Karagājienā uz Parīzi nav obligāti jādodas cauri Šampaņai. Piemēram, vikingi uz Parīzi gāja no ziemeļiem, bet huņņu vadonis Atila bija ieplānojis maršrutu no dienvidu puses. Taču visi pārējie iekarotāji gan uz Parīzi parasti gāja cauri Šampaņai. Sagadīšanās tā vai ne, taču iebrucēju ceļš allaž veda gar Šampaņas vīna noliktavām. «Tie prūši taču nav paciešami; jūs pat nevarat iedomāties, kādos daudzumos viņi dzer šampanieti!» dusmīgi šķendējās kāds no Napoleona ģenerāļiem. Taču patiesībā jau dzēra ne tikai prūši vien, jo Šampaņā Napoleona karu beigu fāzē paviesojās arī austriešu, angļu un krievu karapulki. Bet tas jau nebija vienīgais gadījums, kad vīna noliktavas piedzīvoja svešzemnieku iebrukumu, jo vēl taču bija Simtgadu karš, Trīsdesmitgadu karš, dažādi katoļu un protestantu kari, karš ar Spāniju, Franču-prūšu karš, divi pasaules kari...
Eiropā ir maz reģionu, kuri izlaupīti tik regulāri. It kā ar cilvēka radītām nelaimēm būtu par maz, Šampaņas vīna dārzus piemeklēja arī filoksēras sērga, kas izpostīja veselus vīnrūpniecības rajonus. Cīņa ar epidēmiju turpinājās 40 gadus, bet, kad tā beidzās, klāt bija Pirmais pasaules karš un atkal nācās cīnīties ar jaunām problēmām. Tomēr ik reizi šampanieša ražotnes atdzima un atkal pildīja pudelēs dzirkstošo dzērienu, kas visiem asociējas ar pārtikušu dzīvi, veiksmi un laimi.
Karaliskais dzēriens
Šampaņas nosaukums cēlies no latīņu Campania. Jo tad, kad romieši atnāca līdz šejienei, nosprieda, ka apvidus ļoti atgādina viņu dzimto Kampānijas reģionu. Teritorijā starp Reimsu un Marnas upi viņi iekārtoja vīna laukus, taču varam tikai minēt, kādas vīnogu šķirnes tolaik audzēja un kādus vīnus darīja. Toties zinām, ka 451. gadā šajā apvidū ieradās Atilas komandētie huņņu karapūļi, kas ieņēma Mecu, Trīru, Ķelni un Reimsu. Aplenca Orleānu, taču tai palīgā ieradās Rietumromas un vestgotu apvienotā armija. Šampaņas līdzenumā (precīza vieta nav zināma) norisinājās grandioza kauja, kurā Atila cieta tik lielus zaudējumus, ka bija spiests atkāpties. Kā vēsta leģenda, uz atvadām huņņu vadonis esot nolādējis Šampaņu: «Lai nekad nekas neaugtu tajā vietā, kur pāri gājis mans zirgs!» Pēc visa spriežot, lāsti līdz debesīm netika, jo Šampaņā viss tomēr auga griezdamies. Īpaši jau vīnogulāji.
Vēl vairāk - Šampaņa kļuva par vietu, kur kronēja franču monarhus. Reimsas katedrālē 1000 gadu laikā tika kronēti 33 karaļi, bet kronēšanas svinībās galdā cēla vietējos vīnus, vēlāk arī šampanieti. Tādēļ šampanietis kļuva par sinonīmu karaliskai spozmei un bagātībai. Luijs XIV šampanieti tik ļoti mīlēja, ka pat uzņēmās īpašu šefību pār Šampaņas provinci un ieguldīja tajā lielus līdzekļus, uzlabojot ceļus un kanālus, pa kuriem pārvadāja cēlo dzērienu. Luija XIV laikā šampanietis Versaļā plūda straumēm un nevienas svinības nenotika bez tā.
1730. gadā šampanietis jau bija kļuvis par modes dzērienu visā Eiropā, to patērēja visi lielākie galmi. Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais pat bija ieņēmis galvā, ka šampanietis viņam palīdz pret visām slimībām. Savukārt Krievijas cars Aleksandrs II frančiem pasūtīja lielu partiju Roederer šampanieša, taču paģērēja, lai tas tiktu pildīts gaišās pudelēs - monarhs, raugi, jau bija piedzīvojis pāris atentāta mēģinājumu, tādēļ baidījās, ka tumšā pudelē varētu būt paslēpta «ellesmašīna». Franči sākumā iebilda, jo tradicionāli šampanieti pilda zaļa stikla pudelēs, taču beigu beigās vēlme nopelnīt ņēma virsroku, un tā tapa izcilais šampanietis Cristal, ko vēl šobaltdien pilda gaišās caurspīdīgās pudelēs. Tiesa, Aleksandru II šāda piesardzība no atentāta tā arī neizglāba, jo beigu beigās revolucionāri tomēr viņu uzspridzināja. Gan ne ar šampanieša pudeles palīdzību, bet vienkārši apmētājot ar bumbām viņa karieti.
Starp citu, Krieviju ar šampanieti vēl XVIII gadsimta sākumā iepazīstināja cars Pēteris I, kurš reibinošajos dzērienos bija lietpratējs un patērēja tos teju vai rūpnieciskos daudzumos. Viesojoties 1717. gadā Francijā, Pēteris nomēģināja arī šampanieti, taču sākumā tas uz viņu neatstāja lielu iespaidu - pie vodkas pieradušais cars izstrēba teju vai spaini šampanieša, šķendējoties, ka nav nekādas jēgas, bet tad pēkšņi nogāzās un «atplīsa». Bet, kad pamodās, pieprasīja atkārtot banketu. Tā vismaz vēsta leģenda, kas gan diez vai atbilst patiesībai, jo Francijas arhīvu materiāli ļauj izsekot Pētera gaitām Šampaņā teju vai pa stundām, bet par alkoholiskām orģijām tur nekas nav teikts. Lai vai kā, šampanieša kravu viņš uz dzimteni tomēr atveda un pieradināja pie smalkā dzēriena krievu augstmaņus, kuri kāri pēc šampanieša nodeva nākamajām paaudzēm. Tiesa, īstais šampanieša uzvaras gājiens Krievijas impērijā sākās vēl pēc gadsimta.
Šampanietis un daiļās dāmas
Bieži vien šampanieti uzskata par sieviešu dzērienu, un ne gluži bez pamata. Vīna un burbulīšu kombinācija dāmām jau no laika gala ir gājusi pie sirds. Viena no lielākajām, kā mūsdienās teiktu, šampanieša vēstniecēm bija slavenā Pompadūra, karaļa Luija XV mīļākā. Viņa paziņoja, ka šampanietis ir vienīgais vīns, kas sievietes padara skaistākas, un arī pati darīja visu, lai kļūtu par īstu skaistuli. Tātad regulāri dzēra šampanieti. Cik zināms, tieši Pompadūras iespaidā Luijs XV, kurš ar alkoholu neaizrāvās, pievērsās šampanietim un pat apstiprināja tā standartus. Proti, noteica visiem ražotājiem viena tilpuma pudeles, kā arī prasību korķi pie pudeles kakliņa piestiprināt ar aukliņu - mūsdienās tā ir transformējusies par stiepli. Taču pats galvenais Luija XV veikums šajā jomā bija 1728. gadā izdotā atļauja pārvadāt šampanieti pudelēs. Līdz tam obligāta bija prasība pārvadāt mucās, jo tā bija vieglāk aprēķināt nodokļus. Taču mucā vestais šampanietis pa ceļam zaudēja burbulīšus, un tas vairs nebija tas. Tādēļ šampanieša pārvadāšana pudelēs ļāva apgūt jaunus tirgus.
Pompadūras kundze ir tikai viena no daudzajām šampanieša cienītājām. XX gadsimtā viņai saradās bariem sekotāju, viena par otru slavenāka: Merilina Monro, Odrija Hepbērna, Grēta Garbo... Koko Šanele savu attieksmi pret šampanieti iemūžināja ar vārdiem: «Es šampanieti dzeru tikai divos gadījumos: kad esmu iemīlējusies un kad neesmu.»Arī Merilinai Monro ir bijis kas sakāms par šo tēmu: «Viss, ko es uzvelku, naktī dodoties pie miera, ir pilīte Chanel Nr. 5, bet no rīta mostos ar glāzi Piper Heidsieck.» Laba izvēle, jo tas skaitās viens no labākajiem šampaniešiem. To ražo jau kopš 1785. gada, un tieši šis nams kļuva par vienu no galvenajiem Versaļas galma piegādātājiem - lielā mērā pateicoties Marijai Antuanetei, kurai tas ļoti garšoja. Lielās franču revolūcijas laikā viņas vīrs, karalis Luijs XVI, pirms nāvessoda izpildes dzēra šampanieti, paradoksālā kārtā šis dzēriens gāja pie sirds arī revolūcijas vadoņiem, piemēram, Dantons pirms došanās uz ešafotu esot izdzēris glāzi šampanieša. Liels šampanieša cienītājs bija arī Napoleons, turklāt viņš ir devis ieguldījumu šampanieša tehnoloģijā, jo laikā, kad Anglija bloķēja jūras ceļus, ierosināja šampanieša ražošanai nepieciešamo cukuru iegūt no cukurbietēm.
Dievs un Šampaņa
Šampaņas iedzīvotāji saka, ka viņus sargājot pats Dievs. Jo mēs taču gatavojam debešķīgu dzērienu, bet mūsu Reimsas katedrāle ir lielākā visā Francijā! Par tādu centību taču pienākas mazliet Dieva žēlastības, vai tad ne? Taču nevar noliegt, ka reizēm tiešām visi svētie ir stāvējuši Šampaņai klāt. Sākot jau no franku karaļa Hlodviga laikiem. Kaujā ar ienaidniekiem, kuras gaita izvērtās frankiem nelabvēlīga, Hlodvigs vērsās pie debesīm: «Dāvā man uzvaru, un es kristīšos!» Un, ko domājat, pēc šiem vārdiem naidnieku vadonim krūtīs trāpīja bulta, bet viņa karaspēks pēc komandiera nāves metās bēgt. Hlodvigs solījumu turēja un tiešām Reimsā kristījās gan pats, gan arī kristīja visu savu armiju.
Viduslaikos Šampaņas vīndariem konkurenci radīja kolēģi no Burgundijas. Tolaik Burgundijas vīns kotējās augstāk, bet nabaga Šampaņas vīndari izmēģināja visvisādas viltības, lai noturētos tirgū, piemēram, vīnogām pievienoja plūškoka ogas. Taču baltvīns, ko ražoja Šampaņā, tik un tā skaitījās «lētais gals», jo tam nebija ne cēlās sarkanās krāsas, ne arī piesātinātās garšas. Nelīdzēja arī mēģinājumi audzēt tumšās vīnogas, jo vīns tāpat iznāca labākajā gadījumā rozā, nevis sarkans. Šampaņas klimata īpatnību dēļ - te agri mēdz uznāk sals, un sārmainās augsnes dēļ vīnogās bija maz cukura, tādēļ vīns iznāca izteikti skābs. Arī ar vīna uzglabāšanu bija problēmas, jo, pa ziemu noglabāts vēsā pagrabā, pavasarī tas sāka rūgt un pudeles viena pēc otras uzsprāga. Par ogļskābo gāzi, kas izdalās rūgšanas procesā, tolaik nevienam nebija ne jausmas, tieši tāpat kā par to, kā šo procesu kontrolēt, tādēļ visu norakstīja uz sātana nedarbiem un dzērienu nosauca par «velna dziru».
Šampaņas vīndarus varēja viegli atpazīt: pēc pudeļu lausku sagraizītām rokām un zilumiem zem acs, ko radīja sprāgstošo pudeļu korķi. Nokāpšana vīna pagrabā bija vesels piedzīvojums, jo ne vienmēr izdevās atgriezties ar veselu ādu. Tādēļ vīndari sāka valkāt īpaši darinātas dzelzs maskas, lai pasargātu vismaz acis. Vēsturnieki Dons un Petija Kledstrapi, kas pētījuši šampanieša vēsturi, apraksta hronikās fiksētos vīndaru bēdu stāstus. Viens esot, gluži kā prātu zaudējis, skraidījis pa stikla lauskām nosēto pagrabu un dauzījis vēl atlikušās pudeles ar kliedzienu: «Esiet nolādētas, saplīstiet tad visas līdz pēdējai!» Cits esot skumji secinājis: «Bija man seši tūkstoši pudeļu, bet tagad palikušas tikai 120...»
Lai cīnītos ar pudeļu sprāgšanu, mēģināja ar auklu vai stiepli piestiprināt korķi pie pudeles kakliņa. Secināja, ka visa vaina noteikti ir burbulīšos, tādēļ jātiek no tiem vaļā. Tikai kā to izdarīt? Risinājumu atrada mūks Doms Perinjons, kurš pievērsās vīna ražošanas tehnoloģijai, tika galā ar nekontrolēto rūgšanu un kā pirmais aizdomājās izmantot korķa koku aizbāžņu izgatavošanai. Perinjons kaut kā pamanījās tik veiksmīgi eksperimentēt ar tumšo vīnogu šķirnēm, ka rezultātā ieguva izcilu garšu, kurai netraucēja burbulīši - patiesībā tie jau drīz vien kļuva par Šampaņas vīna firmas zīmi.
Šampanieša varoņdarbi
Kā jau raksta sākumā teikts, pēc Napoleona gāšanas no troņa Šampaņas vīna pagrabus piemeklēja nedienas - uzvarētāji tos izlaupīja gandrīz «pa tīro». Viens otrs šampanieša darītājs gan arī tik bēdīgā situācijā spēja saskatīt mākoņiem zelta maliņu. Piemēram, šampanieša nama Veuve Clicquot saimniece ilgi nesēroja par «iztīrītajām» noliktavām, optimistiski lēšot, ka gan jau krievu virsnieki, kuri bija vainojami pie lielākajiem postījumiem, «uzsēdīsies uz šampanieša adatas». Un viņai bija pilnīga taisnība: kad okupācijas karaspēks atgriezās dzimtenē, tad brašajiem huzāru, infantērijas, artilērijas un visiem pārējiem virsniekiem tik un tā gribējās iedzert šampanieti. Doties vēlreiz cauri visai Eiropai laupīšanas karagājienā nevarēja atļauties pat tajos laikos, tādēļ Krievija sāka šampanieti iepirkt un darīja to lielos vairumos. Veuve Clicqout vien pirmajos pāris gados pēc kara pārdeva krieviem 20 000 pudeļu sava šampanieša, tā ar uzviju kompensējot nodarītos zaudējumus. Tiesa, līdzīgu leģendu gan stāsta arī par šampanieša namu Moet. Franču šampanietim bija pavēries jauns un liels tirgus.
Daži šampanieša ražotāji bija viltīgāki un lielāko daļu savu krājumu noslēpa, lai tie netiktu okupantiem. Piemēram, šampanieša nama Pommery saimnieki noliktavas pagrabus vienkārši aizmūrēja. Jāteic, ka šampanieša ražotāji ir bijuši izdomas bagāti ļaudis. Īpaši izcēlās Šarls Anrī Edsiks, kuram Napoleona Krievijas karagājiena laikā ienāca prātā spīdoša ideja - sagaidīt imperatoru ieņemtajā Maskavā ar šampanieti! Tādēļ viņš piekrāva vezumu ar šampanieša pudelēm un kopā ar Francijas armiju devās austrumu virzienā. Līdz Maskavai tiešām tika, taču atpakaļceļš bargajā Krievijas ziemā ne tuvu nebija tik viegls kā turpceļš - var tikai pabrīnīties, kā uzņēmīgo šampanieša ražotāju nenogalināja krievu kazaki, neapēda vilki un nepiebeidza sals.
Edsika dēls Šarls pēc dabas bija tāds pats avantūrists un XIX gadsimta vidū devās uz Ameriku, lai mēģinātu iekarot turienes tirgu. Pirmajos desmit gados, no 1852. līdz 1826. gadam, bizness gāja kalnup. Kā Šarls rakstīja sievai: «Šī patiešām ir lielo iespēju zeme!» Bet tad sākās Amerikas pilsoņu karš un visas jaukās ieceres vienā rāvienā sabruka. Edsiks tobrīd atradās Francijā, taču steigšus traucās pāri okeānam, lai glābtu, kas vēl glābjams. Viņš sāka ar ziemeļiem, mēģinot no tirdzniecības aģenta atgūt naudu par uz Ameriku nosūtīto šampanieti. Aģents paziņoja, ka karš ir norakstījis visus parādus un, ja francūzis grib naudu, tad lai brauc uz dienvidiem un mēģina piedzīt no Konfederācijas vīna tirgotājiem. Pa kaut kādām slepenām takām Šarls tiešām sasniedza dienvidu štatus, taču arī tur nekādu naudu nedabūja, jo civilā tirdzniecība bija apstājusies. Viens no veikalniekiem parāda vietā piedāvāja kokvilnu - būtībā tas nebija slikts darījums, jo ziemeļnieku īstenotās jūras blokādes dēļ Eiropā kokvilnas cena bija uzkāpusi debesīs. Bija tikai viena problēma - kaut kā vajadzēja izlauzties cauri blokādei. Francūzis nolēma riskēt, piekrāva divus kuģus ar kokvilnu un devās ceļā. Protams, drīz vien viņu pārvēra ziemeļnieku karakuģi, un Edsiks iekūlās pamatīgās nepatikšanās. Kā par nelaimi, viņš bija piekritis paņemt Ņūorleānā vairākus pasta sūtījumus, domātus Eiropai, un vienā no vēstulēm bija sarakste par uniformu šūšanu konfederātu karavīriem. Tas jau vilka ne tikai uz kontrabandu, bet arī apzinātu darbošanos konfederātu labā, tādēļ nelaimīgo šampanieša ražotāju ietupināja cietumā.
Kad par Edsika apcietināšanu uzzināja Francijā, pats imperators Napoleons III vērsās pie prezidenta Linkolna ar lūgumu atbrīvot Šarlu. Linkolnam nebija īpašu iebildumu, taču iecirtās ģenerālis Batlers, kura kontrolētajā cietumā sēdēja Edsiks: «Man nospļauties uz Franciju un imperatoru! Edsiks ir spiegs, kurš pelnījis karātavas!» Līdz karātavām gan varēja pat netikt, jo cietumā bija milzīga mirstība no purva drudža. Kad beigu beigās francūzi tomēr atbrīvoja, viņš bija slimības novārdzināts un knapi dzīvs. Arī no dzimtenes saņēma sliktas ziņas - izputot biznesam Amerikā, uzņēmums bija uz bankrota sliekšņa un Edsika sieva bija spiesta izpārdot iedzīvi, lai norēķinātos ar kreditoriem. Pats Šarls dzimtenē atgriezās tikai nākamā gada pavasarī, jo bija pārāk vārgs, lai ceļotu pāri okeānam. Bija jau samierinājies ar bankrotu, kad negaidot saņēma sūtījumu no Amerikas - bijušā Heidsieck šampanieša izplatītāja brālis Amerikā bija nolēmis tomēr norēķināties par parādiem un naudas vietā pārrakstīja francūzim zemes gabalu Denveras pilsētā. Tas izrādījās tik vērtīgs, ka, to pārdodot, Heidsieck varēja apmaksāt visus parādus, nostāties uz kājām un atsākt savu darbību. Mūsdienās šis šampanieša nams, tagad ar nosaukumu Piper-Heidsieck, ir viens no pašiem slavenākajiem un veiksmīgākajiem.
Okupanti un šampanietis
XX gadsimta sākums šampanieša nozarei bija ļoti smags. Vispirms filoksēras epidēmija, pēc tam divi pasaules kari. Pirmā pasaules kara laikā pāri Šampaņai gāja frontes līnija, apšaudēs smagi cieta Reimsa, arī vīnogu lauki tika papostīti. Taču pavisam šampanieša ražošana neapstājās, kaut gan produkcijas apjomi bija uz pusi mazāki nekā miera laikā. Paradoksālā kārtā tieši 1914. gada ražas šampanietis bija viens no visu laiku labākajiem, arī 1917. gadā esot bijusi ļoti laba raža.
Otrajā pasaules karā vācieši jau pirmajā Francijas okupācijas mēnesī ķērās pie vīna pagrabu tukšošanas un konfiscēja divus miljonus pudeļu šampanieša. Visvairāk cieta šampanieša nams Moet & Chandon - okupantiem bija laba gaume. Vēlāk tik klaju laupīšanu vācieši vairs nepiekopa un vīnu «godīgi» pirka, taču bija viens «bet» - pirka par pašu noteiktajām cenām, kas bija ievērojami zemākas par tirgus cenām. Bija pat noteiktas kvotas, saskaņā ar kurām reiham katru nedēļu pienācās 50 000 pudeļu šampanieša. Franči gan iespēju robežās centās blēdīties un iesmērēt vāciešiem pēc iespējas sliktākas kvalitātes vīnus, bet labākos nobēdzināt, taču šādiem manevriem iespējas nebija bezgalīgas. Jo vairāk tādēļ, ka arī vācieši nebija muļķi un vīnus atlasīt sūtīja īpašas vīnziņu brigādes, kuru speciālistiem nevarēja etiķi uzdot par smalku vīnu. Viens no šiem ekspertiem bija franču izcelsmes vīnu tirgotājs Oto Klabišs, kurš drīz vien kļuva par visas Šampaņas biedu, jo prata atrast pašus labākos vīnus. Tieši pateicoties Klabišam, vācieši ieviesa bargākas soda sankcijas tiem, kuri neizpildīja vīna piegādes plānu. Franči, cenšoties mīkstināt okupantu prasības un rast kompromisus, izveidoja Šampaņas vīnu komiteju, kas bija pilnvarota risināt visas domstarpības ar vāciešiem.
Komiteju vadīja Moet & Chandon šampanieša nama pārvaldnieks Žans de Vogs. Par pārsteigumu vāciešiem, līdz tam allaž īdzīgie franči vienā jaukā dienā sāka izpildīt visus rīkojumus bez īpašiem iebildumiem un punktuāli piegādāja kārtējās šampanieša kravas. Tikai pēc kara izrādījās, ka šāds pavērsiens notika, pateicoties britu izlūkdienestam, kas bija uzņēmis sakarus ar Šampaņas vīna komiteju un saņēma no tās informāciju par visām piegādēm. Loģika bija apbrīnojami vienkārša: briti bija izskaitļojuši, ka liela daļa šampanieša kravu tiek novirzītas uz tiem frontes iecirkņiem, kur vācieši gatavoja uzbrukumu - ar domu pēc tam svinēt uzvaru. Tā pēc šampanieša kravām varēja prognozēt vācu ieceres.
Kaut kādas aizdomas par sadarbību ar pretošanās kustību okupantiem tomēr radās, jo Žanu de Vogu arestēja gestapo. Pat piesprieda nāvessodu, taču tad sadumpojās visa Šampaņa un izsludināja streiku. Vācieši piekāpās un nāvessodu de Vogam aizstāja ar ieslodzījumu koncentrācijas nometnē, taču, atbildot uz Šampaņas nepaklausību, izvērsa visai plašu represiju kampaņu. Apcietināja visu Moet & Chandon vadību, apsūdzot sadarbībā ar partizāniem, cieta arī citu šampanieša nami.
Pats de Vogs tikai brīnumainā kārtā izdzīvoja un sagaidīja kara beigas, kad viņu 1945. gada maijā atbrīvoja no ieslodzījuma. Pēc atveseļošanās atkal stājās pie Moet & Chandon vadīšanas un pat uzstājās Klabiša tiesas procesā kā apsūdzības liecinieks, taču de Voga runa tiesā pārsteidza visus, jo viņš aicināja atbrīvot savu seno ienaidnieku: «Es nedomāju, ka viņš lika arestēt mani vai manus kolēģus. Tas bija gestapo.» Iznākumā Klabišu tiešām atbrīvoja no ieslodzījuma, un, cik zināms, viņš atkal pievērsās vīnu tirdzniecībai. Un sava loģika de Voga aizstāvības runā bija - frančiem tāds Klabišs bija mazākais ļaunums, jo, lai arī iztukšoja noliktavas, tomēr neko nepostīja un neiznīcināja. Rezultātā Šampaņa pēc kara atkal varēja uzplaukt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita