1982. gada 5. aprīlī, tikai trīs dienas pēc Argentīnas uzbrukuma Lielbritānijas īpašumā esošajām Folklenda salām Dienvidatlantijā, britu flotes kaujas grupas aviācijas bāzes kuģi Hermes un Invincible atstāja Portsmutas ostu. Laikraksta The Sun pirmo lappusi rotāja Invincible attēls un virsraksts Impērija dod atbildes triecienu. Kamēr politiskajā kaujaslaukā turpinājās sarunas, Lielbritānijas kara flotes štābs meklēja katru pieejamo kuģi, ar ko izveidot loģistikas ķēdi vairāk nekā 8000 jūras jūdžu garumā. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara tika rekvizēti civilās tirdzniecības flotes kuģi, kuri ar maksimālo ātrumu devās dienvidrietumu virzienā uz Debesbraukšanas salām. Tām vajadzēja kalpot par Lielbritānijas nozīmīgāko apgādes bāzi, lai Argentīnai atgādinātu, ka Britānija vēl arvien valda pār jūrām.
Debesbraukšanas salas tobrīd kļuva par pasaules nozīmes loģistikas punktu - katru dienu vairāk nekā 400 lidaparātu nolaidās vietējā lidostā, piegādājot visu, ko nebija izdevies iekraut kuģos. Kamēr publiskajā telpā ASV meklēja mierīgu risinājumu konfliktam, Debesbraukšanas salās darbojās ASV bruņoto spēku izlūkošanas daļas satelītu kontroles grupa pulkvežleitnanta Braitena vadībā. Pulkvežleitnants saņēma sarežģītu uzdevumu - sniegt britiem visu nepieciešamo palīdzību, taču darīt to maksimālas slepenības apstākļos. Vašingtona sniedza arī taustāmu palīdzību - ASV kara flotes aviācijas bāzes kuģu grupa britu flotes vajadzībām sagādāja degvielas rezerves Debesbraukšanas salās, kā arī atstāja arsenālu ar britu jau iepriekš pasūtītajām Sidewinder gaiss-gaiss raķetēm. Bet vēl pēc divām nedēļām salās piestāja britu kara flotes kuģi.
Pirmās operācijas
Lai parādītu Argentīnai, ka flotes manevri nav tikai spēka demonstrācija, vispirms briti izlēma atgūt Argentīnas okupētās Dienviddžordžijas salas, kas atrodas 900 jūdžu attālumā no Folklendām. 21. aprīlī pie salas pienāca britu kuģi. Tā bija sarežģīta operācija - lielajā vējā avarēja divi Westland Lynx helikopteri, kam vajadzējauzņemt britu speciālo uzdevumu vienības SAS patruļu.
Redzamākā operācijas daļa bija britu pretzemūdeņu helikopteru kauja ar argentīniešu zemūdeni Santa Fe, kura radīja nopietnus draudus britu spēkiem. 25. aprīlī viens no fregates Brilliant Lynx pretzemūdeņu helikopteriem pamanīja argentīniešu zemūdeni, kas lielā ātrumā virzījās virs ūdens. Helikopters uz tās nometa divas dziļbumbas, kas atsitās no zemūdenes korpusa un uzsprāga aiz tās. Gaisā pacēlās sauszemes operācijām paredzētie helikopteri no Plymouth un Endurance, kas zemūdeni apšaudīja ar vieglajām, sauszemes vienību atbalstam paredzētajām raķetēm. Lai gan helikopteriem trūka ugunsjaudas, lai nogremdētu bēgošo zemūdeni, tai bija izdarīti pietiekami nopietni bojājumi, lai zemūdene vairs nespētu ienirt. Pusduča helikopteru vajātā zemūdene ienāca Dienviddžordžijas ostā, kur apkalpe to pameta. Salas atgūšanas sauszemes operācija notika relatīvi viegli - britu desants izsēdās uz salas, savukārt ostā ienāca britu fregates un atklāja uguni argentīniešu pozīciju virzienā. Ar šo spēka demonstrāciju pietika, lai argentīnieši radio paziņotu par padošanos. 29. aprīlī britu kaujas grupa atgriezās pie galvenajiem spēkiem.
Gandrīz trīs nedēļas ilgušie diplomātiskie centieni nevainagojās panākumiem, tādēļ Lielbritānija paziņoja par 200 jūras jūdžu plašas aizlieguma zonas izveidošanu ap Folklendām - ikviens kuģis un lidmašīna šajā zonā varēja tikt uzskatīts par mērķi britu kuģiem, zemūdenēm un aviācijai. 23. aprīlī Argentīna brīdinājumu par slēgtās zonas izsludināšanu saņēma caur Šveices vēstniecību Buenosairesā, savukārt 1. maijā šajā zonā ienāca britu kara flotes galvenie spēki. Britu spēku kodols bija vieglais aviācijas bāzes kuģis Hermes ar 12 Sea Harrier iznīcinātājiem un 18 Sea King helikopteriem, kā arī Invicible vieglais aviācijas bāzes kuģis ar astoņiem Sea Harrier un 12 Sea King helikopteriem. Bāzes kuģu eskortu nodrošināja četri iznīcinātāji Glamorgan, Sheffield, Coventry un Glasgow, piecas fregates un trīs atomzemūdenes.
Britu operācija bija sadalīta četrās fāzes. Vispirms bija nepieciešams panākt kontroli pār britu noteikto 200 jūdžu aizlieguma zonu. Lielākais britu trumpis šajā fāzē bija britu zemūdenes, kuru uzbrukuma, novērošanas un maskēšanās spējas tālu pārsniedza argentīniešu iespējamo pretpasākumu apjomu. Otrajā fāzē bija jāpanāk britu pārsvars gaisā un jūrā ap Folklendām, lai nepieļautu argentīniešu spēku draudus desantam. Trešajā fāzē britu jūras kājniekiem un armijas vienībām bija jāatgūst salas. Ceturtajā fāzē bija jānodrošina apgādes līnijas reģionā, kā arī pilnīgs britu pārsvars gaisā.
Argentīnas kara flotes kodolu veidoja aviācijas bāzes kuģis Veinticinco de Mayo, Brooklyn klases vieglais kreiseris General Belgrano un divi britu ražojuma Type 42 vieglie raķešu iznīcinātājkuģi, kam jāpieskaita pieci amerikāņu ražojuma iznīcinātājkuģi vēl no Otrā pasaules kara laikiem. Argentīnas flote vēl nebija sasniegusi spēku maksimumu - tā gaidīja jaunus iznīcinātājkuģus un fregates no Rietumvācijas un franču Super Etendards lidmašīnas ar Exorcet pretkuģu raķetēm. Sākoties karam, piegādes tika apturētas. Argentīnas kara flotes štāba plāns paredzēja nepieļaut britu izsēšanos salās; lai to panāktu, argentīnieši izveidoja divas kaujas grupas. Ziemeļu grupas kodolu veidoja argentīniešu aviācijas bāzes kuģis Veinticinco de Mayo, uz kura atradās Skyhawk triecienlidmašīnas, kā arī abi britu ražojuma iznīcinātājkuģi.
Dienvidos argentīniešu grupējuma kodols bija kreiseris General Belgrano un divi iznīcinātājkuģi. Lai gan kaujas grupas kuģi bija būvēti vēl Otrā pasaules kara laikā un to galvenais ierocis bija lielgabali, ja šiem kuģiem izdotos pietuvoties pretinieka flotei 15-18 kilometru attālumā, artilērijas duelī modernie britu kuģi ciestu smagus zaudējumus. Turklāt 1977. gadā Argentīna modernizēja iznīcinātājus, apgādājot tos ar savam laikam ultramodernām franču Exocet pretkuģu raķetēm. Britiem izdevās pārtvert argentīniešu radioziņojumus un uzzināt, ka argentīniešu plāns paredz uzbrukt britu spēkiem vienlaikus no ziemeļiem un dienvidiem. Ziemeļu grupējuma Skyhawk lidmašīnām bija jāveic uzbrukumi, koordinējoties ar trim argentīniešu korvetēm, kas bruņotas ar Exocet raķetēm, savukārt dienvidu grupai bija jāpiesaista britu eskorta spēki, vienlaikus izmantojot katru iespēju, kas operācijas gaitā pavērtos.
General Belgrano bojāeja
Lielbritānijas kaujas grupa bija spēcīga, taču operācijas veiksmīga iznākuma nosacījums bija abu aviācijas bāzes kuģu saglabāšana. Pamatīgu budžeta apgriešanu pieredzējusī Lielbritānijas kara flote bija koncentrējusi visus iespējamos spēkus, taču eskortkuģu nodrošinātais vairogs bija visai plāns - apņēmīga un agresīva argentīniešu flotes operācija varbūt būtu pašnāvnieciska, taču straujš reids britu virzienā, trieciens ar Exocet raķetēm un ātra atkāpšanās varēja nodarīt britiem tik lielus zaudējumus, kas neļautu operāciju turpināt.
Kontradmirālis Džons Vūdvorts, britu spēku komandieris, atmiņās rakstīja: «Uzbrukums no vairākām pusēm, izmantojot dažādas sistēmas, prasa dažāda veida pretdarbību. Visticamāk, mēs spētu notriekt piecus vai sešus Skyhawk, taču vienlaikus vai koordinēti 16 Exocet raķešu draudi no dienvidaustrumiem mums būtu ļoti sliktas ziņas.» Draudi bija nopietni - gadu iepriekš Vūdvortam pašam bija izdevies mācību scenārija ietvaros ar saviem iznīcinātājiem aizlauzties līdz ASV aviācijas bāzes kuģim raķešu palaišanas attālumā. Tādēļ admirālis labi apzinājās iespējamo risku, un, kad britu Sea Harrier radars uztvēra argentīniešu iznīcinātājkuģu radaru signālus, briti bija ne pa jokam uztraukušies.
Vūdvorts šajos apstākļos izlēma argentīniešu «knaiblēm» atņemt vienu no spailēm. Britu kodolzemūdenēm, kas sedza galvenos britu spēkus, nebija izdevies atrast argentīniešu aviācijas bāzes kuģi, taču Conqueror bija sameklējis dienvidu grupas flagmaņkuģi General Belgrano. Vūdvortam nebija atļaujas uzbrukt argentīniešu kreiserim, tāpēc vispirms bija jāsaņem instrukcijas no Londonas. Apzinoties riskus, britu valdība deva atļauju nogremdēt argentīniešu kuģi, kas rada draudus britu spēkiem, pat ja mērķis atrodas ārpus iepriekš noteiktās aizlieguma zonas.
Plkst. 17.10 pēc Griničas laika Conqueror saņēma atļauju uzbrukt kreiserim, kas virzījās rietumu virzienā, tātad prom no aizlieguma zonas. Kreisera vadītā grupa visu diena veica manevrus, te pietuvojoties, te attālinoties no aizlieguma zonas. Nākamās divas stundas britu zemūdene sekoja argentīniešu kreiserim. Laikapstākļi pamazām pasliktinājās, un komandora Vredforda-Brauna komandētā zemūdene piecas reizes pacēlās līdz periskopa augstumam - vienā no gadījumiem nieka divu kilometru attālumā. Argentīniešu kuģi pārvietojās zigzagā ar 13 mezglu ātrumu, neviens no tiem neizmantoja sonāru, lai neatklātu savu pozīciju. Conqueror uzņēma ātrumu, apsteidza argentīniešu kuģus un ieņēma uzbrukuma pozīciju. Šajā brīdī argentīnieši uzbrukumu britu spēkiem bija atlikuši - nepietiekams vēja ātrums neļāva gaisā pacelties aviācijas bāzes kuģa Skyhawk lidmašīnām. Ironiskā kārtā dažus gadus iepriekš Argentīnas flote bija atteikusies no britu ražojuma Harrier iznīcinātāju iepirkuma - tie no kuģa klāja spēja pacelties vertikāli, un šādos apstākļos tos neietekmētu vēja ātrums.
Plkst. 18.57 pēc Griničas laika (plkst. 02.57 pēc vietēja laika) Conqueror izšāva trīs torpēdas. Pirmā trāpīja kreiserim sānos aptuveni desmit metrus no kuģa priekšgala, atraujot visu kuģa priekšgalu, lai gan ūdensdrošie nodalījumi saglabāja kuģa peldspēju. Dažas sekundes vēlāk kuģa sānos ietriecās otra torpēda, detonēja mašīntelpā, triecienvilnim nogalinot un ievainojot simtiem argentīniešu jūrnieku, kas bija sapulcējušies kuģa kopējās telpās pirms sardzes maiņas. Kuģim pazuda elektrība, apkalpe nespēja izsaukt palīdzību, un tas sāka strauji grimt. Trešā torpēda trāpīja iznīcinātājam Hipólito Bouchard, taču nesprāga.
Kreiseri pavadošie argentīniešu iznīcinātājkuģi, fiksējuši eksplozijas, uzsāka pretzemūdeņu manevrus, taču Conqueror jau bija pazudusi Atlantijas okeāna dzelmē. Elektrības pazušana uz Belgrano neļāva tā radistiem nosūtīt avārijas signālu, un nemierīgajā jūrā jau pēc 20 minūtēm kuģis pazuda zem ūdens.
Nākamajā dienā Vredfords-Brauns saņēma uzdevumu atgriezties operāciju rajonā un atrast General Belgrano eskortkuģus, taču neuzbrukt kuģiem, kas veica glābšanas darbus. «Karaliskā kara flote pavadīja 13 gadus, mācot mani šim gadījumam. Tas būtu neizsakāmi drūmi, ja es izgāztos,» vēlāk, komentējot uzbrukumu, izteicās zemūdenes kapteinis. Belgrano nogremdēšana lika argentīniešiem tūlīt atsaukt savas flotes galvenos spēkus, ieskaitot aviācijas bāzes kuģi, uz Argentīnas piekrasti, kur tos spētu segt krasta aviācija. Kaujā par kontroli ap Folklendām iesaistījās tikai kontinentā bāzētās vienības.
Skandāls pēc Belgrano nogremdēšanas
Argentīniešiem bija nepieciešamas trīs dienas, lai pēc General Belgrano bojāejas no ūdens izzvejotu desmitiem oranžo glābšanas plostu. Bojā aizgāja 321 no kuģa 1093 apkalpes locekļiem. Argentīna nekavējoties kuģa nogremdēšanu pasludināja par nepamatotas agresijas aktu. General Belgrano bija pirmais kuģis pēc Otrā pasaules kara, kas kaujas apstākļos nogremdēts ar tik lielu skaitu upuru, tādēļ starptautiskais atbalsts Lielbritānijai mazinājās. Neraugoties uz to, ka paši Argentīnas flotes virsnieki, tai skaitā kuģa kapteinis, kuģa nogremdēšanu pēc kara beigām atzina par pamatotu, komentāri par Lielbritānijas neizprovocēto agresiju laiku pa laikam parādās vēl joprojām. Vēlākās intervijās Argentīnas virsnieki uzsvēra, ka kuģis, lai gan atradās ārpus aizlieguma zonas, turpināja kaujas operācijas un gaidīja iespēju koordinēt uzbrukumu ar Argentīnas kara flotes ziemeļu grupējumu. Kuģa kapteinis pat piebilda: «Ja Conqueror būtu uzpeldējusi manā acu priekšā, es nevilcinātos uz to atklāt uguni no visiem 15 kuģa lielgabaliem.»
Otrā pasaules kara torpēdas atomzemūdenē
Lai gan britu zemūdenes apbruņojumā bija Mark XXIV Tigerfish vadāmās torpēdas, zemūdens torpēdaparātos tika ielādētas trīs krietni vecākas paaudzes Mark VIII nevadāmās torpēdas ar 365 kilogramu smagu kaujas lādiņu. Paradoksālā kārtā Conqueror - sava laika jūras kara tehnoloģiju šedevrs - devās uzbrukumā ar torpēdām, kas pirmo reizi izmantotas 1927. gadā, bet savus ziedu laikus pieredzēja Otrā pasaules kara laikā. Šādai izvēlei bija savs iemesls - līdz šim ar vada palīdzību vadāmas torpēdas nebija radījušas pārliecību par savu uzticamību, tādēļ zemūdenes kapteinis palika pie drošāka varianta. Otrs iemesls, kas mudināja kapteini izvēlēties Otrā pasaules kara torpēdas, bija to mērķis: General Belgrano bija labi aizsargāts Otrā pasaules kara laika konstrukcijas vieglais kreiseris, kura prettorpēdu aizsardzības sistēmas caursišanai bija nepieciešama lielāka kaujas galviņa nekā pieejama modernajās torpēdās.
Argentīniešu atbildes trieciens
Neatkarīgi no Argentīnas flotes atgriešanās ostā argentīniešu rīcībā bija vairāki simti kaujas lidmašīnu, kas nevilcinājās uzbrukt britu kuģiem, paceļoties no sauszemes. Bīstamākais ierocis bija franču konstrukcijas Super Etendard triecienlidmašīnas, kas varēja pietuvoties britu spēkiem ar ātrumu 1100 kilometri stundā, nesot Exocet raķetes. Pēc militāru aktivitāšu sākuma franči piegādes pārtrauca, tāpēc no pasūtītajām 14 lidmašīnām piegādātas bija vien piecas.
4. maijā plkst. 08.45 no rīta pirmais Super Etendard pāris, ko vadīja komandleitnants Augusto Bakarats un jaunākais leitnants Armando Majora, pacēlās gaisā ar mērķi uzbrukt britu aviācijas bāzes kuģiem, kuru atrašanās vietu 75 jūdzes uz dienvidiem no Stenlijas bija fiksējusi Neptun klases izlūklidmašīna. Lidmašīnas lidoja bez eskorta, paļaujoties uz pārsteiguma efektu. Pēc britu rīcībā esošās informācijas, Super Etendard darbības rādiuss neradīja draudus britu spēkiem, taču viņi nebija iedomājušies, ka argentīnieši savas lidmašīnas varētu uzpildīt gaisā no Hercules tankkuģa. 180 kilometrus no britu spēkiem argentīniešu piloti nolaidās tikai 20 metru augstumā virs viļņiem un maksimālajā ātrumā lidoja britu kuģu virzienā. Plkst. 09.56 abas lidmašīnas uz brīdi pacēlās augstāk un ieslēdza radarus. Neko nefiksējuši, argentīniešu piloti nolaidās zemāk un pietuvojās britu spēkiem tikai 50 jūdžu attālumā.
Ārējo aizsardzības perimetru 20 jūdzes no aviācijas bāzes kuģiem veidoja trīs Type-42 raķešu iznīcinātājkuģi ar pretgaisa raķetēm. Britu spēki bija izvērsušies formējumā, kas nodrošināja iespējami efektīvu pretgaisa aizsardzību, taču vairākas viltus trauksmes dienas garumā bija samazinājušas britu modrību. Pirmo argentīniešu sūtīto radara vilni briti uztvēra un uzreiz nosūtīja visiem kuģiem brīdinājumu par iespējamu aviācijas uzbrukumu. Brīdinājumu neuztvēra argentīniešiem vistuvāk esošais iznīcinātājs Sheffield, jo tobrīd izmantoja satelītkomunikāciju sakarus, kas bloķēja kuģa radaru atsevišķas frekvences. Iznīcinātāja Glasgow kapteinis bija aizliedzis izmantot šo sakaru sistēmu dienas laikā, taču Sheffield kapteinis šim piemēram nebija sekojis. Tikai dažas nedēļas iepriekš Argentīnas piloti bija trenējušies uzbrukumiem pret pašu argentīniešu Type-42 iznīcinātājiem, tādēļ piloti zināja gan kuģa radaru sniedzamību, efektīvo leņķi pret horizontu un apstākļiem atbilstošāko Exocet raķetes programmu. Divas minūtes vēlāk argentīniešu lidmašīnas vēlreiz pacēlās 160 metru augstumā. Šoreiz tikai 20 jūdžu attālumā lidmašīnu radaros parādījās divi kontakti.
Pieņemot, ka spēcīgākais signāls ir aviācijas bāzes kuģis, argentīniešu piloti fiksēja mērķi. Tikmēr Glasgow operāciju virsnieks izmisīgi mēģināja pēdējā brīdī pārraidīt brīdinājumu, taču Sheffield radisti meklēja mērķi 250 grādu virzienā, neapzinoties, ka 250 grādu azimuts atbilda informācijai no Glasgow, kamēr no Sheffield pozīcijas mērķis atradās 300 grādu virzienā. Šajā brīdī argentīniešu lidmašīnas bija tikai 12 jūdžu attālumā, izšāva raķetes un strauji pagriezās Argentīnas virzienā.
Britu instrukcijas noteica, - ja kuģa radari uztver Super Etendard radara signālu, kuģim jāpagriežas pret mērķi, jāpaātrinās līdz maksimālajam ātrumam un jāizšauj raķešu maldinātāji, vienlaikus ēterā pārraidot koda vārdu «rokasbremze». Glasgow procedūru izpildīja, Sheffield - ne. Sheffield rīcībā bija tikai desmit sekundes. Glasgow izšāva raķešu maldināšanai paredzēto aizsegu, taču Sheffield virsnieki pieņēma, ka radaros redzamais mērķis ir argentīniešu Mirage III iznīcinātāji, jo Super Etendard tik tālu nespētu atlidot, turklāt aviācijas bāzes kuģis Invincible, kas bija atbildīgs par eskadras pretgaisa aizsardzību, nepaaugstināja bīstamības līmeni uz maksimālo. Kuģa apkalpe jau redzēja dūmu strūklu no raķetēm, Glasgow pretgaisa sistēma mēģināja pārtvert uzbrukumu, taču kuģa uguns vadības radariem bija grūti pārslēgties uz raķetēm, kas lidoja virs pašiem viļņiem. Plkst. 10.03 pirmā raķete ietriecās Sheffield labajā bortā, izraisot spēcīgu ugunsgrēku kuģa rezerves mašīntelpā. Sheffield zaudēja pusi elektriskās jaudas un visas sakaru iespējas. Kuģis tobrīd bija pilnīgi bezspēcīgs pret jebkādiem draudiem - kuģa uguns vadības centrā pieci vīri komandleitnanta Džona Vūdherda vadībā izmisīgi centās atjaunot kuģa aizsardzības spējas, indīgiem dūmiem pārņemot telpu. Vīriem izdevās atjaunot kuģa kaujasspējas, taču visi pieci aizgāja bojā liesmās un dūmos.
Kamēr helikopteri evakuēja ievainotos, Sheffield komanda četras stundas cīnījās par savu kuģi. Plkst. 01.50 Sheffield kapteinis, baidoties, ka liesmas var sasniegt kuģa munīcijas noliktavu, pavēlēja apkalpei iznīcinātāju pamest. Kuģa apkalpe pārkāpa uz iznīcinātāju Arrow, dziedot slaveno Monty Python’s dziesmu Life of Brian - Always Look on the Bright Side of Life. Admirālis Vūdvorts, apzinoties, ka vienā mirklī ir zaudēta būtiska daļa britu pretgaisa aizsardzības vairoga, izteicās: «Kāds ir bijis sasodīti bezrūpīgs, un tagad 20 britu jūrnieki ir krituši un britu spēki zaudējuši trešdaļu aizsardzības spējas.» Sheffield bija pirmais Lielbritānijas karakuģis, kas zaudēts kopš Otrā pasaules kara, taču, kā rādīja turpmākie notikumi, arī ne pēdējais. Par Folklendu kara beigu fāzi lasiet Nezināmās Kara Vēstures nākamajā numurā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita