Vidusjūras piekrastes un Pireneju kalnu grēdas pustuksnesīgajam subtropu klimatam raksturīga ainava ir maquis - ar dzelkšņainu krūmu biežņu, zemiem kokiem un augstu zāli apauguši pauguri vai kalni. Tāpēc Otrā pasaules kara franču pretošanās kustības dalībniekus, kuri slēpās un cīnījās ārpus pilsētām, sauca par maquisards, saīsināti - makī.
Šī vide kardināli atšķīrās no Polijas, Baltkrievijas vai arī mūsu pašu dižajiem mežiem, kas nereti spēja būt drošs patvērums pat lielām kaujinieku vienībām. Taču arī Francijas mežiņos un krūmājos saskaņā ar 1943. gada rudens datiem atradās vieta 25 līdz 40 tūkstošiem makī. Savukārt 1944. gada jūnijā, sabiedrotajiem izsēžoties Normandijā un sākoties cīņai par valsts atbrīvošanu, viņu skaits pieauga līdz simt tūkstošiem.
La Résistance
Nacistu iekarotajā Francijā pretošanās kustību veidoja visdažādāko sabiedrības slāņu, tautību, politisko uzskatu un reliģiju cilvēki. Viņi cīnījās gan vācu militārās okupācijas zonā, gan maršala Filipa Petēna kolaborantu valdībai atvēlētajā valsts «brīvajā» teritorijā. (Pilnā iekarotāju pakļautībā tā dēvētais Višī režīms pārgāja 1942. gada novembrī.)
Tie bija gan strādnieki, inteliģence un studenti, gan aristokrāti un konservatīvi katoļi, mācītāji, mūki un mūķenes. Arī etniskās organizētās noziedzības bandas, izbēguši sarkanarmijas karagūstekņi un dezertējuši ukraiņu šucmaņi. Pat vakarējie kolaboracionisti un tie, kurus citi pagrīdnieki - pavisam pamatoti - dēvēja par fašistiem.
Zaudēja kauju, uzvarēja karu
Franču pretestības kustības vēriens šķiet īpaši pārsteidzošs, zinot, ka viņu valsts 1940. gada vasarā sabruka kā kāršu namiņš. Taču tieši šis vispārējais pazemojums kļuva par spēcīgu dzinuli cīnīties.
Sakāve bija šokējoši negaidīta. Būdama skaitliski lielāka, Francijas armija arī nebija daudz sliktāk bruņota par iebrucēju. Tajā mobilizēja gandrīz trīs (pat rēķina, ka pat piecus) miljonus vīru. Armijai bija 5 500 tanku - daļa pat labāki nekā vāciešiem - un vairāk nekā trīs tūkstoši lidmašīnu. Valsts kara flote ar simtiem dažādu kuģu bija septītā spēcīgākā pasaulē.
Turklāt Francijai palīgā bija ieradies 400 tūkstošu vīru liels britu ekspedīcijas korpuss. Bez citas tehnikas tas bija bruņots ar leģendārajiem iznīcinātājiem Spitfire.
Franču armija varēja būt labāk apgādāta, ja milzu naudu neiztērētu, būvējot Mažino līniju - dzelzsbetona fortifikācijas un artilērijas sistēmu ar 50 cietokšņiem uz valsts robežas ar Vāciju. To sludināja par neieņemamu. Nodokļu nauda tika, kā tagad teiktu, «ierakta zemē», jo agresors gadsimta ceturksni pēc Pirmā pasaules kara sākuma atkal iebruka caur maz sargāto robežu ar Beļģiju. Franču pavēlniecība tam it kā jutās gatava, taču šoreiz nacistu tanki valstī lauzās arī caur Ardenu mežu. Tas Parīzē šķita nepārvarams dabas šķērslis. Tieši šis manevrs nacistu ofensīvu padarīja par zibenskaru.
Vāciešu uzbrukums sākās 10. maijā, bet 14. jūnijā Parīze padevās. (Atgādināsim, ka uzreiz pēc tam Staļins sagrāba Baltijas valstis.) Par Francijas premjeru ieceltais Petēns, 84 gadus vecais Pirmā pasaules kara varonis, lūdza agresoram pamieru. Līgums par to - faktiski Francijas kapitulācija - tika parakstīts 22. jūnijā.
Sakāvē var vainot armijas senilo vadību, kas, guļot uz 1918. gada uzvaras lauriem, turpināja paļauties uz kājiniekiem un artilēriju, tankos un aviācijās saredzot jaunu censoņu rotaļlietas. Valsts sabrukumā var vainot Francijas politiskās elites un visas sabiedrības sašķeltību pēc kreisās Tautas frontes - komunistu, sociālistu un centristu - valdības izveides 1936. gadā (pēc gada tā krita). Tā sev radīja spēcīgu konservatīvi klerikālā opozīciju, kas pēc Petēna marionešu režīma izveides jutās uzvarējusi iekšējo ienaidnieku.
Sakāves pazemojums bija tik liels, ka pēc kara Francijā pilnībā «aizmirsa» simtus un tūkstošus varoņu, kuri ar savām dzīvībām centās nosargāt tēvzemi no iebrucējiem. Daļējs izņēmums bija vien ģenerāļa (tobrīd pulkveža) de Golla vadītais 200 tanku uzbrukums pie Monkornē ciemata. Tā sākotnējos panākumus bezvērtīgus padarīja laikus nesaņemtais citu karaspēka daļu atbalsts, kā arī vācu aviācijas uzlidojums.
Zibenskarā vācieši sūtīja trīs tūkstošus tanku, un vairāk nekā puse no tiem tika izsista no ierindas. No 3500 lidmašīnām Luftwaffe zaudēja 1600. Mēneša laikā iebrucējiem rindās krita 50 tūkstoši vīru (franču armijā - 90 tūkstošu), vairāk nekā 160 tūkstoši tika ievainoti. Uzvarētāju ģenerāļi Heincs Guderiāns un Ervīns Rommels cildināja sakauto pretinieku cīņas garu.
Vācija vai maquis
Pirmās franču krūmāju partizānu grupas - no vajātiem pagrīdniekiem, kuri nejutās droši pilsētu «džungļos», - uzradās jau 1941. gadā. Taču tās vēl bija retas un mazskaitlīgas.
Masveidīgu makī vienību rašanos veidošanos sarūpēja paši nacisti un kolaboranti. Jauni strādnieku šķiras vīrieši sāka stihiski bēgt no pilsētām, lai netiktu sūtīti piespiedu darbā uz Vāciju. Višī valdība un vācu militārā administrācija divu gadu laikā (1942-1944) iesauca šādā obligātā dienestā 600 000-650 000 cilvēku.
Darba dienestam tika pakļauti veselīgi vīrieši vecumā no 18 līdz 50 gadiem un neprecētas sievietes, 21 līdz 35 gadus vecas. Viņus vienīgos visā nacistu kontrolētajā Eiropas teritorijā vergot okupantiem sūtīja pašu valsts likums. Francija kļuva par trešo lielāko darbaroku avotu Vācijas ekonomikai. No pavisam desmit un vairāk miljoniem cilvēku, kuri 1944. gadā tika izkalpināti reihā, trešā daļa bija PSRS iedzīvotāju, vairāk nekā piektā daļa - poļu. Francijas pilsoņi, te rēķinot gan civilistus, gan karagūstekņus, veidoja vairāk par sesto daļu. Turklāt viņu vidū bija visaugstākais kvalificētu darbinieku īpatsvars.
Par katriem uz Vāciju nosūtītajiem trijiem strādniekiem nacisti solīja atbrīvot vienu 1940. gadā sagrābto franču karagūstekni. Viņu skaits tika rēķināts ap 1,8 miljoniem, tā bija desmitā daļu no visiem (!) valsts pieaugušajiem vīriešiem. Apmēram trešdaļa no karavīriem bija zemnieki, kas radīja krīzi Francijas lauksaimniecībā. Šie cilvēki bija izvesti uz karagūstekņu nometnēm reiha teritorijā, kur ierindniekus izmantoja spaidu darba komandās.
Solītā apmaiņa sākotnēji tiešām notika, un 80 000 karagūstekņu 1942. gadā atgriezās mājās. Taču no 1943. gada apmēram 250 tūkstošus karavīru «brīvprātīgi» vai piespiedu kārtā padarīja par civilistiem, lai nodarbinātu vācu rūpniecībā vai lauku darbos. Tas ļāva sabiedroto propagandistiem kaisīt no lidmašīnām skrejlapiņas vācu karavīru morāles irdināšanai: «Ko karagūsteknis Žans dara ar tavu sievu, kamēr tu mirsti par fīreru?»
Viena berete tev un man...
Partizāni slēpās un cīnījās ne tikai Pirenejos vai Vidusjūras piekrastes maquis, bet arī citos kalnainos un attālos valsts apvidos - Alpos un Verkora kalnu masīvā, vēsturiskajā Limuzīnas apgabalā valsts vidienē, Bretaņas pussalā, Vogēzu kalnos, Ardēnu mežā. Pie robežas ar Spāniju darbojās šīs valsts bēgļu - republikāņu - vienības, kas siroja arī savā dzimtenē.
Makī galvenais pretinieks sākotnēji bija nevis okupanti, bet tieši cīņai ar pretestības kustību 1943. gadā izveidotā višistu bruņotā paramilitārā organizācija Milice. Tajā bija līdz 30 000 Petēna režīmam fanātiski lojālu kaujinieku. Daļai no viņiem tas bija pastāvīgs dienests, taču vairumam - pilsoniska misija no pamatdarba brīvajā laikā. Miliči, būdami franči un vietējie, un balstoties savu ziņotāju tīklu, rīkojās daudz efektīvāk un pat daudz nežēlīgāk nekā gestapo un esesieši.
Neraugoties uz savstarpējo zvērīgo naidu, makī un miličiem bija arī kas kopīgs - gan vieni, gan otri valkāja beretes. Miličiem tās bija viņu tumši zilās formas sastāvdaļa. Savukārt partizānu beretes nereti nāca no Višī režīma jauniešu organizācijas un tās darba nometņu formas tērpu noliktavām. Tajās strādājošie, zinot, ka laiki mainīsies, sev «pelnīja punktus».
Lai daudz veiksmīgāk aizsargātos no centieniem viņus iznīcināt, makī apvienojās lielākās vienībās, pakļaujoties spēcīga pretošanās tīkla vadībai. Tā nodrošināja viņus ar ieročiem un citu nepieciešamo. Sākotnējais bruņojums bija sakautās franču armijas pamestie, slepus vāktie un glabātie strēlnieku ieroči. Vēlāk - no miličiem un vāciešiem gūtās trofejas. Ja partizānam bija britu Sten automāts, viņš, visticamāk, bija gollists (vai atņēmis/nočiepis ieroci gollistam...). Lielākā daļa partizānu cīnījās komunistu vadībā, turklāt daudzi to izvēlējās nevis marksisma ideoloģijas dēļ, bet tāpēc, ka sarkanie aktīvāk karoja pret nacistiem un kolaborantiem. Viņiem šķita garlaicīgi pie gollistiem «skaitīt vilcienus».
Nauda no debesīm
Lai celtu makī karotprasmi, sākoties sabiedroto iebrukumam, pie gollistu vienībām ar izpletņiem tika desantēti militārie instruktori ar raidstacijām. Brīvās Francijas izlūkdienestam sāka trūkt savu cilvēku šādām misijām. Tādēļ sabiedrotie, no 1943. gada maija operācijā Jedburgh trenējot šīm misijām trīs simtus brīvprātīgo, veidoja triju virsnieku - gollista, brita, amerikāņa - komandas. Tikai dažas no tām devās uz Nīderlandi un Beļģiju, bet 93 trijotnes no 1944. gada jūnijā līdz septembrim ieradās Francijā.
Šie karavīri atšķirībā no citiem izlūkiem okupētajās teritorijās bija armijas uniformā. Makī acīs instruktoru autoritāti cēla ne tikai prasme rīkoties ar sprāgstvielām un līdzi atvestais vai vēlāk no lidmašīnām nomestais bruņojums. Katram parasti bija līdzi naudas josta ar 100 tūkstošiem franku (ap 2500 ASV dolāriem toreiz jeb ap 45 tūkstošiem dolāru mūsdienu izteiksmē). Ar šiem līdzekļiem partizāni varēja nodrošināt savām ģimenēm iztiku, kamēr paši darbojās pagrīdē.
Šautene pret bumbvedēju
Vācieši 1944. gadā sāka cīņai pret partizāniem sūtīt ievērojami lielākus spēkus - īpaši pēc pretošanās kustības vispārējās aktivizēšanās, sabiedrotajiem izceļoties Normandijā (6. jūnijs, D-diena) un Francijas Vidusjūras piekrastē (operācija Dragoon, 15. augusts). Makī vairākās kaujās cieta smagus zaudējumus, tika izsisti no savām pozīcijām un spiesti bēgt. Lūk, daži vērienīgākie un tipiskākie piemēri.
Gada sākumā partizāni bija izvēlējušies Glijēra plato Augšsavojā, Francijas austrumos, kā ideālu vietu, kur savākt sabiedroto sūtītās kravas. Februārī tur pēc ieročiem ieradās apmēram 450 partizānu. Viņu vidū bija arī komunisti un itāļi, jo gollisti solīja padalīties. Pret viņiem tika sūtīti, aviācijas un artilērijas atbalstīti, 6500 karavīri un miliči. Partizāni cīnījās sešas nedēļas, līdz daļa no viņiem krita kaujā, bet trīs simti tika sagūstīti (no tiem 66 tika nošauti).
Citi gollistu partizāni - arī valsts austrumos - saņēma no Londonas pavēli mobilizēties D-dienā un izveidot «neieņemamu cietoksni» Verkora kalnu masīvā. Tas (apmēram 60 km garš un 40 km platākajā vietā) atrodas netālu no Grenobles, pirms Alpiem. Tur ieradās četri tūkstoši makī, šo vietu svinīgi pasludinot par partizānu republiku un pirmo atbrīvotās Francijas daļu.
Pozīcijas tiešām tika efektīvi nocietinātas un pat nodrošinātas ar lauka telefoniem, kuru tīkla garums bijis mērāms simtos kilometru. Taču partizāniem, bruņotiem ar strēlnieku ieročiem, uzbruka 8000 vāciešu, kam bija gan bumbvedēji, gan artilērija. Verkora republika 23. jūlijā tika sagrauta. Vairāk nekā seši simti partizānu krita, bojā gāja arī divi simti mierīgo iedzīvotāju. Pārējiem makī izdevās aizbēgt.
Bretaņas pussalā īsi pirms sabiedroto iebrukuma Normandijā tika izveidota Senmarselas makī vienība - trīs tūkstoši partizānu un divi simti Brīvās Francijas gaisa desantnieku. Tās uzdevums bija nepieļaut vācu papildspēku ierašanos desanta zonā. Taču vienībā bija iefiltrējušies ienaidnieka spiegi, un nacisti 18. jūnijā, uzbrūkot no slēpņiem, to sagrāva. Lielākā daļa franču kaujinieku izdzīvoja, taču vairs nespēja organizēties sava kaujas uzdevuma izpildei.
Asiņainā bilance
Franču laucinieki un mazpilsētu iedzīvotāji kopumā atbalstīja partizānus, centās viņiem palīdzēt vai vismaz nenodot. Taču makī cīņa bija abpusgriezīgs zobens - katrs veiksmīgs uzbrukums okupantiem, katrs nogalināts vācu karavīrs varēja izraisīt ienaidnieka naida izvirdumu. Tas nozīmēja nevainīgu cilvēku saņemšanu par ķīlniekiem un viņu nogalināšanu.
Sākoties sabiedroto invāzijai D-dienā, Limuzīnas partizānu vienībām tika dota komanda aizkavēt tur izvietotās ieroču SS 2. tanku divīzijas Das Reich ierašanos Normandijā. Pēc makī veiksmīga uzbrukuma esesieši tuvējā Tullas pilsētā arestēja gandrīz visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem. Neviens no viņiem nebija partizāns. No šiem sagūstītajiem ķīlniekiem 99 cilvēki tika pakārti pie laternu stabiem, bet 149 aizsūtīti uz Dahavas koncentrācijas nometni, kur 101 no viņiem gāja bojā.
Nākamajā dienā, 10. jūnijā, Das Reich karavīri uzzināja, ka partizānu gūstā kritis šturmbanfīrers no viņu divīzijas. Reaģējot uz šo ziņu, esesieši aplenca nelielu ciemu savā ceļā - Oradūru pie Glānas upes. Sievietes un bērni tika sadzīti baznīcā, kamēr vācieši apšāva vīriešus un, aplējuši ar degvielu, dedzināja viņu līķus. Tika nogalināti 197 cilvēki, pieciem izdevās aizbēgt. Tad tika aizdedzināta baznīca, vāciešiem apšaujot sievietes un bērnus, kas centās no tās izkļūt. Dievnamā mira 240 sievietes un 205 bērni (tikai viena sieviete izglābās).
Nacisti pilnībā sagrāva ciemu un devās tālāk. Kad divīzijā ieradās SS izmeklētājs - nežēlība drīkstēja būt tikai priekšniecības akceptēta! -, slepkavām bija sagatavots melīgs attaisnojums: viņi ciemā esot atraduši ieroču slēptuvi. Franču vēsturnieki uzsver, ka neviens Oradūrā mirušais nebija pretošanās kustības dalībnieks. Viņu ieskatā, satrakojušies tankisti ciematā lietoja soda akciju pieredzi, ko bija apguvuši Austrumu frontē. Viss, ko pēc tam spēja partizāni, bija jau pieminētā šturmbanfīrera nāvessods un viņa līķa sadedzināšana. Taču Das Reich Normandijas kaujaslaukā ieradās par vēlu...
Arī iespēja apmest kažoku
Tiek rēķināts, ka pagrīdes cīņā pret nacistiem un višistiem jebkādā veidā bija iesaistīti viens līdz trīs procenti no visiem Francijas tā laika iedzīvotājiem (apmēram 40 miljoni iedzīvotāju 1939. gadā). Taču pēc valsts kapitulācijas 1940. gada jūnijā kustībai pamatu ielika vien daži tūkstoši cerību un naida pilnu patriotu.
Pagrīde organizēja streikus un sabotāžu ražošanā, sūtīja pāri robežai ebrejus vai avarējušos sabiedroto lidotājus, izplatīja nelegālo presi un cilvēku glābšanai viltoja dokumentus, medīja kolaborantus un nodevējus savās rindās, iespēju robežās uzbruka okupantiem. Taču, iespējams, pretestības lielākais ieguldījums uzvarā bija Rietumu sabiedrotajiem piegādātās izlūkziņas.
Četras piektdaļas informācijas, ko izmantoja D-dienas plānošanā, bija franču pagrīdes sarūpēta. Šāds resurss ļāva ģenerālim Šarlam de Gollam uzturēt Londonā pretenzijas būt ceturtās sabiedroto lielvalsts līderim un pat tās piepildīt. Viņa vadītā organizācija Brīvā Francija (France libre) sevi pieteica kā valsts pagaidu valdība trimdā un komandēja tai lojālas karaspēka vienības Britu salās un franču kolonijās Āfrikā.
Gatavojoties Rietumu sabiedroto invāzijai, 1944. gada sākumā tika panākta politiski dažādo pretestības dalībnieku grupējumu apvienošana kopējā militārā struktūrā - Franču iekšējos spēkos (Forces françaises de l’Intérieur, FFI). Jūnijā tās rindās bija 100 000 bruņotu un motivētu kaujinieku. Oktobrī viņu skaits sasniedza 400 000.
Tas netika daudz iztirzāts, bet visiem bija skaidrs: entuziasmu steidza izrādīt gan īsto brīdi sagaidījušie malā stāvētāji, gan vakarējie kolaboranti. Arī Fransuā Miterāns, Višī režīma ierēdnis, tā «izmazgāja traipu biogrāfijā» un sāka veiksmīgu karjeru sociālistu partijā, vēlāk kļūstot par valsts prezidentu.
Atbrīvojot Franciju, FFI cīnītāji tika iekļauti valsts regulārajā armijā (kurā sabiedroto uzvaras dienā, 8. maijā, jau bija 1,2 miljoni karavīru) un karoja Vācijā. Tur, krītot viņu gūstā, franču ieroču SS karavīri no 33. grenadieru divīzijas Charlemagne (Kārlis Lielais) tika uz vietas nošauti, šokējot labticīgos amerikāņus. Tieši tāpat savās mājās partizāni 1944. gadā bez tiesas nošāva 25 līdz 35 tūkstošus miliču un citu petēnistu. Komunisti veiksmīgi bija saglabājuši savu partizānu vienību neatkarību, tām neļaujot «izšķīst» kopējā karaspēka masā.
Piektā daļa pretestības dalībnieku bija sievietes. Godinot viņu ieguldījumu valsts atbrīvošanā, ģenerālis de Golls vienpersoniski piešķīra valsts pilsonēm vēlēšanu tiesības - kaut «progresīvās» Francijas pagaidu valdība bija lēmusi citādi. (Atcerēsimies, ka Latvijā tiesības balsot visiem pilngadīgiem pilsoņiem un pilsonēm bija jau 1920. gada aprīļa Satversmes sapulces vēlēšanās.)
Viena plaisa divās valstīs
Līdzīgi kā okupētajā Polijā, franču pretošanās kustība bija ideoloģiski sašķelta divās lielās un savstarpēji naidīgās grupās. Vienu pagrīdes tīklu - Brīvos strēlniekus un partizānus (Francs-tireurs et partisans) - izveidoja komunisti. Taču viņi, akli paklausīgi Maskavai, līdz 1941. gada vidum stāvēja malā, uzskatot dzimtenes sagrābšanu par «imperiālistu konfliktu». (Poļu analogs - Armia Ludowa jeb Tautas armija.)
Otrs tīkls tika pārvaldīts no France libre štāba Londonā. (Britu galvaspilsētā atradās arī Polijas trimdas valdība, tai dzimtenē pakļāvās Armia Krajowa jeb Tēvijas armija.) Tieši gollistu emblēma bija Lotringas krusts, kurš šodien šķiet visas franču pretošanās kustības simbols.
Tāpat kā Polijā, komunisti bija gatavi karot ar ienaidnieku «te un tagad», savukārt Londonai lojālie pagrīdnieki vairāk gatavojās valsts atbrīvošanas brīdim. Viņiem atšķirībā no Armia Krajowa gan bija mazāk bažu, ka Franciju varētu sagrābt Staļins. Rietumu sabiedroto no lidmašīnām mestās ieroču, pārtikas un citu nepieciešamo lietu kravas pienācās tikai gollistiem. Kaut sarkanie partizāni bija spēcīgāki un kareivīgāki, briti izlūkdienests konceptuāli vairījās ar viņiem sadarboties, ja nu vienīgi reizēm «kāja paslīdēja».
Taču atšķirībā no Polijas franču pretestībā pastāvēja diezgan nopietns trešais spēks - cilvēki no labēji konservatīvām aprindām, bijušie militāristi. Liela daļa sākotnēji sveica autoritāro Višī režīmu, kas franču tautu «atbrīvojis no žīdiem, ateistiem un komunistiem», drīz piedzīvojot vilšanos. Taču, viņuprāt, de Golls bija dezertieris un viltvārdis. Turklāt ģenerālis sadarbojās ar britiem, kuru flote 1940. gada jūlijā sašāva un nogremdēja franču karakuģus (lai tos nesagrābtu nacisti), kad apkalpes atteicās padoties. Toreiz gāja bojā 1297 franču jūrnieki.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita