Otrā pasaules kara pirmās zalves atskanēja pavisam konkrētā vietā - Vesterplates pussalā Dancigas (tagad Gdaņska) pievārtē. 1939. gada 1. septembrī plkst. 4.43 uz Vesterplatē izvietotajām Polijas armijas noliktavām un nelielo garnizonu uguni atklāja vācu līnijkuģis Schleswig-Holstein. Vācu karakuģis pirms pāris dienām bija ieradies draudzīgā vizītē Dancigā par godu 1914. gada Tannenbergas kaujas 25 gadadienai, un neviens nenojauta, ka patiesībā Schleswig-Holstein kapteinim Gustavam Kleikampam ir uzticēta slepena un īpaši svarīga misija - raidīt pirmos šāvienus karā pret Poliju. Neviens no krastā esošajiem arī nenojauta, ka uz kuģa atrodas 225 vācu jūras kājnieki, kuriem vajadzēja ieņemt Vesterplati.
Savā ziņā Schleswig-Holstein izvēle kara atklāšanai bija simboliska, jo tas bija viens no retajiem Vācijas karakuģiem, kas bija saglabājies vēl no Pirmā pasaules kara laikiem, kur bija piedalījies slavenajā Jitlandes kaujā. Trīsdesmitajos gados tas jau bija neglābjami novecojis un to izmantoja kā peldošo kazarmu un mācību kuģi. Sūtīt cīņā pret pretinieka karakuģiem to vairs nevarēja, taču nekustīga un būtībā neapbruņota mērķa apšaudīšanai vecais līnijkuģis vēl bija gana noderīgs. Un tā 1. septembra rītausmā tas pietuvojās Vesterplatei 300 metru attālumā un atklāja uguni.
Neveiksmīgais desants
Vesterplate nebija ne liela, ne arī īpaši labi nocietināta Polijas karabāze. Patiesībā tā bija noliktavu bāze un pārkraušanas punkts, jo, tā kā Danciga skaitījās vācu apdzīvota brīvpilsēta, Polijas armija un flote to īsti izmantot nevarēja, taču kaut kādu atbalsta punktu šajā reģionā poļiem vajadzēja, tādēļ viņi to izveidoja Vislas ietekas jūrā labajā krastā esošajā Vesterplates pussalā. Saskaņā ar starpvalstu līgumu Vesterplates bāzē varēja atrasties 88 vīru garnizons, taču 1938. gadā, kad Polijas un Vācijas attiecības kļuva arvien saspīlētākas, poļi paslepus palielināja garnizona sastāvu līdz 210 karavīriem, kā arī izraka tranšejas un uzstādīja dzeloņstiepļu aizsprostus. Garnizona rīcībā, kā grāmatā First to Fight raksta Polijas-Vācijas kara pētnieks Rodžers Mūrhauss, bija ne tikai šautenes, bet arī 42 ložmetēji, četri mīnmetēji, divi prettanku lielgabali un 1000 granātas. Nu bija pienācis laiks likt šo arsenālu lietā.
Vāciešus pievīla izlūkošana (viņiem bija tikai novecojušas kartes, kurās nebija norādīts poļu nocietinājumu izvietojums) un pārāk liela pašpārliecinātība. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka nepilnas desmit minūtes ilgā līnijkuģa apšaude, kuras laikā uz poļu pozīcijām raidīja piecas tonnas šāviņu, būs pretinieku pārsteigusi un pilnībā dezorganizējusi. No kuģa klāja izskatījās, ka tā patiešām vajadzētu būt, jo visa pussala bija šāviņu izrautās bedrēs, koki bija nolauzti un izmētāti. Pēc visa spriežot, arī poļu garnizona rindās vajadzēja būt lieliem zaudējumiem.
Šis iespaids bija mānīgs, jo patiesībā poļiem tobrīd bija tikai viens kritušais, kuru pamatoti var uzskatīt par pirmo kritušo Otrajā pasaules karā - 25 gadus vecais ierindnieks Stefans Jezerskis. Bet viņa biedri bija ierindā un gatavi atvairīt vācu uzbrukumu, kas sākās jau pavisam drīz, kad krastā izcēlās jūras kājnieki. Kā jau teikts, vāciešiem nebija nekādas saprašanas, kur un kas pussalā atrodas, tādēļ viņi uz labu laimi devās uz priekšu un uzreiz nokļuva zem poļu uguns. Mūrhausa grāmatā citētas kāda poļu karavīra atmiņas: «Es redzēju, kā vācieši virzās uz priekšu. Viņiem bija baltas brezenta mugursomas, katram divas granātas garos kātos, kā arī divas olveida granātas, kas atradās tādās pašās baltās somās. Savās tumšajās uniformās, uz kurām izcēlās baltās somas, viņi kļuva par labi saskatāmu mērķi. Mēs nesteidzāmies un pielaidām viņus 30-40 metru attālumā, kad atklājām uguni. Ar veselu ādu projām tika vien retais no viņiem.» Ja precīzāk, pēc pusotru stundu ilgas kaujas vācieši bija zaudējuši 13 kritušos un 58 ievainotos. Poļu pusē zaudējumu nebija.
Uz Schleswig-Holstein klāja esošie vācu virsnieki uz krastā notiekošo sākumā skatījās ar neticību, bet pēc tam ar dusmām. Kad jūras kājnieku desanta atliekas atgriezās uz kuģa, tas atkal atklāja artilērijas uguni - šoreiz gandrīz stundu ilgu, izšaujot 46 tonnas munīcijas. Šķita, ka pēc tādas apšaudes Vesterplatē neviens nevarēja izdzīvot, taču izrādījās, ka izdzīvoja gan. Par to pārliecinājās otrā viļņa desantnieki un Dancigas SS vienības 60 brīvprātīgie, kuri pievienojās nākamajam uzbrukumam Vesterplatei. Poļi atkal pielaida pretinieku tuvāk un tad sāka šaut - tik veiksmīgi, ka nogalināja jūras kājnieku komandieri, pēc kura nāves vācu rindās sākās haoss. Uzbrucēji bija spiesti atkāpties un ziņot komandieriem, ka ar šādām metodēm Vesterplati ieņemt neizdosies. Poļu zaudējumi kara pirmajā dienā bija samērā mazi - četri kritušie un vairāki ievainotie. Kaujas gars garnizona rindās saglabājās augsts.
Padoties? Nekādā gadījumā!
Kara otrajā dienā vācieši uzbrukumam pieslēdza aviāciju - Vesterplates aizstāvju pozīcijām uzbruka divas Stuka pikējošo bumbvedēju eskadriļas. No uzlidojumiem bija lielāka jēga nekā no līnijkuģa artilērijas apšaudes, jo bojā gāja septiņi poļu karavīri. Bombardēšanai bija arī nomācošs psiholoģiskais efekts, jo garnizona komandieris majors Henriks Suharskis nospieda, ka nav jēgas turpināt pretošanos, tādēļ lika iznīcināt visus slepenos dokumentus un gatavoties kapitulācijai. Par turpmākajiem notikumiem, kā raksta Mūrhauss, liecības atšķiras: vieni saka, ka majoru piemeklējusi epilepsijas lēkme, pēc kuras komandēšanu uzņēmies viņa vietnieks kapteinis Františeks Dabrovskis, bet cita versija apgalvo, ka pēc skaļa strīda Dabrovskis apsūdzējis komandieri mazdūšībā, licis izolēt un pats pārņēmis vadību. Lai kā arī būtu, Dabrovskis kapitulēt negrasījās un Vesterplates garnizons turpināja cīņu. No mūsdienu viedokļa tā varbūt bija bezcerīga, taču jāņem vērā, ka Vesterplates aizstāvji nezināja to, ko tagad zinām mēs, - ka vācieši strauji virzījās uz priekšu, bet Polijas sabiedrotie palīgā nenāca. Tobrīd Vesterplates garnizons zināja, ka Francija un Anglija ir pieteikušas karu Vācijai, tādēļ šķita, ka vajag tikai vēl mazliet paciesties, un palīdzība būs klāt.
Palīgā, protams, neviens tā arī neatnāca, taču arī vācieši Vesterplati kā nespēja, tā nespēja ieņemt. Izmēģinājās dažādi: gan ar artilērijas apšaudi, gan atkārtotiem triecienuzbrukumiem, gan pat pievedot pie poļu pozīcijām dzelzceļa cisternu ar degvielu un aizdedzinot, cerībā tā sagraut poļu aizsardzības līniju. Nekas nelīdzēja. Kā tajās dienās laiku pa laikam vēstīja Varšavas radio: «Vesterplate vēl cīnās!»
Pēdējā lūgšana
Tā, atvairot vienu uzbrukumu pēc otra, pienāca 7. septembris. Vācu rokās jau bija kritusi Krakova un Katovice, vērmahts tuvojās Varšavai, bet Vesterplate vēl arvien turējās. Kara septīto dienu ievadīja kārtējā Schleswig-Holstein apšaude, kam sekoja kājnieku uzbrukums, uzspridzinot vēl vienu degvielas cisternu. Tobrīd poļiem jau gāja uz beigām munīcija, daudzi aizstāvji bija ievainoti un kaujas gars sāka saplakt. Tādēļ ap pusdesmitiem rītā majors Suharskis (ja jau viņš bija atpakaļ ierindā, tad ticamāka izklausās versija, ka Suharskis komandiera pienākumus bija nodevis Dabrovskim tikai uz laiku, droši vien veselības stāvokļa dēļ) pieņēma lēmumu pārtraukt pretošanos un pacelt balto karogu. Taču pirms tam poļi vēl vienojās kopīgā lūgšanā un tikai pēc tam devās padoties. Suharskis par Vesterplates garnizona kapitulāciju oficiāli paziņoja ģenerālmajoram Frīdriham Eberhardtam. Vācu ģenerāli tik ļoti bija iespaidojusi poļu varonība, ka viņš pat atļāva Suharskim paturēt savu ceremoniju zobenu - tādu cieņu izpelnījās tikai retais pretinieka virsnieks. Tiesa, tas gan poļu karavīrus neglāba no nonākšanas gūstekņu nometnē, bet zobenu majoram tik un tā atņēma mazliet vēlāk. Gan Suharskis, gan Dabrovskis gūstekņu nometnē pavadīja visu karu un pat sagaidīja Vācijas sakāvi; Suharskis nomira drīz pēc kara, bet Dabrovskis 1962. gadā.
Savukārt vācieši pēc Vesterplates ieņemšanas izložņāja visu garnizona teritoriju, meklēdami bunkurus un nocietinājumus, kas poļiem ļāva izturēt vairākus uzbrukumus, ar izbrīnu secināja, ka nekā tāda tur nav. Patiesībā Vesterplates aizstāvjiem tik ilgi bija izdevies noturēties gan savas varonības, gan arī vācu nolaidības un pašpārliecinātības dēļ - ja vācieši uzbrukumu jau no paša sākuma būtu kārtīgi izplānojuši, notikumu gaita varēja būt pavisam citāda.
Kauja par Dancigas pastu
Kara pirmajā dienā, kad Vesterplates aizstāvji atvairīja divus vācu uzbrukumus, dramatiski notikumi risinājās arī netālajā Dancigas pilsētā. Kaut gan Danciga bija pamatā vācu apdzīvota brīvpilsēta, tomēr Polijai tur bija sava pasta nodaļa, ko apsargāja armijas rezervisti leitnanta vadībā. Mēnesi pirms kara sākuma poļi pasta nodaļā paslepus nogādāja pāris ložmetēju un dažas kastes ar granātām. Drīz pēc tam, kad sākās uzbrukums Vesterplatei, Dancigas SS vienības brīvprātīgie un pilsētas policisti mēģināja ieņemt arī poļu pastu, taču izrādījās, ka tā apsardze ir gatava šādam notikumu pavērsienam un sagaidīja nelūgtos ciemiņus ar uguni. Ap deviņiem rītā vācieši pastu mēģināja ieņemt ar divu bruņumašīnu palīdzību, taču arī šo uzbrukumu poļi atsita. Ap pusdienlaiku ieradās vācu artilērija, kas pasta ēku pārvērta drupās, bet punktu pielika vairāku benzīna kannu ieliešana nama pagrabā un aizdedzināšana, kas piespieda aizstāvjus padoties. Pieci no viņiem bija gājuši bojā, vēl daži vēlāk nomira no apdegumiem, bet 38 apcietināja un vēlāk nošāva, pasludinot par partizāniem, uz kuriem neattiecas Ženēvas konvencija.
Vesterplates mitoloģizēšana
Vācu pārākuma un zibenskara stratēģijas nomāktā Polijas armija, lai arī varonīgi cīnījās, tomēr nespēja ilgi pretoties, īpaši jau pēc PSRS nodevīgā dūriena mugurā. Pazemotajai poļu tautai vajadzēja savus varoņus, un par tādiem kļuva Vesterplates aizstāvji. Padomju laikus piedzīvojušie noteikti atminas ārkārtīgi populāro poļu seriālu Četri tankisti un suns, kura galvenais varonis bija jaunais Janeks. Tad, lūk, Janeka tēvs, kā īpaši bija uzsvērts Januša Pšimanovska grāmatā, pēc kuras motīviem tapa seriāls, bija viens no Vesterplates aizstāvjiem. Grāmatā tika pat citēta Polijā ļoti populārā poēma par Vesterplates kareivjiem, kuri ierindā pa četriem devušies uz debesīm.
Iztēle, lasot rindas par soļošanu uz debesīm, uzbur ainu, kur pēdējā gaitā dodas vesels pulks varonīgo cīnītāju, radot iespaidu, ka viņi cīnījušies līdz pēdējam vīram. Realitāte gan mazliet atšķīrās - ja viņi uz debesīm gāja ierindā pa četri, tad īsti nesanāca pat četras ierindas. Proti, nedēļu ilgajā kaujā par Vesterplati bojā gāja vien 15 poļu karavīri, bet vēl 20 tika ievainoti. Vācu zaudējumi bija būtiski lielāki - 50 kritušie un apmēram 150 ievainotie.
Šķietami niecīgie zaudējumi nekādi nemazina Vesterplates aizstāvju varonību, cīnoties pilnīgi bezcerīgā situācijā. Te poļiem tiešām ir ar ko lepoties - viņiem ir savi spartieši, kuri darīja, ko varēja, lai aizstāvētu Polijas «Termpopilas». Bet Polijas armijā vēl šobaltdien ir Vesterplates aizstāvju vārdā nosauktā bruņutanku brigāde.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita