Svinot kādas apdzīvotas vietas apaļas un pusapaļas jubilejas, ne visi aizdomājas, kāds vēsturisks notikums ir pamatā tām un vai vispār tāds pastāv. Par 1285. gadu un Rēzekni periodikā un literatūrā bieži minēts, ka togad sākta pils būvniecība, gan arī tas, ka tajā gadā tā pabeigta vai arī Rēzekne pirmoreiz minēta rakstos, vai pat dibināta pilsēta. Taču kas par to ir vēstīts rakstītajos vēstures avotos? Izrādās, ka īstenībai neatbilst neviena no šīm versijām, taču arī kļūdām un aplamībām ir sava vēsture.
Maldinājums pētniekiem un svinētājiem
Izdevums, kas ar aplamu informāciju ļoti ilgu laiku ir mulsinājis Latvijas viduslaiku piļu pētniekus un apdzīvoto vietu jubileju svinētājus, ir Hallē dzimušā Rīgas liceja konrektora Johana Gotfrīda Arnta (1713-1767) izveidotais Livonijas piļu, to cēlāju un īpašnieku saraksts, kas ir pielikums viņa veiktā Indriķa hronikas pirmā tulkojuma vācu valodā izdevumam 1753. gadā Der Liefländischen Chronik Andrer Theil. Šī informācija daudzkārt tika pārpublicēta, līdz pētnieki pamanīja, ka Arnta sniegtās ziņas nav ticamas, jo ļoti bieži nesakrīt ar rakstītajiem avotiem, kuros pilis pieminētas krietni vēlāk nekā sarakstā, turklāt arī cēlāju dzīves laiks nesaskan ar piļu celšanas laiku. Saskaņā ar minēto sarakstu Rēzeknes pili 1285. gadā uzcēlis Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Šaurburgs.
Tomēr tā nav Johana Gotfrīda Arnta vaina, jo šo kļūdaino informāciju viņš ir aizguvis no cita darba ar daudz fantastiskāku saturu - Jirgena Helmsa Livonijas hronikas. Šīs hronikas manuskripta fragmentu norakstus veica pazīstamais novadpētnieks, pedagogs un mākslinieks Johans Kristofs Broce neilgi pirms manuskripta bojāejas ugunsgrēkā 1799. gadā. Šis noraksts Auszüge aus einer alten geschriebenen Liefland: Chronica von Jürgen Helms mūsdienās glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā.
Jirgens Helmss (ap 1603 - pēc 1655) bija turīgs Rīgas namnieks un lopu tirgotājs, kurš izputēja poļu-zviedru kara laikā. Viņa Livonijas hronika aptver notikumus no XII gadsimta līdz 1648. gadam. Vēstures literatūrā vairākkārt minēts, ka Helmsa hronika ir vienīgā Latvijas hronika, ko autors ilustrējis, taču pats Helmss pie katra Livonijas ordeņa vai bīskapu pils attēla un informācijas par to ir minējis, ka tie ir ņemti no kādas «vecas Livonijas un Prūsijas hronikas», katru reizi pat atsaucoties uz šīs pilnīgi nezināmās hronikas lappuses numuru. «Vecā hronika» aptver notikumus līdz aptuveni 1503. gadam, tātad varētu būt tapusi ne agrāk par šo laiku. Tajā sniegts katras pieminētās pils attēls, kas nemaz neatbilst nedz pilīm vai pilsdrupām dabā, autentiskos vēsturiskos attēlos vai plānos. Visticamāk, autors nevienu pili dabā nav redzējis. Zīmējumu autors nav izcēlies ar bagātīgu fantāziju, jo attēlos iespējams izdalīt tikai dažus piļu tipus: plakanas, trīsstūrainas, pusapaļas un apaļas pilis, kuras bagātīgi rotā masīvi apaļi torņi un dekoratīvi erkeri, retumis arī četrstūraini torņi. Vismaz Latvijā un Igaunijā pilis ar līdzīgu plānojumu meklēt ir veltīgi. Vēl atsevišķi var izdalīt «pagānu cietokšņus», kuru pazīmes attēlos ir koka sienas un pusmēneši torņos - Grobiņa, Tērvete, Mežotne un Jersika, kas esot atradusies Kangaru kalnos.
Helmsa hronikā rakstīts, ka mestrs Vilhelms no Endorfas pret pagānu iebrukumiem uzcēlis Rēzeknes pili pie krievu robežas. Minēts pareizs mestra nāves gads - 1287. gads, bet Rēzeknes pils uzcelšanas gada trūkst. Hronikā minēts, ka šis mestrs 1284. gadā uzcēlis Burtnieku pili, pēc šīs ziņas - ka uzcēlis Trikātas pili un baznīcu Cēsīs, bez gadskaitļa. Acīmredzot Johans Gotfrīds Arnts no šiem gadskaitļiem izsecinājis, ka Rēzeknes pils celta 1285. gadā, mestra Vilhelma no Endorfas laikā. No Arnta šo informāciju aizguva Vitebskas guberņas vēstures pētnieki XIX gadsimta otrajā pusē Aleksejs Sapunovs un Aleksandrs Sementovskis, savukārt no viņu publikācijām - daudzi vēsturnieki un žurnālisti. Pēc informācijas par 1285. gadu tika svinētas arī Rēzeknes pilsētas jubilejas, visvērienīgākā no tām - septiņsimtgade 1985. gadā.
Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Vilekins no Endorpas, saukts arī Vilhelms no Šaurburgas, bija cēlies no Brēmenes arhibīskapa vasaļu dzimtas, un par mestru tika ievēlēts 1281. gadā. Savu amata laiku viņš veltīja cīņām ar žemaišiem un zemgaļiem, pēc viņa rīkojuma tika uzcelta ordeņa Svētkalna pils blakus nepakļautajai zemgaļu Tērvetes pilij. 1287. gada pavasarī, vajājot Rīgai uzbrukušos zemgaļus, mestra komandētajai krustnešu karaspēka nodaļai 26. martā negaidot uzbruka zemgaļi. Tā sauktajā Garozas kaujā krustnešu nodaļa tika iznīcināta, krita arī Vilekins no Endorpas un 33 ordeņa bruņinieki. Vēstures avotos nav atrodamas nekādas norādes, ka šis mestrs būtu licis būvēt Rēzeknes pili.
Lībekas pilsētas arhīvā glabājas pēc 1335. gada 4. jūnija izveidots saraksts, kurā uzskaitīti krievu nodarītie zaudējumi vācu tirgotājiem braucienos starp Pleskavu un Novgorodu. Tajā rakstīts, ka 1288. gadā tika aplaupīti vācu tirgotāji pēc 24 jūdžu paveikta ceļa un to izdarījuši pleskavieši. Kā atzinis Tērbatas bīskaps, ordeņbrāļi, Novgorodas sūtņi un daudzi citi uzticami vīri, pleskavieši to darījuši, lai atriebtos par nogalinātajiem krieviem, kurus ordeņbrālis Oto Pašedahs un viņa ļaudis no Rēzeknes (frater Otto Paschedach cum illis de Rositen) noslepkavoja Atzeles (vēlākajā Gaujienas) zemē. No Pleskavas otrās hronikas uzzinām, ka 6792. gada pēc pasaules radīšanas (1284. gads) 2. janvārī vācieši nogalinājuši 40 Pleskavas meslu ievācējus pie Alūksnes, kas atradās Atzeles zemē.
Tātad Rēzekne pirmoreiz ir minēta 1335. gada dokumentā, kas vēsta par 1288. un 1284. gada notikumiem. Livonijas ordeņa bruņinieks Oto no Pašedahas cēlies no Ķelnes bīskapu vasaļu dzimtas Vestfālenes zemē. Visticamāk, viņš ap 1284. gadu bija Vācu ordeņa zemju apgabala pārvaldnieks un komandieris - fogts - latgaļu pilī Rēzeknē, kurš kopā ar ordeņa karavīriem un jaunkristītajiem latgaļiem iznīcināja nodevu ievācējus no Pleskavas latgaļu zemē Atzelē, kas jau kopš 1224. gada bija iekļauta ordeņa valstī. Nodevu jeb meslu došana bija samērā senas latgaļu zemju saistības ar Kijivas Krievzemes kņazistēm, kuras pārtrauca nonākšana ordeņa valstī.
Lotigola, kas nav Latgale
Latgaļi kā tauta figurē gan krievu, gan latīņu XI-XIII gadsimta vēstures avotos, taču to apdzīvotajām zemēm kā politiskajiem veidojumiem ir dažādi nosaukumi. Latgaļu teritorijas ziemeļu un dienvidrietumu daļā atradās Jersikas, Kokneses un Tālavas zemes ar valdniekiem Visvaldi, Viesceķi un Tālivaldi, bet dienvidaustrumu daļu aptvēra zeme, kas krievu avotos saukta Lotigola, ar centru Rēzeknē. Tā pirmoreiz minēta Novgorodas hronikā, kur vēstīts, ka 1242. gada vasarā vācieši pēc sakāves Ledus kaujā atsacījās no agrāk iekarotajām Lotigolas, krievu Pleskavas, Votu un Lugas zemēm.
Latgaļi kā tauta, kurai ir sava valoda, pirmo reizi minēta senkrievu hronikā Pagājušo laiku stāsts, kas sarakstīta ap 1113. gadu, pamatojoties uz divām senākām XI gadsimta hronikām. Visciešākie Lotigolas tirdzniecības kontakti pastāvēja un sīvākās cīņas noritēja ar Kijivas lielvalsts Polockas kņazisti, kuras teritoriju apdzīvoja gan austrumslāvi, gan balti. Polockā valdīja Polockas Rjurikoviči - teiksmainā Polockas pirmā kņaza ar baltisku vārdu Rogvolda meitas Rognedas un Kijivas lielkņaza Volodimira pēcnācēji, kurus kņaza amatā apstiprināja tautas sapulce - veče. Kopš X gadsimta Kijivas lielvalsts sašķēlās daudzās dalienu kņazistēs, kuru iekšienē noritēja nemitīgas cīņas starp kņazu mantiniekiem, bet uz kaimiņu zemēm kņazi veica laupīšanas karagājienus, lai varētu uzturēt savu karadraudzi. Uzvarētajās zemēs netika ieviesta tieša kņaza pārvaldība, bet uzlikti mesli - naudas un naturālās nodevas, ko kņaza karadraudze ievāca reizi vai divas gadā. Meslu kundzību varēja nokratīt, sakaujot apspiedēja karadraudzi.
No 1044. gada Polockas kņazs bija Vseslavs Brjačislavovičs, kurš valdīja ilgus 55 gadus. 1068.-1069. gadā viņš bija arī Kijivas lielkņazs. Austrumslāvu folklorā viņš figurē kā spēkavīrs un zintnieks, saukts Burvis Vseslavičs, kurš spējis pārvērsties par dažādiem dzīvniekiem. Kņazs Vseslavs centās pakļaut visu Daugavas upi no iztekas līdz grīvai, līvus, latgaļus un sēļus, kas dzīvoja Daugavas krastos, padarot par meslu devējiem un kara sabiedrotajiem. Viņš pakļāva arī lietuviešu ciltis rietumos un ziemeļrietumos no Polockas. Kā rakstīts Lietuvas pirmo kņazu hronikā, lietuvieši maksājuši nodevas Polockas kņaziem, bet pār viņiem valdījuši pašu karavadoņi.
Pēc Vseslava nāves vairums no pakļautajām zemēm no meslu kundzības atbrīvojās. Tā viņa dēli 1106. gadā devās karagājienā pret zemgaļiem, bet tika sakauti. XIII gadsimta pirmajā pusē Polockai kaimiņos sāka veidoties Lietuvas lielvalsts, kas drīz vien ieguva varu pašā Polockā. Lietuviešu kņazu dzimtas savstarpējā cīņā par varu nežēlībā un viltībā neatpalika no slāvu kņaziem. Ap 1248. gadu par Polockas kņazu tika ievēlēts Mindauga brāļadēls Tautvils, bet tēvocis drīz sagrāba viņa valdījumus. Pēc miera noslēgšanas ar Mindaugu 1253. gadā Tautvils atgriezās Polockā un piedalījās pleskaviešu un novgorodiešu karagājienā uz Tērbatu. Pēc Mindauga noslepkavošanas 1263. gadā tai sekojošajā cīņā par varu Tautvilu nogalināja Tranaitis, bet Polockā sāka valdīt lietuviešu Nalšas zemes kunigaitis Gerdenis. Cits lietuviešu kunigaitis Daumants bija kļuvis par Pleskavas kņazu. 1266. gadā Daumants ar 270 izpostīja Gerdeņa zemi, sagūstīja viņa sievu Eipraksiju un divus dēlus, bet nākamajā gadā nogalināja pašu Gerdeni un sagrāba Polockas kņazisti.
1264. gada 22. decembrī Vitebskas un Polockas kņazistu vārdā Gerdenis noslēdza miera līgumu ar ordeni un Rīgas pilsētu, apsoloties atteikties no Lotigolas zemes, ko kņazs Konstantīns dāvinājis ordeņa mestram. Līgumā vēlreiz uzsvērts, ka Gerdenis patiesi atsakās no Lotigolas zemes, kas ir pakļauta Rēzeknei, savukārt mestrs patiesi atsakās no Polockas zemes. Jau 1264. gada 20. augustā pāvests Urbāns bija apstiprinājis rutēņu karaļa (rex Ruthenorum) Konstantīna veikto Ruscijas karalistes (regno Rusciae) zemju un īpašumu dāvinājumu Vācu ordenim.
Par šī Polockas kņaza Konstantīna, saukta Bezroča, izcelsmi pastāv vairākas hipotēzes: Polockas kņaza Brjačislava Vasiļkoviča pēctecis, Tautvila vai Jersikas valdnieka Visvalža dēls, Smoļenskas kņaza Dāvida Rostislavoviča dēls. Piecdesmito gadu beigās viņš zaudēja varu Polockā par labu Tautvilam, tad kādu laiku uzturējās Novgorodā, 1262. un 1268. gadā piedalījās krievu kņazu karagājienos uz Tērbatu un Rakveri Igaunijā, vēlāk bija Vitebskas kņazs.
Zemju dāvināšana faktiski bija kņaza atteikšanās no meslu kundzības, kas varēja notikt jau XIII gadsimta piecdesmitajos gados, un virskundzību Lotigolā, domājams, bez vietējo iedzīvotāju pretošanās ieguva ordenis. 1263. gadā Mākoņkalnā pie Rāznas ezera jau pastāvēja jaunais ordeņa zemju centrs - nesen celta Vācu ordeņa komtura pils, bet Rēzeknes latgaļu pilī bija apmeties fogts - komturam tieši pakļauts apgabala pārvaldnieks, tiesnesis un karavadonis. Pils bija arī tirdzniecības centrs - Rīgas parādnieku grāmatā 1293. gadā minēts tirgotājs Ivans no Rēzeknes (Iwan de Resiten), bet 1295. gadā - Jānis no Rēzeknes (Jani de Resiten), kuri bija aizņēmušies naudu no vācu tirgotāja.
Rēzeknes fogtijas centrs
Daudzas liecības par Rēzeknes latgaļu pili sniedz 1980.-1982. gada arheoloģiskajos izrakumos pilskalnā atrastās senlietas. Mūru iekšpusē tika konstatētas piecu vientelpas dūmistabu paliekas. Spriežot pēc senlietām, pilskalna apdzīvotība attiecināma uz vidējo dzelzs laikmetu (V-VII gadsimts), bet divu akmens cirvju fragmenti ļauj apdzīvotību pieļaut jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, kad Lubāna ezera apkārtni un tajā ietekošo upju baseinus apdzīvoja somugri.
Latgaļi Rēzeknes apkaimē ienāca vidējā dzelzs laikmetā. Viņiem raksturīgi priekšmeti - apmestās keramikas trauki, dzelzs īleni ar profilētu rokturi datējami ar IX-X gadsimtu, bet uz vēlo dzelzs laikmetu attiecināmi vērpjamo vārpstiņu māla skriemeļi, latgaļu pakavsaktas, aproces, gredzeni, bronzas zvārgulīši, rotadatas, dzīvnieku zobu piekariņi. Tika atrasti bronzas kausēšanas tīģeļu fragmenti, dzelzs sārņi un kausēšanas krāsns fragmenti, bultu uzgaļi, kā arī no krievu zemēm ievestas stikla krelles un vārpstas skriemelis no sārtā šīfera.
Mūra pils pirmoreiz minēta 1324. gada sākumā Rīgas rātes vēstulē Lībekai par ordeņa nodarītajiem zaudējumiem Rīgai. Tostarp minēts, ka ordenis neatļauti tirgo lietuviešiem preces no savām pilīm - Dinaburgas, Jelgavas un Rēzeknes (Rositten).
Ziņas par pils plānojumu sniedz arhitekta Vilhelma Neimaņa XIX gadsimta nogalē veiktie pilsdrupu mērījumi un apraksti. Pilī varēja nokļūt pa tiltu, kas veda uz tieši Rēzeknes upes krastā stāvošu vārtu torni, kura drupas vēl ir saglabājušās. No vārtu torņa ceļš starp ārējo mūri un konventa ēkas dienvidu malu veda uz priekšpils vārtiem, bet caur vārtiem zem konventa ēkas korpusa - tās pagalmā. Priekšpili ietvēra ārējais mūris, kas vēl vietām bija deviņus metrus augsts, ar aizsardzības galerijas baļķu ligzdām augšdaļā.
Konventa ēkai jeb citadelei bija neregulāra piecstūra forma. Iespējams, tās austrumu, ziemeļu un rietumu korpusos atradušās galvenās pils telpas, bet dienvidu pusē slējies varens apaļais tornis, savienots ar rietumu korpusu. Kapela atradusies austrumu korpusā, par ko liecina logs mūrī ar divām nišām sānos. Tādā gadījumā ziemeļos kapelai atradās ordeņbrāļu sanāksmju jeb kapitulzāle, bet tai rietumos - ēdamzāle jeb remteris. Ēkā, kas atradās dienvidos, blakus galvenajam tornim, varēja atrasties fogta telpas, bet telpa starp tām un ēdamzāli, iespējams, bijusi guļamtelpa jeb dormitorijs.
Pils plānojums ir raksturīgs vairākām citām XIII gadsimta beigās - XIV gadsimta sākumā celtām ordeņpilīm Gaujienā, Kandavā, Cēsīs un citur. Kā liecina XVIII gadsimta kartes, Rēzeknes pils atradusies uz upes salas, un ūdenslīmeni ap pili uzturēja dzirnavu dambis. Ārējais aizsargmūris celts no laukakmeņiem, pielāgojoties pakalna plakuma formai, savukārt tā iekšpusē būvētas konventēka un saimniecības ēkas. Masīvs vārtu nocietinājums - parhams un četrstūrains galvenais tornis jeb bergfrīds raksturīgs XIII-XIV gadsimtam, bet apaļais tornis attiecināms uz šaujamieroču izplatīšanās laiku XV gadsimta otrajā pusē.
Kari un sirojumi
Gandrīz divi gadsimti pagāja sīkos konfliktos ar Lietuvas lielvalsti un tai pakļautajām krievu kņazistēm. Abpusējo karagājienu iemesls bija laupīšana, nevis pretinieka zemes iekarošana vai totāla izpostīšana. Sirojumos piedalījās arī vietējie iedzīvotāji, vairojot savu turību ar kara laupījumu: lopiem, vergiem, dārgmetāliem un saimniecības rīkiem.
Tā 1367. gadā Daugavpils komturs un Rēzeknes fogts divas dienas siroja Varnas un Veližas krievu zemēs. Atpakaļceļā viņiem uzbruka krievi, bet ordeņa ļaudis tos sakāva. Kaujā krita 29 krievi, kuru ieroči kļuva par laupījumu ordeņa karavīriem.
1368. gadā ordeņa karaspēka virskomandieris-landmaršals kopā ar Siguldas, Rēzeknes, Aizkraukles un Daugavpils karavīriem divas dienas, nesastopot pretestību, siroja Veližas zemē, kur nolaupīja lopus un ap 100 gūstekņu. 1375. gadā Rēzeknes fogta sarīkotajā karagājienā uz Pleskavu piedalījās 400 vietējo un jaunkristīto.
1375. gadā 300 lietuvieši koka mizu laivās pārcēlās pāri Daugavai pie Līksnas, no kurienes iebruka Rēzeknes pilsnovadā. Daugavpils komturs ar saviem karavīriem tiem uzbruka, nogalināja 200 vīrus un 40 sagūstīja, bet pārējie aizbēga. Karagājiens ilga nedēļu, un karotāji atgriezās mājās ar 86 gūstekņiem un 100 zirgiem. Tam sekoja atbildes sirojums 1376. gada augustā, kad Daugavpils komtura ļaudis, Rēzeknes un Sēlpils iedzīvotāji un Rīgas arhibīskapa karavīri izsiroja lietuviešu Jaunās pils apkārtni, kur nogalināja 13 cilvēkus un 20 zirgus, sadedzināja sienu, labību un tiltus. Tajā laikā Polockas kņazs ar savu karaspēku vienā naktī nodedzināja visas celtnes Rēzeknes pils priekšā, bet komturs tikmēr sagrāba ap 100 kuģu, ar kuriem polockieši bija atbraukuši pa Daugavu.
Sirojumi traucēja stabila miera uzturēšanai. 1446. gadā Livonijas ordeņa mestra sūtņi sūdzējās Lietuvas lielkņazam, ka pleskavieši divreiz iebrukuši divas jūdzes dziļi Rēzeknes apgabalā, apgāzuši un pilnīgi salauzuši bišu kokus, bet medu aizveduši. Trešoreiz krievi uzbrukuši diviem ordeņa medniekiem un būtu tos nogalinājuši, bet tiem izdevies aizbēgt, nometot visas nastas, ko paņēmuši krievi.
Kopš XV gadsimta beigām Livonijai nācās cīnīties ar Maskavas lielkņaza karapulkiem, kas ne tikai izcēlās ar nežēlību un postītkāri, bet arī pretendēja uz Livonijas zemēm kā lielkņaza īpašumu. Livonijas kara sākumā Rēzeknes garnizona kareivji gan izrādīja pretestību iebrucējiem, gan veica vairākus veiksmīgus pretuzbrukumus. 1558. gada vasarā karavīri no Ludzas, Rēzeknes un Viļakas pilīm ieradās pie Krasnogorodskas pilsētas Pleskavas zemē, nodedzināja tās priekšpilsētas un izpostīja pagastus, bet pirms tam vācieši bija iebrukuši pie Sebežas, kur nodedzināja Svētā Nikolasa klosteri un baznīcu. Pēc tam 500 krievi iebruka Rēzeknes apgabalā, taču rēzekniešiem palīgā ieradās daugavpilieši un kopīgiem spēkiem sakāva ienaidnieku pie Ešenas muižas. Kaujā tika nogalināti 120 krievi un iegūtas 40 āķu bises, pārējie aizbēga, bet daudzus no tiem nogalināja zemnieki.
1559. gada 19. martā 3000 krievi pēkšņi iebruka Rēzeknes apgabalā, dedzināja un laupīja daudzās vietās. Viņiem uzbruka neliela jātnieku nodaļa no Ludzas, kas nezināja par ienaidnieka lielo skaitu un cīņā gāja bojā. Kamēr krievi bija Rēzeknes apgabalā, 23. martā daugavpilieši iebruka Krievijā. Viņiem uzbruka 500 krievu, taču tika sakauti, un 300 no tiem krita. Daugavpilieši ar lielu laupījumu atgriezās mājās. Tā kā rēzeknieši bija sakauti, mestrs palīgā nosūtīja 200 kara algotņus - landsknehtus -, kas apmetās Rēzeknes un Ludzas pilīs.
1559. gadā mestrs Polijas karalim par 60 000 dukātu lielu aizdevumu ieķīlāja Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils, Sēlpils un Bauskas pilis un pilsnovadus. 1560. gada sākumā Lietuvas lielhetmanis Jans Hodkevičs ar 280 jātniekiem un 200 kājniekiem, lielgabaliem un munīciju ieradās Rēzeknes un Ludzas pilīs. Karapulks un ieroči tika sadalīti starp abām pilīm, Hodkevičs apmetās Ludzā, bet par Rēzeknes komandantu iecēla Nikolaju Osčiku. Pils kļuva par Pārdaugavas hercogistes Rēzeknes apgabala jeb stārastijas centru. Pierobežas pilis bija nepieciešams pamatīgi nocietināt un apbruņot. Tādēļ 1565. gada novembrī uz Rēzekni no Viļņas tika nosūtītas 40 āķu bises, gatavais šaujampulveris, tā izejvielas - sērs un salpetris, svins, gatavas lielgabalu un bisu lodes, darbarīki. Decembrī tika nosūtīti divi vieglie, trīs vidējie un divi smagie lielgabali, 40 āķu bises, liels daudzums šaujampulvera un svina, lielgabalu un bisu lodes.
Milzīga maskaviešu armija - ap 30 000 vīru ar 20 aplenkuma lielgabaliem - paša cara Ivana Bargā vadībā Livonijā iebruka 1577. gada jūlija sākumā. Pēc Ludzas pils padošanās cars lika Ludzas vāciešiem Georgam Altenbokumam un viņa dēlam Verneram doties viņam līdzi uz Rēzekni un lūgt Georga dēlam Kristoforam, kurš atradās Rēzeknes pilī, to atdot caram bez asinsizliešanas.
26. jūlijā cara karaspēks nonāca pie Rēzeknes. Ivans Bargais uz pili nosūtīja bajāra dēlu Fjodoru Jelčeņinovu un kādu latvieti ar vēstuli, kurā aicināja atvērt vārtus bez cīņas, tādā gadījumā apsoloties saudzēt dzīvības. Drīz pie cara ieradās Rēzeknes muižnieks Johans Fārensbahs ar biedriem, kuri apsolījās nodot pili caram kā viņa tēvu mantojumu. Rēzeknē ienāca krievu karaspēks, bet Rēzeknes vāciešus cars lika nosūtīt gūstā uz Pleskavu.
Rēzeknes pilsētiņā cars lika uzcelt Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcu un pilī kā garnizonu atstāja 40 bajāru dēlus jeb jātniekus no Votu zemes, 70 kājniekus jeb strēļus no Alūksnes un Tarvastes kņaza Pjotra Rostovska un novgorodieša Daņila Rževska vadībā, turklāt septiņus lielgabalniekus, lielgabalus Pāvs, Skorpions un Gredzens, kā arī divus vieglos lielgabalus. Vēl pie lielgabaliem pilsētiņā cars atstāja 270 Novgorodas jātniekus un 45 strēļus, bet tālāk devās uz Daugavpili.
Maskaviešu varā Rēzeknes pils palika līdz Jamzapoļes miera līgumam, ko 1582. gadā Polijas karalis Sigismunds Augusts noslēdza ar Maskavijas caru. Saskaņā ar to Polijai tika atdotas visas maskaviešu ieņemtās Livonijas pilis un zemes. 1590. gada revīzijas dokumenti liecina, ka cīņu neskarto Rēzeknes pili maskavieši bija pamatīgi izpostījuši, izlaupījuši un pametuši likteņa varā. Pils vārtu priekšā atradās koka nocietinājums ar vārtiem. Konventēkā visas celtnes un pagrabi bija sapuvuši un sabrukuši, tāpat arī četrstūrainā torņa trīs stāvu pārsegumi bija iegruvuši. Priekšpilī atradās sešas vecas, pēc maskaviešu parauga celtas guļbaļķu būdiņas, kā arī vienīgās pils ēkas labā stāvoklī: pēc poļu parauga celta koka dzīvojamā māja, klēts, stārasta māja no koka un stallis 40 zirgiem. 1599. gadā konventa ēka jau bija atjaunota, arī pils arsenāls papildināts ar šaujamieročiem un munīciju.
Rēzeknes pils vairākkārt cieta poļu-zviedru karā XVII gadsimtā. Pēc Saksijas ģenerāļa Ludviga fon Hallarta 1701. gadā sniegtajām ziņām, pili 1654. gadā nopostījuši iebrukušie maskavieši, un ģenerāļa zīmējums to ataino kā drupas. 1712. gadā pilsdrupās atradās vairs tikai Rēzeknes stārasta muižas augļu dārzi.
Pilsētas priekštecis - pilsmiests
Tāpat kā pie visām lielākajām ordeņpilīm, arī pie Rēzeknes pils izveidojās pilsmiests - pils kalpotāju, amatnieku, tirgotāju un lēņavīru apdzīvota vieta ar draudzes baznīcu, kapsētu un tirgus laukumu. Pilsmiests atradās pils vārtu tilta priekšā, Rēzeknes upes kreisajā krastā. Pirmoreiz tas minēts 1478. gadā, kad tika izšķirts mantojuma strīds starp brāļiem Hansu un Volteru Heringiem Rēzeknes un Daugavpils pilsnovados. Hanss sev paturēja gruntsgabalu pie kapsētas Rēzeknē, dārzu pie Tainera dzirnavām, kā arī tiesības izmantot dambjus, dīķus un tīrumdīķus, kas atrodas starp kapsētu un pils kāpostu dārzu.
Pilsmiestā atradās vairāki krogi, kas tika izlēņoti. Tā 1501. gadā mestrs Volters no Pletenbergas Volteram Heringam izlēņoja gruntsgabalu ārpus pils, uz kura ir atļauts ierīkot krogu, pirkt un pārdot. 1559. gadā mestrs Heinrihs Gālens izlēņoja Adrianam Akerstafam krogu Rēzeknes pils priekšā ar tam piederošiem tīrumiem un pļavām.
1590. gada revīzijas aktīs teikts, ka pils priekšā (resp., pilsmiestā) atradusies mūra baznīca, ko nopostījuši maskavieši. Jau ticis izdots karaļa rīkojums par jaunas baznīcas būvi vecās vietā un papildu uzturu garīdzniekam. Minēts arī, ka Rēzeknes upē ir nelielas dzirnavas, kur maļ pils vajadzībām.
Pils priekšā atradās miestiņš, kur 1590. gadā bija 14 mājas. Tā iedzīvotāji uz deviņiem gadiem bija atbrīvoti no darbiem un nodokļiem, bet pēc tam dzīvos pēc Marienburgas pilsētas tiesībām.
1599. gadā minēti pilsmiesta gruntsgabalu saimnieki: Ļovins Stogls, šļahtiča Jana Obžiska māja, aklais Lovers, bijušais pils atslēgu glabātājs Jendžejeks, važonis Sebastians Glinka, jumta šindeļu taisītājs Tomeks Švecs, Jans Valaskis, Jans Oļševskis, Bartolomejs Stalmahs (galdnieks), Jans Veļgošovcs, Jans Ušackis, Voiceha Dabrovska atraitne, Staņislavs Peneks, Hanss Tkačs (audējs), Petra Česla atraitne, Ivana Kozaka atraitne, Januks Maļars (krāsotājs), Staņislava Rikaļska sieva, vācietis sīktirgotājs Bokels Lelovs. Katrs no tiem maksāja vienu zlotu dārzu, gruntsgabalu un kroga nodokļa. Viņiem bija jāiet uz pili sardzē, jāved karaļa ierēdņu vēstules un kravas, vajadzības gadījumā arī jāierodas ar ieročiem: alebardu un zobenu, lai pili aizstāvētu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita