Ir daži stāsti, kas pierāda, cik maz reizēm ir nepieciešams, lai valsts demonstrētu pretošanos okupācijai pat bezcerīgā situācijā. Viens no zināmākajiem ir par Luksemburgas okupāciju 1940. gada maijā. Bruņotā ceļā mazā valsts iebrucējiem neko nevarēja padarīt, taču savu attieksmi parādīt gan. To izdarīja Luksemburgas lielhercogiene Šarlote, kura pavēlēja novietot savu Mercedes limuzīnu šķērsām ceļam, pa kuru tuvojās okupantu kolonna. Vācu karavīri, protams, auto viegli nostūma no ceļa, taču šis solis bija pierādījums tam, ka valsts brīvprātīgi neakceptē okupāciju. Taču mazāk zināms ir stāsts par pēdējo bruņinieku no Čehijas.
Čehu Dons Kihots
1938. gada oktobrī nacistiskā Vācija, Minhenē kopā ar Lielbritāniju un Franciju pārzīmējusi Eiropas robežas, iesoļoja Čehoslovākijas Sudetu apgabalā. Čehoslovākijas valdība, kuru potenciālie sabiedrotie bija pametuši likteņa varā, bija spiesta piekāpties pārspēka priekšā un atdot Hitleram Sudetus bez pretošanās.
Tikai viens čehs devās pretī okupantiem. Vācu bruņutehnikas kolonnai šķērsojot Bučinas upi, kas iezīmēja Vācijas un Čehoslovākijas robežu, vācu karavīri ieraudzīja negaidītu skatu - izjājis pa senas pils vārtiem, vācu bruņumašīnas sagaidīja viduslaiku bruņinieks pilnā bruņojumā. Tas bija Jozefs Menčiks, Starkonices bruņinieks. Pamanījis kolonnu, bruņās kaltais un vien ar zobenu bruņotais jātnieks aulēkšiem metās tās virzienā. Apjukušie vācieši pat nesāka šaut, un notika neticamais - vācu tanku kolonna apstājās viena vienīga bruņinieka priekšā. Pēc mirkļa, attapušies no pārsteiguma, vācu karavīri turpināja ceļu, pagrozot vien pirkstu pie deniņiem un tā parādot, ko domā par čehu bruņinieka prāta spējām. Menčiks, nespēdams situāciju izmainīt, atkāpās.
Stāsts, kas vairāk iederētos Servantesa romāna par Donu Kihotu XX gadsimta versijā, ir kļuvis par savdabīgu čehu leģendu. Par Menčika dzīvi pirms Otrā pasaules kara zināms maz - tik vien, ka Eiropas pēdējais bruņinieks dzimis Bohmervaldas reģionā Čehoslovākijā 1911. gada februārī. Menčiks nekad nestāstīja, kas bija viņa vecāki, nav arī zināms, vai Jozefam bija māsas vai brāļi. Visa viņa zināmā ģimene bija sieva Emma un divi bērni. Ģimene dzīvoja XIV gadsimta Dobršas pilī, ko Menčiks bija nopircis jaunībā. Dzīves laikā Menčiks kolekcionēja sendienu artefaktus un mākslas priekšmetus, pili pārveidojot par savdabīgu muzeju.
Menčiku viņa apkārtnē uzskatīja par savādnieku - pašpasludinātais bruņinieks dzīvoja viduslaiku bruņinieka dzīvi, iedvesmojoties no vēsturiskajām paražām un ideāliem. Viņa pilī nebija elektrības, nakts tumsu kliedēja sveces un lāpas, bet ēdienreizēs Menčiks priekšroku deva senlaiku ēdieniem, galvenokārt mencām un labam alum. Vietējā tirgus dienās viņš ieradās zirga mugurā, tērpts autentiskā franču bruņinieka bruņu komplektā. Neatkarīgi no dīvainībām vietējie iedzīvotāji cienīja Menčiku kā labu kaimiņu, kurš nekad neatteica palīdzību, sekojot bruņinieka principam būt dāsnam un vienmēr sniegt atbalstu lūdzējiem.
Menčiks pārdzīvoja vācu okupāciju un aizgāja mūžībā drīz pēc Otrā pasaules kara beigām 78 gadu vecumā. Viņa pilsoniskās varonības akts gan palika nenovērtēts, un komunistiskā valdība Dobršas pili nacionalizēja. Mūsdienās daļa vēsturnieku viņa izgājienu pret vācu bruņutehniku piesauc kā pārsteidzošas varonības, bet daļa - kā muļķības piemēru. Taču patiesībā jau nav nozīmes, vai Menčiks bija pajocīgs XX gadsimta čehu Dons Kihots vai vienkārši ar okupāciju neapmierināts čehs. Katrā ziņā savu attieksmi pret iebrucējiem viņš pauda nepārprotami.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita