Pirmā pasaules kara sākumā piedzīvojusi smagu sakāvi Austrumprūsijā, Krievijas impērija zaudējuma rūgtumu noskaloja ar panākumiem kaujās pret Austroungāriju. Par lielāko uzvaru kļuva Peremišļas cietokšņa ieņemšana 1915. gada pavasarī.
Austroungārijas armija karā devās nepamatota optimisma pilna - vispirms ātri sakausim serbus, bet pēc tam parādīsim velnu krieviem! Neizdevās izdarīt ne vienu, ne otru. Serbijā austrieši iestiga sīvās kaujās ar nepakļāvīgajiem serbiem, savukārt Galīcijā uzsāktais daudzsološais uzbrukums drīz vien uzdūrās krievu armijas galvenajiem spēkiem, kas daudznacionālo Austroungārijas armiju padzina atpakaļ līdz Karpatiem. Ceļā uz Ungāriju un tālāk uz Vīni krieviem bija palicis viens šķērslis - Peremišļas cietoksnis.
Neieņemamais cietoksnis
Peremišļa bija viens no spilgtākajiem XIX gadsimta nocietinājumu paraugiem - lielākais cietoksnis visā Centrāleiropā un Austrumeiropā. Tā celtniecība sākās XIX gadsimta vidū, bet tad periodiski piebremzējās un atkal atsākās atkarībā no Vīnes un Sanktpēterburgas attiecībām. Brīžos, kad tās uzlabojās, finansējums fortifikācijas būvēm tika nogriezts, bet, kad atkal pasliktinājās, celtniecība atsākās ar jaunu sparu. Īpaši enerģiski tā norisinājās XX gadsimta sākumā, un reizē ar Pirmā pasaules kara pirmajām zalvēm cietoksnis bija gatavs stāties pretī ienaidniekam. Tā galvenais uzdevums bija piesegt pieejas Peremišļai kā svarīgam transporta mezglam, taču vienlaikus šis rajons bija arī durvis uz Austroungārijas impērijas iekšējiem rajoniem.
Patiesībā tas nebija viens cietoksnis, bet vesels nocietinājumu rajons ar apmēram 40 kilometru perimetru. Tā kodolu veidoja deviņi augstienēs izvietoti forti, kam pa vidu bija purvi un citi dabīgi šķēršļi. Fortu bruņojums bija iespaidīgs: 235 cietokšņa lielgabali un 352 lauka lielgabali, nerunājot nemaz par ložmetēju pozīcijām. Pēc ārzemju militāro ekspertu domām, ieņemt šādu nocietinājumu sistēmu bija gandrīz neiespējami. Turklāt jau kara pirmajās dienās ap to tika izveidotas papildu tranšejas, dzeloņstiepļu aizsprosti un mīnulauki. Krievu armijai, ja tā gribēja tikt garām Peremišļai, bija jārēķinās ar asiņainām kaujām un lieliem zaudējumiem. Cietokšņa garnizons bija 80 000 vīru liels, taču kara sākumā to papildināja līdz 150 000. Kā vēlāk izrādījās, tā nemaz nebija tik laba doma, kā Vīnes stratēģiem bija šķitis.
Pirmais uzbrukums
Krievi pie Peremišļas parādījās krietni ātrāk, nekā austrieši bija gaidījuši - jau 1914. gada septembra vidū šajā apkaimē uzradās pirmās kavalērijas vienības, bet 20. septembrī ieradās galvenie spēki, ģenerāļa Radko Dmitrijeva komandētā 3. armija. Viņš bija tik pārliecināts par savu pārspēku, ka uzreiz nosūtīja cietokšņa komandantam Hermanim Kusmanekam aicinājumu padoties. Kusmaneks gan to pieklājīgi noraidīja ar paskaidrojumu, ka ķeizars viņu uz Peremišļu esot atsūtījis ar pavēli aizstāvēt cietoksni, nevis atdot to pirmajam pretimnācējam.
Saņemot tādu atbildi, krievi sāka cietokšņa apšaudi, no kuras gan nekādas lielas jēgas nebija, jo Radko Dmitrijeva rīcībā nebija aplenkuma lielgabalu, kas spētu sagraut nocietinājumus. Savukārt austrieši neaprobežojās tikai ar atbildes uguni vien un laiku pa laikam pat veica ātrus pretuzbrukumus, vienā no tiem saņemot gūstā veselu krievu pulku. Jau vēlāk kara vēstures pētnieki sprieda, ka, ja vien Kusmaneks būtu rīkojies enerģiskāk, viņam bija visas iespējas gūt arī lielākus panākumus, jo tobrīd krievi pie Peremišļas vēl nebija koncentrējuši pārāk lielus spēkus.
No otras puses, cietokšņa komandantam nebija vajadzības nekur steigties, jo tobrīd laiks vēl bija viņa sabiedrotais: krievi gan mēģināja ieņemt aizsardzības līniju, taču cieta lielus zaudējumus un nekādus būtiskus panākumus neguva. Pāris nedēļu laikā krievi pie Peremišļas zaudēja apmēram 20 000 karavīru, taču nekur uz priekšu tā arī netika. Cietoksnis gan bija aplenkts, taču ieņemt to neizdevās.
Peremišļas aizstāvjos cerības viesa arī viņu sabiedroto vāciešu uzbrukums Polijā, kas norisinājās vienlaikus ar austriešu galveno spēku uzbrukumu, lai debloķētu cietoksni. Sākumā viss gāja kā smērēts, un, baidoties pats nonākt aplenkumā, Dmitrijevs pārtrauca Peremišļas aplenkumu un atkāpās. Tomēr prieki bija īsi, jo vācu uzbrukums apsīka un arī Austrijas armija nekur tālu netika. Tā nu drīz vien, 1914. gada novembrī, Peremišļas apkaimē atkal parādījās krievu karaspēks - šoreiz tā bija ģenerāļa Andreja Seļivanova komandētā 11. armija.
Mierīgie Ziemassvētki
1914. gada Ziemassvētki bija pēdējie, kad lielajā karā vēl bija vērojamas bruņnieciskuma izpausmes. Līdzīgi kā Rietumu frontē, arī Galīcijā Ziemassvētkos iestājās pamiers, kura laikā ieroči apklusa. Taču, ja Rietumu frontē vāciešiem, frančiem un britiem Ziemassvētki bija vienā laikā, Krievijā laika skaitīšana atšķīrās, tādēļ vispirms pamiers tika ievērots austriešu Ziemassvētkos, bet pēc tam - krievu pareizticīgo Ziemassvētkos. Leģenda vēsta, ka austrieši pat esot krieviem atdāvinājuši viņiem vairs nevajadzīgās Ziemassvētku eglītes. Par šo pašu tēmu ir vēl kāds stāsts: Ziemassvētku priekšvakarā krieviem izdevies notriekt austriešu aeroplānu, kas vedis no «lielās zemes» dažādas delikateses cietokšņa komandanta svētku galdam. Taču ģenerālis Seļivanovs bijis tik džentlmenisks, ka aizsūtījis uz cietoksni parlamentārieti, kurš atdevis austriešiem cepto svētku zosi un pārējos kārumus.
Otrais piegājiens
Seļivanovam ar cietokšņa ieņemšanu negāja neko daudz labāk kā Dmitrijevam - vēl arvien trūka smago aplenkuma lielgabalu (tos atveda tikai nākamā gada februārī), bez kuriem nocietinājumus sagraut nebija iespējams. Tas gan nenozīmē, ka Peremišļā bloķētie austrieši (un arī vairāki tūkstoši gūstā saņemto krievu) tur varētu justies kā Dieva azotē. Krievu artilērijas apšaudes nekādu lielo kaitējumu tiešām nenodarīja, taču arvien skaidrākas kļuva kādas citas briesmas - draudošais bads. Neilgajā aplenkuma pārtraukuma brīdī starp Dmitrijeva aiziešanu un Seļivanova atnākšanu austrieši gan paspēja papildināt cietokšņa munīcijas krājumus, taču kaut kā piemirsa par pārtiku. Tad arī kļuva skaidrs, ka lēmums palielināt cietokšņa garnizonu līdz 150 000 vīru nebija gudrs, jo nocietinājumu aizsardzībai tik liels karaspēks nebija nepieciešams, taču barot to vajadzēja.
Tādēļ austriešiem nebija citu variantu, kā vien mēģināt pārraut aplenkuma loku. Maksimālā programma paredzēja nodibināt pastāvīgu saikni ar pārējo Austrijas armiju, bet minimālā - vismaz izvest no cietokšņa daļu karavīru, lai mazinātu ēdāju skaitu un pārtikas deficītu. Nopietnākais pārrāvuma mēģinājums notika decembrī, kad līdz Peremišļai mēģināja izlauzties austriešu armija, savukārt Kusmaneks raidīja cīņā 30 000 cietokšņa aizstāvju, kuriem vajadzēja lauzties pretī savējiem. Uzbrukums cieta neveiksmi: kaut gan daļu krievu ieņemtās teritorijas austriešiem uz laiku izdevās atkarot, tomēr pa vidu starp cietokšņa garnizonu un pārējo armiju palika nepilnu 50 kilometru plata josla, ko kontrolēja Krievijas karaspēks. Arī atkārtotais pārrāvuma mēģinājums decembra beigās palika bez cerētajiem rezultātiem, kaut gan abas puses kaujās cieta lielus zaudējumus.
Problēmas radīja ne tikai ienaidnieka uguns, bet arī Karpatu ziemas spelgonis, kura dēļ daudzi karavīri, īpaši jau austriešu rindās, iedzīvojās apsaldējumos. Britu vēsturnieks Edgars Voless tās ziemas kaujas Karpatos aprakstīja šādi: «Kalnu nogāzēs, aizās un smailēs 80 kilometru joslā norisinājās kaujas, kuru laikā kalnus un ielejas satricināja smago lielgabalu dārdi, bet sniegbaltās nogāzes izraibināja artilērijas šāviņu sprādzieni. Iedomājieties šos biezos mežus, ko nomainīja atklātas vietas un līkumaini ceļi, pa kuriem uz priekšu neatlaidīgi, grimstot līdz jostasvietai sniegā, virzījās karavīri. Pamēģiniet iztēloties retās jaunaudzes, kurās karavīru masas sadūrās tuvcīņā, cenšoties par katru cenu sagrābt nelielu teritoriju, kā arī šausmīgās slepkavošanas ainas, kas sekoja pēc šādām kaujām.» Tikpat smagas kaujas norisinājās arī Bukovinā un Polijā.
Bads dara savu
1915. gada februārī pārtikas jautājums aplenktajā Peremišļā kļuva kritisks. Visi mēģinājumi pārraut aplenkuma loku cieta neveiksmi, turklāt krievi beidzot bija saņēmuši aplenkuma lielgabalus, kas ļāva pamazām vien graut austriešu nocietinājumus, un marta vidū vairāki forti bija jūtami papostīti. Cietokšņa garnizona ēdienkarte kļuva arvien knapāka: brokastīs plika tēja, pusdienās gabaliņš zirga gaļas un 250 grami maizes, vakariņās atkal tēja un maizes šķēle. Marta sākumā kopīgiem spēkiem bija apēsti cietokšņa garnizona rīcībā esošie 13 000 zirgu, atstājot vien 2000 tīrasiņu rikšotāju, kas piederēja virsniekiem. Līdzīgi kā Parīzes aplenkumā franču-prūšu kara laikā, arī Peremišļā apēda visus kaķus, suņus un žurkas.
14. martā bija apēsts viss pa tīro, un Kusmanekam atlika divi varianti - vai nu kapitulēt, vai arī vēl pēdējoreiz pamēģināt pārraut aplenkumu vai vismaz iebrukt krievu pozīcijās un atņemt viņiem dažus vezumus provīzijas. Austriešu komandieris izšķīrās par otro iespēju un 19. martā organizēja negaidītu uzbrukumu, kura galvenais triecienspēks bija 20 000 ungāru karavīri. Lai piemuļķotu krievus, austrieši nolēma uzbrukt nevis rietumu virzienā, kas būtu loģiski, jo tieši uz to pusi atradās savējie, bet gan uz austrumiem. Tomēr viltība neizdevās, jo krievi bija gatavi atvairīt uzbrukumu arī šajā virzienā. Viss beidzās ar to, ka ungāri zaudēja 3500 kritušos un ievainotos, vēl 4000 krita gūstā, bet pretinieka aizsardzības līniju tā arī neizdevās pārraut.
Cietokšņa kapitulācija
Dienu pēc ungāru uzbrukuma izgāšanās ģenerālis Kusmaneks piekrita sākt sarunas par kapitulāciju. Sākumā viņš mēģināja izkaulēt, lai krievi ļautu visam garnizonam pamest Peremišļu un doties pie savējiem, taču šo priekšlikumu Seļivanovs prognozējami noraidīja. Tādēļ Kusmanekam neatlika nekas cits, kā piekrist bezierunu kapitulācijai.
Tiesa, pirms tam austrieši vienas dienas laikā iznīcināja visu, ko vien varēja iznīcināt. Fortus un lielgabalus uzspridzināja, tāpat arī noliktavas, tiltus un ēkas. Šautenēm karavīri izņēma aizslēgus un iemeta upē. Iznīcināja visas automašīnas un telefonaparātus. Nošāva pat vēl atlikušos 2000 virsnieku zirgus, kuru gaļu pirms kapitulācijas izbaroja karavīriem. Leģenda vēsta, ka nomaitāti pat pasta baloži, lai tie netiktu ienaidniekam.
Gūstā padevās deviņi austriešu ģenerāļi, 2307 virsnieki un 113 000 karavīru. Lai cik naski austrieši bija centušies iznīcināt savu artilēriju, no 1000 lielgabaliem 180 tomēr izrādījās vēl lietojami. Peremišļas zaudējums pamatīgi iedragāja Austroungārijas kaujas garu, jo kļuva skaidrs, ka impērijas armija ir vāja. Taču par šo uzvaru Krievijai nācās samaksāt diezgan dārgu cenu - apmēram 30 000 karavīru gāja bojā vai tika ievainoti. Vēl lielāki zaudējumi bija ziemas kaujās Karpatu kalnos, kur tie sasniedza 100 000 vīru.
Vācu atbildes gājiens
Ilgi krieviem nebija lemts saimniekot iekarotajā Peremišļā. 1915. gada 25. aprīlī cietoksni apmeklēja cars Nikolajs II, kurš vēlējās savām acīm redzēt armijas panākumus, taču jau nedēļu vēlāk vērienīgu uzbrukumu Austrumu frontē sāka vācu karaspēks. Krievi nespēja noturēt aizsardzības līniju, un tas pavēra iespēju arī austriešiem atgriezties pie Peremišļas. Kas zina, vai tikai saviem spēkiem vien viņi spētu atkarot tobrīd jau pamatīgi izpostīto cietoksni, ja vien talkā nenāktu vācu smagā artilērija, sagraujot tos fortus, kurus krievi bija paspējuši daudzmaz savest kārtībā. Saprotot, ka pozīcijas noturēt neizdosies, jūnija sākumā krievu karavīri atkāpās un Peremišļa atkal nonāca austriešu un vāciešu rokās.Pēc Pirmā pasaules kara Peremišļa nonāca Polijas sastāvā un poļi cietoksnī izvietoja savu garnizonu. Nekādu būtisku militāru lomu gan tas vairs nespēlēja un vēsturē palika vien ar to, ka 1920. un 1921. gadā te bija izvietota karagūstekņu nometne, kur atradās tie sarkanarmieši, kas bija piedalījušies neveiksmīgajā karagājienā uz Varšavu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita