Pēc Otrā pasaules kara Dānijā un citās savulaik vācu okupētajās teritorijās zemē palika miljoniem mīnu. «Paši uzlikāt, paši tad arī novāciet,» nosprieda sabiedrotie un lika pie darba vācu karagūstekņus.
No 1942. gada pavasara Vācija sāka aktīvi gatavoties atvairīt iespējamo sabiedroto spēku desantu Eiropas piekrastē. No Nordkapa, Norvēģijā, līdz Spānijas pierobežai tika nocietinātas piekrastes, izlikti miljoniem mīnu un citu šķēršļu. Milzu struktūra ieguva nosaukumu Atlantijas valnis. Nozīmīga šī vaļņa daļa bija Jitlandes pussala, jo sabiedroto desantoperācija šajā vietā ļautu izcelt karaspēku uzreiz pašā Vācijas pievārtē.
«Atlantijas vaļņa» projekta gaitā Dānijas piekrastē izbūvēja vairāk nekā 5200 bunkuru, no kuriem vairāk nekā 1800 bija spēcīgas dzelzsbetona aizsardzības pozīcijas 1,5-3,5 metru biezumā. Aizsardzības joslu Dānijas Rietumkrastā pastiprināja aptuveni pusotrs miljons dažādu mīnu. Izplatītākās bija pretkājnieku Schützmine (200 grami sprāgstvielas), Stockmine (100 grami sprāgstvielas, ko pastiprina metāla šķembas), kā arī piecus kilogramus smagās prettanku mīnas Holzmine (koka) un Tellermine (metāla). Divas piektdaļas no tām bija izliktas starp Esbjergu un Nmindegabu.
Minekommando Dänemark
Desantu sabiedrotie, kā zinām, izcēla nevis Dānijas piekrastē, bet Normandijā, tādēļ Jitlandes mīnulauki palika neskarti. Kara beigās, 1945. gada 4. maijā, sākās britu un vācu kapitulācijas sarunas Kopenhāgenā. Vienošanās III punkts noteica: «Vācu spēku pavēlniecībai nekavējoties, bez ierunām un iebildumiem visos jautājumos jāpakļaujas sabiedroto spēku pavēlniecībai.» 1945. gada 10. maijā tika izveidota Dānijas Mīnu pavēlniecība (Minekommando Dänemark), ko komandēja britu majors Stenlijs Holands. Tās galvenais uzdevums bija vāciešu ierīkoto mīnulauku likvidācija. Kurš mīnas uzlika, tas pats lai arī novāc - apmēram tā nosprieda dāņi un sabiedrotie, uzticot mīnulauku atmīnēšanu sakautās Vācijas armijas sapieru karaspēka kapteinim Paulam Geieram, kurš kara laikā komandēja vērmahta sapieru skolu Horsenes pilsētā.
Pēc pieciem okupācijas gadiem dāņi uz vāciešiem skatījās ar skepsi un aizdomām. «Ir īpaši svarīgi, lai ikviens ieguldītu visus spēkus darba pabeigšanai tik ātri, cik vien iespējams. Dāņu valdības iestādes izdara lielu spiedienu, lai atbrīvotu pašvaldības no slodzes, ko tām rada vācu mīnu pavēlniecības karavīri,» rakstīja Stenlijs. 1945. gada 18. jūnija pavēlē tika izskaidrotas detaļas: «Darba izpilde pilnībā tiek nodota vācu atbildībā - mīnu deaktivizēšanai tie var izmantot, kādas metodes vēlas, kamēr vien tiek ņemti vērā nepieciešamie drošības risinājumi civiliedzīvotāju un viņu īpašuma aizsardzībai.»
Uzdevuma veikšanai Geieram nodeva 1000 vācu sapierus, kuri kara beigās bija nonākuši gūstā britu okupācijas zonā. Vēlākajos mēnešos sapieru skaitu palielināja līdz 2600, no kuriem divas trešdaļas pildīja atmīnēšanas uzdevumus. Daļai no viņiem visa pieredze darbā ar mīnām bija vien trīs dienas ilgs sagatavošanas kurss.
Ženēvas konvencijas jautājums
Teorētiski vācu gūstekņu izmantošanu atmīnēšanas darbos nepieļāva Ženēvas konvencija, taču sabiedrotie ģenerāļa Eizenhauera vadībā iespēju robežās centās vācu karavīriem karagūstekņa statusu nepiešķirt. Tā vietā vācu karagūstekņiem piešķīra «kapitulējuša pretinieka personāla» statusu, tādējādi izvairoties no pienākuma nodrošināt karagūstekņu statusam atbilstošu apgādi un apiešanos. Kara noslēguma posmā sabiedrotie nolēma, ka Ženēvas konvencija nav attiecināma uz masveida padošanos kapitulācijas gadījumā.
Laikā pēc Otrā pasaules kara nevienam neradās īpaši jautājumi par vācu karagūstekņu iesaisti šādos darbos. Dānijas oficiāla versija vēsta, ka vācu karavīri bīstamajam darbam pieteikušies brīvprātīgi ar mērķi ātrāk nonākt mājās, iegūt papildu pārtikas devas un nelielu algu. Lielākoties tie bija karavīri no britu karagūstekņu nometnēm Ziemeļvācijā, kuriem bija pieredze sapieru dienestā. Dzīves apstākļi nebija slikti - lielākā daļa vācu karavīru atmiņās šo laiku atceras drīzāk kā dzīvi kazarmās, ne karagūstekņu nometnē. Vācu virsniekiem, kas pildīja atmīnēšanas operācijas, bija pat atļauts nēsāt ieročus.
No cita skatu punkta uz šo tēmu sāka raudzīties pusgadsimtu vēlāk, kad dāņu žurnālists Helge Hāgemanns publicēja grāmatu Under tvang (Zem spiediena), ko 2015. gadā ekranizēja filmā Land of Mine (dāņu: Under Sandet), kas stāsta par dāņu seržantu, kurš piekomandēts vācu atmīnētāju vienībai kā kontrolieris. Hāgemanna grāmata paver citu skatījumu uz morāli un ētiski sarežģītu, vēsturiski un politiski līdz galam neatrisinātu jautājumu.
Atmīnēšana: mietiņi, metāla detektori un durkļi
Ar papīru un zīmuli vācieši četros mēnešos panāca to, ko daudzviet pasaulē nav izdevies gadiem ilgi, pat neraugoties uz jaunākajām tehnoloģijām. Lielā mērā tas izdevās, pateicoties vērmahta reglamenta stingrajai prasībai mīnulauku izlikšanu fiksēt precīzos formulāros. Pēc kara beigām šos dokumentus vācieši nodeva sabiedroto rīcībā. Darbam vācieši piegāja ar sev raksturīgu precizitāti - katra iznīcinātā mīna tika rūpīgi iezīmēta kartē, kas pēc tam salīdzināta ar kara laika mīnulauka formulāru.
Sākotnēji karavīri atmīnēšanu veica, darbojoties rindās un kolonnās, kur viena kļūda varēja izsist no ierindas vairākus sapierus. Uzsākot atmīnēšanu, pēc kartes bija jāatrod vācu sapieru kara laikā nomaskētie mietiņi, kas apzīmēja mīnulauka sākuma punktu. No šīs vietas, izmantojot kartē sniegtās norādes, bija jāmeklē mīnas. Kājnieku mīnu gadījumā tas nozīmēja mesties ceļos un ar aptuveni 40 centimetrus garu metāla mietiņu vai durkli bakstīt zemi 45 grādu leņķī, cerot, ka netiks detonēts mīnas mehānisms. Prettanku mīnu meklēšanai izmantoja aptuveni divus metrus garus koka mietus. Metāla meklētāji apstākļos, kur daļa mīnu bija veidotas no koka, cementa, bakelīta vai stikla, nebija drošs risinājums. Nīderlandes apkopotie dati liecina, ka 100 metāla prettanku Tellermine neitralizēšanai bija nepieciešamas 56 cilvēkstundas, savukārt tāds pats daudzums koka pretkājnieku mīnu prasīja 70 stundas.
Pēc aizdomīga priekšmeta atrašanas vajadzēja ar rokām uzmanīgi attīrīt zemi ap to. Ja bija iespējams, mīnu deaktivizēja, ja ne - spridzināja uz vietas. Ja mīnulauku nebija iespējams atmīnēt, ap to apvilka metru augstu dzeloņdrāšu nožogojumu un ik pa diviem metriem uzstādīja baltu zīmi ar melnu galvaskausu un sarkanu uzrakstu Livsfare - miner (Uzmanību - mīnas). Procesu kontrolēja dāņu virsnieki, kas valkāja britu formastērpus un uzrakstu Dansk minekontrol uz sarkana rokas apsēja. Visiem vācu rīcībā esošajiem transportlīdzekļiem, tostarp tankiem, priekšā un aizmugurē bija balts uzraksts Minenkommando. Līdzīgu uzrakstu uz balta rokas apsēja nēsāja arī vācu karavīri.
Pastaiga pāri mīnulaukam
Jau pēc neilga laika, lai samazinātu riskus, vācu sapieri pārgāja uz atmīnēšanu mazu grupu sastāvā, kas ļāva ieturēt lielāku distanci. Steiga operācijas izpildē jau tā bīstamo operāciju padarīja vēl riskantāku. Jāņem vērā, ka liela daļa atmīnētāju sarežģītajam uzdevumam nebija atbilstoši mācīti. Pēc pretkājnieku mīnulauka attīrīšanas vācu karavīriem bija jānostājas rindā un jāpārsoļo pāri iztīrītajai teritorijai. Ja mīnulaukā bija arī prettanku mīnas, līdzīgs uzdevums bija jāveic, izmantojot pārņemtos vācu Panzer III tankus, StuG III triecienlielgabalus un SdKfz 251 puskāpurķēžu kravas auto, kas izbraukāja lauku tik pamatīgi, lai pārbaudīts būtu ikviens kvadrātmetrs.
Tanki aiz sevis vilka divus vai trīs īpašus veltņus, kas palielināja iespēju atrast sapieru neuzietās mīnas. Sākotnēji veltņi bija izgatavoti no betona, taču tie ātri izjuka. Tādēļ tika izgatavoti speciāli 320 kilogramus smagi veltņi. Visā šajā operācijā lielākā problēma bija rezerves daļas, kas nolietotajai tehnikai bija nemitīgi vajadzīgas, jo īpaši jau apstākļos, kad to vadīja nepieredzējuši vadītāji. Pludmalēs tanki bieži iestiga, un to izvilkšana bija sarežģīts uzdevums. Ja tanki nebija pieejami, vāciešiem nācās izmantot puskāpurķēžu mašīnas.
Gluži kā kaujaslaukā
Prettanku mīnulauku kontrolbraucienos vismaz septiņpadsmit reizes detonēja nepamanīta mīna. Piecpadsmit reizēs incidentā cietušais tanks nometa ķēdi un zaudēja riteni, taču abās tajās reizēs, kad nācās izmantot puskāpurķēžu mašīnas, bojā gāja to vadītāji un smagi cieta pasažieri.
Majors Holands rakstīja, ka līdz ar operācijas aktīvās fāzes noslēgumu 29. septembrī atmīnēšanas pasākumu laikā bojā gāja 158 vācu karavīri, smagi ievainoja 180, viegli - 184 karavīrus. Dānijas karagūstekņu pavēlniecība 4. oktobrī ziņoja, ka bojā gājuši 149 vācu karavīri, smagi ievainoti - 165, viegli - 167. Vācu ziņojumos minēts lielāks upuru skaits - 179 kritušie, 165 smagi un 167 viegli ievainotie. Te jāatzīmē, ka ar «vieglu» ievainojumu varēja saprast gan šķembas izraisītu traumu, gan norautu roku. Bojā gājušos vācu atmīnētājus apglabāja vietējās karavīru kapsētās. Lielākā daļa no viņiem bija 17 un 18 gadus veci puiši. Aptuveni piektā daļa no sapieru vienības gāja bojā vai tika ievainoti.
Atšķirības ziņojumos minētajos skaitļos varētu būt saistītas arī ar to, ka atsevišķās Dānijas teritorijās, kur apstākļi bija īpaši sarežģīti, atmīnēšana turpinājās līdz pat 1948. gada 1. janvārim, kad mājās tika nosūtīti pēdējie seši vācu atmīnētāji. Skallingenē tomēr vēl palika mīnulauks ar 11 000 mīnām, ko neatmīnēja līdz pat 1999. gada 1. martam, kad Dānija pievienojās Otavas konvencijai par atteikšanos no kājnieku mīnu lietošanas un glabāšanas. Pēdējās mīnas no Otrā pasaules kara laikiem Dānijā neitralizēja īpašā operācijā laikā no 2006. līdz 2012. gadam. Tā bija vienīgā vieta, kur vācu sapieru formulāri nebija tik rūpīgi izveidoti, turklāt lielā mērā darbu apgrūtināja spēcīgās straumes. Sešu gadu laikā sapieri iznīcināja 3357 mīnas un 552 citus sprādzienbīstamus objektus.
Atmīnēšanas operācijas citviet
Pēc Otrā pasaules kara vācu karavīrus iesaistīja atmīnēšanas darbos arī Nīderlandē, Norvēģijā, Beļģijā un Francijā. Dānijas gadījums salīdzinoši ir pat vismazāk traģiskais (100 bojā gājušo un 240 ievainoto uz katru miljonu iznīcinātu mīnu) - piemēram, Norvēģijā uz miljonu mīnu bija 275 bojā gājušie un 392 ievainotie. Nīderlandē līdzīgā operācijā Draeger 3688 vācu karavīri novāca 1 079 857 mīnas, zaudējot 166 bojā gājušos un 397 ievainotos. Nīderlandē īpaši bīstamas bija Riegelminen 43 prettanku mīnas, kuru detonatori korozijas dēļ bija ļoti jutīgi, un tās aktivizēt varēja pat viegls pieskāriens, tādēļ vienas mīnas neitralizēšanai bija vajadzīga aptuveni stunda.
Francijā 48 000 vācu karagūstekņu un 3000 franču sapieru kopā novāca vairāk nekā 13 miljonus mīnu, par to samaksājot ar 1709 vācu un 500 franču bojā gājušajiem un 3000 ievainotajiem. Būtiska atšķirība franču pieejā bija personāla piesaistes jautājums - franči vācu karagūstekņus vienkārši mobilizēja. 19 gadus vecā Luftwaffe elektriķa Herberta Flemminga gadījumā pirmais kritušais, ko vācu karavīrs dzīvē bija ieraudzījis, bija viņa drauga Rudi Nora mirstīgās atliekas pēc tam, kad karavīru saplosīja mīna jau pirmajā darba dienā. «Herbert, paliec, kur esi, nekusties,» bija pēdējie Nora vārdi.
Jāņem vērā, ka Francijā mīnas bija izlikušas visas karojošās puses, bieži vien tas notika apstākļos, kad laika bija maz un formulāru izstrāde palika kaut kur otrajā plānā. Tikai pēc Sarkanā Krusta iejaukšanās, kas uzsvēra, ka ar šādiem zaudējumiem (Francijas atmīnēšanas kampaņas sākumā brīžam pat 90 procenti sapieru vienības gāja bojā vai guva ievainojumus) miljona mīnu iznīcināšana prasīs 20 000 dzīvību, franči uzsāka mīnu meklētāju mācības un nodrošināja nepieciešamo ekipējumu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita