vien savas labākās īpašības parādīja jaunais komandieris Jānis Balodis. Latviešu daļas no boļševikiem atbrīvoja savu frontes iecirkni centrālajā Kurzemē, savukārt Vācijas brīvprātīgie - Dzelzs divīzija - Dienvidkurzemi un Lietuvas ziemeļus. Marta beigās kopējā frontes līnija Kurzemē jau nostiprinājās gar Lielupi. Tagad pavērās ceļš uz visiekārojamāko mērķi - Rīgu.
Politiskā krīze aizmugurē
Taču negaidīti šos plānus par Rīgu sāka ietekmēt situācija dziļi frontes aizmugurē - Liepājā. Jau februārī parādījās plaisas attiecībās starp Pagaidu valdību un vācbaltiešiem. 1919. gada 18. februāra vakarā Liepājas ostas reidā no Stokholmas ieradās zviedru tvaikonis Runeberg. Muitas darbinieki pārbaudīja Vidzemes landmaršala Heinriha fon Štrika, atvaļinātā zviedru pulkvežleitnanta Nilsa Edlunda, atvaļinātā vācu virsnieka Karla Štoka un Zviedrijas konsula Liepājā Gustava Helstrema dokumentus. Dienu vēlāk Štoku, Dimperamu un Edlundu arestēja, apsūdzot ieroču kontrabandā, no viņiem piederošām mantām konfiscēja aizzīmogotu aploksni un papīriem piebāztu melnu portfeli. Vācu armijas patruļa arestēja arī fon Štriku, taču drīz vien atbrīvoja, un viņš pameta Latviju. Kā izrādījās, dokumentos bija slepenie plāni dibināt tā saucamo Baltenlandi - jaunu valstisku veidojumu Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas vietā, kas balstītos uz vācbaltiešiem un Vāciju. Šis skandāls iegāja vēsturē kā «Štrika sazvērestība».
Savukārt pēc marta ofensīvas beigām Pagaidu valdība sāka atklāti un acīm redzami orientēties uz Lielbritānijas atbalstu un palīdzību, cenšoties demonstrēt neatkarību no vācbaltiešiem un no Vācijas, tā ceļot savu popularitāti latviešu iedzīvotāju masās. Jau 9. aprīlī Liepājā pienāca pirmais kuģis ar 1200 tonnām miltu. Aizsardzības ministrs Zālītis sāka pieprasīt kontroli pār landesvērā dienošajām latviešu vienībām, bet zemkopības ministrs Goldmanis publiski runāja par agrārreformu, kas draudēja iznīcināt vācu muižniecības dominējošo stāvokli. Fon der Golcs savās atmiņās rakstīja, ka pieņēmis lēmumu par «puslielinieciskās» Ulmaņa Pagaidu valdības gāšanu un tādas valdības izveidošanu, kurā būtu pārstāvēti arī vācbaltieši un citas iedzīvotāju grupas. Vācbaltiešu pārstāvji martā sāka neauglīgas sarunas ar Ulmani par kabineta izmaiņām, Zālīša un Goldmaņa atbrīvošanu un vācbaltiešu ministru iecelšanu. Vācbaltiešiem ļoti svarīgs bija arī muižu zemju likteņa jautājums. Taču Ulmanim bija savi apsvērumi, kuru dēļ viņš nebija gatavs piekāpties vācbaltiešu prasībām, Attiecībām starp abām pusēm pasliktinoties, sāka ost ne vairs pēc parastas politiskās krīzes, bet jau pēc militāra puča. Bet par to - žurnāla nākamajā numurā.
Interesanti fakti
Landesvērā bija liels slavenu un bagātu vietējo vācbaltiešu atvašu īpatsvars, kuri karot pieteicās brīvprātīgi, kaut ģimeņu resursi ļautu doties prom uz jebkuru vietu pasaulē. Daudzi no viņiem atdeva savas dzīvības, krita arī brāļi no vienas ģimenes. No frontē gūto ievainojumu sekām Liepājā mira Joahims fon Knīrims, Rīgas Politehniskā institūta rektora, slavenā profesors Voldemāra fon Knīrima dēls. Reinera kafejnīcu īpašnieku dzimta zaudēja divus savus dēlus - Hariju un Ērihu. Ēriha Reinera piemiņas portrets no bronzas Rīgas Lielajos kapos bija pēdējais Baltijas slavenākā tēlnieka Augusta Folca darbs. Atbrīvojot Kuldīgu no boļševikiem, savu dzīvību atdeva tirdzniecības impērijas Jacksh & Co mantinieks Heincs Jakšs. Taču viņi ne tuvu nebija vienīgie ievērojamu vācbaltu ģimeņu pārstāvji, kuri karoja landesvēra rindās.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita