Alpu ieskautās valsts pilsoņi šķiet tik saliedēta un pat viengabalaina tauta, ka brīžam pat aizmirstas par tās četrām oficiālajām valodām. Un arī par šveiciešu dalījumu vismaz četrās, turklāt agrāk savstarpēji naidīgās, kristiešu konfesijās. Grūti iedomāties, ka te jebkad kāds būtu pacēlis ieroci pret saviem tautiešiem. Taču tieši mūžīgās nesaskaņas starp katoļiem un protestantiem izraisīja pēdējo Alpu valsts pilsoņkaru 1847. gadā. Līdz tam Šveice bija jau trīs desmitgades veiksmīgi nodzīvojusi kā neitrāla valsts - neuzbrūkot citiem, necīnoties ar iebrucējiem.
Atbrīvošana no Napoleona režīma okupācijas 1815. gadā nebūt nenozīmēja - līdzīgi kā Francijā - atgriešanos pie vecās feodālās kārtības. Valstī sākās arvien plašāka liberalizācija, virzoties uz lielāku demokrātiju, pilsoņu vienlīdzību un varas sekularizāciju (tās nošķirtību no reliģijas). Tika izdots arvien vairāk progresīvās politiskās idejas sludinošu laikrakstu, liberālās domas centri bija jaunizveidotās Cīrihes (1833) un Bernes (1834) universitātes. Valsts modernizācijas priekšnoteikumi tika saskatīti varas centralizācijā, tāpēc tika gatavota jauna konstitūcija, kas ierobežotu kantonu tradicionālo suverenitāti.
Šveices Konfederācija
Valstij nosaukumu deva Švīces vēsturiskā zeme jeb kantons, kas 1291. gadā kopā ar Ūrī un Untervaldenes kantoniem parakstīja aizsardzības un tirdzniecības līgumu. Savukārt Švīces nosaukuma pamatā ir senvācu Suittes - tas apzīmē mežu izdedzināšanu, lai atbrīvotu vietu māju celtniecībai.
Šveice, neraugoties uz tās nosaukumu, ir federāla valsts. Tajā patlaban ir 26 kantoni, kas bauda plašu autonomiju un šķiet gandrīz neatkarīgi - tiem joprojām ir savas konstitūcijas, likumi un parlamenti. Vienkārši sakot, federālās valdības, un tās budžeta ziņā ir ārpolitika, bruņotie spēki un Šveices franka emisija. Starp citu, par nacionālo valūtu tas kļuva vien 1850. gadā, jo līdz tam daudzi kantoni laida apgrozībā savu naudu.
Būdama tradicionāli neitrāla oficiāli Šveice nav ne ANO, ne arī Eiropas Savienības dalībvalsts, taču kopā ar Norvēģiju un Islandi ietilpst Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijā, kas ļauj baudīt ES iekšējā tirgus priekšrocības. «Slavena» kā pēdējā valsts Eiropā, kurā piešķirtas balsstiesības sievietēm - tas notika 1971. gadā: salīdzinājumam - Latvijas teritorijā jau 1905. gada pašvaldību vēlēšanās.
Valstī ir četras oficiālās valodas - vācu, franču, itāļu un retoromāņu. Pēdējā izveidojusies Senās Romas laikos kā latīņu valodas vietējais dialekts, tā ir dzimtā valoda apmēram 40 tūkstošiem Šveices dienvidaustrumu Graubindenes kantona iedzīvotāju. Retoromāņu valodai atšķirībā no pārējām trim ir tikai reģionāls statuss.
Valstī tradicionālās reliģijas ir dažādi kristietības atzari: katolicisms (patlaban apmēram 30 procenti valsts iedzīvotāju), kā arī baznīcas reformatoru Žana Kalvina, Ulriha Cvinglija un Mārtiņa Lutera XVI gadsimtā radītās protestantu konfesijas (tām pieder piektdaļa šveiciešu). Gandrīz 36 procenti valsts iedzīvotāju nav reliģiozi.
Šveice ir 41 285 kvadrātkilometrus (64 procenti Latvijas teritorijas) plaša un tajā dzīvo 9 miljoni cilvēku (4,8 reizes vairāk nekā mūsu valstī). Nominālais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir 104 896 ASV dolāri (2025, SVF dati), Latvijā - 24 374 dolāri.
Vieno valsti, padzenot jezuītus
Šveices Konfederācijā nekad nav bijis monarha varas, taču tās republikānisms pirms franču iebrukuma bija stipri nosacīts. Daudzus kantonus pārvaldīja vietējie aristokrāti un pilsētu bagātā elite jeb patricieši. Federālās valdības spiediens šādu oligarhiju jeb bagāto varu daudzviet aizstāja ar jūtami pilsoniskāku demokrātiju. Baznīcas tika pakļautas valsts varai, tā likvidēja katoļu klosterus, to īpašumus izmantoja labdarībai, bet bijušajiem mūkiem un mūķenēm valdība maksāja pensijas.
Valsts un sabiedrības liberalizēšanās un sekularizācija radīja neapmierinātību Šveices vidienes kantonos - katoliskos un agrāri «atpalikušos». Tāpēc 1845. gadā septiņi no tiem (pavisam tobrīd valsts sastāvēja no 22 kantoniem) - Lucerna, Ūrī, Švīce, Untervaldena, Cūga, Fribūra un Valē - apvienojās separātiskā «Īpašajā savienībā» jeb Sonderbund.
Ārpus tās palika divi katoliski kantoni - itāliskais Tičīno un vāciskā Zoloturna -, apliecinot, ka Zonderbunds bija nevis konfesionāls, bet politisks projekts «zudušo mierlaiku» restaurācijai. (Taču šajā savienībā valdīja iekšējās politiskās pretrunas, tāpēc kantonu vienotība vēlāk izrādījās ne pārāk cieša.) Daudzviet sākās Jēzus Savienības jeb jezuītu ordeņa un citu katoļu garīdznieku kūdītas masu nekārtības, tajās pašorganizētiem «miličiem» nežēlīgi izrēķinoties ar vietējiem liberāļiem/protestantiem.
Federālā valdība, kas balstījās liberālo/protestantisko kantonu vairākumā, 1847. gada vasarā atzina katoļu savienību par antikonstitucionālu un uzdeva to likvidēt. Tāpat valsti lika pamest jezuītu ordenim, to vainojot nemieru izraisīšanā. Separātiskie kantoni atteicās pakļauties, un pēc gandrīz pusgadu ilgas politiskās vilcināšanās valsts centrālā vara izšķīrās likvidēt pretestību ar militāru spēku.
Divi nelieli kantoni - frančvalodīgā Neišatele valsts rietumos un vācvalodīgā Apencelle-Innerrodene ziemeļaustrumos - pasludināja neitralitāti šajā konfliktā, nesūtot savus karavīrus nevienai no karojošām pusēm. Pēc federālās armijas uzvaras abus kantonus piespieda iemaksāt (attiecīgi 300 un 15 tūkstošus franku) kritušo karavīru atraitņu un bāreņu palīdzības fondā.
Protestantiem - kartogrāfs, katoļiem - protestants
Tā dēvētajam Zonderbunda karam - pēdējam Šveices pilsoņkaram un tās militārajam konfliktam - piemita valsts vēsturē neredzēts vēriens. Agrāk savstarpējās kaujās vai cīņās pret ārvalstu iebrucējiem iesaistījās vien daži tūkstoši karotāju. Šoreiz federālā valdība pret dumpiniekiem sūtīja līdz pat 100 tūkstošiem vīru lielu armiju ar tiem laikiem modernu bruņojumu un 260 lielgabaliem.
Savukārt Zonderbunds 1847. gada oktobrī savāca 36 tūkstošu vīru lielu armiju, ko papildināja septiņos kantonos mobilizētie 47 tūkstoši rezervistu jeb landšturmistu. Tolaik rezervē tika ieskaitīti visi valsts vīrieši vecumā no 17 līdz 50 gadiem (tagad - no 18 līdz 49 gadiem), bet rezerves virsnieki varēja dienēt līdz 55 gadiem. Separātistus ar ieročiem un naudu slepus apgādāja Austrija (kas sūtīja arī instruktorus), Francija un Prūsija. Turklāt tās pašas gatavojās kopējam militāram iebrukumam Šveicē, no kā šīs trīs valstis kategoriski centās atrunāt Lielbritānija.
Par federālās armijas virspavēlnieku tika iecelts ģenerālis Gijoms Anrī Difūrs (1787-1875), tobrīd slavens kā tiltu būves inženieris un kartogrāfs, arī Ženēvas Universitātes matemātikas pasniedzējs. Šīs pilsētas pulksteņmeistara un vienlaikus zemnieka dēls bija studējis Parīzes politehniskajā skolā un franču kara akadēmijā. Dienot Napoleona armijā, viņš cīnījās pret britiem, aizstāvot Kerkīras (Korfu) salu Vidusjūrā, un pārbūvēja Lionas nocietinājumus.
Zonderbunds par savu karavadoni 1847. gada janvārī izraudzīja Šveices armijas ģenerālštāba pulkvedi Johanu Ulrihu fon Salī-Soljo (1790-1874). Dižciltīgais militārists gandrīz ceturtdaļgadsimtu dienēja Nīderlandē - vienā no šveiciešu algotņu peļņas vietām. Štāba amatu viņš pameta pats pēc savas iniciatīvas kā kvēls Zonderbunda atbalstītājs. Ironiskā kārtā katoļu bruņoto spēku virspavēlnieks bija no senas protestantu dzimtas, taču ar separātistiem viņu vienoja vēlme nosargāt šveiciešu konservatīvās vērtības. Viņa iecelšana ļāva Zonderbundam par savas armijas komandieri neaicināt ārzemnieku, kaut gan iepriekš bija noskatītas poļa vai austrieša kandidatūras.
Pietika piedraudēt ar lielgabaliem
Pirmie uzbrukumā devās separātisti, kuri 1847. gada 3. novembrī ieņēma neaizsargāto Svētā Gotarda pāreju. Tas viņiem ļāva saglabāt satiksmi starp Šveices centrālo daļu un Valē kantonu. Taču separātistiem neizdevās nodalīt federālā karaspēka vienības Tičīno reģionā no citām, kas atradās Graubinderes kantonā (tās komandēja Eduards de Salī-Soljo, katoļu virspavēlnieka brālis!). Par pirmajiem kara upuriem 4. novembrī kļuva daži tičīniešu nogalināti Ūrī kantona karavīri.
Zonderbunda pamatspēki 12. novembrī ielauzās Ārgavas kantonā, cerot sašķelt federālo armiju divās daļās un atbrīvot ceļu uz katolisko Fribūru. Tā, Konfederācijai lojālo kantonu aplenkta, bez robežas ar sabiedrotajiem, atradās izolācijā un bija viegli uzveicama. Taču separātisti tika apturēti un ar zaudējumiem atkāpās uz Lucernu. Atklājās, ka katoļu armija ir ne tikai mazāka skaitā, bet arī vājāka karot prasmē un iekšēji nesaliedēta, jo to veidoja dažādu kantonu vienības, kas centās karot patstāvīgi.
Federāļi devās uzbrukumā Fribūras kantonam. Pirms 14. novembrī paredzētā uzbrukuma tā galvaspilsētai Difūrs nosūtīja pie rātskungiem savu vēstnesi, mudinot viņus padoties un nepieļaut asiņainu slaktiņu. Bija sagatavoti sešdesmit lielgabalu, kas pilnībā noārdītu pilsētas aizsargmūri. Fribūrieši nekavējoties kapitulēja, un uzvarētāji ieročus nolikušos katoļu karotājus vienkārši atlaida mājās.
Jezuīti aizbēga no kantona, kam tika iecelta jauna un, protams, liberāla vietējā valdība. Uzvarētāju komandieris jutās spiests izsludināt pilsētā aplenkuma stāvokli (kas dod tiesības nošaut marodierus), lai nepieļautu, ka federāļu karavīri, par spīti visām bargajām pavēlēm, izlaupa un izposta Fribūru.
Federāļu karaspēkam 21. novembrī pēc vietējā parlamenta balsojumu bez kaujas kapitulēja arī Cūgas kantons Zonderbunda «kodolā». No tā federāļi devās uz Lucernas kantonu, uz kura robežas notika kara izšķirošā kauja pie Gizikonas ciema. Te sakopotie separātistu spēki atradās izdevīgās pozīcijās uz pakalna, koku un krūmu aizsegti. Taču fon Salī-Soljo - ievainots galvā ar mortīras lādiņa šķembu pēc trijiem federāļu uzbrukumiem katoļu pozīcijām - pavēlēja saviem vīriem atkāpties.
Pāris stundu ilgusī Gizikonas kauja bija garākā un asiņainākā - ar 37 kritušajiem un aptuveni simts ievainotajiem - visā Zonderbunda karā. Turklāt tā bija pirmā kauja pasaules militārajā vēsturē, kurā tika izmantoti speciāli rati ievainoto izvešanai no kaujaslauka. Zirgu vilktās neatliekamās palīdzības ekipāžas apkalpoja Cīrihes brīvprātīgie un medmāsas.
Savienības kara padome, kantona vadība un jezuīti pameta Lucernu. Drīz vien bez jebkādas cīņas kapitulēja pārējie pieci kantoni. Karš izbeidzās tik ātri, 29. novembrī, ka plānotajai ārvalstu intervencei vairs nebija nepieciešamā formālā attaisnojuma - Zonderbunda izteikta palīdzības lūguma. Ieinteresētās kaimiņvalstis cerēja, ka katoļu pretestība būs daudz spēcīgāka un ilgāka. Taču franču valdības kurjers, kurš tika sūtīts pie separātistu vadības Lucernā, lai tai dotu attiecīgu mājienu, tur vairs neatrada nevienu tās pārstāvi.
Karavadonis-humānists
Pilsoņu kari parasti mēdz būt ļoti asiņaini un valsti izpostoši, taču šis bija vairāk nekā «neparasts». Tajā - atkal neraksturīgi Šveices agrākajiem militārajiem konfliktiem - cieta vien daži simti cilvēku. Dzīvības zaudēja apmēram astoņdesmit federāļu un trīs desmiti separātistu.
Tas bija ģenerāļa Difūra tiešs nopelns. Viņš karavīriem pavēlēja nepostīt pretinieka īpašumus, būt saudzīgiem pret tā karavīriem un glābt dumpīgo tautiešu dzīvības. Ievainotos steigšus nogādāja hospitāļos, un federāļi bija nodrošinājušies ar spēcīgu karalauka medicīnas dienestu. Ģenerālis pat atteicās lietot armijas arsenālos glabātās britu Kongrīva raķetes (mīnmetēja priekštecis), jo tās padarītu karu daudz varmācīgāku, kaitējot galvenajam kara mērķim - saturēt kopā valsti.
Difūrs savu humāno pieredzi izmantoja, liekot idejiskos un organizatoriskos pamatus vēlākajai Starptautiskajai Sarkanā Krusta biedrībai un Pirmajai Ženēvas konvencijai par ievainoto kopšanu karadarbībā. Par uzvaru tik «žēlīgā» karā virspavēlnieks saņēma - bez nevīstošas nacionālā varoņa slavas, pieminekļiem un viņa vārdā nosauktām ielām - 60 tūkstošus franku lielu valdības naudas balvu. Ģenerāļa nopelni dzimtenes labā tika īpaši godināti, viņa vārdā 1863. gadā nosaucot valsts augstāko virsotni - Difūra smaili (4634 m) Penninu Alpos pie robežas ar Itāliju.
Centrālās varas īslaicīgi okupētie kantoni netika represēti, tiem vajadzēja apmaksāt tikai kara radītos - federāļu savaldības dēļ ne pārāk smagos - zaudējumus. Dumpinieku karavadoni fon Salī-Soljo apsūdzēja sazvērestībā pret valsti, taču nācijas izlīguma vārdā viņu netiesāja. Pēc kaimiņvalstīs pavadītiem astoņiem trimdas gadiem militārists bez problēmām atgriezās dzimtajā Kūras pilsētā.
Protestantu un katoļu savstarpējo diskusiju un kompromisu dēļ 1848. gadā pieņemtā Šveices konstitūcija novērsa agrāko kantonu nošķirtību un sāncensību, veidoja daudz saliedētāku un pilsoniskāku nāciju.
Kāds militārās vēstures entuziasts, protams, vīpsnās: kas nu šis par karu?! Taču šveicieši nepilna mēneša laikā un ar maziem upuriem panāca savas valsts vienotību. Tāds pats rezultāts ASV prasīja četrus pilsoņu kara gadus (1861-1865) un tajā nosvilinātos - šo laiku cenās - 90 miljardus dolāru; pat vairāk nekā miljonu mirušo karavīru un mierīgo iedzīvotāju.
Šveices vēstures pieturas punkti
15. gads pirms mūsu ēras: Romas impērija iekaro Alpus, uzveic tur dzīvojošos helvētus - ķeltu cilti - un valsts tagadējā teritorijā izveido savas provinces un dibina pilsētas. Godinot seno pirmtautu, Šveici dēvē arī par Helvētiju, un tās oficiālais nosaukums latīniski ir Confoederatio Helvetica. Saīsinājums CH kalpo par valsts ISO kodu un interneta domēna apzīmējumu (sastopams arī .swiss).
504. gads: šīs zemes un tajās apmetušos alemaņus - ģermāņu ciltis -, kuri padzina romiešus, iekaro Franku impērija. Šveices teritorija X gadsimtā tiek iekļauta Svētās Romas impērijā.
1291. gads: trīs šveiciešu vēsturiskie novadi jeb kantoni - Švīce, Ūrī un Untervaldene - vēlreiz paraksta kopējas aizsardzības un tirdzniecības līgumu. Tas kļūst par pamatu, uz kura pamazām veidojas jauna valsts. Sākas kantonu zemessardzes cīņas pret austriešu kundzību, lai šie novadi saglabātu tiesības būt faktiski neatkarīgiem.
1315. gads: kalnu kaujā pie Morgartenas apmēram 1700 zemnieku pilnībā sagrauj deviņus tūkstošus vīru - ieskaitot divus tūkstošus bruņinieku zirgos - lielo Austrijas hercoga armiju.
1353. gads: sākotnējam triju kantonu līgumam pievienojās Glarusas un Cūgas kantoni, tāpat arī Lucernas, Cīrihes un Bernes pilsētas (tās ir arī kantoni). Šveices Konfederācijas teritorijas pakāpeniska paplašināšanās ilgst līdz pat XVIII gadsimta sākumam.
1440. gads: sākas Vecais Cīrihes karš, pilsētai cenšoties pakļaut citus kantonus. Tādēļ to izslēdz no konfederācijas, un Cīrihe izvēlas par sabiedroto Svētās Romas imperatoru. Viņš sauc palīgā Francijas karali, un Šveicē iebrūk 30 tūkstošu vīru liela algotņu armija. Taču, ciešot lielus zaudējumus, ko rada ievērojami mazskaitlīgāks pretinieks, iebrucēji dodas projām. Sešos kara gados abas karojošās šveiciešu puses izsmeļ savus spēkus, un tiek noslēgts pamiers. Cīrihe 1450. gadā atgriežas konfederācijā.
1499. gads: Šveices Konfederācija pilnībā de facto atbrīvojas no Svētās Romas impērijas kundzības, karā uzvarot imperatora balstīto kaimiņvalsti - Švābu savienību.
1512. gads: Šveices teritoriju papildina itāliskais Tičīno kantons. Par konfederācijas svarīgu «eksportpreci» no XIV gadsimta beigām kļūst šveiciešu algotņi, kuri dodas karot zem svešiem karogiem. Peļņa tiek investēta arī topošajā Šveices pulksteņu industrijā. Augstu vērtētie Alpu landsknehti par dalību militārajos konfliktos Itālijā samaksu ņem ne tikai naudā - Šveice iegūst daļu Milānas hercogistes zemju.
1531. gads: kaujā pie Kapeles ciema, netālu no Cīrihes, šveiciešu protestanti - ne vairāk kā divi tūkstoši vīru - cīnās ar viņiem uzbrukušo tautiešu-katoļu četrkāršu pārspēku. Protestantu karavadonis Ulrihs/Huldriks Cvinglijs, Cīrihes teologs-reformators, tiek nogalināts, viņa līķis - apgānīts. Tiek apturēta protestantu ticības kareivīgā izplatīšana ārpus kantoniem, kuros tai jau iegūts vairākums, un Šveices reliģiskā karte ilgu laiku paliek nemainīga. Franču ticības karos šveiciešu algotņi-protestanti cīnās hugenotu pusē, pāvestam uzticīgie kalpo Katoļu līgai.
1648. gads: pēc Trīsdesmitgadu kara beigām arī Šveices Konfederācijas pārstāvis paraksta Vestfālenes miera līgumu. Tajā tiek de iure atzīta Šveices neatkarība no Svētās Romas impērijas un solīta tās neitralitāte karos: neuzbrukt citiem un neiesaistīties militārās savienībās. Tas neattiecas uz algotņu vervēšanu - gan Romas pāvestus (arī patlaban), gan Francijas karaļus turpina sargāt šveiciešu gvarde.
1653. gads: saimnieciskais posts, ko radīja Trīsdesmitgadu karš, Šveicē uzjunda zemnieku nemierus. Viņi saviem pārvaldītājiem Bernē, Bāzelē un Lucernā pieprasa nodokļu atlaides. Laucinieki saceļas un aplenc šīs pilsētas, pilnībā kontrolējot teritoriju starp tām. Ar dumpiniekiem tiek slēgti miera līgumi, bet vēlāk pilsētu pašvaldību savāktais karaspēks viņus sakauj. Tomēr kara nestās mācības liek reformēt gandrīz absolūto zemnieku pakļautību pilsētas patriciešu-oligarhu varai.
1656. gads: starp katoļu un protestantu kantoniem pastāvošie konflikti noved pie pirmās Filmergenes kaujas. Tajā Cīrihes un Bernes pilsoņi cenšas revanšēties par 1531. gada sakāvi. Kauja beidzas neizšķirti, karotājiem noslēdzot miera līgumu. Otrajā Filmergenes kaujā 1712. gadā protestanti, nogalinot apmēram 2400 pretinieku un zaudējot 600 savējos, gūst pārliecinošu uzvaru, izbeidzot katoļu hegemoniju Šveicē.
1798. gads: revolucionārās Francijas armija iekaro Šveici un kopā ar vietējiem atbalstītājiem pārvērš to par marionešu valsti - unitāru Helvētijas Republiku. Okupanti Šveices bankās piesavinās milzu finanšu līdzekļus. Pēc pieciem gadiem Napoleons, rēķinoties ar šveiciešu iekšējām nesaskaņām, atjauno kantonu federāciju. Daļa Šveices frančvalodīgo zemju, ieskaitot Ženēvu, pievieno viņa impērijai. Valstī pirmo reizi tiek izveidota nacionālā armija. Šveices karavīri zem franču karogiem varonīgi cīnās Spānijā un Krievijā.
1815. gads: Napoleona impērijas uzveicēji Vīnes kongresā atjauno Šveices neatkarību, un sākas jauns tās neitralitātes laikmets. Valstī tiek likvidēta dzimtbūšana un ieviesta obligātā pamatizglītība.
1848. gads: pēc Zonderbunda sagrāves tiek pieņemta jauna Šveices Konfederācijas konstitūcija (lielā mērā balstīta ASV konstitūcijā un šīs valsts štatu suverenitātē), kas ieliek pamatus šodien saliedētajai šveiciešu nācijai un tiešajai demokrātijai, likumus pieņemot tautas balsojumos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita