Skatoties jauko animācijas filmu par zaļā briesmoņa Šreka piedzīvojumiem, pat neiedomājamies, ka šim tēlam ir reāls prototips. Sauca viņu Moriss Tiljē, slavu viņš ieguva kā cīkstonis, bet sadzīvē bija ļoti lādzīgs cilvēks ar plašu sirdi.
Kaut gan vārds un uzvārds Šreka prototipam ir izteikti francisks un arī pēc dokumentiem viņš bija francūzis, Moriss ir dzimis pavisam citā pasaules malā - Krievijā, netālu no Čeļabinskas. Tur XX gadsimta sākumā dzīvoja viņa vecāki, jo tēvs, pēc profesijas dzelzceļa inženieris, bija noslēdzis darba līgumu ar Transsibīrijas dzelzceļa būvniecības kompāniju. Un tā 1903. gadā Tiljē ģimenē piedzima puisēns Moriss. Mazulis bija tik piemīlīga izskata, ka mamma viņu dēvēja par eņģelīti, turklāt jau bērnībā atklājās, ka Morisam ir ķēriens uz valodām - tās viņš apguva ļoti viegli un drīz vien runāja ne tikai dzimtajā franču valodā, bet arī krievu, angļu un vācu. Te liels nopelns bija mammai, kura bija valodu skolotāja.
Tēvs nomira, kad Moriss bija vēl mazs, tādēļ mamma kopā ar zēnu pārcēlās uz Sanktpēterburgu. Ilgi gan arī tur neiznāca aizķerties, jo sākās revolūcija un Tiljē kundze nolēma doties uz dzimto Franciju - dēlam tobrīd bija 13 gadu. Francijā viņš pabeidza skolu, bet pēc tam iestājās universitātē un pēc tās pabeigšanas plānoja uzsākt advokāta karjeru. Paralēli mācībām Tiljē aizrāvās ar sportu, īpaši ar regbiju. Taču reiz pēc treniņiem viņš sajutās nelāgi - sāka sāpēt locītavas, bet rokas un kājas piepampa. Tobrīd vēl neviens nenojauta, ka pavisam drīz Morisa dzīve mainīsies līdz nepazīšanai.
Cīkstoņa īpatnējā tēla iedvesmots, Steigs uzrakstīja un pats arī ilustrēja stāstiņu par purva briesmoni - baisa izskata radījumu, kura krūtīs pukst laba un atsaucīga sirds. Nosauca viņš paša radīto pasaku tēlu par Šreku.
Ļaunā slimība un flote
Sākumā Moriss sliktajai pašsajūtai nepievērsa lielu vērību - kam gan negadās treniņos pārpūlēties? Taču, kad sāpes nepārgāja, nācās meklēt palīdzību pie mediķiem. Pirmais ārsts, kurš aplūkoja jaunieti, nosprieda, ka viņam ir artrīts, un izrakstīja tabletes. Drīz vien kļuva skaidrs, ka no tām nav nekāda labuma, jo Morisam uzpampa arī seja. Noskaidrojās, ka locītavu iekaisums nav vis slimības cēlonis, bet gan sekas. Tikai nebija saprotams, kas tā ir par slimību.
Apmēram gadu Moriss atrādījās visvisādiem ārstiem, kuri centās noteikt diagnozi. Beigu beigās tomēr speciālisti nonāca pie vienota secinājuma - tā ir akromegālija, ļoti reta slimība, ko izraisa hipofīzes traucējumi un kas izraisa ķermeņa fiziskas izmaiņas, piemēram, kaulu palielināšanos, ieskaitot arī galvaskausa priekšējās daļas palielināšanos.
Radi un draugi bija izmisumā - kaulu izmaiņu dēļ simpātiskais jaunietis acu priekšā pārvērtās par kroplīgu monstru. Turklāt nekādu zāļu pret šo slimību nav. Pēc ārstu domām, pacientam stipri paveiksies, ja viņš nodzīvos līdz 50 gadu vecumam. Turklāt radās arī problēmas ar balss saitēm, kas nozīmēja, ka par iztikas pelnīšanu kā advokātam, kuram jāuzstājas tiesas sēdēs, Tiljē varēja aizmirst.
Satriektais Moriss pameta augstskolu un atrada sev jaunu nodarbošanos - pieteicās dienestā Francijas kara flotē. Žurnālistiem viņš vēlāk šo lēmumu ar humoru skaidroja tā: «Ar tādu seju es vēl varbūt arī varētu kļūt par advokātu, taču manu balsi, kas atgādina ēzeļa brēkšanu, nav iespējams klausīties, tādēļ aizgāju uz floti.» Uz kuģa Moriss pildīja mehāniķa pienākumus un atrada sev jaunu aizraušanos - cīņas sportu. Tieši ar tā palīdzību tolaik jūrnieki centās tālo kuģojumu laikā uzturēt sevi formā. Te Tiljē nebija nopietnu sāncenšu, kas arī diezgan likumsakarīgi, jo 175 centimetrus garais un 122 kilogramus smagais Moriss bija apveltīts ar ārkārtīgu fizisko spēku. Piemēram, ar kailām rokām varēja pārplēst pušu biezu telefongrāmatu.
Pēc piecu gadu dienesta Tiljē nolēma teikt okeānam ardievas un atgriezās krastā. Iztiku pelnīja ar dažādiem gadījuma darbiem: bija krāvējs, kroga šveicars, bibliotekārs un pat pārdevējs aptiekā. Līdz beidzot iekārtojās par skatuves strādnieku kādā mazā teātrī.
Tieši tur notika kārtējais pavērsiens Morisa dzīvē. Kāds režisors pamanīja Tiljē neparasto ārieni un piedāvāja viņam izmēģināt spēkus kino. Moriss ar prieku piekrita, taču lomas viņam tika diezgan vienveidīgas - dažnedažādi monstri, sākot no Frankenšteina briesmoņa un beidzot ar Parīzes Dievmātes katedrāles Kvazimodo. Sapratis, ka šajā biznesā spoža karjera viņam nespīd, Moriss iekārtojās par sargu vienā no kinostudijām, kur 1937. gadā iepazinās ar kungu vārdā Kārlis Požela.
Kāds režisors pamanīja Tiljē neparasto ārieni un piedāvāja viņam izmēģināt spēkus kino. Moriss ar prieku piekrita, taču lomas viņam tika diezgan vienveidīgas - dažnedažādi monstri.
Strādāsim kopā
Patiesībā gan Kārlis bija Karolis, jo dzimis viņš bija Lietuvā. Profesionāls cīkstonis, apbraukājis ar priekšnesumiem visu Eiropu, Āziju un ASV. Laikā, kad sastapa Morisu, Kārlis jau bija pielicis punktu savai sportiskajai karjerai, taču turpināja strādāt kā treneris un menedžeris, aktīvi meklējot jaunus un noderīgus kadrus. Ieraugot Morisu, viņš uzreiz saprata, ka ir uzdūries īstam dārgakmenim, kuru vajag tikai mazliet noslīpēt.
Uzaicinājis puisi uz kafejnīcu, Požela izteica viņam biznesa piedāvājumu - sak, es no tevis iztaisīšu reslinga zvaigzni! Sākumā Tiljē tikai paraustīja plecus un atteica, ka šāda karjera viņu īsti neinteresē. Taču Kārlis nelikās mierā un vairāk nekā stundu centās Morisu pierunāt, līdz beidzot atrada pareizo pieeju: «Cik tu tagad pelni?» «Sešdesmit franku nedēļā,» Moriss atbildēja. «Sešdesmit nedēļā?» nosmīnēja Požela, «es tev maksāšu tūkstoti nevis nedēļā, bet par vienu cīņu!»
No tāda piedāvājuma nebija iespējams atteikties. Jau nākamajā dienā Moriss pameta līdzšinējo darbu un kopā ar savu producentu devās uz Parīzi, kur sāka nopietni trenēties. Tobrīd Tiljē bija jau 30 gadu, un daudzi uzskatīja, ka cīkstoņa karjerai tas ir pārāk daudz. Taču Požela nešaubījās, ka viņa protežē gaida spoža nākotne, jo Morisam bija viss, kas nepieciešams panākumiem: fiziskais spēks, neparasta āriene, kāda nebūt aktiermākslas pieredze un milzumdaudz šarma.
Nojauta Poželu nepievīla. Nākamo divu gadu laikā cīkstonis ar īpatnējo seju kļuva par publikas mīluli. Viņu zināja visa Francija un Anglija. Požela, kurš bija kļuvis par Morisa labāko draugu, slēdza izdevīgus līgumus un izstrādāja viņam skatuves tēlu. Iecere bija vienkārša: ringā Moriss tēloja niknu un padumju izsitēju, kurš bez šaubu ēnas spējīgs noraut pretiniekam galvu. Viņš rēca, spļaudījās, gaudoja un uzvedās kā īsts mežonis. Pulējot šo tēlu, Kārlis reiz pierunāja Morisu kopā ar žurnālistiem aiziet uz paleontoloģijas muzeju. Tur Tiljē ar baudu pozēja fotogrāfiem pie neandertāliešu tēliem, pats priecājoties, cik līdzīgs viņš tiem ir.
Taču ikdienas dzīvē stiprinieks bija pilnīgs pretstats savam skatuves tēlam. Brīvajā laikā viņš nodarbojās ar matemātiskiem aprēķiniem, kā arī valodu mācīšanos - kopumā tīri intereses pēc Moriss apguva 14 valodas. Par spīti slimībai, Moriss nekļuva par īgnu mizantropu. Viņš bija ļoti reliģiozs, labprāt finansiāli atbalstīja citus cīkstoņus un piedalījās neskaitāmos labdarības pasākumos.
Franču eņģelis
Kad Otrā pasaules kara laikā vācu karaspēks iebruka Francijā, Tiljē emigrēja uz ASV. Tur viņš ar pseidonīmu Franču eņģelis, ko izdomāja Morisa jaunais menedžeris Pols Bouzers, ātri vien kļuva par slavenību. Jau 1940. gada pavasarī Moriss uzvarēja Bostonā notiekošajā čempionātā reslingā smagsvariem, bet 1942. gadā izcīnīja titulu līdzīgā turnīrā Monreālā. Biļetes uz pasākumiem ar Tiljē piedalīšanos izpirka vienā rāvienā, bet viņa seja regulāri rotāja sporta žurnālu vākus. Viņam pat radās virkne sekotāju un atdarinātāju: Tonijs Endželo jeb Krievu eņģelis, Džeks Rašs jeb Kanādas eņģelis, Vladislavs Tulins jeb Poļu eņģelis, Klaivs Velšs jeb Īru eņģelis un pat Džīna Noubla jeb Eņģeļu dāma. Viņi visi centās pārņemt paņēmienus, ko Moriss izmantoja ringā, īpaši jau slaveno «lāča tvērienu», taču pārspēt oriģinālu nevienam neizdevās. Viņš tāds bija vienīgais - dižais un briesmīgais.
Tieši tādu Tiljē ieraudzīja bērnu grāmatu rakstnieks un mākslinieks Viljams Steigs, apmeklējot vienu no Morisa šoviem. Cīkstoņa īpatnējā tēla iedvesmots, viņš uzrakstīja un pats arī ilustrēja stāstiņu par purva briesmoni - baisa izskata radījumu, kura krūtīs pukst laba un atsaucīga sirds. Nosauca viņš paša radīto pasaku tēlu par Šreku - tas esot bijis viens no viņa ebreju vecmāmiņas biežāk lietotajiem vārdiem un tulkojumā no jidiša nozīmē «šausmas». Tieši šī Viljama Steiga grāmatiņa tad arī vēlāk kļūs par pamatu slavenajām animācijas filmām, kas Morisa Tiljē tēlu padarīs slavenu visā pasaulē.
Ar tādu seju es vēl varbūt arī varētu kļūt par advokātu, taču manu balsi, kas atgādina ēzeļa brēkšanu, nav iespējams klausīties, tādēļ aizgāju uz floti.
Kopā līdz galam
Neko ilgi Morisa sportiskajai karjerai nebija lemts turpināties. Viņa slimība progresēja, un piecdesmito gadu sākumā cīkstonim jau bija nopietnas problēmas ar veselību -mocīja spēcīgas galvassāpes, bezmiegs, sākās problēmas ar sirdi un redzi. Kādā no šoviem Moriss pēkšņi neko vairs neredzēja. Par laimi, pēc pāris dienām redze atjaunojās, taču kļuva skaidrs, ka sportista gaitām jāpieliek punkts.
1953. gadā Tiljē pēdējo reizi izgāja ringā - tas notika Singapūrā. Pēc tam atgriezās ASV un apmetās uz dzīvi Čikāgā, tieši kaimiņos savam pirmajam menedžerim un draugam Kārlim Poželam. Taču arī te viss bija slikti - Poželam tobrīd jau bija plaušu vēzis un bija skaidrs, ka viņa dienas ir skaitītas. Tiljē ļoti pārdzīvoja, taču neko palīdzēt draugam nevarēja.
Nomira viņi abi vienā dienā, 1954. gada 4. septembrī. Kad Morisam paziņoja par Kārļa nāvi, viņš no pārdzīvojuma pakrita ar infarktu un ārsti bijušo cīkstoni nespēja glābt. Tiljē tobrīd bija 50 gadu, tātad savulaik izteiktā mediķu prognoze bija precīzi piepildījusies. Tiljē un Poželu apglabāja kopā Lietuviešu nacionālajā kapsētā Džastisas pilsētā, Ilinoisas štatā. Kopējo kapakmeni rotā uzraksts - Pat nāve nespēj šķirt draugus...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita