Krievijas pilna mēroga militārais uzbrukums Ukrainai 2022. gadā gandrīz pilnībā iznīcināja jau tā niecīgos Ukrainas jūras kara flotes resursus. Lai gan šādos apstākļos Krievijas Melnās jūras kara flotes darbības brīvību vēl joprojām ierobežoja Ukrainas krastos izvietotās Neptun zeme-jūra pretkuģu raķetes, tomēr lielākajā daļā Melnās jūras akvatorijas Krievijas karakuģi šķita pasargāti.
Taču notika negaidītais: Ukraina demonstrēja, ka ar spēcīgām un mobilām novērošanas sistēmām un pretkuģu raķetēm apgādāta valsts var liegt pretinieka kuģiem pieeju saviem krastiem. Visspilgtāk to parādīja Krievijas Melnās jūras kara flotes flagmaņa, kreisera Moskva, nogremdēšana. Šis ukraiņu panākums bija iespaidīgs, tomēr par kaut ko revolucionāru to saukt nevar; šis gadījums tikai atgādināja, cik būtiski ir ņemt vērā pretinieka reālās kaujasspējas, kā arī to, ka pirms pārdrošiem manevriem ir svarīgi nomākt pretinieka tālas darbības ieroču sistēmas. Krievijas flote pēc zaudējuma atkāpās no Ukrainas krastiem un lielākoties koncentrējās uz Ukrainas apšaudi, izmantojot no kuģiem palaižamās raķetes.
Taču kara nākamajos gados Ukraina patiešām pārsteidza ar savām spējām ne tikai nosargāt savu piekrasti, bet arī praktiski liegt rīcības brīvību Krievijas kara kuģiem lielākajā daļā Melnās jūras baseina. Pārsteidzoši tas bija tādēļ, ka ukraiņiem joprojām nebija ne savu karakuģu, ne jūras aviācijas. Panākumu atslēga bija jūras bezpilota sistēmas, kas, izmantojot XXI gadsimta komunikācijas risinājumus, spēj precīzi, ātri un nāvējoši darboties simtiem kilometru attālumā no krasta.
Jūras sniegtās priekšrocības
Jūras karā bezpilota sistēmām ir tās pašas priekšrocības, kas gaisā un uz sauszemes. Pirmkārt, iespēja iztikt bez apkalpes ļauj ieekonomēt daudz vietas; nav nepieciešams domāt ne par ergonomiskiem risinājumiem cilvēka ietilpināšanai kaujas mašīnā, ne arī par jautājumiem, kas tieši nav saistīti ar kaujas uzdevumu veikšanu, piemēram, atpūtas telpām, noliktavām vai pārtikas un ūdens krājumiem. Tas ļauj maza izmēra peldlīdzekli padarīt par šķietami neproporcionāli spēcīgu ieroci. Otrkārt, nozīmīgākā bezpilota sistēmas priekšrocība ir tās relatīvi zemās izmaksas - drona iznīcināšana nozīmē nevis drūmas vēstules apkalpes locekļu radiniekiem, bet tikai vienu norakstīšanas pavadzīmi.
Minēto iemeslu dēļ nav brīnums, ka pirmās primitīvās bezpilota sistēmas militārajā vēsturē parādījās tieši jūrā, jo, nodrošinot lādiņam peldspēju, pietika ar straumi un ievirzīšanu noteiktā virzienā. Taču bezpilota sistēmu darbību vienmēr ir ierobežojuši attālumi, kas mērāmi desmitos un vai simtos kilometru, apgrūtinot vadību, mērķu izvēli un precizitāti. Šo jautājumu risināšanai izšķirošas ir modernās tehnoloģijas.
Jūra ir faktors, kas piešķir bezpilota aparātiem virkni unikālu priekšrocību. Jūra ir daudz vienkāršāka virsma nekā sauszeme; ar viļņu radītajām problēmām tehnoloģijas galā var tikt vieglāk nekā ar gravām, uzkalniem, kokiem un citiem šķēršļiem. Turklāt peldošam bezpilota aparātam nepastāv risks nogāzties zemē kā kvadrokopteram, kas palicis bez vadības. Peldlīdzekļa projektētājiem arī nav jācenšas ieekonomēt katru svara kilogramu, par ko nopietni jādomā gaisa kuģu būvētājiem. Visbeidzot, vismaz Melnās jūras gadījumā dažādi automatizācijas risinājumi uz ūdens ir daudz vienkāršāki - ukraiņu izpratnē katrs karakuģis jūrā un katrs lidaparāts virs tās ir pretiniekam piederošs, tātad nav jālauza galva, kā netrāpīt savējiem. Vienkārši sakot, ir iespējams nosūtīt bezpilota aparātu uz kādu sektoru un «iemācīt» tam uzbrukt jebkam, kas ir lielāks par kaiju.
Cīņa pret tiltiem, kuģiem un pat helikopteriem
Izšķirošā sistēma, kas ļāva ukraiņiem bez spēcīgas kara flotes liegt Krievijai iespēju tiešā veidā kontrolēt, piemēram, tā saukto «graudu koridoru», sākumā bija Starlink, kas nodrošina reāllaika saziņu starp operatoru un bezpilota sistēmu simtiem kilometru attālumā.
Pirmā ukraiņu bezpilota jūras sistēma, kas krieviem sagādāja nepatīkamu pārsteigumu, bija Mykola-3. Ukrainā izveidota un montēta, tā prasīja pārsteidzoši niecīgus resursus - jo īpaši, ja salīdzina ar tās nodarītajiem postījumiem. Aptuveni 1000 kilogramu smagās bezpilota sistēmas tehnisko bāzi veido See Doo ūdensmotocikls un tā trīscilindru dzinējs, kas ļauj sasniegt aptuveni 80 km/h lielu maksimālo ātrumu.
Šāda komplekta cena ir salīdzinoši zema - aptuveni 250 000 dolāru. Izklausās tomēr daudz? Salīdzinājumam - ASV ražojuma Harpoon pretkuģu raķetes cena var pārsniegt pat miljonu dolāru. Mykola-3 nes 60-200 kilogramus smagu kaujas galviņu (tās svars ietekmē darbības attālumu), bet sistēmas vadības ierīcēs tiek izmantotas civilajā tirgū atrodamas detaļas. Ukraiņu avoti apgalvo, ka Mykola-3 vienlaikus spēj pārraidīt līdz pat trim augstas izšķirtspējas videosignāliem līdz 400 kilometru attālumam, savukārt navigāciju nodrošināt spēj ne tikai Starlink termināļi, arī GPS un inerciālā vadības sistēma, kas daļu ceļa ļauj veikt pēc iepriekš ieprogrammēta maršruta. Šādi jūras droni-pašnāvnieki 2022. gada oktobrī uzbruka Krievijas kara flotes kuģiem Sevastopolē, sabojājot jauno Melnās jūras flagmani - fregati Admiral Makarov.
Turpmākā Ukrainas jūras bezpilotu sistēmu attīstība sadalījās virzienos. Gadu vēlāk parādījās MaguraV5, ko lielākoties izmanto Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvalde. Dienasgaismu aparāts pirmo reizi ieraudzīja Starptautiskajā aizsardzības industrijas izstādē Stambulā 2023. gada jūlijā. Pašlaik MaguraV5 tiek uzskatīts par efektīvāko Ukrainas jūras bezpilota aparātu - tā bojāto vai iznīcināto upuru sarakstā ir vismaz 14 Krievijas kuģi, tostarp izlūkošanas kuģis Ivan Khurs, desantkuģis Cesar Kunikov, raķešu korvete Ivanovets un citi kuģi, kuru kopējā vērtība pārsniedz pusmiljardu ASV dolāru. Tonnu smagā sistēma nes aptuveni 200 kg smagu kaujas lādiņu, kuru spēj nogādāt līdz 800 kilometru attālumam.
MaguraV5 spēj veikt plašu uzdevumu spektru no izlūkošanas līdz pat novērošanai un pašnāvnieku misijām. Vēsturisks panākums Magura V5 izdevās 2024. gada 31. decembrī, kad ar R-73 pretgaisa raķetēm aprīkota sistēma iznīcināja krievu Mi-8 helikopteru un sabojāja vēl vienu.
Ukrainas drošības dienesta (SBU) uzdevumu izpildei paredzētas mazāk manevrētspējīgas, taču izmēros lielākas Sea Baby sistēmas. Tās nes lielāku kaujas galviņu (līdz pat 850 kg) un galvenokārt ir paredzētas triecieniem pa stacionāriem mērķiem, piemēram, ostā stāvošiem kuģiem. 2023. gada 17. jūlijā Sea Baby sistēmas uzbruka Kerčas tiltam. Ar papildu degvielas tvertnēm to darbības attālums var sasniegt 1000 kilometru. Balstoties uz negatīvo pieredzi, kad pēc Īlona Maska rīkojuma negaidot pie Sevastopoles pārtrauca darboties Starlink termināļi, jaunākajām versijām ir pieejamas arī alternatīvās vadības sistēmas.
Līdzīgi kā Magura V5, arī Sea Baby ir spēris soli tālāk par vienkāršu bezpilota pašnāvnieku. Sistēmas izmēri ir ļāvuši uz tās uzstādīt līdz pat sešām 122 mm raķetēm, kas tiek izmantotas arī Grad reaktīvajās zalvjuguns sistēmās. Lai gan šādas zalves efektivitāte, ņemot vērā Grad raķešu jau tā necilo precizitāti, ko vēl vairāk samazina viļņu radītā nestabilitāte, ir ierobežota, tomēr tā ļauj pārvērst Sea Baby par platformu, kas spējīga uzbrukt arī sauszemes mērķiem. 2024. gada nogalē radītā Sea Baby jaunākā versija (saukta arī par Adģivka) nes 50. kalibra smagos ložmetējus un pretgaisa raķetes, kas tiek izmantotas pret krievu helikopteriem un patruļlaivām, savukārt to vadību nodrošina ne tikai Starlink, bet arī Kymeta satelītu komunikācijas sistēmas.
Nākotnes tendences
Lai gan pirmās virsūdens bezpilota sistēmas NATO valstu bruņojumā sāka parādīties jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, tās lielākoties koncentrējās uz novērošanas, izlūkošanas un ostu aizsardzības funkciju veikšanu. Melnajā jūrā militārās bezpilota sistēmas ir attīstījušās galvu reibinošā ātrumā - pārbūvēti ūdensmotocikli pāris gados ir evolucionējuši par specializētām plaša spektra platformām, kas vēl joprojām spēj saglabāt relatīvi zemas izmaksas un lielu civilajā tirgū pieejamo komponenšu īpatsvaru. Pēc pirmā pārsteiguma Krievija Melnajā jūrā īstenoja intensīvas patruļas, izmantojot helikopterus. Sākotnēji tās bija efektīvas, taču pašlaik arvien vairāk ukraiņu bezpilota sistēmu jau nes ložmetējus vai pretgaisa raķetes, tā radot draudus helikopteriem.
Attīstība nav apstājusies, un paredzams, ka tuvākajā nākotnē bezpilota sistēmas Melnajā jūrā sagādās vēl daudzus pārsteigumus. 2024. gada nogalē izplatījās informācija par Ukrainā izstrādātiem bezpilota jūras aparātiem, kas kalpo kā bezpilota lidaparātu nesēji. Pērnā gada decembrī šādas sistēmas īstenoja uzbrukumus Krievijas kontrolētajām naftas ieguves platformām Melnajā jūrā. Katrs no aparātiem veda četrus kvadrokopterus-pašnāvniekus. Neapstiprināta informācija liecina, ka šāda sistēma 2025. gada janvārī no jūras puses iznīcinājusi trīs krievu pretgaisa aizsardzības sistēmas Hersonas apgabalā.
Pēc visa spriežot, ir tikai laika jautājums, kad uz droniem parādīsies nopietnākas jūra-zeme ieroču sistēmas. Grad tipa raķešu galvenais mīnuss ir to precizitātes trūkums. Tajā pašā laikā tādas sistēmas kā HIMARS izmantotā GLMRS raķete ir tikai aptuveni četrus metrus gara un sver nedaudz vairāk par 300 kilogramiem. Teorētiski šāda raķete pēc palaišanas pat no nestabilas jūras platformas spēj savu kursu precizēt - to jau agrāk ir pārbaudījuši amerikāņi, veicot kaujas šaušanu no HIMARS sistēmām, kas uzstādītas uz kuģa. Pat ar vienu vadāmo raķeti apbruņota bezpilota sistēma šajā gadījumā spētu būtiski mainīt situāciju tādās vietās kā Melnās jūras austrumu piekraste.
Šādā kontekstā nepārsteidz jaunākais Ukrainas izstrādājums - daudzfunkcionālā bezpilota virsūdens sistēma Aligator-9, kas pieejama trīs versijās. Pirmā sistēmas versija nes sešas līdz desmit Aligator-5 torpēdas-dronus, kas domāti uzbrukumiem pretinieka kuģiem. Otra versija nes trīs līdz piecus bezpilota aparātus, kas paredzēti elektroniskās karadarbības, navigācijas, izlūkošanas un citu funkciju veikšanai. Trešā versija nes Tryzub lāzeru sistēmu, kuras uzdevums ir cīņa ar pretinieka lidaparātiem (tostarp spārnotajām raķetēm) līdz piecu kilometru attālumam.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita