Kauja, kas norisinājās 1380. gadā starp Maskavas lielkņaza Dmitrija Donskoja vadītajiem senkrievu pulkiem un hana Mamaja pārvaldīto Zelta ordas karaspēku Kuļikovas laukā, jau vairākus simtus gadu ir neatņemama Krievijas vēstures naratīva daļa. Krievu tautas vēsturiskajā apziņā tā ieņem tādu pašu vietu kā citas sakralizētās kaujas: Ņevas un Ledus kauja pret zviedriem un teitoņiem, poļu padzīšana no Maskavas tā sauktajos Juku laikos, Poltavas kauja pret Zviedriju vai Borodinas kauja pret Napoleona armiju. Sevišķi spilgtu glorifikāciju Kuļikovas kauja ieguva PSRS laikos.
Padomjlaiku varoņteiksma
Daudzas padomjlaiku paaudzes vēstures stundās par to mācījās aptuveni šādā interpretācijā: «XIV gadsimta otrajā pusē Zelta ordā pie varas nāca mongoļu-tatāru karavadonis Mamajs. [..] 1380. gadā Mamajs devās uz Krievzemi. Taču bija iestājušies citi laiki! Krievu tautas apziņā jau bija nobriedusi doma par vienotības spēku, par Krievzemes vienotību. Krievu tauta alka apvienoties un dot pretsparu mongoļu-tatāru apspiedējiem. Maskavas kņazs Dmitrijs Ivanovičs pulcināja karaspēku. Draudošo briesmu priekšā daudzi dalienu kņazi aizmirsa savas domstarpības un atsaucās Maskavas aicinājumam aizstāvēt krievu zemes. [..] Ieradās arī vienības no ukraiņu un baltkrievu zemēm. Karavīru vidū bija daudz vienkāršo krievu ļaužu - zemnieku un amatnieku. Darba tauta cēlās Krievzemes aizstāvībai pret mongoļu-tatāru haniem. [..] Kuļikovas kauja bija Krievzemes izšķirošā uzvara cīņā pret mongoļu-tatāru haniem. Tā parādīja krieviem, ka vienotībā ir spēks. [..] Agrāk neuzvaramie mongoļu-tatāru hani tagad tādi vairs nešķita. Maskava kļuva par centru apvienotajā atbrīvošanās cīņā pret mongoļu-tatāru hanu jūgu. Tās autoritāte visā Krievzemē vēl vairāk pieauga. Slava par krievu tautas uzvaru Kuļikovas kaujā nonāca līdz pat slāvu tautām Balkānu pussalā, par briesmīgo iebrucēju sagrāvi uzzināja arī Rietumeiropā. Daudzu paaudžu atmiņās Kuļikovas kauja kalpo kā vīrišķības un drosmes paraugs cīņā pret svešzemju apspiedējiem. Taču Kuļikovas kauja vēl neiznīcināja mongoļu-tatāru hanu jūgu, tā tikai to stipri iedragāja. Divus gadus pēc Kuļikovas kaujas mongoļu-tatāru karaspēks negaidot atkal iebruka krievu zemēs. Tagad to vadīja hans Tohtamišs. Viņam palīdzēja Krievzemes apvienošanās pretinieki.» Tā to aprakstīja mācību grāmatā PSRS vēsture 7. klasei.
Savukārt augstskolām domātajā vēstures mācību grāmatā līdzīgā garā rakstīto tekstu papildināja apgalvojumi: «Kuļikovas kauja beidzot deva iespēju atriebties par hana Batija iebrukumu un Krievzemes izpostīšanu XIII gadsimtā. Uzvara kaujā veicināja tautas kustību pret svešzemnieku jūgu Baltijā, Moldāvijā un citur. Brālīgās slāvu tautas Balkānos guva jaunu iedvesmu cīņā pret turku iekarotājiem.»
Civilizāciju sadursme?
Uz 2001. gada ASV 11. septembra notikumu un Čečenijas karu fona Krievijas vēstures publikācijās arvien biežāk vīdēja doma, ka Kuļikovas kauja uzskatāma par kristīgās un islāma civilizācijas sadursmi, kurā pareizticīgajai krievu tautai bijis gods un upurēšanās aizstāvēt kristīgo pasauli. Kuļikovas kauju sāka interpretēt kā kristīgās civilizācijas cīņu pret islāma pasauli, jo Zelta orda XIV gadsimta sākumā bija oficiāli pieņēmusi islāmu. Lielkņazs Dmitrijs bijis ne tikai Krievzemes, bet arī pareizticības vai pat kristietības aizstāvis. Tagad īpaši tika akcentēts fakts, ka pirms došanās karagājienā lielkņazs saņēmis Radoņežas klostera vadītāja un vēlāk par svēto pasludinātā Sergija svētību. Radoņežas Sergijs pareģojis Dmitrijam lielu uzvaru, kā arī devis «Debesu palīdzību» - divus varoņus, bajāru cilmes mūkus Aleksandru Peresvetu un Andreju Oslabļu. Peresvets pirms kaujas sastapies divkaujā ar tatāru milzi Čelubeju. Divcīņā abi gājuši bojā, caurdurot viens otru ar pīķiem. Interesanti, ka Persveta varoņdarbu slavināja arī padomju vēsturnieki, tomēr tolaik tika noklusēta viņa saistība ar klosteri.
Lai gan pēdējā laikā Krievijas diktators Putins, acīmredzot mūsdienu ģeopolitiskās situācijas motivēts, par Zelta ordu izteicies pozitīvā gaisotnē, Kuļikovas kaujas fakts joprojām tiek izmantots militāri patriotiskajā audzināšanā un propagandā.
Kaujas priekšvēsture
XIV gadsimta otrajā pusē Zelta orda jeb Džuči uluss piedzīvoja dziļu iekšpolitisku un saimniecisku krīzi. Vairāk nekā pirms gadsimta mongoļu izveidoto valsti, tāpat kā visu Eiropu, bija piemeklējusi postošā buboņu mēra epidēmija. Te jāatgādina, ka tieši uluss bija slimības izplatības starpnieks tās ceļā no Centrālāzijas uz Itāliju. Pēc epidēmijas sabruka kādreiz tik stabilais hanu varas mehānisms, ulusu plosīja iekšējās cīņas par varu, par hana troni. Zināma loma nestabilitātē bija arī reliģiskajām domstarpībām starp tjurku-mongoļu Tengri kulta (pagāniskā šamanisma) piekritējiem un musulmaņiem. Lai gan Zelta orda hana Uzbeka varas gados bija pieņēmusi islāmu, šamanisma piekritēji joprojām bija daudzskaitlīgi, jo īpaši no musulmaņu pilsētām attālajās stepēs. Bija vērojamas arī dinastiskas un etniskas problēmas. Čingishana izveidotās Mongoļu impērijas cementējošā politiskā elite - Čingishana dzimtas pēcteči - zaudēja savstarpējos sakarus un asimilējās vietējā sabiedrībā. Piemēram, čingisīdi Ķīnā pakāpeniski kļuva par ķīniešiem, savukārt Zelta ordā - par tjurkiem, kas runāja kipčaku valodas paveidā. Atsevišķas ulusā ar varu iekļautās tautas ik pa brīdim centās izrauties no čingisīdu virskundzības, sevišķi civilizētie Volgas bulgāri.
Šādos apstākļos ulusa jeb ordas vadošais karavadonis Mamajs, iespējams, ar Krimas itāļu-dženoviešu atbalstu, sagrāba politisko varu valsts rietumu daļā - teritoriāli no Krimas līdz Volgas upes lejastecei. Viņš necentās sevi pasludināt par ulusa hanu, jo acīmredzot labi apzinājās, ka, nebūdams čingisīds, netiks atzīts. Tā arī notika, jo ordas austrumu daļa atteicās atzīt Mamaja un viņa voluntāri iecelto čingisīdu marionešu hanu varu. Tobrīd varenais Centrālāzijas valdnieks emīrs Timurs Tamerlans sūtīja savu padoto - čingisīdu Tohtamišu - atjaunot kārtību ulusā, tomēr Mamaja karapulki viņu pieveica. Lai novērstu atkārtotu Timura un Tohtamiša iebrukumu, Mamajam bija nepieciešams nostiprināt savu varu, nodevu veidā ievākt līdzekļus jaunam karam, kā arī iegūt politiskos sabiedrotos. Par vienu no tādiem kļuva Lietuvas lielkunigaitis Jagailis, kuram tobrīd bija pakļauta visa Krievzemes rietumu daļa, ieskaitot Kijivu. Domājams, ka sākotnēji Mamajs bija cerējis arī uz Vladimiras-Maskavas lielkņaza Dmitrija un citu senkrievu kņazu atbalstu. Tomēr Dmitrijs un kņazi, kas skaitījās pakļauti ulusam, nonāca ļoti divdomīgā situācijā. Nostāties Mamaja pusē nozīmēja nostāties pret likumīgo čingisīdu varu, graut vairākās paaudzēs iedibināto kārtību, kas valdīja ulusa un Krievzemes attiecībās. Senkrievu tekstos ordas hani tika dēvēti par cariem, tāpat kā Austrumromas un Svētās Romas imperatori. Nostāšanās pret cara jeb imperatora varu būtu neiedomājama pārdrošība. Pēc būtības Dmitrijam nācās izvēlēties starp uzurpatoru Mamaju un čingisīdu Tohtamišu, un izvēle krita par labu otrajam. Kad Mamajs paziņoja, ka atņem Dmitrijam jarliku (tiesības lielkņaza statusā valdīt Krievzemē) un nodod to Maskavas sīvākajam pretiniekam Tveras kņazam, Dmitrijs atteicās pildīt uzurpatora prasības un militārs konflikts kļuva neizbēgams.
1377. gadā Mamaja ordas vienības sagrāva senkrievu karaspēku pie Pianas (Pjaņas) upes. Vēsturiska ironija, ka viens no galvenajiem senkrievu sagrāves iemesliem bija alkohols - senkrievu bajāri un karadraudzes locekļi bija tā piedzērušies, ka nemanīja ienaidnieka tuvošanos. Savukārt pēc gada maskaviešiem izdevās pieveikt ordas vienības pie Vožas upes.
Dmitrijs Donskojs
Dmitrijs Ivanovičs (1350-1389), kurš vēlāk par godu uzvarai Kuļikovas kaujā, kas notika pie Donas upes, ieguva vārdu Donskojs, bija Vladimiras-Maskavas lielkņazs, kā arī Novgorodas kņazs. Viņš piedzima Vladimiras-Maskavas kņazu dzimtā, Dmitrija vecaistēvs bija slavenais lielkņazs Ivans I ar iesauku Kaļita, kas nozīmēja vai nu naudas maisu, vai devīgu cilvēku. Ticamākā ir pirmā versija, jo Ivans I bija vienojies ar hanu, ka ordai domātās nodevas Krievzemē turpmāk nebūs jāievāc hana sūtītiem ierēdņiem (baskakiem), bet to darīs viņš pats. Hans Ivanam Kaļitam piešķīra jarliku - tiesības saukties par Krievzemes lielkņazu. Mazdēls turpināja sava vectēva politiku. Ar ordas pulku palīdzību Ivans I Kaļita nesaudzīgi cīnījās pret citiem senkrievu kņaziem. Arī Dmitrijs ieguva ordas jarliku un bija aktīvs cīnītājs par Vladimiras-Maskavas lielkņazistes varas izplešanos. Dmitrija sīvākie pretinieki bija Tveras kņaziste, Suzdaļas kņaziste un Lietuvas lielkunigaitija.
Politiskajā stratēģijā un militārajā taktikā lielkņazs Dmitrijs sākotnēji balstījās uz ordas spēkiem un ietekmi. Ar Dmitrija Donskoja vārdu saistīts arī Maskavas Kremļa kā mūra celtnes būves sākums. Maskavas lielkņazs bija precējies ar Suzdaļas kņaza meitu Jevdokiju, viņam bija divpadsmit bērnu. Dmitrija Donskoja tiešo pēcteču vidū bija gan Ivans III, kurš pirmais sāka sevi saukt par caru (Cēzaru), gan cars šizofrēniķis Ivans IV Bargais. 1988. gadā Dmitrijs Donskojs pareizticīgajā baznīcā tika kanonizēts kā svētais, viņa vārdā PSRS XX gadsimtā tika nosaukti armijas apbalvojumi. Mūsdienās viņš tiek uzskatīts par Krievijas bruņoto spēku kara policijas svēto aizbildni.
Kauja
1380. gadā Dmitrija spiegi ziņoja, ka lieli Mamaja karapulki devušies Krievzemes virzienā. Vēlāku laiku teksti liecina, ka Mamaja pulkos bijuši tatāri (mongoļu pēcteči), polovcieši (kipčaki), dženovieši, armēņi, jūdi (iespējams, Krimas karaīmi), Volgas bulgāri un čerkesi. Lietuvas lielkunigaitis Jagailis, noslēdzis pamieru ar Teitoņu ordeni, strauji devās uz austrumiem palīgā Mamajam. Lielkunigaitijas militārajos spēkos bija ne tikai lietuvieši, bet arī senkrievi no Lietuvā iekļautajām kņazistēm - Polockas, Minskas, Gaļičinas, Voliņas un Kijivas. Savukārt lielkņazam Dmitrijam karavīrus deva 30 Krievzemes pilsētas, no kurām lielākās Maskava, Vladimira, Suzdaļa, Brjanska, Pleskava, daļēji Smoļenska, kā arī vairāki lietuviešu cilmes vietvalži no Lietuvai piederošās Krievzemes. Šajā konfliktā neitrāla palika lielākā Krievzemes valsts Novgoroda, kā arī Rjazaņas, Ņižņijnovgorodas un Tveras kņaziste. Tātad ne par kādu apvienotās senkrievu tautas cīņu pret mongoļu-tatāru Zelta ordu Kuļikovas kaujā nevar būt ne runas.
Dmitrija komandētie pulki no Maskavas devās austrumu virzienā un šķērsoja Okas upi. Vēstures avoti vēstī, ka tad, kad par Okas pāriešanu uzzinājušas mājās palikušās karavīru sievas, sākusies histērija. Oka tika uzskatīta par Krievzemes un ulusa robežu, aiz tās sākās stepes, un došanās tajās karot šķita pašnāvnieciska. Pēc tam senkrievu vienības nonāca pie Donas, ar koka plostu palīdzību šķērsoja upi un nonāca tā sauktajā Kuļikovas laukā, kur sagaidīja Mamaja karapulkus. Sakāves gadījumā Dmitrija pulkiem atpakaļceļa vairs nebija.
Vēsturnieku vidū bijis daudz diskusiju par abu karapulku skaitlisko lielumu. Kādreiz, pamatojoties uz daudz vēlākiem notikuma aprakstiem, izskanēja doma par vairākiem simtiem tūkstošu lielu senkrievu un vēl lielāku ordas armiju. Mūsdienās pat «patriotiskākajiem» vēsturniekiem un propagandistiem tomēr nākas atzīt, ka tik lielu cilvēku un zirgu daudzumu nebūtu bijis iespējams ne mobilizēt iepriekš minētajās pilsētās un kņazistēs, ne komandēt un pārvietot, ne apgādāt un zirgus pabarot. Tātad varētu pieņemt, ka abās pusēs varēja būt labākajā gadījumā līdz desmit tūkstošiem karavīru.
Mamaja ordas galvenais spēks bija ātrie un mobilie stepju jātnieki, lieliski loka šāvēji. Savukārt lielkņaza Dmitrija pulku kodols bija smagi bruņotie kavalēristi - senkrievi XIV gadsimtā bija iepazinuši un pārņēmuši daudzus tā laika Eiropas bruņniecības sasniegumus. Kaujas aprakstos stāstīts, ka Dmitrijs sadalījis savus spēkus divos flangos un centrā, kā arī novietojis pulkus meža slēpnī. Viņa mērķis bija izprovocēt ordas vieglo kavalēriju uzbrukt savām smagi bruņotajām vienībām. Tas viņam arī izdevās. Mamajs pieļāva nepiedodamu kļūdu, 8. septembrī pāragri un bez rezervēm uzsākdams kauju. Viņa sabiedrotais lietuviešu lielkunigaitis Jagailis ar saviem pulkiem tobrīd atradās tikai divu vai pat vienas dienas gājiena attālumā no Kuļikovas lauka. Pastāv hipotēze, ka arī Rjazaņas kņaza pulki bijuši tuvumā, gaidot, kura puse uzvarēs, lai pēc tam tai pieslietos.
Kaujas gaitā ordas spēki piedzīvoja sagrāvi, tūkstoši ordas karavīru apkauti, bet Mamajs bija spiests bēgt. Mamaja agrākā varenība balstījās uz viņa kā veiksminieka un uzvarētāja oreolu, tagad tas bija zaudēts. Krimā viņu nogalināja Tohtamiša uzsūtīti slepkavas.
Tohtamišs
Tohtamišs (1342-1406) bija Zelta ordas hans. Domājams, ka dzimis mūsdienu Kazahstānas stepēs čingizīdu dzimtas emīra ģimenē. Pastāv hipotēze, ka jaunības gados Tohtamišs bijis stingrs Tengri kulta piekritējs. Ar varenā Timura Tamerlāna atbalstu kļuva par ulusa austrumu daļas hanu laikā, kad otra daļa atradās karavadoņa Mamaja rokās. 1380. gadā Tohtamišam izdevās iekarot ulusa centru Sarajas pilsētu pie Volgas un pēc Mamaja nogalināšanas apvienot sašķelto valsti. Tomēr viņš bija vājš politiķis un stratēģis, ļoti ambiciozs, pārgalvīgs un neaprēķināms cilvēks. Apvienojis ulusu, Tohtamišs nostājās pret savu aizbildni Timuru, sākot karu Aizkaukāzā un Centrālāzijā. Piedzīvojis iznīcinošu sakāvi karā pret Timuru, viņš atrada patvērumu Lietuvā pie lielkunigaiša Vītauta. Viņam izdevās sakūdīt Vītautu karagājienam pret ordu. Savukārt Vītauts ar Tohtamiša atbalstu cerēja kļūt par visas Krievzemes lielkņazu. Militāro akciju pret ordu katoļu pāvests pasludināja par krusta karu, tomēr kaujā pie Vorsklas upes 1399. gadā Lietuvas un citu kristīgo zemju pulki, tostarp arī teitoņu brāļi, cieta sagrāvi. Pēc tam Tohtamišs devās uz Sibīriju, kur tika nogalināts. Viņam bija trīs sievas, astoņi dēli un piecas meitas.
Mamajs
Mamajs (ap 1335-1380) bija mongoļu izcelsmes karavadonis no Kijatu jeb Bordžiginu dzimtas. Šīs dzimtas pārstāvji apgalvoja, ka cēlušies no Čingishana brāļa pēctečiem. Kijatu dzimtas pārstāvji ieņēma augstus amatus visās tajās zemēs, kas bija mongoļu iekarotas, tomēr viņi netika atzīti kā čingisīdi - tiešie Čingishana pēcteči. Tikai čingisīdi mongoļu dibinātajās valstīs varēja ieņemt likumīgo hana jeb valdnieka amatu. Mamaja dzimšanas gads precīzi nav zināms, pastāv pieņēmums, ka dzimšanas vieta varēja būt Krima vai Dņipras upes lejastece. Mamajs ordā ieņēma bekliarbeka amatu - pārzināja militārās lietas un tiesu. Ticības ziņā Mamajs bija musulmanis. Domājams, ka viņš runājis kipčaku (tjurku) valodā, kuru XIV gadsimtā bija pārņēmusi visa Zelta orda. Mamajs bija precējies ar Zelta ordas hana meitu no čingisīdu dinastijas. Mamaja bērnu skaits arī nav zināms, taču tiek uzskatīts, ka viņa mazdēls Aleksandrs pieņēma kristietību un kalpoja lielkunigaitim Vītautam, kā arī kļuva par vēlāk slavenās Glinsku dzimtas aizsācēju. Vēstures ironija, ka Maskavas cara Vasilija III (Dmitrija Donskoja dzimtas tieša pēcteča) sieva un nākamā cara Ivana IV Bargā māte bija Jeļena Glinska. Tādā veidā nesamierināmo pretinieku - Dmitrija un Mamaja - pēcteči saradojās. Interesanti, ka Mamaja vārdā nosaukts slavenais kurgāns Volgogradā, tomēr ar vēsturisko Mamaju tam nav nekādas saistības.
Pirra uzvara
Par viennozīmīgu uzvarētāju nekļuva arī Dmitrijs. Jau drīz pēc kaujas viņa pulki, atgriežoties Krievzemē, izstiepās garās kolonnās, aizmugurē palika daudz ievainoto. Tos pārtvēra un nogalināja Jagaiļa karotāji, kas beidzot bija sasnieguši kaujaslauku. Savukārt, šķērsojot Rjazaņas zemi, maskaviešus aplaupīja vidējie iedzīvotāji un kņaza karadraudze.
Drīz pēc uzvaras Kuļikovas laukā par Zelta ordas hanu kļuva Tohtamišs, kurš ātri sanīdās ar Dmitriju Donskoju. Kopā ar Tveras, Rjazaņas un Ņižņijnovgorodas spēkiem Tohtamišs devās pret Maskavu. Dmitrijs Donskojs bēga uz ziemeļiem, pametot pilsētu likteņa ziņā. Maskava tika ieņemta, izlaupīta un nodedzināta, bet lielkņaza dēls paņemts par ķīlnieku. Lai gan Tohtamišs neatņēma Dmitrijam jarliku, lielkņazam nācās atzīt ordas varu un par sodu maksāt vēl lielākas nodevas nekā agrāk. Tādējādi Kuļikovas kauja maskaviešiem un viņu sabiedrotajiem nebija nekas vairāk kā Pirra uzvara.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita