Hitlers armijas augstākajiem virsniekiem nekad nebija tā īsti paticis. Necilā dienesta pakāpe - jefreitors, balstīšanās uz savu «kabatas armiju» jeb SA triecienvienībām ceļā uz varu, savas gribas uztiepšana ģenerāļiem - tas viss kadru virsniekus kaitināja. Par labu fīreram runāja viņa vēlme pārapbruņot armiju un atteikties no Versaļas līguma uzliktajiem ierobežojumiem, taču fīrera ārpolitika piesardzīgajiem ģenerāļiem šķita pārāk avantūristiska. Tāda tā arī patiešām bija, tādēļ ģenerāļu skepticismu var saprast - kam gan vēl bija labāk par viņiem zināms, ka 1938. gadā vērmahts vēl nebija gatavs lielam karam? Taču, neraugoties uz militāristu iebildumiem, Hitlers uzsāka riskantu spēli, kuras mērķis bija Čehoslovākijas aneksija. Ģenerāļi, labi apzinoties, ka šāda politika Vāciju ieraus karā pret Franciju un Angliju, nosprieda - jukušais vadonis jānovāc!
Pasludināsim fīreru par traku!
Sazvērestībā bija iesaistīta virkne virsnieku, kuri vēlāk ieņēma ļoti augstus amatus militārajā hierarhijā: vērmahta ģenerālštāba priekšnieks Ludvigs Beks, ģenerālštāba oberkvartirmeisters Francis Halders (vēlāk viņš nomainīja Beku ģenerālštāba priekšnieka amatā), Berlīnes garnizona komandieris Ervīns fon Viclēbens, armijas izlūkdienesta jeb abvēra šefs Vilhelms fon Kanariss, kā arī vairāki mazliet zemāka ranga komandieri. Par šo virsnieku noskaņojumu bija informēts arī vērmahta komandieris Valters fon Brauhičs, kuram Beks iesniedza memorandu. Tajā bija norādīts, ka armija nedrīkst pieļaut, ka valsts politiķu dēļ tiek nostādīta iznīcības priekšā, jo tieši tāds var būt rezultāts iebrukumam Čehoslovākijā. Brauhičs gan oficiāli memorandā paustās idejas neatbalstīja, taču neoficiāli bija Beka un viņa domubiedru pusē.
Ar memoranda rakstīšanu vien sazvērnieki neaprobežojās. Tika izstrādāts militāra apvērsuma plāns, kas paredzēja atstādināt no varas Hitleru un iecelt par pagaidu valdības vadītāju Beku. Plānu bija iecerēts īstenot brīdī, kad Hitlers armijai dos pavēli iebrukt Čehoslovākijā. Tad divām vērmahta divīzijām (vienu no tām komandēja Ērihs Hepners, kuram vēlāk iebrukuma laikā PSRS tiks uzticēta 4. tanku grupas vadība) vajadzēja ieņemt Berlīnes galvenos punktus, ieskaitot reihskanceleju. Par Hitlera turpmāko likteni domas dalījās, taču nevienā variantā sazvērnieku plāni fīreram neko labu nesolīja. Vienkāršākā un brutālākā iecere paredzēja viņu vienkārši uz vietas nošaut, taču bija arī delikātāk noskaņoti ļaudis, kuri ieteica organizēt «nelaimes gadījumu». Viclēbens esot piedāvājis Ādolfu pasludināt par traku un iespundēt psihiatriskajā klīnikā. Lielākā daļa sazvērnieku tomēr sliecās ievērot vismaz kaut kādus tiesiskuma pamatprincipus - apcietināt, tiesāt un tad ar tiesas lēmumu atzīt par garā vāju. Jebkurā gadījumā no politiskās skatuves Hitleram bija jāpazūd uz mūžīgiem laikiem, turklāt kopā ar visu savu partiju un domubiedriem.
Kulmināciju saspīlējums sasniedza 1938. gada septembra nogalē, kad Hitlers jau bija gatavs sūtīt armiju uz Čehoslovākiju, lai «atbrīvotu» vāciešu apdzīvoto Sudetu apgabalu. Pirmās vienības jau pat bija devušās robežas virzienā, kas nozīmēja, ka pienācis laiks sazvērniekiem aktivizēt savu plānu. Taču paradoksālā kārtā viņu ieceri izjauca Britānijas un Francijas līderi, kuri piekrita Minhenē tikties ar Hitleru, lai sarunu ceļā panāktu risinājumu, kas ļautu izvairīties no liela kara. Tālāko mēs jau zinām - sekoja Sudetu aneksija, vēl pēc pusgada Čehoslovākijas sagrābšana, bet tad jau vairs tālu nebija arī līdz iebrukumam Polijā un pasaules kara sākumam. Taču 1938. gada rudenī Bekam un viņa domubiedriem visi trumpji bija izsisti no rokām - pēc kā gan tas izskatītos, ja ģenerāļi apvērsuma ceļā novāktu fīreru, kurš tikko mierīgā ceļā pievienojis Lielvācijai Sudetus? Par tādām izdarībām tautas vairākums pašus ģenerāļus aizsūtītu uz trakonamu!
Uzvaru virtene
Līdzīga situācija bija arī īsi pirms iebrukuma Polijā, kad arī vairāki virsnieki bija gatavi rīkot valsts apvērsumu, pamatoti uzskatot, ka Hitlera avantūra novedīs pie kara pret Angliju un Franciju. Taču notikumi risinājās tik strauji, ka sazvērnieki pat nepaspēja izstrādāt nopietnu plānu, kad karš jau bija sācies un Polija iekarota. Uzvarētājus nesoda - šī senā patiesība nostrādāja arī šajā gadījumā, jo pat lielākajiem Hitlera nīdējiem militāristu aprindās necēlās roka novākt Hitleru pēc viņa spīdošajām uzvarām Polijā, bet pēc tam arī Francijā, Norvēģijā, Dienvidslāvijā un citur.
Te būtu vietā jautājums - kā uz visiem šiem sazvērnieku plāniem reaģēja baisais gestapo, no kura visu redzošās acs neviens neesot varējis paslēpties? Nekā nereaģēja, jo vismaz šajā gadījumā stāsti par gestapo aģentu plašo tīklu bija krietni pārspīlēti. Kāds no zemāka ranga virsniekiem pat esot kazino pazaudējis papīrus ar sazvērestības plāniem un sazvērnieku vārdiem, taču līdz gestapoviešiem tie tā arī nav nonākuši. Vienīgais nosacītais cietējs bija ģenerālis Beks, kurš savu nostāju pret fīrera īsteno politiku pat necentās slēpt - viņu pēc paša vēlēšanās atbrīvoja no ģenerālštāba priekšnieka amata, vienlaikus piešķirot ģenerālpulkveža pakāpi un ļaujot pievērsties militārās teorijas darbu rakstīšanai, ko viņš apvienoja ar nākamo sazvērestību perināšanu.
Neizdevies kavalēristu pučs
Kamēr zibenskara uzvaras sekoja viena otrai, ģenerāļi Hitlera likvidācijas plānus nolika plauktiņā. Taču, kad pēc iebrukuma Padomju Savienībā Austrumu frontē sākās sarežģījumi, viens otrs no senajiem sazvērniekiem atkal sāka domāt - vai tikai nav pienācis laiks tikt vaļā no fīrera, kuram, kā izskatās, veiksme vairs nesmaida tik plati kā agrāk?
Patiesības labad gan jāsaka, ka militārā opozīcija veidojās ne tikai frontes neveiksmju dēļ vien. Savu lomu spēlēja arī vācu īstenotā barbariskā politika austrumu zemēs - masveida represijas, kuru īstenošanā iesaistīja arī armiju. Daudzi vērmahta virsnieki to uzskatīja par kauna lietu. Viens no viņiem bija ģenerālštāba pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Henings fon Treskovs, kurš jau no 1941. gada rudens sāka meklēt domubiedrus cīņai pret Hitlera politiku. Viens no aktīvākajiem šajā ziņā bija 1938. gada sazvērestības dalībnieks ģenerālpulkvedis Hepners, kura komandētā tanku grupa piedalījās kaujā par Maskavu, taču no domas apvērsuma rīkošanai izmantot viņam pakļautos karavīrus nācās atteikties pēc tam, kad fīrers pēc neveiksmīgā uzbrukuma Maskavai Hepneru atbrīvoja no amata.
Tomēr fon Treskovs nelikās mierā un meklēja jaunus draugus apvērsuma rīkošanai. Pašus augstākos virsniekus viņam pierunāt gan neizdevās. Piemēram, armiju grupas Centrs komandieris ģenerālfeldmaršals Ginters fon Klūge uz aicinājumu iesaistīties apvērsuma rīkošanā bija reaģējis apmēram tā: nē, nē, ko jūs, es taču nevaru iet pret fīreru, taču, ja jums gadījumā izdosies savus plānus realizēt, tad, protams, es jūs atbalstīšu! Taču Treskova aktivitātēm sabiedroto meklēšanā Klūge nekādus šķēršļus nelika un arī neziņoja «tur, kur vajag». Tādēļ Treskovam izdevās pierunāt iesaistīties sazvērestībā vairākus virsniekus no Klūges komandētās armiju grupas. Viņu vidū bija pulkveža Geira Bezelagera komandētais kavalērijas pulks, kas bija iesaistīts augstu amatpersonu apsardzes nodrošināšanā. Tādēļ tika izstrādāts plāns, kas paredzēja Hitlera novākšanu brīdī, kad viņš kopā ar SS reihsfīreru Heinrihu Himleru apmeklēs armiju grupas Centrs štābu. Vienā variantā bija paredzēts viņu arestēt pusdienu laikā, bet otrā - uzbrukt fīrera kortežam. Jau atkal dalījās domas par to, kā visu «noformēt» -vienkārši nošaut bez garām runām vai arī vispirms apcietināt, tad uz ātru roku sarīkot tiesu un nošaut. Tas gan bija skaidrs, ka ar nošaušanu garumā nedrīkst vilkt, lai nepieļautu, ka fīreram uzticīgās karaspēka daļas viņu atbrīvo.
Taču Hitlers nemaz tā nesteidzās braukt uz fronti, un izdevīgu brīdī nācās gaidīt līdz pat 1943. gada pavasarim. Tobrīd jau bija skaidrs, ka «viss ir slikti», jo bija piedzīvota 6. armijas bojāeja Staļingradā, kas sazvērnieku apņēmību novākt Hitleru tikai stiprināja - neuzvaramā un veiksmīgā vadoņa tēls sāka jukt pa visām vīlēm. Tomēr sākotnējo plānu nācās atcelt, jo izrādījās, ka Hitlers ir atbraucis viens, bez Himlera - tas nozīmēja, ka apvērsums var neizdoties, jo pastāvēja liela iespēja, ka fīrera bojāejas gadījumā varu sagrābs Berlīnē palikušais SS šefs un nekas nemainīsies, bet represijas pat pastiprināsies.
«Nelaimes gadījums» neiznāca
Tādēļ daļa sazvērnieku nolēma pamēģināt tādu kā atentāta «vieglo versiju» - organizēt Hitleram «nelaimes gadījumu» aviokatastrofas izskatā. Plāns bija elegants un vienkāršs: kāds no sazvērniekiem iedeva kopā ar Hitleru lidojošajam ģenerālštāba pulkvedim Brantam kārbu ar divām konjaka pudelēm, ko palūdza nodot Berlīnē dzīvojošajam paziņam. Nabaga Brants nenojauta, ka zem pudelēm paslēpta bumba ar laika degli, kurai vajadzēja nogāzt zemē lidmašīnu ar Hitleru un pārējiem pasažieriem. Taču gadījās misēklis, jo Brants pudeles nevis paņēma pie sevis lidmašīnas pasažieru kabīnē, bet gan ielika bagāžas nodalījumā, kur aukstuma dēļ bumbas detonators tā arī neiedarbojās.
Tomēr sazvērnieki nenokāra degunus un bija gatavi mēģināt vēlreiz. Lai izvairītos no ķibelēm ar detonatoru, šoreiz viens no virsniekiem - armiju grupas Centrs izlūkdienesta vadītājs fon Gersdorfs - bija gatavs ziedot savu dzīvību, lai pašrocīgi aktivizētu spridzekli īstajā laikā un vietā. Par šādu vietu vajadzēja kļūt padomju trofeju ieroču izstādei Berlīnē, ko 1943. gada 21. martā bija paredzējis apmeklēt Hitlers. Īsi pirms fīrera ierašanās Gersdorfs aktivizēja sava šineļa kabatā noslēpto bumbu, kurai vajadzēja eksplodēt pēc desmit minūtēm - tobrīd Gersdorfam saskaņā ar plānu pienācās nostāties pēc iespējas tuvāk Hitleram. Taču Hitlers, gluži kā to zinādams, neizrādīja gandrīz nekādu interesi par krievu plintēm un lielgabaliem un izstādi pameta jau pēc pāris minūtēm. Gersdorfam neatlika nekas cits, kā teciņiem mesties uz tuvējo tualeti, lai izvilktu no bumbas detonatoru un novērstu tobrīd jau bezjēdzīgo blīkšķi. Starp citu, viņš kļuva par vienu no nedaudzajiem sazvērniekiem, kuram izdevās izvairīties no represijām pēc neveiksmīgās Hitlera spridzināšanas 1944. gada jūlijā un nodzīvot līdz pat 1980. gadam, kad Gersdorfs nomira 74 gadu vecumā.
Spridzināt, spridzināt un vēlreiz spridzināt!
Var tikai pabrīnīties, ko darīja «visu redzošais» gestapo, jo militāristu sazvērestība pletās arvien plašāk, tajā iesaistījās arvien vairāk cilvēku, un tātad kaut kādas informācijas noplūdes bija neizbēgamas. Jo vairāk tādēļ, ka sarunās par Hitlera gāšanu tika iesaistīti arī civilisti, kuriem vispār nebija nekādas nojēgas par konspirāciju. Piemēram, bijušais Vācijas sūtnis Padomju Savienībā grāfs Verners fon Šūlenburgs, kurš jau no paša sākuma bija pret karu ar krieviem. Sākoties karam, viņš, protams, atgriezās Berlīnē un strādāja par nodaļas vadītāju Ārlietu ministrijā, bet sazvērnieki bija iecerējuši viņu pēc Hitlera novākšanas (vai arī vēl pirms tam) sūtīt uz Maskavu, lai risinātu sarunas ar Staļinu par miera noslēgšanu. Plāns tā arī nekad netika īstenots, taču tas netraucēja Hitleram Šūlenburgu pieskaitīt sazvērnieku pulkam un sodīt ar nāvi 1944. gada nogalē.
1943. gadā sazvērniekiem pievienojās pulkvedis Klauss fon Štaufenbergs, kuram mazliet vēlāk būs lemts kļūt par pašu slavenāko no apvērsuma rīkotājiem. Pelnīti, jo tieši Štaufenbergs kopā ar Treskovu bija galvenie atentātu plānu kaldinātāji. Tiesa, 1943. gada rudenī Treskovs piespiedu kārtā tika atbīdīts nomaļus, jo autoavārijā cieta viņa tiešais priekšnieks, armiju grupas Centrs komandieris Klūge, bet pēc sekojošas kadru pārbīdes štābā Treskovs zaudēja operatīvu pieeju daļai nodibināto kontaktu, nerunājot nemaz par piekļuvi Hitleram. Tādēļ arvien lielāku lomu atentātu organizēšanā sāka spēlēt Štaufenbergs.
Plānu viņam bija daudz, taču sazvērniekus vajāja hroniskas neveiksmes. 1943. gada rudenī sazvērnieki mēģināja uzspridzināt fīreru, ievietojot bumbu ūdenstornī pie Hitlera mītnes Rastenburgā. Spridzeklis šoreiz tiešām eksplodēja, taču pirms noteiktā laika, tādēļ fīrers atkal tika cauri sveikā. Un jau atkal varam pabrīnīties par nacistu «orgāniem» - vainīgo tā arī neatrada, lielā mērā gan tādēļ, ka arī izmeklēšanas vadītājs, abvēra pulkvedis, bija saistīts ar sazvērniekiem. Jāteic, ka abvērs vispār mudžēja no sazvērniekiem, par ko nebūtu jābrīnās, ja zinām, ka viens no pārliecinātākajiem Hitlera pretiniekiem bija izlūkdienesta šefs Kanariss, kurš ap sevi vāca līdzīgi domājošus virsniekus.
Izgāzās arī 1943. gada novembrī ieplānotais atentāts ar pašnāvnieka dalību - kapteinis Buše, kuram vajadzēja atrādīt Hitleram armijas jaunās uniformas paraugus, bija ar mieru iebāzt kabatās spridzekļus un uzspert sevi gaisā kopā ar fīreru. Taču pirmā pasteidzās sabiedroto aviācija, kas sabombardēja formas tērpu noliktavu, tādēļ «modes skati» nācās atcelt.
Māņticīgāki ļaudis ap to brīdi droši vien būtu atmetuši visam ar roku - sak, Ādolfs tiešām ir dzimis laimes krekliņā un nav mums lemts viņu nožmiegt. Vismaz ne ar spridzekļu palīdzību. Taču Štaufenbergs nebija māņticīgs, bet neatlaidības viņam bija pārpārēm. Viņš pats personīgi pirmoreiz Hitleru bija iecerējis uzspridzināt 1943. gada beigās, bija pat portfeli ar bumbu sagatavojis, taču fīrers atcēla ieplānoto sapulci, kurā vajadzēja piedalīties arī Štaufenbergam. Nākamais piegājiens bija tikai pēc pusgada, 1944. gada jūlijā, kad Štaufenbergam tiešām izdevās vienā telpā iedabūt gan Hitleru, gan bumbu. Tiesa, steigā pulkvedis paspēja uzstādīt detonatoru tikai vienam no diviem spridzekļiem, ko bija iecerējis izmantot atentātā. Kā izrādījās, ar vienu bumbu bija par maz, lai nogalinātu Hitleru, jo vairāk tādēļ, ka mirkli pirms eksplozijas viens no sapulces dalībniekiem pārvietoja Štaufenberga atstāto portfeli ar ellesmašīnu mazliet tālāk, tā izglābjot fīreram dzīvību. Sprādzienā gāja bojā četri cilvēki, 17 guva ievainojumus, bet fīrers tika cauri ar skrambām un vieglu kontūziju.
Turpmākie notikumi ir aprakstīti un filmās parādīti ne vienreiz vien. Plānu Valkīra, kas sazvērniekiem ļautu pārņemt varu Berlīnē, tā arī neizdevās īstenot, jo ziņa par fīrera brīnumaino izglābšanos uzreiz no sazvērnieku rindām atsijāja šaubīgos. Šoreiz atriebība bija smaga: desmitiem virsnieku, tostarp arī tādus, kas tieši ar apvērsuma plānošanu nebija saistīti, sodīja ar nāvi. Štaufenbergu kā vienu no pirmajiem. Vēl daži, kā feldmaršali Klūge un Rommels, izdarīja pašnāvību. Tādu pašu ceļu izvēlējās viens no aktīvākajiem sazvērniekiem Treskovs, kurš piefrontes zonā uzspridzinājās ar granātu. Pēc sazvērestības likvidēšanas atlikušajos kara mēnešos tā arī neatradās neviens cits, kuram pietiktu dūšas un iespēju novākt fīreru.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita