Sadursmēs gūtus ievainojumus sāka lāpīt vēl akmens laikmetā. Homo sapiens paņēma akmeni vai vāli un devās agresīvā komunikācijas ekspedīcijā pret kaimiņu cilts laikabiedriem. Kopš tā brīža parādījās konfliktos gūtas traumas un brūces, kuras vajadzēja aprūpēt. Arheologi ir atrakuši lērumu skeletu ar acīmredzamām izārstētu lūzumu un saaugušu kaulu pēdām.
Kas bija šie senie kaulu skroderi? Mums atliek tikai minēt. Taču dokumentāri zināms, ka Romas - jau kā impērijas - laikā eksistēja augstvērtīga kara medicīna. Tā pastāvēja arī citās antīkajās kultūrās, piemēram, Ēģiptē un Asīrijā, bet tieši romieši ievainoto ārstniecību pārveidoja par vienu no karamākslas stūrakmeņiem. Tā mūsu ēras II gadsimtā kāds Galēns bija imperatoru Marka Aurēlija un Komoda personīgais ārsts - viņš tos galvenā medicīnas padomnieka statusā pavadīja kampaņās pret ģermāņu ciltīm. Galēns slavu bija ieguvis kā ķirurģisko operāciju virtuozs un anatomijas guru - šīs zināšanas viņš bija uzkrājis, strādājot par ārstu vienā no gladiatoru ludusiem. Viņš ārstēja brūces, sekoja pareizai pacienta diētai, higiēnai un slimības profilaksei. Tieši tad, kad romieši pārformatizēja savu armiju par profesionālu karaspēku, parādījās arī pirmie kara ķirurgi un piefrontes ārsti - viņi tika atbrīvoti no jebkādiem citiem armijnieku pienākumiem.
Lūk, neliels stāsts no Trajāna karagājienu hronikām. Ievainotos momentāni nomainīja otrās līnijas kaujinieki. Smagi asiņojošus kareivjus kā pirmos nogādāja aizmugurē, kur tos sagaidīja kohortas personāls un armijas ķirurgi. Pirmo palīdzību ievainotajiem sniedza kapsāriji - sanitāri, kuru nosaukums cēlies no latīņu vārda capsa - kārbiņa. Viņiem netrūka pārsienamā materiāla un prasmes visai meistarīgi aprūpēt brūces, uzlikt žņaugus un nofiksēt lūzumus. Pie pirmās izdevības kapsāriji ievainotos nodeva medicus ordinarius - kara ārstiem. Katrā leģionā (apmēram 5000 cilvēku) dienēja 24 ķirurgi un viens galvenais mediķis. Smagi ievainotos transportēja uz kara hospitāļiem - valetudinārijiem. Tos cēla no akmens, tur bija telpu apsildīšana, ūdensvads un kanalizācija - vārdu sakot, viss, lai ievainotie justos maksimāli komfortabli. Ārsti jau tolaik bija iemanījušies veikt visai sarežģītas operācijas un manipulācijas. Viņiem bija arī īpaši instrumenti, piemēram, lai izvilktu bultas. Kā antiseptiķi izmantoja etiķi, bet kā pretsāpju līdzekli - magoņu uzlējumu. Romiešu armijas panākumi visai bieži tiek pierakstīti tieši ātrai ievainoto atlabšanai un atgriešanai ierindā.
Taču tad sākās tautu staigāšana, kā orkāni pāri vēlās huņņi, goti un vandaļi, un Romas varenība izplēnēja aizmirstībā. Par tās ārstu sasniegumiem atcerējās vien renesanses laikā. Tiesa, šaujamieroču - muskešu un arkebūzu - dominances laikā ievainojumi stipri atšķīrās no antīkās pasaules ieroču atstātajām rētām, taču paši romiešu kara ķirurģijas pamatprincipi saglabājās. Starp citu, Romā ļoti godināja leģionāru drosmi un izcilniekus visādi gratulēja - gan ar lauru vainagiem, gan falernām - speciālām atšķirības zīmēm, kuras izgatavoja no metāla vai ļoti cieta stikla. Tās stiprināja uz kareivja bruņām, un varonīgu veterānu uzreiz varēja atpazīt. Taču nevienās annālēs nav pieminēti fakti par reiz ievainotu karavīru atpazīstamības zīmēm - varbūt rētas, ekstremitāšu trūkums par to liecināja jau paši par sevi? Arī vēlākajos laikos nebija nekādu liecību par ievainoto atšķirības zīmēm. Taču konflikti kļuva aizvien asiņaināki un šāda nepieciešamība kļuva arvien aktuālāka.
Mutilato in guerra
Karā sakropļots - tā sauca 1916. gada atšķirības zīmi, ko apstiprināja Itālijas karaliskais dekrēts. To piešķīra ne katram ievainotajam, bet vien tikai īpaši cietušiem karotājiem. Zīmi lauru vainaga formā izgatavoja no sudraba, un to rotāja zvaigzne - Savojas dinastijas simbols. Taču tās nebija pirmās atšķirības zīmes par gūtajiem ievainojumiem - šo tradīciju aizsāka amerikāņi jau 1782. gadā, Neatkarības kara laikā. Taču ir zināmi tikai trīs šādas zīmes piešķiršanas gadījumi.
Masu izplatību zīme par ievainojumu kaujaslaukā ieguva pēc angļu-būru kara. Būri pat ieviesa īpašu kaujā ievainotā lenti - tā bija 30 milimetru plata pieckrāsu audekla strēmele, ko nēsāja līdzās pārējiem apbalvojumiem. Krievijas impērijā līdzīgu apbalvojumu pieņēma 1906. gadā. Tā bija metāla medaļa, veltīta krievu-japāņu 1904.-1905. gada kara piemiņai. Ievainotiem un kontuzētajiem kauju dalībniekiem to pienācās nēsāt ar lentē iesietu banti. Kopumā to piešķīra 158 000 frontiniekiem.
1913. gadā arī Japānas impērija apstiprināja savu ievainoto apbalvojumu. Tam bija divas pakāpes - par ievainojumu kaujaslaukā (Ko) un par kaujas uzdevumu izpildi ārpus frontes līnijas (Otsu). Šīs atšķirības zīmes pie mundiera stiprināja ar vertikālu piespraudi. 1916. gadā arī Francijā parādījās uzšuve par ievainojumu. Pat ja karavīram bija vairāki ievainojumi, nēsāt pienācās tikai uzšuvi. Daudziem veterāniem tas nepatika, un tika apstiprināts jauns zīmols - Ievainoto atšķirības zīme - tā bija lente, kuru piestiprināja pie formas ar piecstaru zvaigzni. Nākamā ievainojuma gadījumā lenti papildināja vēl viena zvaigzne. Šajā pašā gadā līdzīga atšķirības zīme tika akceptēta arī Britu salās. Ievainotā uzšuve bija divu collu gara dzeltena metāla strēmele, kuru valkāja pie mundiera kreisās piedurknes aproces. Jaunu ievainojumu apstiprināja vēl viena strēmele. Bija vēl viens apbalvojums - Sudraba kaujaszīme, kuru piešķīra no armijas atvaļinātiem vai ievainojumu dēļ komisionētiem karavīriem. Piespraude bija dekorēta ar devīzēm Par karali un impēriju un Dienests izpildīts.
Purpura sirds un citas godazīmes
1917. gada 27. maijā Pēterburgā tika dibināta Centrālā komiteja triecienkomandu organizēšanā - tās tika veidotas no iepriekš frontē ievainotajiem veterāniem. To dalībniekiem tika piešķirta atšķirības lente ar ērkšķu vainaga attēlu un uzrakstu Brīvības glābšana ir uzvara. Šajās vienībās pieteicās arī veterāni ar amputētiem locekļiem un apgādāti ar protēzēm - ar šo piemēru viņi iedvesmoja cara armiju, kura bija kaujasnespējīga un demoralizēta pēc 1917. gada sākuma agresīvās boļševiku aģitācijas. Pirmais pulks uzreiz devās uz fronti, bet otrais, 1917. gada jūlijā apspiedis boļševiku izprovocētos nemierus, pēcāk tam pievienojās. Viņi nēsāja īpašus uzplečus, bet uz kreisās piedurknes bija uzšuve ar kauliem un galvaskausu - pašuzupurēšanās simbolu. Uzšuves par ievainojumiem saglabājās arī Pilsoņu kara gados - tās nēsāja gan baltie, gan sarkanie.
1917. gadā arī amerikāņi ieviesa savu zīmi - Armijas ievainojuma lenti. Pēc gada to nomainīja zeltītas uzšuves uz labās rokas. Medaļa Purpura sirds tika ieviesta 1932. gadā kā apbalvojums Pirmā pasaules kara veterāniem. Tā nomainīja uzšuves un vēlāk kļuva par atzinības apbalvojumu gan kritušajiem, gan ievainotajiem. Savukārt Austroungārijas impērija 1917. gada 12. augustā ieviesa lēta cinka sakausējuma medaļu ar imperatora Kārļa I profilu. Uz tās reversa bija uzraksts Ievainotajam kareivim. Atkārtotu ievainojumu gadījumā medaļai tika mainīta lentīte.
Neatpalika arī ķeizariskā Vācija - 1918. gadā Vilhelms II akceptēja krūšu nozīmi Ievainojuma zīme - tajā ievīta ovāla vainaga iekšpusē bija attēlota ķivere un divi sakrustoti zobeni. Šo nozīmi ar lepnumu nēsāja Ādolfs Hitlers. Uz visām viņa fotogrāfijām un parādes portretiem tā redzama zem Dzelzs krusta, ko Hitlers arī godīgi nopelnīja Pirmajā pasaules karā. Ar šo nozīmi viņš tika apbalvots pēc angļu gāzu uzbrukuma 1918. gadā. Uzbrukumā cietušais Hitlers uz laiku pat zaudēja redzi, taču hospitālī šī maņa atgriezās. Te gan ir kāda interesanta detaļa - gāzu uzbrukumā saindētais jefreitors tika nogādāts lazaretes psihiatriskajā nodaļā. Tur viņam ārstēja nevis redzi, bet gan psihes traucējumus ar hipnozes palīdzību. Mediķi bija pārliecināti, ka pie vainas bijis liels stress un baiļu sajūta - smadzenes atsakās pieņemt kara realitātes un izslēdz redzi…
Tieši Hitlers izmainīja Ievainojuma zīmes dizainu. Tas notika Otrā pasaules kara pirmajā kara dienā - 1939. gada 1. septembrī. Zīme palika gandrīz kā iepriekšējā, tikai zobenu vietā uz tās parādījās svastika. Kādu laiku ievainotajiem vēl piešķīra vecā parauga zīmes, taču jau 1940. gadā vajadzība pēc tām sasniedza desmitiem tūkstošu un tika dota pavēle ražot jauno modeli. Kopumā tās tirāža sasniedza 12 miljonus eksemplāru. Bija vēl viena Ievainojuma zīme - izlieta no zelta. Tā pati ķivere ar sakrustotiem zobeniem, parakstu 1944. gada 20. jūlijs un Hitlera autogrāfa faksimilu. Izgatavoja tikai 24 eksemplārus - tos pēc fon Štaufenberga Vilku midzenī ievietotās bumbas eksplozijas saņēma sprādzienā izdzīvojušie ģenerāļi un valsts ierēdņi.
Sarkanajā armijā, tāpat kā cariskajā, nesāka izgatavot metāla nozīmes, bet gan aprobežojās ar uzšuvēm. Tumši sarkana - viegls, zelta - smags ievainojums. Tās ieviesa 1942. gadā ar Staļina pavēli - lai kareivji pēc ievainojumu izdziedēšanas, atgriežoties aktīvās armijas rindās, kalpotu par drosmes un bezbailības piemēru jauniesauktajiem. Vai pats Staļins bija ievainots frontē? Nē, nebija - bērnībā viņam uzbrauca spēkrats, sakropļojot kreiso roku un kāju, bet rētas uz sejas atstāja bakas. Taču ievainojums bija viņa dēlam Vasilijam - lidotājam, kuram šķemba sašķaidīja pēdu. Taču nevienā Vasilija fotogrāfijā ievainojuma uzšuve nav redzama. Kā tad tā? Tam ir savs iemesls - traumu viņš guva tā saucamajā brīvajā laikā, kad kopā ar pulka biedriem spridzināja zivis...
Nemirstīgais imperators
Viens no pirmajiem Eiropas valdniekiem, kurš savas armijas ievainotajiem pievērsa lielu uzmanību un gādāja par viņiem, bija Saules Karalis Luijs XIV. 1706. gadā Parīzes priekšpilsētā tik atvērts Invalīdu nams - tur apkopa un ārstēja karaliskās armijas kareivjus un virsniekus. XIX gadsimta sākumā to savas armijas vajadzībām pārbūvēja Napoleons Bonaparts, un pēc rekonstrukcijas te varēja izvietot līdz pat 5000 pacientu. Invalīdu namā tagad atdusas arī Napoleona mirstīgās atliekas. Vispār imperators ļoti gādāja par saviem ievainotajiem. Napoleonam gan pārmet, ka viņš pametis daļu savu ievainoto karavīru Ēģiptē, taču patiesībai tas atbilst tikai daļēji - Āfrikā viņš atstāja tikai ar mēri inficētos, jo neticēja to atlabšanai.
Arī pats Napoleons vairākkārt tika ievainots. Pirmo ievainojumu viņš ieguva kaujā pie Tulonas 1793. gadā - vispirms šķemba viegli skāra viņa pieri, pēc tam zem Napoleona nošāva zirgu, bet viņš pats tika viegli ievainots krūtīs. Aplencot Malgreivas fortu tajā pašā gadā, ģenerālis saņēma durkļa dūrienu kreisajā gurnā, un mediķi neizslēdza, ka kāju nāksies amputēt, tomēr beigu beigās ievainojums sadzija. Napoleonu ievainoja arī kaujā pie Marengo, kur šķemba trāpīja kreisajā kājā. Kā atzina imperators, ievainojuma ārstēšanai viņš esot izmantojis vien linaudumu, kas samitrināts sālsūdenī. Sekoja ievainojums kreisajā rokā. 1803. gadā Napoleons izlidoja no sedliem un piezemējās pēc desmit metriem. Tika sveikā ar smadzeņu satricinājumu. «Mūsu imperators, šķiet, ir nemirstīgs,» rakstīja maršals Bertjē. 1809. gadā Napoleons tika ievainots kaujā pie Rēgensburgas - lode trāpīja kājā un nācās pārgriezt zābaku. Kad imperatoru pārsēja, viņš sēdās zirga mugurā un parādījās visai armijai, pārliecinot kareivjus, ka ir dzīvs un sveiks, tā uzmundrinot tos. Tiesa, vēl ilgi pēc tam viņš stipri kliboja. Jau pēc mēneša kaujā krita viņa zirgs, bet no trieciena pret zemi imperators zaudēja samaņu. Nākamais mēnesis: kaujā pie Vagramas viņš atkal tiek ievainots, un atkal lode trāpa kreisajā kājā. Nākamā zalve nogalināja imperatora zirgu...
Kā jau minēts, Napoleons ļoti rūpējās par saviem ievainotajiem kareivjiem un virsniekiem. Viņš bija ļoti izbrīnīts, uzzinot, ka krievu armija, pametot Maskavu, nav evakuējusi 15 000 savus Borodinas kaujā ievainotos zaldātus. Tā ir visai traģiska kaujas vēstures lappuse, jo šie ievainotie gāja bojā Maskavas ugunsgrēka laikā - daudzi, lai nesadegtu dzīvi, lēca ārā pa slimnīcas logiem un nositās. Francūzis Domērs apraksta šos notikumus: «Spēki tiem bija izsīkuši, smakdami dūmos, viņi nevarēja ne pakustēties, ne kliegt, tikai viņu rokas vēl kustējās kā izmisuši taustekļi, līdz liesmu pārņemti nelaimīgie mira šausmīgās mokās.»
Polis Kugels liecina, ka liesmās esot gājuši bojā ap 10 000 ievainoto, kaut gan patiesais bojā gājušo skaits nav zināms vēl šodien. Kaukāza tautu apspiedējs ģenerālis Jermolovs vēlāk rakstīja: «Manu dvēseli plosīja ievainoto vaidi, atstāti ienaidnieka varā… 22 tūkstoši ievainoto tiek pamesti…» 1. rezerves Kavalērijas korpusa kvartīrmeistars Klauzevics ziņoja: «Pats smagākais bija vērot tūkstošiem ievainoto, kuri gulēja gar ēkām un gaidīja, kad sāksies viņu evakuācija.» Napoleons, iesoļojot Maskavā, ziņoja, ka hospitāļos atrodas 30 tūkstoši ievainotu un slimu krievu, kuri ir pamesti bez jebkādas palīdzības. Savukārt Maskavas gubernators Rastopčins braši raportēja, ka ar 4000 vezumiem esot izvesti 17 000 kareivju un Maskavā palikuši vien divi tūkstoši...
Daži vēsturnieki norāda, ka franči esot ārstējuši krievus, piemēram, Lielās armijas galvenais ķirurgs Larē un 5. korpusa (poļu) galvenais ķirurgs Lafontēns, paliekot uzticīgi Hipokrata zvērestam, nav šķirojuši kareivjus pēc nacionalitātes un mundieriem, bet operējuši rindas kārtībā. Taču kņazs Volkonskis, kurš kā ievainotais tajā laikā atradās Maskavā, apzvērēja, ka visi krievi no ugunsgrēkā necietušām slimnīcām tikuši padzīti un franči tur izmitinājuši savējos. Francūzis Izārns rakstīja, ka viņa tautieši metuši krievu ievainotos akās, kur tie arī lēnām miruši.
Protams, daudz bija atkarīgs no cilvēciskā faktora. Imperatora gvardes seržants Buržons ar saviem padotajiem uzdūrās krievu ievainotajiem, kuri ielmalā gulēja uz siena ķīpām. Tie lielākoties bija artilēristi, un vairākumam bija lielgaballožu sadragātas kājas. Smago ievainojumu dēļ viņi nespēja paši par sevi parūpēties, tādēļ franči padzirdīja ievainotos un ienesa tos blakusmājā. Pamanot, ka māju pārņēmušas liesmas, franči mēģināja cietušos evakuēt, taču tas neizdevās.
Pametot nodegušo Maskavu, franči evakuēja krievu gūstekņus, tostarp arī ievainotos. Atkāpšanās bija asiņaina. Napoleons izdeva pavēli: «Katrs krievu gūsteknis, kurš slimības, spēka izsīkumu vai citu naidīgu iemeslu dēļ apstāsies marša laikā un nespēs turpināt ceļu, nekavējoties ir nošaujams.» Ievainotos šāva kā konveijerā, un šo eksekūciju dēļ brigādes ģenerālis grāfs Krasinskis salēcās ar galveno šāvēju brigadieri, portugāļu pulkvedi, nosaucot viņa darbības par neslēptu barbarismu. Grāfs devās uz Napoleona štābu ar sūdzību, kur viņu uzklausīja štāba priekšnieks Bartjē. Pēdējais vēlāk vērsās pie franču grenadieriem ar aicinājumu - tumsas aizsegā pievērt acis uz atpalikušiem vai bēgošiem gūstekņiem. Bet bija jau par vēlu. Saskatījušies franču «varoņdarbus», tiem pa pēdām sekojošie partizāni un kazaki sāka slaktēt viņu gūstekņus un ievainotos. Aplis bija noslēdzies. Patiesības labad jāpiebilst, ka Napoleons vēlāk atsauca savu barbarisko pavēli, taču reālu iespēju mainīt situāciju uz labo pusi viņam nebija - franči vienkārši fiziski nespēja evakuēt visus savus slimos, novārgušos un ievainotos zaldātus, un atkāpšanās laikā mirstība viņa armijā bija katastrofāla.
Ievainojumi, kuri nav savienojami ar dzīvību
Ar Napoleonu, kuru nespēja piebeigt ne durkļi, ne lodes, varēja mēroties vien viņa Krievijas kampaņas pretinieks feldmaršals Mihails Kutuzovs. 1774. gada jūlijā, tolaik būdams vien bataljona komandieris, viņš kopā ar saviem vīriem devās uzbrukumā turku ierakumiem un lode virsniekam trāpīja tieši galvā - izārdījusi vaigu, tā izlidoja ārā pa labo aci. Ievainojums, kurš, kā saka, nav savienojams ar dzīvību. Taču Kutuzovs izdzīvoja. Pēc 14 gadiem kaujā pie Očakovas viņu sameklēja vēl viena turku lode. Neticami, bet tai bija pilnīgi identisks maršruts kā pirmajai! Atkal ārsti nedeva ne mazākās cerības, un atkal Kutuzovs izdzīvoja.
Ja runājam par slaveniem karavadoņiem un viņu ievainojumiem, nevar nepieminēt čehu Janu Žižku. 1421. gadā viņš kādā kaujā palika bez acs, taču neatkarīgi no smagā ievainojuma turpināja komandēt savu karaspēku. Nāve viņu neatrada kaujaslaukā, bet gan savās cisās mēra epidēmijas laikā. Pastāv leģenda, ka karavadonis esot vēlējis, lai pēc nāves novelk viņam ādu un uzstiepj to uz bungām, lai arī no aizsaules viņš varētu iedvesmot savus pulkus.
Ne reizi vien bija ievainots arī Dienvidslāvijas ilggadējais vadonis Josips Brozs Tito. 1915. gadā Austrumu frontē viņa 25. Domobranskas pulks pakļuva zem krievu artilērijas uguns. Sprādziena vilnis uzmeta Tito augstu gaisā un trieca pret zemi. Ar smagu kontūziju viņš nokļuva hospitālī. To atstājis, viņš gandrīz uzreiz atkal nokļuva kaujas mutulī. Pēc Tito atmiņām, krievi pārrāva austriešu pozīcijas un viņa bataljons tika ielenkts. No aizmugures viņiem uzbruka čerkesu Mežonīgā (vai Trakā) divīzija. Tito raksta: «Mēs varonīgi atsitām kājnieku uzbrukumu, taču negaidīti sašķobījās labais flangs un tajā ielauzās čerkesu kavalērija. Izstiepuši pīķus, viņi auļoja uz mūsu ierakumiem. Viens jātnieks ar divmetrīgu šķēpu uzlidoja virsū arī man, bet, būdams labs paukotājs, es šo dūrienu ar karabīnes durkli atvairīju. Un pēkšņi sajutu briesmīgu triecienu pa muguru. Apgriezos un ieraudzīju citu čerkesu ar pārgrieztu seju, viņa milzīgās tumšās acis biezu uzacu ēnā…» Šis kaukāzietis tad arī bija tas, kurš ietrieca savu pīķi zem topošā maršala kreisās lāpstiņas. Ievainojums bija ļoti smags. Tito nokļuva gūstā un hospitālī nogulēja vairāk nekā gadu. Rēta nedzija, turklāt viņš pārslimoja plaušu karsoni un izsitumu tīfu. Pie viņa gultas pakāra sarkanu plāksnīti - Ievainotais neizdzīvos.
Taču, kā jau nopratāt, viņš izdzīvoja. Otrā pasaules kara gados Dienvidslāvijas mežos Tito pakļuva zem vācu aviācijas bumbu lietus. Šķemba viņu smagi ievainoja rokā, tomēr partizānu ārstiem izdevās to saglābt. Ne tik ļoti veicās viņa vecākajam dēlam Žarko, kurš kopā ar Broza pirmo sievu palika Padomju Savienībā. 17 gadu vecumā viņš pieteicās Sarkanajā armijā, 1941. gada ziemā aizstāvēja Maskavu un kopā ar savu rotu izlauzās no aplenkuma, taču ievainoto roku nācās amputēt.
27 ievainojumi vienam karavīram
Nudien, konkurēt ar Napoleonu ievainojumu mozaīkās varēja vien retais. Piemēram, Sarkanās armijas ložmetējnieks Aleksandrs Bļizņuks. Viņš bija 27 ievainojumu atstātu rētu kavalieris. Lielākā daļa no tām bija zobenu cirstas; pazaudējis aci, viņš gaidīja balto piespriesto nāvessodu nošaujot, bet pēdējā mirklī metās straujā kalnu upē un izdzīvoja… Taču īsts tīrradnis šajā nemirstīgo vērtenē bija franču kareivis Žans Turels. Savu dienestu viņš sāka 18 gadu vecumā Turēnas kājnieku pulkā un nodienēja no 1716. līdz 1792. gadam. Dienesta laikā viņš sakrāja divus ložu atstātus vimpeļus un septiņas zobenrētas, no kurām sešas rotāja galvu. Viņš pārdzīvoja trīs savus brāļus, kuri krita 1745. gadā kaujā pie Fontenuā, un savu dēlu - arī jau Turēnas pulka veterānu, kurš mira no Amerikas Neatkarības karā gūtajiem ievainojumiem 1782. gadā. Žans bija trīskāršs Divu zobenu medaļu (katru piešķir par 25 dienesta gadiem) un arīdzan Goda Leģiona kavalieris, un nomira, sasniedzis 108 gadu vecumu.
Viņa konkurents varētu būt Vasilijs Kočetkovs - triju imperatoru zaldāts. Viņš nodzīvoja 107 gadus un gandrīz simts no tiem pavadīja armijā. 23 goda krustu un medaļu kavalieris. Savu dienestu sāka 1811. gadā kā muzikants un gadu vēlāk izgāja cauri visām krievu-franču kara batālijām. Vēlāk Pavlova leibgvardes pulkā kapājās ar turkiem 1828.-1829. gada karā. 1843. gadā nonāca Kaukāzā, kur tika trīsreiz ievainots: pa divi lāgi kājā un vēl kaklā - tur paveicās, jo lode izgāja cauri, neskārusi artēriju. Smagi ievainotais Vasilijs nonāk gūstā, no kura veiksmīgi bēg. 1853. gadā viņš dodas Krimas karagājienā un tiek «apbalvots» ar lielgaballodes šķembu gūžā. 1876. gadā Serbija ar Melnkalni mēģina nopurināt osmaņu jūgu, un, protams, sirmais veiksmes kareivis atkal raujas uz batālijām. Tur viņam šāviņš noskalpē kāju. Salāpīts, dienesta daudzos gadus pavadījis kājniekos, sapieros, artilērijā un kavalērijā, viņš mirst savā gultā.
Vēl viens ūnikums ir beļģu aristokrāts Adrians Kartons de Viarts. Piedzimis ļoti turīgā ģimenē, viņš skolojās Oksfordā, kur aizrāvās ar futbolu, kriketu un vingrošanu. Vecāki bija sajūsmā, jo līdz tam puika auga slimīgs un visai vājš. Izrādījās, ka viņa patiesā interese ir armija, bet karš viņu vilināja kā sirēnu melodija. Tā viņam pielipa palama Trakais. Pirmos divus ievainojumus - vēderā un kājstarpē - viņš saņēma angļu-būru karā. Savā grāmatā Laimīgā Odiseja Adrians rakstīja: «Es sapratu uzreiz, ka karš ir man asinīs. Ja mani nebūtu pieņēmuši angļi, es būtu piedāvājies būriem…»
Somālijā viņš karoja pret reliģiozo fanātiķi Mohamedu Abdullu Hasanu. Te viņu ievainoja ausī un vienā dienā divas reizes vienā un tajā pašā acī. Arī Pirmais pasaules karš nevarēja iztikt bez Trakā beļģa. Pie Sommas viņu ievainoja galvā un plaukstā, pie Pašendales - gūžā, pie Kambrē - apakšstilbā, bet Arasā viņam norāva pusi auss. 1915. gadā viņš pazaudēja roku. Kā vienrocis un vienacis Trakais nonāca poļu-ukraiņu frontē pie Ļvivas. 1919. gadā viņš cieta aviokatastrofā. Un atkal izdzīvoja… Otrā pasaules kara gados, jau būdams ģenerālis, viņš atkal avarēja ar lidmašīnu un nokļuva itāļu gūstā. Septiņus tuptūža mēnešus viņš ar karoti raka eju zem cietuma sienas. Pa to Trakais izbēga, bet drīz vien viņu noķēra. Jau pēc kara kā personīgais britu premjera Vinstona Čērčila sūtnis viņš nonāca Ķīnā, kur iepazinās ar biedru Mao Dzedunu. Birmā viņš paslīdēja uz kokosrieksta čaulas un salauza pāris mugurkaula skriemeļu. Taču, kā jau varēja gaidīt, ne jau no gūtajām traumām hospitālī Trakais nomira, bet gan savā gultā 83 gadu vecumā, nesen apsievojies ar teju trīsdesmit gadus jaunāku blondīni.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita