Nacistiskajā Vācijā bija spēcīga kinoindustrija, kas produkcijas kvalitātē varēja mēroties spēkiem pat ar Holivudu. Protams, šajā industrijā bija arī zvaigznes. Taču Vācijas tā laika slavenākajām aktrisēm piemita kāds mazmazītiņš trūkums - neviena no viņām nebija tīrasiņu vāciete. Lida Bārova bija čehiete, kuras karjerai pienāca beigas, kad viņā iemīlējās propagandas ministrs Jozefs Gebelss, bet Hitlers uzlika veto sava tuvākā līdzgaitnieka plāniem pamest ģimeni un uzsākt kopdzīvi ar kaut kādu tur slāvieti, lai arī slavenu. Cita zvaigzne, Marika Reka, bija ungāriete, tāpat arī Kate fon Nagi. Sāra Leandere - zviedriete, tātad āriskas izcelsmes, tomēr ne vāciete. Kristīna Soderbauma - arī zviedriete. Ādolfa Hitlera iecienītā aktrise Pola Negri - pēc izcelsmes poliete. Lenija Rīfenštāle bija tīra vāciete un izcila režisore, taču, būsim godīgi, diezgan viduvēja aktrise, kurai arī nebija daudz kinolomu. Otrajā plānā bija pa kādai tīri vācu izcelsmes aktrisei, piemēram, Renāte Millere un Lila Dagovera, taču līdz Rekas vai Leanderes kalibram viņas nevilka. Bet, kā par spīti, pati slavenākā īsteni vāciskā aktrise atradās ideoloģiskās frontes (un vēlāk arī visīstākās kara frontes) pretējā pusē. Tā bija Marlēna Dītriha.
Dziedāšana un kājas
Pēc visiem parametriem Dītrihai vajadzēja būt nacistu atbalstītājai. Dzimusi Berlīnē pašā XX gadsimta sākumā, 1901. gadā, kavalērijas virsnieka, kurš vēlāk pārkvalificējās par policistu, ģimenē. Kad tēvs 1910. gadā gāja bojā, nokrītot no zirga un nolaužot kaklu, Marlēnas māte apprecējās pa otram lāgam, taču atkal ar militāru piesitienu - šoreiz ar armijas pulkvedi. Vārdu sakot, mājās valdīja ja ne gluži prūšu kārtība, tad vismaz uz to pusi. Tiesa, arī pulkvedis pēc dažiem gadiem nomira, tādēļ par ģimenes galveno apgādnieci palika mamma, kurai bija aristokrātiskas saknes. No šādās ģimenēs augušiem cilvēkiem parasti veidojās Hitlera atbalstītāju pulks, taču šis nebija tas gadījums. Varbūt tādēļ, ka daļa Marlēnas bērnības pagāja skarbajos Pirmā pasaules kara gados, bet varbūt tādēļ, ka mamma viņu audzināja diezgan mākslinieciskā garā, cerot, ka kādudien meita kļūs par profesionālu vijolnieci. Iespējams, ka tas tiešām tā būtu noticis, jo vingrinājās meitene patiešām daudz - pa astoņām stundām dienā -, taču iznākumā pārpūlēja roku, iedzīvojās pirksta saišu sastiepumā un, kā kategoriski paziņoja ārsti, uz visiem laikiem zaudēja to pirkstu veiklību, kas nepieciešama vijolniekam.
Kādi gan vēl bija karjeras varianti meitenei, kura interesējās par mūziku un dzeju? Pareizi, pamēģināt spēkus aktiermākslā! Sākums, taisnību sakot, nebija neko daudzsološs, jo viņu gan pieņēma darbā vienā no Berlīnes teātriem, taču lielākoties uzticēja vien otrā plāna lomas vai pat tikai koristes pienākumus kabarē uzvedumos. Taču tie bija arī mēmā kino ziedu laiki, tādēļ brīvos brīžos Dītriha varēja piedalīties kastingos, lai pretendētu uz lomiņu kādā no neskaitāmajām filmām, ko tolaik uzņēma. 1923. gadā tāda iespēja patiešām pavērās un viņai iedalīja epizodisku lomiņu filmā Mazais Napoleons - tur Marlēna tēloja galvenās varones istabeni. Diez kas jau nav, taču pirmajai reizei pietiekami, turklāt filmēšanas laikā viņa satuvinājās ar režisora asistentu Rūdolfu Zīberu, kurš drīz vien kļuva par Marlēnas vīru. Droši vien ne bez vīra palīdzības Dītriha turpmākajos gados tika pie lomām vēl dažās filmās, kā arī turpināja piedalīties teātra uzvedumos.
Par pavērsiena punktu kļuva 1929. gads, kad izrādi, kurā Marlēna spēlēja, apmeklēja Vīnē dzimušais ebreju izcelsmes amerikāņu kinorežisors Jozefs (pa amerikāņu modei Džozefs) fon Šternbergs. Viņam jaunā aktrise kaut kā iekrita acīs. Viņš Dītrihai piedāvāja lomu filmā Zilais eņģelis, ko gatavojās uzņemt vācu kinostudijas UFA uzdevumā. Būtiski bija tas, ka Marlēna prata dziedāt, jo šī bija viena no pirmajām vācu skaņu filmām, turklāt Dītrihai bija paredzēta bāra dziedātājas loma. Tolaik gan viņa vēl nedziedāja tajā zemajā krūšu balsī, kas vēlāk kļuva par Dītrihas firmas zīmi. Toties jau Zilajā eņģelī ne vienreiz vien bija redzama kāda cita Marlēnas firmas zīme - garās un slaidās kājas. Tās režisors filmēja pie katras izdevības, kaut gan pati Dītriha vēlāk atzinās, ka nekad neesot sapratusi, ko vīrieši saskatījuši viņas kājās - nekā īpaša taču tur neesot! Jebkurā gadījumā dziedāšana un kājas nostrādāja, jo Zilais eņģelis kļuva par kases gabalu Atlantijas okeāna abos krastos - Šternbergs filmai izveidoja versiju gan vācu, gan angļu valodā.
Lili Marleen un Marlēna
Viena no slavenākajām Marlēnas Dītrihas izpildītajām dziesmām ir Lili Marleen, tādēļ daudzi maldīgi uzskata, ka tā ir rakstīta speciāli viņai. Īpaši jau tādēļ, ka dažreiz to mēdz dēvēt par Lili Marlene, tātad izmantojot Dītrihas vārda rakstību. Patiesībā gan Dītriha dziesmas uzvaras gājienam pieslēdzās ar diezgan lielu novēlošanos, bet tās tapšanai ar viņu vispār nav nekāda sakara.
Sākums visam šim stāstam meklējams vēl Pirmā pasaules kara laikā, kad jaunam vācu karavīram, vārdā Hanss Laips, bija jādodas uz fronti, taču pirms prombraukšanas viņš iepazinās ar divām jaukām meitenēm, no kurām vienu sauca Lili, bet otru - Marlēna. Un par godu viņām sacerēja dzejolīti, kurā divas meitenes saplūda vienā. Nākamos 20 gadus par šo dzejoli neviens neko nezināja, līdz 1937. gadā Hanss, kuram bija palaimējies karā izdzīvot, to papildināja ar vēl dažām rindiņām un ar nosaukumu Jaunā sargkareivja dziesma publicēja dzejoļu krājumā. Tur to pamanīja komponists Norberts Šulce un sacerēja vienkāršu melanholisku dziesmiņu. Tās izpildīšanu viņš uzticēja mazpazīstamai kabarē dziedātājai Lalei Andersenai, kura 1939. gadā to ierakstīja skaņuplatē.
Plate kļuva par pilnīgu izgāšanos - pirmā gada laikā izdevās pārdot tikai 700 kopiju. Ja nebūtu sācies karš, visticamāk, mēs šodien par tādu Lili Marleen neko nezinātu, taču tīrās apstākļu sakritības dēļ 1941. gadā dziesmiņa negaidot kļuva par pirmā numura hitu. Proti, vācieši tobrīd bija okupējuši Dienvidslāviju, un Belgradā armijas kontingenta izklaidēšanai sāka darboties vērmahta karavīru radio. Kā vēlāk stāstīja tā darbinieki, radiostacijas rīcībā bija tikai dažas plates, kuras tad viņi drillēja teju bez apstājas. Un tā nu sagadījās, ka vienā no šīm platēm bija Lili Marleen ieraksts, kas klausītājiem uzplečos ārkārtīgi iepatikās. Turklāt Belgradas karavīru radio raidīja īsviļņu diapazonā, ko varēja uztvert diezgan tālu, tādēļ ar Dienvidslāviju vien klausītāju loks neaprobežojās.
Nacistu vadoņi sākumā bija apmulsuši, jo nekādos propagandas plānos Lili Marleen nebija iekļauta. Nelāgi bija tas, ka tās izpildītāja Lale Andersena skaitījās pa pusei neuzticama, jo uzturēja nevēlamus sakarus ar režīma oponentiem, kuri bija emigrējuši uz Šveici. Tādēļ propagandas ministrs Jozefs Gebelss mēģināja izņemt dziesmu no aprites, taču, saskāries ar neskaitāmu klausītāju lūgumiem to atskaņot vēl un vēl, beigās atmeta ar roku un likās mierā. Izveidojās paradoksāla situācija: dziesma bija Eiropas mēroga hits, taču tās izpildītāja Andersena nekur nedrīkstēja uzstāties, un neviens par viņu neko nezināja. Propagandas ministrija pat ierakstīja Lili Marleen vairāku citu dziedātāju izpildījumā, tomēr populārākā tik un tā palika Andersenas versija.
Kāds ar to visu sakars Marlēnai Dītrihai? Lili Marleen, kā jau teikts, kļuva par Eiropas mēroga hitu, un to tulkotā versijā izpildīja arī franču dziedātāja Sūzija Solidora, un, kas vēl pārsteidzošāk, tā iepatikās arī sabiedroto karavīriem. Tādēļ 1943. gadā savu versiju angļu un vācu valodā ierakstīja arī Marlēna Dītriha, kura Lili Marleen (vai arī nu jau Lili Marlene) regulāri dziedāja amerikāņu karavīriem savā frontes koncertturnejā. Viņas tēlam šī dziesma piestāvēja tik organiski, ka nav brīnums, ja cilvēki uzskata, ka tā ir rakstīta tieši Marlēnai.
Uz Jauno pasauli!
Fon Šternbergam nākamais kinoprojekts bija ieplānots ASV. Viņš uzaicināja tajā piedalīties arī Dītrihu. Kinostudija Paramount sākumā gan par to nebija lielā sajūsmā, taču tad nosprieda, ka varbūt arī kāda Eiropas aktrise nenāks par ļaunu, jo vairāk tādēļ, ka konkurējošā Metro-Goldwyn-Mayer ar labiem panākumiem ekspluatēja citu no Eiropas importētu zvaigzni, Grētu Garbo. Viņiem ir zviedriete, mums būs vāciete - apmēram tā nosprieda Paramount bosi un atļāva Šternbergam filmēt Marlēnu režisora nākamajā filmā Maroka.
Maroka kļuva par Dītrihas zvaigžņu stundu, pēc kuras vairs atpakaļceļa uz Eiropu īsti nebija. Tobrīd viņa jau brīvi runāja angliski (jau bērnībā bija apguvusi arī franču valodu), tādēļ nebija jāuztraucas, ka aktrises filmā runāto nāksies dublēt. Maroka, kurā Dītriha filmējās kopā ar slaveno Gēriju Kūperu, kļuva par vienīgo filmu viņas karjerā, par kuru aktrisi izvirzīja Oskara balvai. To gan viņa tā arī nedabūja, jo togad Oskars par labāko sieviešu lomas tēlojumu tika Marijai Dreslerei. Toties, pateicoties fon Šternbergam, Dītriha tika pie jauna un atmiņā paliekoša tēla. Proti, Marokas filmēšanas laikā režisors aktrises seju izgaismoja no augšas, tā īpaši izceļot viņas iekritušos vaigus. Kaut gan vēlāk klīda baumas, ka iekritušie vaigi Marlēnai ir tādēļ, ka viņa likusi izraut sev dzerokļus, patiesībā noslēpums slēpās apgaismojuma tehnikā.
Pēc Marokas panākumiem Dītriha bija kļuvusi par pirmā numura zvaigzni Holivudā, tādēļ viņai nebija nekādas motivācijas doties atpakaļ uz Vāciju, kas tobrīd vēl slīga ekonomiskajā depresijā. Jo vairāk tādēļ, ka Paramount viņai piedāvāja turpināt filmēties nākamajās Šternberga filmās, ko aktrise arī ar prieku darīja. Pa abiem tad arī viņi radīja to Dītrihas tēlu, kas zināms vēl šobaltdien - liktenīgā sieviete un sava laikmeta sekssimbols, kaut gan tolaik neviens vēl tādu vārdu nezināja. To savās atmiņās piemin arī pati Dītriha: «Tolaik vēl nelietoja vārdu «sekssimbols». Tas parādījās reizē ar Merilinu Monro. Mūsu laikos sekss bija tabu. Kā teica Meja Vesta: «Mums viss jādara ar acīm.» Nekādas izģērbšanās, nekādu puskailu ķermeņu, nekādu izaicinošu ainu. Protams, tā nav mana darīšana, taču šādas ainas mūsdienu kino ir tīrā bezgaumība. Tādēļ neko daudz par sekssimboliem es nevaru pastāstīt.»
Te gan var piesaukt kādas citas tā laika zvaigznes, režisores Lenijas Rīfenštāles atmiņas, kurās viņa pašai Dītrihai pārmeta bezgaumību un vulgaritāti. Kā apgalvo Rīfenštāle, abas vācu zvaigznes esot aci pret aci satikušās tikai vienu reizi kādā pasākumā, taču neko labu par šo reizi Lenija nevarot pateikt - Marlēna esot bijusi acīm redzami iereibusi un par varītēm centusies klātesošos šokēt, atkailinot krūtis. Varam tikai minēt, vai tā tiešām bija, jo Rīfenštāle un Dītriha viena par otru nebija augstās domās, tādēļ lai nu šis stāsts paliek uz Lenijas sirdsapziņas.
Taču publiku šokēt Marlēnai patiešām patika. Te var pieminēt kaut vai viņas ieradumu ģērbties vīriešu stila apģērbā, kas tiem laikiem bija diezgan drosmīgs gājiens un raisīja valodas par viņas iespējamo biseksualitāti. Realitātei gan diez vai šīs runas atbilda, jo Dītrihai bija gan oficiāls vīrs un meita, gan paprāvs pulks vīriešu kārtas mīļāko ar rakstnieku Ērihu Remarku un aktieri Žanu Gabēnu priekšgalā.
Māsas Dītrihas
Marlēnai bija arī māsa Elizabete, kuras liktenis ir krasi atšķirīgs. Kamēr Marlēna veidoja karjeru Holivudā, Elizabete dzīvoja Vācijā un apprecējās ar teātra menedžeri Georgu Villu. Nākot pie varas Hitleram, Elizabetes vīrs iestājās nacistu partijā un ar to pašu attiecības starp abām māsām pārtrūka. Kara laikā Vills organizēja kabarē un teātra izrādes vācu karavīriem, turklāt viens no teātriem esot atradies blakus kādai koncentrācijas nometnei, to bieži apmeklējuši nometnes apsargi. Tomēr nekādas apsūdzības pēc kara Villam netika izvirzītas. Viņš pat pamanījās pār-orientēt savu biznesu uz kabarē izrāžu rīkošanu sabiedroto karavīriem.
Kaut gan pastāv versija, ka abas māsas tā arī nekad neesot salabušas, šķiet, tas neatbilst patiesībai, jo vairāki avoti vēsta, ka pēc kara Elizabete un Marlēna vairākkārt tikušās, turklāt Marlēna pat novēlējusi māsai ienākumus no saviem ierakstiem, kas izdoti Vācijā.
Frontes dziedātāja
Taču ne par mīļākajiem ir šis stāsts, bet gan par lielo politiku, kuras dēļ Marlēna Dītriha palika bez dzimtenes. 1933. gadā Vācijā pie varas nāca Hitlers, par kuru Dītriha nebija sajūsmā kaut vai viņa attieksmes pret ebrejiem dēļ. Ebreju asinis bija gan Marlēnas darbaudzinātājam fon Šternbergam, gan daudziem citiem Holivudas iemītniekiem, ar kuriem aktrise bija paspējusi sadraudzēties, tādēļ viņas nepatika pret nacistiem ir saprotama.
Nacisti ļoti labprāt būtu gribējuši, lai slavenā vācu aktrise atgriežas dzimtenē un filmējas Vācijas kinostudiju filmās. Propagandas ministrs Jozefs Gebelss pēc kādas Dītrihas filmas noskatīšanās 1936. gadā savā dienasgrāmatā par viņu bija ierakstījis «izcila aktrise», kā arī mēģināja organizēt Dītrihas atgriešanos. Pavisam oficiāli viņai to piedāvāja Vācijas vēstniecība Amerikā, taču Marlēna uz šo aicinājumu reaģēja ar jautājumu: «Ja man līdzi atbrauks fon Šternbergs, vai viņš varēs Vācijā uzņemt filmas?» Vēstniekam nebija ko atbildēt - skaidrs, ka ebrejam Šternbergam Vācijā neviens neko neļautu filmēt. Tā nu Dītriha palika ASV un turpināja filmēties tur.
Bet vēl pēc diviem gadiem sākās karš. Dītrihai, kura tobrīd jau bija saņēmusi ASV pilsonību, nebija nekādu šaubu par to, kura puse ir pareizā. Taču viena lieta ir morāli atbalstīt savu jauno mītnes valsti, bet pavisam kas cits - palīdzēt ar darbiem. Dītriha izvēlējās otro variantu un sāka ar to, ka piedalījās aģitācijas kampaņās, vācot ziedojumus aizsardzībai. Tiek lēsts, ka, uzstājoties dažādos pasākumos, Dītriha viena pati savākusi apmēram miljonu dolāru.
Taču ar to aktrisei nepietika, un viņa iestājās ASV armijā. Skaidrs, ka ne jau kādā no kaujas vienībām, bet gan propagandas koncertbrigādē, kas uzstājās amerikāņu (vēlāk arī britu un franču) karavīriem. Izklausās pēc izklaides, taču patiesībā Dītrihas aģitbrigāde, kuras sastāvā viņa uzstājās ar dziesmām, koncertēja tiešā frontes tuvumā, tādēļ ar zināmu risku tas viss tomēr bija saistīts, jo bombardēšana un artilērijas apšaudes skāra arī tuvo aizmuguri, un tur neko nevarētu līdzēt pat ar pērlēm rotātā pistole, ko Dītrihai uzdāvināja ģenerālis Patons. Aktrise uzstājās gan Itālijā, gan arī Francijā. Pats bīstamākais brīdis bija 1944. gada beigās, kad Marlēna atradās Ardēnu apkaimē tieši tajā laikā, kad vācieši tur uzsāka savu pēdējo ofensīvu. Ironiskā kārtā frontes otrā pusē viens no vācu komandieriem bija viņas uzvārda brālis, SS ģenerālis Zeps Dītrihs, kurš par Marlēnas galvu bija izsludinājis atlīdzību. Kaut gan uzvārdi līdzīgi, nekādas radniecības starp viņiem abiem nav. Lai aina būtu pilnīga, aktrise tobrīd bija smagi saaukstējusies un slimības sekas artrīta veidā vēlāk izjuta visu atlikušo mūžu. Par laimi, vācu uzbrukums drīz vien noslāpa un nacistu rokās Marlēna nekrita.
Pēc kara par izrādīto drosmi aktrise tika apbalvota ar ASV Brīvības medaļu un Francijas Goda leģiona ordeni. Taču dzimtajā Vācijā viņu nesagaidīja ar ovācijām - daudzi vācieši nespēja piedot, ka kara laikā aktrise atradās frontes pretējā pusē, un uzskatīja to par nodevību. Tādēļ viņa atgriezās Amerikā, bet Vāciju apmeklēja tikai laiku pa laikam ar viesizrādēm. Dzimtenē viņa bija kļuvusi par svešinieci, kuru par tādu padarīja Hitlera režīms. Kā kādā atklātības brīdī izteicās pati Dītriha: «Ja nebūtu Hitlera, man būtu bariņš bērnu un darbs manā dzimtenē...»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita