Šodien ir grūti iedomāties, ka Zviedrijas galvaspilsētas Lielais tirgus laukums (Stortorget), kur atrodas Nobela prēmijas muzejs, reiz tika noliets ar cilvēku asinīm. Vēl trakāk - tajā esot stāvējušas mucas, pilnas ar nocirstām galvām... Vismaz tādās detaļās slaktiņš ir attēlots četrus gadus vēlāk Antverpenē tapušā kokgriezuma zīmējumā. Tiesa, te gan jāņem vērā, ka tas tika radīts pret dāņu monarhu vēstās zviedru propagandas vajadzībām. Tomēr tas ir neapstrīdams vēstures fakts, ka 1520. gada 8.-10. novembrī Stokholmā patiešām bez jebkādas izmeklēšanas un taisnas tiesas tika brutāli nonāvēti apmēram astoņdesmit līdz simts tā brīža zviedru elites pārstāvju.
Viņu skaitā bija divi katoļu bīskapi un citi mācītāji, septiņi zviedru valstspadomes (Riksrådet) locekļi (ieskaitot topošā karaļa Gustava I Vāsas tēvu), triju pilsētu galvas un četrpadsmit rātskungi, kā arī apmēram pussimts bagātu birģeru. Slaktiņa «tiesiskais pamats» bija Dānijas - tobrīd arī Zviedrijas - karaļa Kristiāna II (1481-1559) pavēle. Tā balstījās viņa varmācības upuriem izvirzītajās apsūdzībās ķecerībā, ko sarūpēja dāņu valdniekam nelokāmi lojālā Upsālas arhibīskapa Gustava Trolles (1488-1535) personisks naids.
Zviedru separātisti un dāņu unionisti
Pat tiem laikiem šokējošā veidā monarhs vēlējās likvidēt politisko krīzi, kas apdraudēja Kalmāras ūnijas pastāvēšanu. Līdz ar to arī viņa tiesības valdīt pār trim skandināvu zemēm. Zviedrijā iepriekšējos gados bija arvien pieaugusi neapmierinātība ar ūniju un dāņu varu. Ik pa laikam tika īstenoti mēģinājumi iecelt pašiem savus karaļus, izmantojot dāņu monarhu nespēju operatīvi ierasties Stokholmā un kronēties. Ar terora palīdzību tika cerēts salauzt zviedru dumpīgumu «uz visiem laikiem».
Valsts neatkarības centieniem bija radies pārliecinošs līderis - jauns augstmanis Stens Stūre Jaunākais (1492-1520). Viņš, vadot zemnieku sacelšanos, divdesmit gadu vecumā iekaroja Stokholmu un sagrāba agrāk sava tēva Svantes pildīto Zviedrijas reģenta jeb (parasti nepilngadīgai vai nekronēta) karaļa pārstāvja vēlēto amatu. Pēc Stūres Vecākā nāves par reģentu Zviedrijas valstspadome, kurā dominēja dāņu karaļnamam uzticīgā katoļu garīdzniecība, bija ievēlējusi arhibīskapa Trolles tēvu. Uzurpatora padzīts, viņš devās trimdā uz Dāniju, savukārt garīdznieks kļuva par lojālistu līderi. Jaunais reģents viņu 1517. gadā izolēja, aplencot arhibīskapa nocietināto rezidenci, un pašpaļāvīgi cerēja pakļaut zviedru klēriķus savai varai. Par to Romas pāvests izslēdza Stūri no katoļu baznīcas, taču pat tas nemazināja reģenta atbalstītāju skaitu un dedzību. Kalmāras ūnijas piekritējiem šī vēsts bija signāls sākt atklātu cīņu pret viņu un par Skandināvijas vienotību.
Kristiāns II devās palīgā viņa zviedru atbalstītājiem, taču divas reizes Stūres vadītā armija dāņus sakāva. Trešajā reizē - kaujā uz Osundena ezera ledus 1520. gada februārī - katrā pusē karoja apmēram desmit tūkstoši vīru. Tajā zviedru karavadonis tika nāvīgi ievainots un viņa cīnītāji atkāpās uz Stokholmu. Iebrucēju armija - dāņi, to zviedru sabiedrotie, tāpat franču, skotu un Svētās Romas impērijas algotņi - pilnībā aplenca pilsētu. Tās aizstāvjus - pilsētniekus un apkārtējo novadu zemniekus - vadīja Stūres atraitne Kristīne Nilsdotira (1494-1559).
Pēc piecu mēnešu ilgas spēkošanās labi apgādātā Stokholma tomēr padevās dāņu karalim uz godpilniem noteikumiem. Kristiāns II tautai un aristokrātiem apsolīja: pār Zviedriju valdīt, pakļaujoties tās valstspadomes lēmumiem, vietējiem likumiem un paražām; pilnībā amnestēt visus Stūres atbalstītājus; saglabāt kritušā karavadoņa dzimtai tās īpašumus un lēņus. Taču viņa atraitne un sešu bērnu māte Kristīne tika ieslodzīta un vēlāk kopā ar citu nogalināto atraitnēm pārvesta uz Dāniju. (Zviedrijas neatkarībai nostiprinoties, gūstekne 1524. gadā varēja atgriezties dzimtenē, kur viņa vēlreiz apprecējās un nodzīvoja tiem laikiem ilgu mūžu.)
Trolles vadītā valstspadome jau bija dāņu monarhu pasludinājusi par Zviedrijas karali un 1520. gada 4. novembrī viņu Stokholmā kronēja. Pēc ceremonijas tika rīkotas trīs dienas ilgas svinības karaliskajā «Triju kroņu» jeb Tre Kronor koka pilī. (Tā nodega 1697. gadā, radot būvlaukumu tagadējai zviedru monarhu rezidencei.) Dzīrēs izdzerts daudz vīna un alus, zviedriem un dāņiem bez naida savstarpēji apceļoties un dižojoties.
Safabricētās apsūdzības
Tikmēr arhibīskaps 7. novembrī iesniedza karalim sūdzību par Stūres un viņa sekotāju sev nodarīto - galvenokārt materiālo - kaitējumu un to cilvēku sarakstu, kurus viņš pasludināja par ķeceriem. Un, ja reiz tie ir ķeceri, tātad zvērests, kas dots atkritējiem no ticības, valdniekam nav saistošs. Nākamās dienas rītā dzīru viesi atklāja, ka karaļpils vārti ir slēgti. Karavīri viņus sadzina troņa zālē, kur Trollem lojālie mācītāji uz ātru roku imitēja baznīcas tiesu, pasludinot Stūri un ikvienu viņa sekotāju par zaimotājiem. Nāvessodus sāka izpildīt tajā pašā dienā.
Sodīja arī mirušo karavadoni - viņa līķi izraka no kapa un Sēdermalmes salā sadedzināja sārtā kopā ar asinspirtī nogalināto mirstīgajām atliekām. Tiek apgalvots, ka tādai pašai barbariskai apgānīšanai pakļauts arī Stūres mirušā bērna kaps.
Zviedru tautai izdotajā proklamācijā Kristiāns II slaktiņa sarīkošanu melīgi skaidroja ar nepieciešamību novērst Romas pāvesta dusmas, citādi viņš izslēgtu no katoļu baznīcas visu valsti. Savukārt vēstulē Vatikānam karalis tikpat melīgi taisnojās, ka abus bīskapus patvaļīgi nogalinājuši atriebības kāres satracinātie viņa armijas algotņi...
Stokholmas asinspirts izraisīja jaunu zviedru sacelšanos Gustava Vāsas vadībā. Tā arvien pieauga spēkā, un trijos gados iekarotāju karaspēks tika pilnībā padzīts. Dāņu karalis un katoļu arhibīskaps kopīgiem spēkiem «nošāva divus zaķus ar vienu šāvienu» vai, pareizāk sakot, ar vienu šāvienu iešāva sev abās kājās - Zviedrija kļuva par pilnīgi suverēnu un drīz vien arī par karojoša luterānisma valsti.
Tirāns vai Labais?
Pats Kristiāns II 1523. gadā pamanījās nokaitināt arī dāņu aristokrātus, pilsētniekus un zemniekus, zaudējot abus pārējos kroņus. Atlikušo dzīvi viņš trimdā veltīgi centās atgūt kaut daļu bijušās varas, izmantojot radniecību ar Svētās Romas imperatoru. Trolle, ko Kristiāns atstāja par savu Zviedrijas vietvaldi, jau 1521. gadā bija spiests bēgt uz Dāniju. Tur viņš krita kādā no abu valstu kārtējām kaujām.
Zviedru tautas piemiņā Stokholmas asinspirts kūrējs palika kā Kristiāns Tirāns. Lai spilgtinātu savu naidu ar kontrasta retorikas palīdzību, stokholmieši sāka apgalvot, ka Dānijā šo kronēto neģēli dēvējot par Kristiānu Labo. Tā aizsākās dāņu vēsturnieku cīņa ar vējdzirnavām, izmisīgi cenšoties pierādīt vispārzināmo - Kristiānam II Dānijā nebija nekāda pievārda. Iespējams, arī tev, lasītāj, gida pavadībā staigājot pa «Zviedrijas otro lielāko pilsētu pēc Rīgas», nācās/nāksies dzirdēt sašutušus stāstus par to, ka «iedomājieties tikai, dāņiem viņš ir LABAIS»!
Par savdabīgu divu nāciju izlīguma zīmi 2023. gada beigās kļuva angļu valodā ieskaņota - pieaicinot arī britu aktierus - zviedru un dāņu kopražojuma filma Stokholmas asinspirts (Stockholm Bloodbath). Uzņemta, kā ierasts, Ungārijā un Čehijā, tā bija iecerēta kā melnā humora caurvīts skatījums uz sendienu traģēdiju. Nešķiet gan, ka filma cerēto būtu sasniegusi. Tiek ziņots, ka top cita zviedru filma par šo slaktiņu un tās centrā ir Stūres atraitne un Stokholmas aizstāve Kristīne.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita