No dažādu valstu galvenajām godazīmēm, ar ko tās apbalvo savus kara varoņus, britu Viktorijas krusts izskatās visnecilāk. Pieticīgā aveņkrāsas lentītē iekārts «štancēts» bronzas gabaliņš ar lauvu un Svētā Edvarda kroņa atveidu. Ne cēlmetālu, ne košas emaljas, par dārgakmeņiem nemaz nerunājot - tas šķiet drīzāk žetons, nevis medaļa.
Taču, kā teikts, neskati vīru no cepures. Viktorijas ordeņa kavalieri ir pat vairāk nekā elitāra kluba biedri - kopš tā pirmsākumiem 1857. gadā to saņēmuši tikai 1355 vīrieši. (Tiesa, līdz 1907. gadam ordeni nepiešķīra mirušiem varoņiem.) Neviena pārpratuma viņu vidū. Trīs vīri ir apbalvoti divas reizes - gan nesaņemot otru krustu, bet zīda lentītei piestiprināmu šauru bronzas plāksnīti. Divi no viņiem - Arturs Martins-Līks (1874-1953) un Noels Godfrīds Čevass (1884-1917) - bija kara ārsti, kuri Pirmajā pasaules karā zem ienaidnieka uguns iznesa no kaujas lauka ievainotos.
Jaunzēlandiešu virsnieks Čārlzs Aphems (1908-1994) Otrajā pasaules karā cīnījās Krētā un Ēģiptē, kur krita gūstā. Kara beigas sagaidīja slavenajā Koldicas pilī - virsnieku nometnē bez bēgšanas iespējām - Vācijā. Kad karalis viņa komandierim vaicājis, vai Aphems tiešām pelnījis otrreizēju apbalvošanu, tas atbildējis, ka patiesībā varoni vajadzētu godināt vairākkārt.
Ordeņa piešķiršanas pamatojums ir «...vis-acīmredzamākā drosme vai kāda pārdroša vai izcila varonības vai pašuzupurēšanās rīcība, vai ārkārtēja uzticība pienākumam, stājoties pretim ienaidniekam». Piezīme VC pie cilvēkam veltīta šķirkļa enciklopēdijā vai viņa pieminēšanas portāla ziņā liek patriotiskam britu lasītājam - ja ne citādi, tad sirdī - goddevīgi noņemt cepuri un sastingt miera stājā.
Armijas neoficiālā tradīcija strikti paģēr: jebkuram karavīram, pat ģenerālim, pirmajam jāsveicina krusta kavalieris, lai cik zema būtu viņa pakāpe. Starp citu, ASV šāda privilēģija ir apbalvotajiem ar Goda medaļu. Varonim ordeni pie parādes mundiera vai citu goda drānu krūtežas piesprauž pats britu monarhs savā rezidencē. Divas trešdaļas Viktorijas krusta kavalieru ir apbalvoti šādā ceremonijā, bet pārējie bija galvenokārt krituši kaujās...
Britu godazīme ir ļoti tāla no «masveidības», kas piemīt prūšu Dzelzs krustam vai krievu cara laika Jura krustam. Vai, lai piedod patrioti, nedaudz arī mūsu pašu Lāčplēša kara ordenim - 2146 apbalvojumi par varonību brīvības cīņās un Pirmajā pasaules karā. Edgars Dunsdorfs izcilajā Kārļa Ulmaņa biogrāfijā raksta, ka valsts pirmais Ministru prezidents ordeni saņēmis par frontes apmeklējuma laikā gūtu nejaušu ievainojumu. Vēsturnieks, atzīstot apbalvojumu par pelnītu, piebilst: tas ticis piešķirts pat ar necilākiem pamatojumiem...
Kronis «nolaižas tuvāk tautai»
Karalienes Viktorijas un valdības lēmums - ieviest britu karavīriem pilnīgi egalitāru, nešķirojot viņu izcelsmi, apbalvojumu - bija britu šķiru sabiedrības aristokrātiskās elites netipiski demokrātiska, pat revolucionāra izšķiršanās. Tai par dzinuli kļuva Krimas karš (1854-1856). Līdz tam augstākos virsniekus par uzvarām apbalvoja ar Pirts ordeni (Order of the Bath), citi saņēma paaugstinājumus pakāpē vai tika «pieminēti paziņojumos» (Mentioned in dispatches). Šķita, ka zaldātiem pilnībā pietiek ar algu, kam viņiem vēl kādas godazīmes.
Krimas kara laikā britu sabiedrība ātri vīlās militārajā avantūrā, ko sākotnēji uztvēra ar milzīgu urrāpatriotisku jūsmu kā cēlu misiju - glābt «eksotisko» Osmaņu impēriju no «ļaunā krievu lāča ķetnām». Krimas karš bija pirmais, par ko ziņoja frontes līnijās bez militāristu cenzūras strādājošie žurnālisti. Šokētajiem avīžu lasītājiem atklājās flotes, nacionālā lepnuma, un armijas iesīkstējušās problēmas.
Jūrniekus un karavīrus teju daudz vairāk mocīja un dzina nāvē slimības, aukstums vai bads, nevis krievu šāviņi un durkļi. «Kaut kāda tur» Sardīnijas-Pjemontas karaliste - kas kopā ar britiem un frančiem karoja osmaņu pusē - spēja savus vīrus apgādāt un ārstēt efektīvāk nekā varenā lielvalsts, «kurā saule nekad nenoriet». Senilie, uz Vaterlo lauriem dusošie britu karavadoņi pieņēma kļūdainus lēmumus un savā starpā ķīvējās.
Vienlaikus korespondenti ziņoja par tautiešu varonību un uzupurēšanos. Britu militārajai vēsturei Krimas karš dāvāja divas kolektīvas varonības leģendas - bezjēdzīgi asiņaino vieglās kavalērijas uzbrukumu krievu artilēristiem un slaveno «sarkano šauro līniju». (Lai Balaklavas kaujā nosegtu visu skotu kalniešu pulkam uzticēto frontes nogriezni un apturētu krievu kavalērijas uzbrukumu, tā strēlnieki sarkanajos mundieros un kiltos ugunslīnijā stājās divās rindās, nevis reglamenta noteiktajās četrās. Pulka komandieris saviem vīriem pavēlēja mirt, kur viņi stāv, taču kazaki aprāva iecerēto uzbrukumu.)
Citās valstīs jau pastāvēja godazīmes, ar ko apbalvoja varoņus, nešķirojot tos pēc dienesta pakāpes vai izcelsmes. Piemēram, franču Goda leģiona ordenis. Britu sabiedriskā doma spieda politisko varu rīkoties. Krimas kara dalībnieki 1857. gada ceremonijā kļuva par vienīgajiem Viktorijas krusta kavalieriem, kuri šādu karalienes atzinību saņēma «ar atpakaļejošu datumu» - par varonību vēl pirms ordeņa izveidošanas.
Līdz Pirmajam pasaules karam arvien jaunus krusta saņēmējus radīja cīņas kolonijās - ar dumpīgajiem indiešu karavīriem jeb sipajiem, zulu ciltīm vai būriem Dienvidāfrikā.
Jā, lielgabalu bronza. Tikai kādu?
Krusta necilais izskats (un arī nosaukums - to gribēja dēvēt par Viktorijas Militāro ordeni) bijusi karalienes apzināta izvēle, klausot vīra Alberta padomam - šādai atzinībai nepiedien ārišķība. Uzraksts For Valour (Par varonību) pasaka visu.
Godazīme sver apmēram 27 gramus. Krustu izgatavošana ir juvelierfirmas Hancocks & Co monopols. Oficiālā versija vēsta: tie visi izgatavoti no Sevastopoles aplenkumā sagrābto krievu lielgabalu bronzas. Precīzāk, no bumbuļa vai citas formas puļķa stobra resgalī (angliski cascabel), kas vajadzīgs ieroča pārvietošanai. Tāpat tiek apgalvots, ka valdībai joprojām ir pietiekami daudz šādas izcelsmes metāla - ap desmit kilogramiem - vismaz 80 jaunu Viktorijas krustu izgatavošanai.
Tomēr godazīmju rentgenanalīzes liecina ko citu: krustiem, kuri Pirmajā pasaules karā tika izgatavoti kopš 1914. gada decembra, tāpat arī Otrajā pasaules karā laikā starp 1942. un 1945. gadu, izmantots metāls no ķīniešu lielgabaliem, Pirmā opija kara (1839-1842) vai Bokseru dumpja (1899-1901) trofejām.
Kopš 1879. gada Viktorijas krustu nav saņēmis neviens civilists. Taču viņiem ir tiesības uz šo ordeni, ja varoņdarba laikā pildītas militāro komandieru pavēles. Par citos apstākļos izrādīto drosmi un pašaizliedzību civilistus (arī policistus, ugunsdzēsējus, tirdzniecības flotes jūrniekus) apbalvo ar Džordža krustu. Dibināts 1940. gadā, tas statusa ziņā oficiāli ir līdzvērtīgs militārajam krustam. Bijušās britu domīnijas - Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande - pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē, simboliski apliecinot suverenitāti, ieviesa savus Viktorijas krustus.
Pirmais Viktorijas ordeņa kavalieris
No apbalvoto Krimas kara varoņu 111 cilvēku garā saraksta nosauksim tajā pirmo minēto - gvardes grenadieru seržantu Alfrēdu Abletu (1830-1897). Sevastopoles aplenkuma laikā, 1855. gada septembrī, viņš, redzot lielgabala šāviņu nokrītam starp munīcijas un pulvera kastēm, to nekavējoties satvēra un izmeta no tranšejas. Atsitoties pret zemi, ar sprāgstvielu pildītā lielgabala lode eksplodēja.
Abletam 1862. gadā nācās atvaļināties, jo Krimas aukstajā ziemā viņš bija iedzīvojies reimatismā. Dažus gadus vēlāk varoni tiesāja par mēģinājumu nošauties, taču attaisnoja. Pēc tam viņš atrada darbu Londonas ostas policijā, kur nostrādāja dzīves atlikušos 26 gadus, darbu pametot īsi pirms nāves.
Ne tikai vērtība, arī cena
Nav aizliegts ordeni pārdot un pirkt, un apmēram trīssimt ordeņi ir pārdoti izsolēs, cenai sasniedzot pat 400 tūkstošus britu mārciņu. Privāto darījumu skaits nav zināms. Uzņēmēja, sabiedriskās domas pētītāja un politiķa Maikla Aškrofta kolekcijā tādā veidā esot apkopota desmitā daļa no visiem Viktorijas krustiem. Savukārt viņam piederošo kara ārsta Čevasa apbalvojumu par pusotru miljonu mārciņu nopirka Oksfordas Universitātes Svētā Pētera koledža (to 1929. gadā nodibināja varoņa tēvs).
Atšķirībā no līdzīgiem ārvalstu apbalvojumiem Viktorijas krusta kavalieriem pienākas valsts pensija. Tā ieviešanas laikā - desmit (tagadējās 1445 britu mārciņas) sterliņu mārciņu gadā. XIX gadsimta beigās to palielināja līdz 50 mārciņām gados veciem un vājas veselības apbalvotajiem. Kopš 2015. gada pensija ir desmit tūkstoši britu mārciņu gadā.
Augsti tikumīgā karaliene apbalvojuma izveidē pieļāva nežēlīgu kļūdu, pieprasot krusta kavalieriem nevainojamu reputāciju visas dzīves laikā. Astoņiem vīriem no zemākām šķirām šī prasība izrādījās neiespējama - galvenokārt nabadzības izraisīta «morālā pagrimuma» dēļ, un Viktorijas krustu (tāpat arī pensiju) viņiem atņēma.
Viktorijas mazdēls, kļūstot par karali Džordžu V, steidza izlabot omes ideālisma diktēto prasību. Kaut godazīmes statūti netika pārveidoti, to vairāk nevienam neatņēma. Savukārt reiz zaudējušie tika atjaunoti Viktorijas krusta saņēmēju reģistrā, tā atveidu radinieki varēja iegravēt mirušo kapu plāksnēs. Karalis bija svēti pārliecināts: pat cilvēkam, kuru pakārs par slepkavību, ir tiesības kāpt uz ešafota ar Viktorijas krustu pie krūtežas.
Patlaban pēdējais
Viktorijas krustu saņēmušais -
Džošua Marks Līkijs
Izpletņlēcēju pulka kaprālis, apbalvots 2015. gadā, ir viens no trijiem vīriem, kuri krustu saņēma par varonību Afganistānas karā (2001-2021), un vienīgais no viņiem, kurš varēja ierasties uz apbalvošanas ceremoniju, jo abi pārējie bija gājuši bojā.
Viņa dzimtā ir senas militārās tradīcijas, un vectēva otrās pakāpes brālēns Naidžels Līkijs (1909-1941) Otrajā pasaules karā tika pēc nāves apbalvots ar Viktorijas krustu. Etiopijas frontē cīnoties ar itāļiem, viņš centās sagrābt divus uzbrucēju tankus - uzlecot uz tiem, atverot torņa lūku un apšaujot apkalpi. Ar vienu tas izdevās, ar otru - ne.
Britu un amerikāņu patruļa 2013. gada rutīnas apgaitā, ciemos meklējot slēptus ieročus, iekrita talibu lamatās. Ienaidnieka ugunī karavīri apjuka, taču Līkijs nezaudēja galvu. Būdams pats jaunākais karavīrs savā kaujas grupā, viņš uzņēmās tās vadību - «uzrādot savai pakāpei negaidītas līdera spējas» -, lai ar ložmetēju uguni glābtu sabiedrotos. Norīkojis biedrus pie viena ieroča, viņš zem ienaidnieka lodēm nokļuva pie cita, pamesta, šaujamā, un abu ložmetēju uguns piespieda talibus atkāpties. Kauja ilga 45 minūtes.
Rācijā nepārtraukti ziņojot par kaujas gaitu priekšniecībai bāzē, kaprālis vienlaikus organizēja smagi ievainotā ASV jūras kājinieku virsnieka evakuāciju. Vēlāk britus nepatīkami pārsteidza tas, ka Vašingtona pat neizskatīja iespēju viņu varonim piešķirt kādu no saviem militārajiem apbalvojumiem.
Viktorijas krustu viņam pasniedza karaliene Elizabete II, kura, sveicot kavalieri, atļāvās piebilst: «Es to daru ne pārāk bieži». Visās karalienes valdīšanas septiņās desmitgadēs (1952-2022) ar Viktorijas krustu tika apbalvoti vien 11 britu varoņi, turklāt pieci no viņiem - pēc nāves. (Vēl četrus ordeņus saņēma austrālieši.)
Cik zināms, Līkijs joprojām dien savā pulkā un vairās no publicitātes. Līdzīgi citiem cilvēkiem, aiz kura uzvārda seko iniciāļi VC, viņš neuzskata, ka paveicis kaut ko ārkārtēju, vien pildījis pienākumu pret ieroču brāļiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita